„Gaidit un cerēt ir labi,
Un rātni ir prasīt un lūgties:
Labāk ir negaidīt daudz,
Neprasīt, nelūgties — ņemt." (J. Rainis)
Pēc 30. oktobra vēstījuma latviešu strādnieku partija iznāk no ,,pagrīdes". Atklāti izplata viņu laikrakstu, Rīgā notiek milzīgas tautas sapulces, kurās piedalās 50 000—100 000 cilvēku.
Vadoņi aicina turpināt cīņu un neticēt cara solījumiem. Galvenie mērķi tagad ir — gāzt cara patvaldību,
ievēlēt satversmes sapulci un ķeizarvalsts vietā nodibināt republiku (valsti,kurā valsts galva ir tautas vēlēts).
Valdības iestādes ir pārsteigtas un apjukušas. Rīgā lielu nozīmi iegūst „Federātīvā (apvienotā) komiteja", ko noorganizējuši revolūcionāri. Kārtības uzturēšanai nodibina tautas miliciju.
Divos turpmākajos mēnešos latviešu revolūcionāri pārņem varu savās rokās. Krievu ierēdņi, muižnieki, policija un karaspēks uz laiku pazaudē noteikšanu Latvijā.
Sakarā ar to uz laukiem norisinās daudzas asinainas cīņas (1905. gadā Latvijā notiek ap 1000 bruņotu sadursmju). Karaspēka nodaļas atstāj muižas un atkāpjas uz pilsētām. Daudzi muižnieki aizbēg uz Rīgu, citi dodas projām uz Vāciju. Šo cīņu laikā nodedzina 128 muižnieku pilis, daudzos gadījumos gan — nevajadzīgi.
Vairākās Kurzemes un Vidzemes pilsētās notiek kaujas starp krievu karaspēku un tautas miliciju. Tukumā revolūcionāriem padodas karaspēka nodaļa ar vairākiem lielgabaliem. Pie Lielvārdes tautas milicija sagūsta lielāku skaitu muižnieku ar viņu ģimenēm, kas kavalerijas apsardzībā mēģina izlausties uz Rīgu. Latvieši pret gūstekņiem izturas cilvēcīgi un, pēc sarunām ar muižnieku pārstāvi no Rīgas, tos atlaiž brīvībā.
23. novembrī 400 latviešu skolotāji sapulcējas uz kongresu Rīgā. Nolemj, ka skolās jāmāca latviešu valodā un visā zemē jānodibina tautas vēlēta pārvalde.
Neilgi pēc tam (2. decembrī) Rīgā sanāk ap 1000 ievēlētu pārstāvju (delegātu) no Vidzemes un Kurzemes pagastiem. Plašās tautas pārstāvju sanāksmes ierosinātājs ir Kokneses pagasta darbvedis Jānis Kro- ders. Tā pasludina varas pārņemšanu tautas rokās.
Nolemj: atcelt līdzšinējās pagastu valdes un to vietā ievēlēt pagastu rīcības komitejas, neatzīt cara valdības iestādes un nemaksāt tām nodokļus. Bez tam paziņo, ka vācu muižnieku privilēģijas ir atceltas, Latvijai prasāma pašvaldība un Krievijā jāsasauc vēlēta satversmes sapulce.
Soli tālāk iet Latvijas sociāldemokrātu savienība (M. Valters, E< Rolavs). Tā pieprasa Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu.
Krievijas sociāldemokrātu (vēlāk komunistu) vadonis V. Ļeņins atzīst, ka nekur cara Krievijā 1905. gada revolūcija nav bijusi tik asa un guvusi tādus panākumus kā Latvijā. To viņš izskaidro ar latviešu augstāko attīstību un izglītību, uņ viņu nacionālo apspiestību. Ļeņins raksta: „Latviešu strādnieku šķira (īstenībā — tauta. Red.) noveda revolūciju līdz tās visaugstākajam punktam — bruņotas sacelšanās pakāpei."
Vairāki vācu vēsturnieki, aprakstot 1905. gada vētrainos notikumus Vidzemē un Kurzemē, devuši tiem nosaukumu — „Latviešu revolūcija" (skat. A. von Transehe-Roseneck, Die lettische Revolution. Berlin 1907).
Pretēji krievu zemniekiem, kas šajā laikā paliek vienaldzīgi, latviešu kalpi un saimnieki ir dedzīgākie revolūcijas cīnītāji.
Arī daudzas latviešu sievietes iet līdzi un upurējas 1905. gada cīņās. Revolūcijas laikā viņas piedalās visās vēlēšanās līdzīgi vīriešiem. Tādā kārtā Latvija ir pirmā zeme Eiropā, kur sievietes iegūst vēlēšanu tiesības un arī pašas tiek ievēlētas par tautas pārstāvjiem.
Latviešu lielā revolūcija parāda, cik nedrošas patiesībā ir vācu muižnieku un krievu cara pozicijas Latvijā.