Apvienotie latviešu strēlnieku pulki sāk uzbrukumu noteiktajā laikā, un cīņas ilgst 25 dienas. Kara vēsturē tās dabūjušas nosaukumu — „Ziemassvētku kaujas".
„Kurp doties šai vilkatu nakti, kad bailēs ir paslēpies viss,
Ar granātām, ložmetiem, plintēm grib karaspēks drausmīgais šis?" (Ed. Virza)
Naktī no 22. uz 23. decembri (pēc vecā stila) Rīgas frontē plosās sniegputenis. Tikko samanāmas ēnas klusi slīd uz vācu nocietinājumu pusi. Tās ir latviešu strēlnieku izlūku, dzeloņstiepuļu griezēju un spridzinātāju komandas baltos aizsargtērpos. Ienaidnieka acu priekšā — dažu desmit soļu atstatumā no vācu sargposteņiem, strēlniekiem jāizgriež ejas vācu žogos. Tie ir kapteiņa Fr. Brieža slavenā pirmā batal-
jona vīri, kam jāveic šis ārkārtīgi grūtais uzdevums. A. Čaks raksta:
„Balti un mēmi kā spoki
Gājāt,
Gājāt
Jūs —
Nāvē
Pret kaskotiem vāciem."
Aiz viņiem kaujas gatavībā gu] sniegā astoņi latviešu strēlnieku pulki un gaida pavēli mesties virsū ienaidniekam.
Dažās vietās vāciešu sargi kļūst uzmanīgi. Gaisā skrien viņu raķetes, atskan uz labu laimi šauti šāvieni. Tomēr baltajā sniega laukā neredz nekā aizdomīga. Vairākus strēlniekus smagi ievaino vācu poziciju priekšā, bet tie neizdveš ne skaņu. Nekas nedrīkst ienaidniekam nodot, ka latvieši lauž ejas viņa aizsprostos.
Pirmās brigādes uzbrukuma sākumu tēlo Aleksandrs Grīns: „… Drāšu griezēji atviegloti uzelpo. Atkal trakā steigā kustas tiem rokas: laiks ir tālu gājis pretim rītam, tūliņ klāt uzbrukuma brīdis.
Tad beidzot daugavgrīviešiem ir vaļā ceļš! Meinerts aizlien to ziņot Malceniekam, un šoreiz līksmi iegailas drūmās leitenanta acis, dzirdot, ka kaut vai tūliņ var gāzties uz priekšu pirmais strēlniekpulks. Viņa rotas jau virzās cauri piesnigušam kātklu laukam. Un daugavgrīviešiem aiz muguras un sānis sāk celties kājās un gatavojas skrējienam uz vācu vaļņa pusi Klinsona vadītā pirmā kurzemnieku puse, abi Rīgas strēlnieku bataljoni . .. Leitenants Malcenieks, kam šonakt klausa drāšu griezēji un grenadieri, iet pretim savējiem un klusēdams ar roku māj uz vācu žogu pusi, kur nupat beigta izgriezt eja. To apzīmēdama, zaļi un reizē nikni
gail sniegā nomestās un pretim uzbrucēju valnim grieztās kabatlaterniņas acs.. .
„Augšā, puikas, skriešus uz zaļo uguni!"
Sakustas apsnigusī gulētāju masa. No pleciem un mugurām nopurinādams sniegu, ceļas kājās pēc viļņa vilns, un zem tūkstots skrejošām kājām iedimdas sasalušais purva lauks.
,,Augšā, un skriešus uz zaļo uguni!" dveš virsnieki un instruktori, kaut sniegā gulētāju vairs neviena nava, jau bataljonus nes atakas (uzbrukuma) vilnis.
„Skriešus uz priekšu! Skriešus uz priekšu, puikas!" skrējēji mudina cits citu, un strēlnieku lavīnes avangards jau eju sasniedzis un plūst pāri drātīm…" („Dvēseļu putenis", II).
Ar durkļiem un rokas granātām satriekuši pārsteigtos vāciešus, pirmās brigādes pulki izlaužas cauri vācu nocietinājumiem. Drīz vien viņu rokās krīt arī vācu artilērija.
Tajā pašā laikā uzbrukumu tālāk pa labi sāk otrā latviešu strēlnieku brigāde. Triecienā kā pirmais iet 7. Bauskas strēlnieku pulks ar pulkvedi K. Gopperu priekšgalā. Uzbrucēji nes līdzi no klūdziņām (zariem) pītus ,,tiltiņus", lai pārvarētu dzeloņstiepuļu žogus.
Vācieši nepagūst ne atjēgties, kad bauskenieki ir jau pārrāvuši viņu līnijas un gāžas iekšā dziļāk aizmugurē. Tiem pakaļ traucas 8. Valmieras pulks, bet pārrāvumu sargāt paliek 6. Tukuma pulka strēlnieki.
Neticamais ir paveikts. Bieziem dzeloņstiepuļu žogiem apjoztā un pēc visiem kara mākslas likumiem nocietinātā vācu fronte pie Rīgas ir pārrauta. Tas noticis bez neviena lielgabala šāviena. Pirmā pasaules kara vēsturē tas ir kaut kas gluži nedzirdēts.
Ceļš uz Kurzemi ir atrauts vaļā. Kas notiek tālāk?.