,,Piecus gadus uguns degs,
Sesto gadu pelni segs." (J. Rainis)
20. gadu simteņa sākumā bīstami pieaug pretešķības Eiropas valstu starpā. Lielvalstis sacenšas par tirgiem saviem rūpniecības ražojumiem, cenšas iegūt īpašumus (kolonijas) citās pasaules daļās un — nepārtraukti bruņojas.
Vācija ir noslēgusi savienību ar Austroungāriju un Itāliju (tā vēlāk gan pāriet Vācijas pretinieku pusē), bet Francija sabiedrojas ar Krieviju un Angliju.
1914. gada 28. jūnijā kāds serbu students nošauj Austroungārijas troņmantnieku Franci Ferdinandu. Šie septiņi revolvera šāvieni ir tā dzirkstele, kas liek uzliesmot ilgam un asinainam karam (1914.—18.). Pamazām tajā iesaistās 29 valstis, kāpēc tas dabū (pirmā) pasaules kara nosaukumu. Pret Vāciju, Austroungāriju, Turciju un Bulgāriju cīnās Francija, Krievija, Anglija, Serbija, Beļģija (vēlāk arī Japāna, Itālijā, ASV u. c.).
1914. gada 1. augustā Vācija piesaka karu Krievijai. Vēl nesen latvieši ir cīnījušies pret ienīsto krievu ķeizara patvaldību savas Lielās revolūcijas laikā. Tomēr
vēl dziļāks ir tautas senais naids pret vācu baroniem. Tāpēc, karam izceļoties, latvieši nostājas krievu pusē. Uz to viņus pamudina arī simpātijās pret progresīvajām Rietumeiropas valstīm Franciju un Angliju, kas ir Krievijas sabiedrotās.
Kara sākumā krievu armijā iesauc lielu skaitu latviešu. Dažas karaspēka daļas sastāv gandrīz vienīgi no viņiem. Tā, piemēram, XX armijas korpusu mēdz dēvēt par Jatviešu korpusu".
Lai palīdzētu vācu apdraudētajai Francijai, krievu armijas lielā steigā un nekārtībā iebrūk Austrumprfi- sijā. Krievu spēki ir slikti apbruņoti un vāji vadīti. Tomēr ar savu lielo skaitu tie sākumā gūst panākumus.
1914. g. rudenī vācu karavadoņi Hindenburgs un Lu- dendorfs ar veiklu manevru ielenc un iznīcina šīs krievu armijas. Kauja norisinās pie Mazuru ezeriem un Augustovas mežos, un vācieši tai devuši nosaukumu (otrā) „Tannenbergas kauja" (skat. 36. nod.).
XX krievu armijas korpuss, kur pārsvarā latvieši, cīnās, nāvi nicinot. Tie krīt, bet nepadodas. Kāds kara vēsturnieks (M.P.Kamenskiš grāmatā „XX korpusa iznīcināšana") šīs vienības varonību salīdzina ar slavenās Napoleona gvardijas cīņu un galu Vaterlo kaujā 1815. gadā.
Nemākulīgās krievu vadības dēļ minētais korpuss zaudē vairāk kā 30 000 kritušu. Tie ir lielākie latviešu karavīru zaudējumi pasaules kara laikā. Slavu par viņu drošsirdību kaujā piedēvē krieviem, jo latvieši cīnās krievu vienībās un zem krievu karogiem.
Cara armija turpina nekārtībā atkāpties, un 1915. gada pavasari vācieši jau ielaužas Kurzemē. Svešnieku daudzkārt iekārotā latviešu zeme atkal kļūst par kaujas lauku. Kārlis Skalbe raksta:
„Pa zaļo Kurzemes lauku Skrien melnas jātnieku ēnas. Skrien ēnas, skrien dūmi, dun pakavi, — Dievs, sargi dzimteni!"
Krievu armijas kaujas spējas ir tā sabrukušas, ka, šķiet, visa Latvija drīz būs vāciešu varā. No Rīgas fabrikām sāk aizvest mašīnas, lai tās nekristu ienaidnieka rokās. Bēgošā krievu armija spiež iedzīvotājus frontes tuvumā doties bēgļu gaitās uz austrumiem. Bagātā Zemgale un Kurzeme piedzīvo ilgi neredzēta posta dienas. Gan spaidu kārtā, gan labprātīgi kurzemnieki pamet savas mājas un iekoptos laukus, lai dotos nezināmā ceļā. No 800000 Kurzemes iedzīvotājiem ap 400 000 atstāj savu novadu. Ir sākušies „bēgļu laiki". Līdzīgs liktenis draud arī Vidzemei un Latgalei.
Šajā krievu radītajā sajukumā un nekārtībā paspīd kāda cerība. Maija pirmajās dienās pie Jelgavas vāciešiem stājas pretī divi Daugavgrīvas zemes sargu bataljoni, kas sastāv no latviešiem, un atsit vācu uzbrukumu. Tas notiek laikā, kad krievu armijas bēg pa visiem ceļiem.
Latviešu tautā rodas doma — latviešu zemi varēs noturēt, ja tiem pašiem būs savas karaspēka vienības. Sevišķi enerģiski par to iestājas latviešu studenti Rīgā un vairāki ievērojami latviešu darbinieki (Sp. Paegle, G. Ķempelis, V. Zāmuēlis). 1915. gada jūnijā latviešu pārstāvis Krievijas valsts domē J. Goldmanis iesniedz krievu armijas virspavēlniekam Nikolajam Nikolajevi- čam lūgumu atļaut dibināt atsevišķas latviešu kaujas vienības latviešu virsnieku vadībā.
Pret šo latviešu nodomu cīnās Baltijas vācieši. Cara valdībai bez tam vēl ir atmiņā 1905. gada notikumi. No otras puses, stāvoklis frontē ir bīstams, un krievu
armijas vadībai ir labi zināms, cik drošsirdīgi latvieši cīnījušies līdzšinējās kaujās.
1915. gada 1. augustā (pēc vecā stila 19. jūlijā) ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks izdod pavēli Nr. 322 par latviešu karaspēka vienību formēšanu. Tās dabū nosaukumu — „latviešu strēlnieku bataljoni" (vēlāk — pulki).
Šai pavēlei ir milzīga nozīme visos turpmākajos vēsturiskajos notikumos