„Kas kait man nedzīvot Liela mela apakšā! Visapkārt oši, kļāvi, Vidū saule lidināja" (Tautas dz.)
Jaunākajos laikos ir vairākkārt mēģināts ģeogrāfiskās kartēs iezīmēt seno cilšu un tautu dzīves vietas, robežas un pārvietošanās virzienus. Ja salīdzina savā starpā zinātnieku zīmētās kartes, tad atklājas, ka tās bieži atšķiras viena no otras. Tas nozīmē, ka vēl joprojām nav skaidrības par daudzām lietām, un uzskati tādēļ ir dažādi.
Visa nelaime ir tā, ka seno laiku cilvēki neprata izgatavot ģeogrāfiskās kartes, un tāpēc mums daudz kas palicis nezināms, l'at tad, kad viņi jau mācēja darināt ieročus un darba rīkus no dzelzs, karšu zīmēšana tiem nebija pazīstama.
Cik mums zināms, tad senie grieķi jau pirms Kristus dzimšanas sekmīgi nodarbojās ar ģeogrāfiju. Bet viņu mēģinājumi vēlāk netika turpināti, un pagāja vairāk nekā tūkstoš gadu, kamēr tos iesāka par jaunu.
Senie grieķi arī zināja, ka kaut kur ziemeļos ir jūra, kuras krastā atrod dzintaru, bet īstas skaidrības par lieliem mežiem klāto Eiropas ziemeļu daļu viņiem nebija.
Taču tāpat kā tagad, tā arī pagājušos laikos turienes tautām bija zināmas robežas un savi zināmi kaimiņi, ar kuriem iznāca visādas darīšanas, bieži vien — cīņas un strīdi.
Senie balti nebija nekāda klaiņotāju tauta. Viņi samērā maz pārvietojušies un jaukušies ar citām tautām. Tāpēc arī savās valodās un, piemēram, svētku parašās tie daudz ko saglabājuši no ļoti seniem laikiem. Ievērojami sveštautiešu zinātnieki tādēļ vēl tagad nodarbojas ar baltu valodu pētīšanu un to salīdzināšanu ar citām indoeiropiešu valodām.
Var diezgan droši teikt, ka baltu vissenākās dzīves vietas atradās vairāk uz dienvidiem un austrumiem nekā vēlākās. Tā tad viņi visumā ir virzījušies uz ziemeļrietumiem.
Bez tam ir skaidrs, ka agrāk viņi ieņēmuši daudz plašākus apgabalus nekā tagad. Austrumos dažas viņu ciltis dzīvojušas apmēram līdz tagadējai Maskavai. Par to liecina daudzu upju nosaukumi Krievijā un Baltkrievijā. Taču šie apgabali bija visai reti apdzīvoti, un vēlāk tur iespiedās svešas ciltis.
Ļoti seni kaimiņi baltiem bija somu-ugru tautas, kas dzīvoja uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem no baltu dzīves vietām. Domā, ka tieši no baltiem somi-ugri iemācījās zemkopību, kas tiem agrāk bija sveša. Bet arī daudz cīņu tika izcīnīts šo tautu starpā.
Uz dienvidiem no baltiem, mežainā un purvainā apgabalā starp Karpatu kalniem un Dņepras upi, šķiet,
dzīvojuši senie slāvi (no tiem cēlās krievi, ukraiņi, baltkrievi, poļi, čechi, slovaki, serbi, kroati u. c.).
Tās baltu ciltis, kas nonāca vistālāk uz rietumiem (senie prūši) — līdz Vislas upei, un kā pirmās sasniedza Baltijas jūru, vēlāk saskārās ar kādu no senajām ģermāņu tautām (no ģermāņiem cēlušies vācieši, anglosakši, dāņi, zviedri, norvēģi, holandieši u. c.). Tie, ar ko viņiem iznāca sastapties, saucās par gotiem un bija atceļojuši pāri jūrai no Skandinavijas. Tas bija noticis dažus gadu simteņus pirms Kristus dzimšanas.
Kā prūši, tā goti bija ļoti kareivīgas tautas. Kad goti ap 200. gadu pēc Kr. devās tālāk uz dienvidaustrumiem līdz pat Melnajai jūrai, tiem līdzi aizgāja arī daļa senprūšu. — Goti izcīnīja daudzus karus pret vareno Romas valsti, un šais kaujās piedalījās arī daļa no kādas senprūšu cilts, ko sauca par galindiem. Kāds Romas ķeizars, lai izceltu savus nopelnus karā, 253. gadā lika uz naudas iekalt sev goda nosaukumu — „Galindicus'> (kas nozīmētu, ka viņš guvis uzvaras par galindiem).