Kas dzīvs, tas iet uz asins kauju,
Un pilis kritis, troņi grūs.
Jums mirušiem lai mūžam slava,
Mēs dzīvie ejam atriebt jūs." (J. Akurāters)
Saspīlējums Latvijā ir tik liels, ka pietiek ar dzirksteli, lai visa zeme atrastos liesmās. Uz to nav ilgi jāgaida.
1904. gadā izceļas krievu un japāņu karš. Lai gan cara virsnieki lielīgi solās, ka tie „japāņus ar cepurēm nomētās", krievu armija un flote piedzīvo smagu neveiksmi. Tas vēl skaidrāk parāda trūkumus un nekārtības visvarenā cara valstī. Nemiers pieaug visā Krievijā.
1905. gada 22. janvārī (šī diena dabū nosaukumu „melnā svētdiena") Pēterpils strādnieki ar sievām ur bērniem priestera Gapona vadībā iet uz ķeizara pili, lai iesniegtu valdniekam savus lūgumus. Karaspēks uz tiem atklāj uguni. Kritušo un ievainoto skaits pārsniedz 400. Visās lielākās pilsētās strādnieki izsludina streiku, kam seko nemieri. Tā sākas 1905. gada revolūcija (sacelšanās pret valsts varu) Krievijā. Visasāk un visplašāk tā norisinās Latvijā.
24. janvārī Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) pasludina Rīgā vispārēju streiku (ģenerālstreiku) — visas rūpnīcas pārtrauc darbus.
26. janvāri (pēc vecā stila 13. janvārī) 50 000 latviešu strādnieku iziet protesta demonstrācijā Rīgas ielās. Dzird saucienus: „Nost ar carismu!", „Lai dzīvo demokrātiskā republika!" (t. i. valsts, kurā vara pieder tautai).
Pie Daugavas tiltiem sadursmē ar karaspēku krīt 80 vīru un ap 200 tiek ievainoti. Latvijas valsts laikā šo notikumu vietu nosauc par „13. janvāra ielu".
Jānis Akurāters raksta:
„Un asinis, kas nevainīgas Uz balta sniega kvēloja, Tās neizkvēlos gadu gadus — Tās kvēlos mūsu karogā!"
Ievērojama nozīme turpmākajos notikumos ir latviešu sociāldemokrātiem. Viņu partijā 1905. gadā ir 18 000 biedru, un tā ir lielāka nekā krievu sociāldemokrātu partija. Tās redzamākie vadoņi ir J. Ozols, J. Asaris, J. Jansons-Brauns un J. Rainis, kas 1903. gadā atgriezies no trimdas. Sociāldemokrāti izdod laikrakstu „Cīņa" 10000 eksemplāros un 1905. gadā izplata apm. 1 miljonu skrejlapu (uzsaukumu).
Tomēr 1905. gada revolūcija ir vairāk nekā strādnieku šķiras cīņa. Latvijā tā kļūst par visas tautas sacelšanos.
Drīz vien galvenie notikumi norisinās nevis pilsētās, bet uz laukiem. Cīnītāju rindās soļo kā kalpi, tā saimnieki un viņu dēli. Visus vieno senais naids pret muižniekiem un to varas aizstāvjiem (muižnieku ieceltajiem vācu mācītājiem). Ļoti maz ir tādu latviešu, kurus neaizrauj 1905. gada revolūcija.
Muižās sākas kalpu streiki, baznīcās notiek revolū- cionāru sapulces. Sarīko gājienus, liekot mācītājiem iet priekšgalā ar sarkaniem karogiem rokās.
Pilsētās un muižās valdība novieto karaspēka daļas. Muižnieki bruņojas un dibina pašaizsardzības vienības. Vairākās vietās apcietina un spīdzina nemieru dalībniekus
Bet bruņojas arī latvieši — visās malās kaļ un gatavo ieročus. Lauku iedzīvotāji pāriet uzbrukumā pret krievu karaspēka nodaļām un vācu muižniekiem.
Augustā valdība izsludina kara stāvokli Kurzemē un dažus mēnešus vēlāk arī Vidzemē.
Tomēr cara karaspēka un muižnieku spēki Latvijā izrādās par vājiem, lai sacelšanos apspiestu. Arī pašā Krievijā stāvoklis ir bīstams.
Tad ķeizars piekāpjas. 1905. gada 30. oktobrī Nikolajs II izdod manifestu (vēstījumu) tautai: turpmāk atļauta vārda un sapulču brīvība, pavalstnieki varēs izvēlēt pārstāvjus Valsts domei, kas piedalīsies likumu un valsts lietu apspriešanā. ..
Turpmākos divos mēnešos latviešu lielā revolūcija sasniedz savu augstāko pakāpi.