„Uguns mums aprija mājas,
Un lauks mūsu asinis dzēra —
Vai tā par dārgi gan pirkts
Nākotnes brīvības vārds?" (J. Rainis)
Lielajā latviešu revolūcijā tauta zaudē vairākus tūkstošus kritušu, daudziem jāmeklē patvērums svešumā. Bet cīņa stiprina tautas pašapziņu, lepnumu un ticību nākotnei.
Gluži citādi jūtas vācu muižnieki un cara valdība. Revolūciju tiem gan šoreiz izdevies asinaini apspiest, bet viņu pašpaļāvība ir smagi iedragāta. Tas, kas noticis 1905. gadā var atkal atkārtoties. Un kas tad var galvot par iznākumu?
Nedrošības sajūta ir tik liela, ka daļa muižnieku pārdod savus īpašumus un atstāj Latviju. Citi mēģina nodrošināt savu stāvokli, nometinot vācu zemniekus Kurzemē. Ar krievu valdības piekrišanu tur saved ap 20000 vācu kolonistu, kas līdz tam dzīvojuši Iekškrie- vijā. R. Blaumanis par šiem muižnieku varas glābējiem raksta:
„Saratovā zīle dzied
Vārtu staba galiņā.
'Geh, frauchena, klausīties!
Kādu ziņu zīle nes!
Zīle nesa tādu ziņu:
Uz Kurzemi mums būs iet.
Uz to Dieva Kurzemīti
Kungiem — brāļiem palīdzēt!"
Krievu valdība savukārt cenšas Latgalē iepludināt krievu zemniekus, bet latviešus saistīt darbā Krievijā.
1 ) Pilsēta un apgabals pie Volgas.
Tomēr arī šādā veidā neizdodas latgaliešus pārkrievot. Tieši šajā laikā Latgalē sākas novēlotā tautas atmoda. 1904. gadā ir atcelts aizliegums iespiest latgaliešu rakstus. Tūlīt parādās latgaliešu laikraksti („Gaisma", „Druva") un grāmatas. Katoļticīgajā Latgalē izglītotākie vīri ir garīdznieku aprindās. Tādēļ pirmie tautas modinātāji un vadoņi ir baznīckungi — K. Skrinda un Francis Trasuns. Viņi cīnās pret pārpoļošanu un pārkrievošanu, nemitīgi atgādinot, ka latgalieši, vidzemnieki un kurzemnieki pieder vienai latviešu tautai. Tā tiek sagatavots ceļš visu Latvijas novadu apvienošanai.
1905. gada revolūcija pamudina krievu valdību tomēr izdarīt arī dažus uzlabojumus un pārmaiņas. Skolās latviešu valoda iegūst lielākas tiesības (1906.—13. g.), var nodibināties arī vairākas privātas latviešu mācības iestādes.
Notiek Krievijas valsts domes vēlēšanas (kaut arī ierobežotas) un tur ievēl vairākus (6) latviešu pārstāvjus. Starp tiem ir Latgales atmodas darbinieks Fr. Trasuns un vēlākais Latvijas valsts pirmais prezidents Jānis Čakste.
Latvijas pilsētu pārvaldes sāk viena pēc otras pāriet latviešu rokās.
Liela rosība valda saimnieciskajā dzīvē. Strauji turpina augt tautas turība. To savukārt veicina latviešu dibinātās lauksaimniecības biedrības un krājaizdevu sabiedrības.
Arvienu modernāk strādā latviešu lauksaimnieki, arvienu vairāk latvieši laužas iekšā rūpniecībā un tirdzniecībā. Līdz ar saimniecisko dzīvi plaukst un attīstās latviešu māksla un zinātne. Rīgā darbojas divi latviešu teātri, Liepājā, Jelgavā un Ventspilī — pa vienam. Notiek daudzi latviešu mākslinieku koncerti, gleznu izstādes, zinātniskas sapulces. Parādās pirmā ievērojamā latviešu vēsturnieka J. Krodzenieka pētījumi — „Iz Baltijas vēstures".
Bet šajā darba steigā un trauksmē nebūt nav aizmirsti Lielās revolūcijas mērķi. Vareni un briesmīgi notikumi jau pēc nedaudziem gadiem satricina visu pasauli. Sākas latviešu jaunāko laiku vēstures varoņu laikmets.