,,Viens pēc otra, astoņi skaitā,
Pāri rindām tiem karogi kūp,
Viņu kaislai un brāzmainai gaitai
Priekšā gaisma krīt ceļos un drūp." (A. Čalcs)
Latviešu bataljonos kareivju un virsnieku starpā valda draudzīgas un sirsnīgas attiecības. Latviešu komandieri arī nesalīdzināmi vairāk kā krievu virsnieki rūpējas un gādā par saviem strēlniekiem. Viņu vienības izceļas nevien ar savu varonību un apķērību kaujās, bet ar savu dzīvo un možo garu vispār. Savus uzdevumus tie veic it kā rotaļājoties, kur tie ierodas, tur sprēgā asprātības un skan dziesmas. Rīgas mūrus šais
kara gados daudzkārt tricina latviešu tautas dziesmas, strēlniekiem maršējot uz fronti. Tāpat jo bieži atskan gan brašā ,,Kaut klinšu akmens šķeltos.. .", gan pār galvīgā dziesma — „Ķemeru Anniņa".
Strēlnieku vidū ir daudz latviešu mākslinieku — rakstnieki (Virza, Skalbe, Akurāters, A.Grīnsu.c.), gleznotāji — (J.Grosvalds, K.Baltgailis, N.Strunke, V.Tone u. c.), aktieri, dziedātāji un žurnālisti. Blakus kaujas darbībai tur notiek rosīga mākslas dzīve. Daudz kas no strēlnieku varoņgaitām ir saglabāts mākslinieku darbos. Ļoti raksturīgi šī laikmeta noskaņojumu izsaka Skalbe:
,Jauns es biju, jauns es gāju Kara gaitas slavenas. Daugava ir manas bruņas — Krūšu sudrabs spožs un tīrs. Rīgas tornis slaiki turas, — Tad lai neturētos vīrs!" Kā strēlnieku vadoņi prot stiprināt savu karavīru garu un ticību uzvarai, liecina šāds zīmīgs gadījums. 1916. gada 17. jūlijā 5. Zemgales bataljons atrodas ceļā uz Smārdes fronti. Ejot cauri Piņķu muižai, bataljona komandieris pulkvedis J. Vācietis pavēl visiem sapulcēties vecajā Piņķu dievnamā. Tur viņš saka bataljonam savu slaveno sprediķi, ko apdzejojis A. Čaks: „ . . . Brīnās ļaudis — kur tam vecam zvanam Vēl tāds spars pie pašām beigām — ko nu! Latvju strēlnieks torņa galā kāpis…
īsi nočīkst ģērbkambara durvis, Ienāk Lerche, adjutants, vīrs stāvā Tāds kā krāsns, ar smagu dūri kaujā: — Pulkvedi, jūs zemgalieši gaida,
Dziesma sākta, kādu pavēlējāt. Un kad dziesma rupjām balsīm pusē, Kurā teikta Kunga žēlastība, Pulkvedis no ģērbkambara iznāk, Kancelē kāpj lēniem, stingriem soļiem.
— Zemgalieši, lūkojiet šo gleznu, Svēto gleznu velvju iedobumā — Rāda viņš ar savu strupo pirkstu. Balss kā bazūne skan biezos mūros.
— Kristus tur virs ūdeņiem kā smiltīm Iet un negrimst, tāpēc ka viņš tic sev, Savam garam, darbam, ko viņš dara. Ticiet jūs, un arī nenogrimsiet, Neatslīksiet nebūtībā otrreiz,
Kur jau bijāt simtiem, simtiem gadu."
Vairāki vēl dzīvie latviešu strēlnieki šo sprediķi atceras līdz šai dienai.
1916. gadā latviešu bataljoni sevišķi izceļas, aizstāvot „Nāves salu". Tas ir nocietinājums Daugavas rietumu krastā iepretim Ikšķilei. No trim pusēm to apņem vācu pozicijas, bet no ceturtās — Daugava. Vācieši tur nikni uzbrūk, un Nāves salā nav tādas vietas, ko nebūtu uzarušas viņu granātas un mīnas. Tomēr viņi nespēj to ieņemt. Vislielākie nopelni tās aizstāvēšanā ir 3. Kurzemes bataljonam pulkveža Kalniņa (saukta „Vecais") vadībā.
Minētā gada beigās strēlnieku bataljonus sāk papildināt. Četru rotu vietā katrā bataljonā tagad ir astoņas, un tos pārdēvē par pulkiem. Cīņu starplaikos strēlniekus nepārtraukti apmāca sevišķi grūtiem uzdevumiem — nakts kaujām un stipri nocietinātu līniju pārraušanai. Armijas komandieris Radko-Dmitrijevs plāno lielāku uzbrukumu, lai pārrautu vācu fronti.
Ir pierādījies, ka krievi šādam uzdevumam neder. Tādēļ arī palielina latviešu spēkus un savelk tos vienkopus.
Kad pienāk 1916. gada novembris, Rīgas frontē astoņu bataljonu vietā stāv astoņi latviešu strēlnieku pulki. Tie ir dabūjuši lepno apzīmējumu — „Zvaigžņu pulki". Taču šis nosaukums nav radies aiz latviešu lielības. To latviešu kaujas vienībām dod viņu pretinieku — vāciešu karavadoņi, salīdzinādami strēlnieku pulkus ar astoņām mirdzošām zvaigznēm pie Rīgas debesīm.
Sargājot Rīgu un Austrumlatviju, strēlnieku acis nepārtraukti veras uz vācu ieņemtās Kurzemes pusi.