,,Naktī trakā un aukstā
Jūs toreiz uz Plakaniem gājāt.
Dubļi koda līdz ceļgaliem kājā,
Un granātas glūnēja plaukstā.. ."
Krievi, kas par to brīnās un brīdina latviešus no drošas nāves, saņem atbildi:
„Ei, cāļi, ne vīri jūs, bārdainie Penzas Jefimi,
Vai domājat,
Ka Rīgas pašpuikas slimi?"
Pāri purvam un cauri dzeloņstiepuļu aizsargspros- tiem strēlnieki iebrūk vācu nocietinājumos un tos sagrauj. Vācieši zaudē 27 kritušus, 45 ievainotus un 34 gūstekņus. Strēlnieku pusē ir tikai trīs ievainotie, jo Briedis savus vīrus ir rūpīgi iztrenējis šāda veida uzbrukumiem un viss iepriekš ir pamatīgi apsvērts un izlūkots.
Šis notikums rada veselu sensāciju. To atzīmē armijas virspavēlnieka ziņojumā, un latviešu strēlnieku vārds aplido pasaules kara frontes.
Drīz kaujā metas 2. Rīgas un 3. Kurzemes bataljons. Vāciešus sakauj pie Slokas un izsit no Ķeme- riem (11. novembri).
Novembrī Fr. Brieža rota atkārto līdzīgu neticamu uzbrukumu kā pie Plakaniem oktobrī. Tā ir kauja pie Veisiem.
Vācieši redz, ka tiem pretī stājies jauns, negaidīti bīstams pretinieks. Latviešu panākumi iedrošina arī krievus, un Rīgas fronte sāk nostiprināties. Vācieši zaudē cerības drīzumā ieņemt Rīgu un sāk izveidot aizstāvēšanās pozicijas. A. Čaks raksta:
„Kauja pie Plakaniem, kauja pie Veisiem,
Pirmā mirdzošā, veiksmā,
Tā pārvērta strēlnieku asinis teiksmā.
Dzirdiet,
Kā kauju gājējai, pirinai rotai,
Un viņas vadonim Briedim
Soļi, no purvājiem kāpdamies, Mūžībā iedim."
Strēlnieku pārdrošie uzbrukumi un izlūku gājieni nedod vairs vāciešiem mieru. Par latviešu kara darbiem izplatās gluži neticami nostāsti. Par latviešu strēlniekiem runā un raksta arī Rietumeiropā. Ievērojamais beļģu dzejnieks Emils Verharns (miris 1916. g.) tiem veltī šādas rindas:
„Un mēs pie Verdenas, Izeras klausāmies, Elpa pat klust — Kā Latvijas ozoli sasaucas, Tie locīties neprot, bet lūzt."
Kādā itāliešu laikrakstā lasāms jautājums: „Cik vērts viens latviešu strēlnieks?", un turpat seko atbilde: „Tik, cik viņš pats sver zeltā." — Bet kāds Eiropas valstsvīrs, izlasījis ziņojumus par strēlnieku kaujām, īsi piezīmē: „Jauna valsts ir dzimusi."
Klausīdamies kaujas atbalsī, Rainis 1916. gadā Šveicē raksta:
,,Zeme, zeme — kas tā zeme, Ko tā mūsu dziesma prasa? Zeme tā ir valsts."
Tajā pašā gadā viņš saraksta arī savu slaveno pareģojumu:
,,Es saku skaļi, uzklausāt! Drīz laiks, drīz laiks, ka izdarāt: Par diviem gadiem trešajā, Tad saies valstis lielajā. Tad saplosīšies nezvēri, Tad kritīs abi pretnieki*)… "
Bet strēlnieku cīņas ir vēl tikai pašā sākumā.
Vācija un Krievija.
1916. gada pavasarī jau visi astoņi latviešu bataljoni atrodas Rīgas frontē. 12. armijas komandieris ģenerālis Radko-Dmitrijevs sūta strēlniekus kopā ar krievu (sibiriešu) pulkiem vairākos asinainos uzbrukumos pret stipri nocietinātām vācu pozicijām.
Niknākās cīņas notiek marta un jūlija mēnešos, un tāpēc dabūjušas nosaukumu — marta un jūlija kaujas.
Latviešu bataljoni atkal vairākkārt ielaužas vācu līnijās, bet krievu pulki tiem nespēj sekot, un strēlnieku varonība ir veltīga. Pieaug nicināšana pret krieviem („vaņkām") un sašutums par nevajadzīgiem upuriem. Marta kaujās smagi ievaino arī Fr. Briedi. Kā drūma atbalss no marta un jūlija kaujām skan A. Čaka rindas:
,,Katrīnmuiža, Katrīnmuiža rūgtā, Jūlijs baigais ceturtais un piektais. .."
Krievu ģenerāļi (piem., sibiriešu ģen. Trikovskis) nav paraduši karavīrus taupīt. Latviešu virsniekiem bieži vien tikai ar grūtībām izdodas aizkavēt pavisam nejēdzīgu pavēļu izpildīšanu.