,Jiadko-Dmitrijevs: Jūs strēlnieki,
Jūs visas armijas un tautas zieds,
Jums jālauž vācu tēraudlogs,
Un Kurzeme mums jāpaver, kā logs. Jūs…" (A. Čaks)
Jau minēts, ka 1916. gada beigās 12. armijas komandieris ģen. Radko-Dmitrijevs gatavojas uzbrukumam Rīgas frontē. To dara lielā slepenībā, lai trieciens vāciešus pārsteigtu. Kaujai izrauga purvainu apvidu starp Babītes ezeru un Olaini. Tur izplešas strēlnieku vēsturē daudz pieminētais Tīreļa purvs.
Visas cerības šoreiz liek tikai uz astoņiem latviešu pulkiem. Uzdevums ir nedzirdēti grūts — bez artilērijas atbalsta latviešiem plašā frontē jāpārrauj trīs smagi nocietinātas vācu ierakumu līnijas un bez kavēšanās jādodas uz priekšu ienaidnieka aizmugurē. Viņiem pakaļ tad gāzīsies krievu karaspēks.
Vācu pozicijas aizsarga vairāki dzeloņstiepuļu žogi un labi nocietinājumi (bunkuri) ar ložmetējiem un lielgabaliem. Tur atrodas arī tā sauktais Ložmetēju kalns, kas izveidots par īstu cietoksni un tiešā (frontālā) uzbrukumā nemaz nav ieņemams.
Artilērijas viesuļuguns varētu uzbrukumu lielā mērā atvieglot, sagraujot aizsprostus un apklusinot vācu automātiskos ieročus. Tomēr armijas komandieris to šoreiz negrib lietot. Tad vācieši uzreiz saprastu, kas gaidāms, un varētu pievilkt papildspēkus. Bez tam latvieši ir pierādījuši, ka spēj pārvarēt gluži neticamus šķēršļus.
Latviešu strēlniekus sajūsmina doma, ka, pārraujot vācu fronti, pavērsies ceļš Kurzemes atbrīvošanai. Viņi arī jūtas pārāki par vācu karavīriem („fričiem"), kurus tie līdz šim uzveikuši daudzās tuvcīņās, cīnoties vīram pret vīru. Nekad vēl latviešu pulki nav visi reizē gājuši uzbrukumā. Tagad tas notiks.
Latviešu spēkus iedala divās brigādēs, kas kopā izveido latviešu divīziju. I brigādi (1.—4. pulku) komandē ģen. Misiņš, kas reizē ir arī divīzijas komandieris. II brigādi vada pulkvedis Auzāns.
Pret uzbrukuma plānu ir noskaņoti daži augstākie latviešu virsnieki, sevišķi zemgaliešu pulkvedis J. Vācietis. Tie šaubās, vai zaudējumi atsvērs ieguvumus. Šos iebildumus tomēr neievēro.
I brigādes trieciengrupas priekšgalā ies daudz apbrī-
notais kapteinis Fr. Briedis, kas atveseļojies no ievainojumiem marta kaujās. II brigādes trieciena vadību Auzāns piedāvā Zemgales pulka komandierim Vācietim, kam liela kaujas pieredze, bet tas atsakās. To uzņemas pulkvedis K. Goppers, kas tikai nesen ieradies Rīgas frontē.
Uzrunājot strēlnieku pulku komandierus, ģen. Radko-Dmitrijevs saka: Latvieši kaļ savu nākotni kā varoņi ar ieročiem rokās. Es vēlu jums vislabākos panākumus. Uzbrukums iesāksies tieši pīkst, piecos 23. decembrī visā frontē un bez šāviena. Tā ir mana pavēle, un tikai neiedomājami dabas spēki varēs mani piespiest šo pavēli ņemt atpakaļ. Ja debess ar zemi ies kopā, tas vēl būs par maz, lai es atteiktos no uzbrukuma!"