„Strēlnieki, Latviešu strēlnieki!
Apžilbst man prāts
No šiem vārdiem Vairāk
Kā rudens nakti
Uz ielas
No uguņu šalts." (A. Caks)
1915. gada 1. augustā latviešu pārstāvji Krievijas valsts domē J. Goldmanis un J. Zālītis izlaiž uzsaukumu latviešu tautai:
,.Pulcējaties zem latviešu karogiem! . .. Brāļi, stunda ir situsi. Kas tic, tas uzvar. Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!… "
Kāda būs Latvijas nākotne, tas toreiz vēl nav skaidri nosakāms. Bet visi jūt, ka jānotiek kaut kam lielam.
12. augustā sāk darboties latviešu brīvprātīgo pieņemšanas komisija. Divu nedēļu laikā pirmie divi bataljoni ir jau saformēti. To sastāvā daudz Kurzemes bēgļu un Rīgas jauniešu. Nepārtraukti uz strēlnieku bataljoniem plūst latviešu vīri un pat gluži jauni zēni. Daudzi jānoraida tāpēc, ka tie kara dienestam par veciem vai jauniem.
Tie latviešu karavīri, kam tas iespējams, izstājas no krievu vienībām un piesakās latviešu daļās. Novembrī ir sastādīti 8 latviešu strēlnieku bataljoni un viens rezerves bataljons.
Tautu ir pārņēmusi ārkārtīga sajūsma, lepnums un cerības. Strēlnieku izvadīšana no Rīgas kļūst par īstiem tautas svētkiem. Kārlis Skalbe par to stāsta „Mazajās piezīmēs": „.. . un tad piepeši top gluži klusu, orķestris spēlē, un jaunie strēlnieki dzied: Dievs, svētī Latviju! Ļaudis uz ielas noņem cepures un klausās. Kā šī dziesma aizņem elpu! Es domāju, ka uz ielas dziedās līdz. Bet neviens nevar dziedāt, daudzi raud. Arī es nedziedu, lai nesāktu raudāt. Ak, tas nav šai dziesmā, tas ir vārdā Latvija. .. Ļaužu straume sakustas, un caur viņu izspiežas trīs lieli misiņa ragi. Saule atspīd uz misiņa, taures izstieptas gaida. Tad pa vārtiem grūst ārā jaunekļi pušķotām krūtīm un cepurēm, un droši un skaņi atskan latviešu tautas maršs. Jā, man liekas, ka es nekad neesmu dzirdējis tik dārdošu kara mūziku. .. Tautas straume plūst un sajūk ar jauniem kareivjiem. Jā, tā jau ir, karā iet visa tauta… Pūlis te aizklāj, te atsedz jauno kareivju straumi. Es redzu te krūtis rozēs, te gavilējošas acis jaunekļa pierē. No kurienes šīs gaviles? Vai jaunība paredz mūsu dzimtenei gaišāku nākotni ?. .. Beidzot mēs stāvam Daugavas malā. Kuģītis „Valdemārs" jau lēnām griež barku (liellaivu), kura stāv pilna ar jauniem strēlniekiem, nost no krasta. Un baltas un sārtas puķu šaltis birst pār dārgo laivu, kura nu izskatās kā viens puķu šķiršu. Barka aiziet, zēni kliedz urrā un vicina cepures, un viss krasts ir balts no lakatiņiem…"
Latviešu jauno karaspēku vada latviešu virsnieki, un tajā atļauts komandēt latviešu valodā. Katrs strēl-
nieks nes pie krūtīm sevišķu nozīmi — zobens pār sauli ozollapu vainagā. Katram bataljonam ir savs latviskā garā darināts karogs ar uzrakstu (devīzi) latviešu valodā.
1. Daugavgrīvas bataljona karogā ir lēcoša saule ar krustotiem šķēpiem un uzraksts: „Nebēdāj'ties karavīri, sidrabota saule lēc."
2. Rīgas bat. — Pērkons met zibeņus uz tēvijas ienaidniekiem un uzraksts: „Tēvuzemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā."
3. Kurzemes bat. — ozols ar varavīksni un uzraksts: „Uz ežiņas galvu liku, sargāt savu tēvu zemi."
4. Vidzemes bat. — lēcoša saule ar zobenu un ozola zaru pār to, bez uzraksta.
5. Zemgales bat. — zobens pār sauli ozola vainagā un uzraksts: „Tēvuzemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm."
Apstiprinot zemgaliešu karoga metu (projektu), ķeizars Nikolajs II atzīmējis dokumenta malā:,,Devīzi var dažādi saprast."
6. Tukuma bat. — lēcoša saule ozola vainagā ar zobenu pār to un uzraksts: „Dievs, svētī Latviju."
7. Bauskas bat. — aiz ozola zariem apvīta zobena lēcoša saule un uzraksts: „Naidniekam zvēroša liesma, tēvijai saules stars."
8. Valmieras bat. — zobens ozola vainagā, aiz tā lēcoša saule un uzraksts: „Imanta nevaid miris."
Kad dibinās latviešu strēlnieku bataljoni, vācu armija ir ieņēmusi Kurzemi un Zemgali. Fronte austrumos no Doles salas jau sasniedz Daugavu. Purvainajā apgabalā uz rietumiem no Rīgas (skat. karti) vācieši vēl līdz Daugavai nav tikuši. Tomēr 1915. gada oktobrī arī tur viņi sāk virzīties uz priekšu. Tiem pretī lielā steigā sūta pirmos latviešu strēlnieku bataljonus.
It īpaši 1. Daugavgrīvas bataljonā ir daudz Rīgas strādnieku jaunās paaudzes. Zēni, kas pazīstami ar savu veiklību, pārgalvību un vīrišķību. Uzauguši Rīgas nomalēs un rūdīti daudzos kautiņos („Rīgas pašpuikas"), tie nav paraduši griezt pretiniekam ceļu. No viņiem lielā mērā sastādās vltn. (vēlāk pulkveža) Fr. Brieža vadītā un daudz apbrīnotā 1. bataljona 1. rota. Tagad tā parādās kaujas laukā.
A. Čaks saka:
„ .. . Jūs pirmie, Gaismas svīdumā vājā, Gājāt
Kad krievi jau savas muguras lieca, Gājāt
Pretim smaidoši Misai un Iecavai Ar vienu domu un tvīkumu: Aizsargāt ceļu uz Rīgu. Gājāt
Asi un cieti Ar savu vadoni Briedi, Jo pašpuika nespēj liekties: Tas no kaķu trakajām astēm Prot tikai debesīs triekties."
„Un asins sārtumā dzimst rīta stunda sveikā: Tur, zibot zobeniem, pulks dzīvais iejāj teikā." (J. Medenis)
Dibinot strēlnieku bataljonus, armijas vadība paredz latviešus izlietot kā izlūkus, sakarniekus, ceļu pazinējus un tulkus. Tomēr jau sākumā strēlniekiem jāuzņemas parastie kaujas uzdevumi, jo krievu karaspēka cīņas spējas ir smagi iedragātas.
Tikai dažus mēnešus apmācīti, strēlnieki iet kaujā, lai apturētu vācu uzbrukumu rietumos no Rīgas.
Mangaļu rajonā 1915. gada 25. oktobrī notiek 1. bataljona uguns kristības. Kad bataljona komandieris kapt. (vēlāk ģenerālis) R. Bangerskis ierodas frontes štābā, krievu divīzijas komandieris to saņem vārdiem: ,,Apsveicu jūs ar jūsu strēlnieku kaujas kristībām un panākumiem. Esmu ļoti sajūsmināts un no visas sirds apsveicu." — Sajūsma viegli saprotama — līdz šim neuzvarētie vācieši bijuši spiesti atkāpties jauno latviešu karotāju priekšā.
Pirmajā kaujā kritušos trīs strēlniekus svinīgi apglabā Rīgas Meža kapos. Tur vēlāk izveidojas latviešu cīnītāju atdusas vieta, Brāļu kapi.
Tagad pārsteigumi seko cits citam. 29. oktobrī Fr. Brieža rota pārdrošā un negaidītā triecienā uzbrūk četrreiz lielākiem vācu spēkiem (bataljonam) pie Plakaniem. To apdzejojis A. Čaks (,,Kauja pie Plakaniem") :