„Vējš augstākās priedes nolauza,
Kas kāpās pie jūrmalas stāvēja —
Tu lauzi mūs naidīgā pretvara, —
Vēl ciņa pret tevi nav nobeigta!" (J. Rainisl
Pašā Krievijā 1905. gadā nesaceļas visa tauta, bet galvenā kārtā tikai rūpniecības strādnieki. Tur cara valdība revolūciju apspiež vispirms. Kad tas noticis, tā sūta karaspēku pret latviešiem.
1905. gada beigās no divām pusēm (Pēterpils un Viļņas kara apgabala) uz Latviju virzās krievu bruņotie spēki — tā sauktās „soda ekspedīcijas". Revolūcionāriem nav īstas armijas, ko sūtīt pretī, bet tautas milicija ir par vāju apbruņota.
Slepkavojot un dedzinot „soda ekspedīcijas" dodas cauri Vidzemei un Kurzemei. Ar sevišķu nežēlību izceļas krievu ģenerālis Orlovs un vairāki Baltijas muižnieku pārstāvji. Vairāk kā 2000 cilvēku nošauj bez tiesas un izmeklēšanas. Ziņojumos par to vienkārši paskaidro: „Bēgot nošauts". — Tādēļ Rainis raksta: „Pie klusiem kapiem ejam, Nav tālu jāstaigā, Mēs savus mīļos rodam Ikkatrā atmatā."
Soda ekspedīciju pēdās plūst asinis un paliek kūpošu drupu kaudzes. Nodedzina ap 300 latviešu zemnieku māju (3 miljonu rubļu vērtībā), vairākas skolas un biedrību namus.
Tad sāk darboties lauku kara tiesas un vēlāk arī parastās kara tiesas, kas apsūdzības vairāk vai mazāk izmeklē. Piespriež simtiem nāves sodus, spaidu darbus un cietumu. Uz Sibiriju izsūta tuvu pie 3000 cilvēku.
1906. gada sākumā revolūcija Latvijā ir satriekta. Daudzi tomēr negrib padoties un, sabēguši mežos, turpina pretoties. Tos mēdz saukt par „meža brāļiem", bet viņi nespēj grozīt cīņas iznākumu. Šim drūmajam laikmetam veltīta V. Plūdoņa balāde „Tīreļa noslēpums" :
„ … Dēls, pajemi pelēku akmeni Un par zīmi uz kapa man uzstādi, Lai zina, lai uziet ļautiņi, Kur trūd mani salauztie kauliņi."
Lai izbēgtu vajāšanām ne mazāk kā 4000 latviešu atstāj savu zemi. Lielākā daļa dodas uz Amerikas Savienotajām Valstīm, citi uz Šveici, Somiju, Angliju, Franciju, Beļģiju u. c. Ārzemēs tie turpina neatlaidīgu cīņu par savas tautas atbrīvošanu. Rakstos un vārdos viņi iepazīstina cittautiešus ar latviešu likteņiem un taisnīgajām prasībām. Daudziem no viņiem vēlāk ir lieli nopelni Latvijas atbrīvošanā un valsts celšanā.
Trimdinieku vidū ir arī Rainis un Aspazija. 14 gadus (1906.—1920.) viņi pavada Kastaņolā, Šveicē. Tur rodas Raiņa ievērojamākie darbi, no turienes viņš kā pirmais pareģo nākošos brīvības laikus.
Kaut arī Latviešu lielā revolūcija ir noslāpēta asinīs un liesmās, Rainis raksta:
„Reizi, šo reizi mēs tomēr Par cilvēkiem jutušies esam. Tagad mēs zinām, kas vīrs! Tagad mēs jūtam, kas gars!"
Tikai 1908. gada septembrī krievu valdība paziņo, ka beidzies kara stāvoklis Latvijā.