Tas dvēseļu putenis gaisā, kad Ziemsvētki, ceļas viņi tad,
Pār Latviju gaudo un griežas un nenobeigs gaudot nekad."
(Ed. Virza)
Pārrāvuši vācu fronti, latviešu strēlnieki, kā pavēlēts, laužas uz priekšu. Visu dienu tie pavada niknās cīņās, atsitot vācu pretuzbrukumus. Bet viņi paliek vieni, tāpat kā agrākajās kaujās. Izrādās, ka apsolīto palīgspēku krieviem nav. Divi sibiriešu pulki šajā laikā sadumpojas un atsakās izpildīt kaujas pavēli.
Vakarā pirmā latviešu brigāde spiesta atiet uz frontes pārrāvuma rajonu. Smagi ievainotu no kaujas lauka iznes varonīgo kapteini Fr. Briedi.
Stipri noasiņojis ir 5. Zemgales strēlnieku pulks, kam jāuztur sakari abu brigāžu starpā. Ieņēmuši pirmo vācu nocietinājumu līniju, zemgalieši cieš lielus zaudējumus otrās līnijas priekšā.
Otrā latviešu brigāde turpina kauju dziļi vācu aizmugurē un paplašina pārrāvumu frontē. Kad daži 7. strēlnieku pulka virsnieki jautā pulkvedim Gopperam, kas būs, ja vācieši atgūs pārrāvumu un ielenks 7. un 8. latviešu pulku no visām pusēm, viņš atbild: „Ja jau mēs izlauzāmies caur vācu nocietinājumiem frontāli, tad izlauzties no aizmugures būs daudz vieglāk."
Divas diennaktis (23. un 24. dec.) stiprā salā un bez atpūtas cīnās latviešu strēlnieku pulki. Pienāk Ziemassvētku nakts. Otrās brigādes komandieris A. Au- zāns stāsta:
„Mežā pie ugunskura (vācu aizmugurē) tieši Ziemassvētku naktī pieņēmām uzbrukuma plānu Ložmetēju kalnam.. .. Turpat pie ugunskura, kurš bija mums Ziemassvētku eglītes vietā, pēc uzbrukuma plāna pieņemšanas notika svinīgs bridis. Klusā balsī karavīri
nodziedāja „Klusa nakts, svēta nakts" un citas Ziemassvētku dziesmas. .. 25. decembrī nakts aizsegā, dažas stundas pirms gaismas, visas trīs kolonas (3. un 7. latviešu strēlnieku pulks un 53. Sibirijas pulks) vienlaicīgi pārgāja pēkšņā straujā triecienā… Vēl pirms pusdiviem pirmos Ziemassvētkos viss Ložmetēju kalns krita mūsu rokās. Saņemta bija visa Ložmetēju kalna vācu artilērija un citas bagātīgas trofejas (kara laupījums). Daļa vācu karaspēka krita, daļa pārbēga pār Lielupi, vairāk kā 1000 bija saņemts gūstā. .. Septiņu kilometru plati vārti rezervēm bija atvērti. . . Gaidīju 3. Sibirijas divīzijas un 6. Sibirijas korpusa virzīšanos pāri Ložmetēju kalnam uz Jelgavu.. ."
25. decembrī krievu armijas vadībai vēl reiz ir izdevība izmantot strēlnieku varenos panākumus. Vēl reiz tas netiek darīts. Kāpēc? — Tas, šķiet, paliks vēstures noslēpums, jo 12. armijas dokumenti vēlāk gājuši bojā. Kara vēsturnieki domā, ka vainīga krievu vadības nemākulība, tūļība un stāvokļa neizpratne. Iespējams, ka krievi tik lielus latviešu sasniegumus nemaz nebija gaidījuši.
Uzbrukums uz Jelgavu netiek turpināts, un Kurzeme paliek vācu rokās. No rietumu kauju laukiem vācieši pārsviež 2.kājn. divīziju, lai saglābtu latviešu pārrauto fronti pie Rīgas. Tā Ziemassvētku kaujas atslogo arī fronti Francijā.
Pēc ilgām, nepārtrauktām cīņām latviešu pulkus 31. decembrī beidzot atvelk rezervē. Viņu iekarotajos vācu nocietinājumos ieiet krievu karaspēks.
Šīs vienības nespēj izturēt vācu pretuzbrukumus. Drīz vien vācieši izsit krievus no iegūtajām pozicijām, un draud izcelties vispārējs sajukums.
Gandrīz skriešus latviešu strēlniekiem jādodas no
Rīgas glābt fronti. Bez apdoma un sajēgas krievu ģenerāļi triec latviešus kaujā. Sevišķi baigs ir 3. un 4. strēlnieku pulka liktenis. Tiem pavēl uzbrukt pāri klajam tīrelim, kur tos no trim pusēm sagaida vācu uguns. Viens pēc otra tur saļimst nāvē šo varonīgo pulku vadi un rotas ar saviem virsniekiem priekšgalā.
Latvieši arī šoreiz veic uzdevumu — atsit vāciešus un saglābj fronti, bet neprātīgās vadības dēļ cieš gluži nevajadzīgus zaudējumus.
Pēc vācu uzbrukuma atsišanas pie -Rīgas uz laiku iestājas klusums.
Ziemassvētku kaujas sākās 1916. gada 23. decembrī un beidzās 1917. gada 18. janvāri (pēc jaunā stila: no 1917. gada 5. janvāra līdz 31. janvārim). Šajās kaujās latviešu strēlnieki sasniedz savas slavas lielākos augstumus pirmajā pasaules karā. Par viņu neticamajiem varoņdarbiem raksta nevien Krievijā, bet visā Rietumeiropā. Ar lepnumu un pašapziņu latvieši raugās uz saviem karapulkiem. Mēdz teikt, ka latviešu strēlnieki ir „latviešu tautas pirmā mīlestība". Lielas tāpēc ir sēras par kritušajiem varoņiem.
Ar Virzas dzejoli,,Nakts parāde" Ziemassvētku kaujas iegūst apzīmējumu — dvēseļu putenis. Tā savu kara romānu nosauc arī Aleksandrs Grīns, Dzīvi palikušie strēlnieku pulku karotāji vēlāk tiek saukti par latviešu vecajiem strēlniekiem. Katru gadu 6. janvārī Latvijā pulcējās vecie strēlnieki, lai pieminētu Ziemassvētku kaujas. Šai dienā no Kara mūzeja iznesa viņu slaveno pulku karogus un notika gājiens uz Brāļu kapiem. 6. janvara naktī tur aizdedzināja piemiņas uguni. Pie tās baltos mēteļos un apbruņojumā stāvēja veco strēlnieku goda sardze.
Pirms Ziemassvētku kaujām astoņos latviešu pulkos
ir 16000 vīru, bet kopā ar rezerves pulku — 30 000. Dvēseļu putenis izrauj no latviešu karavīru rindām vairāk kā 10% cīnītāju. Pa lielākai daļai tie krīt krievu neprātīgās vadības dēļ. Sašutums un naids pret šo vadību strēlniekos tāpēc ir milzīgs. Tikpat liela ir viņu nicināšana pret krieviem. To nespēj mazināt arī daudzie ordeņi un paaugstinājumi, ko latviešu strēlnieki saņem pēc Ziemassvētku kaujām.
Drīz vien izplatās baumas, ka krievi tīšā prātā nodevuši latviešus uh centušies viņu pulkus iznīcināt nejēdzīgos uzbrukumos. Šī doma izteikta arī J.Medeņa pantos:
„ … Un pirmās uzvarās viņš kara slavā auga Tik valdonīgs un spējs,
Ka skauģi radīja no sava viltus drauga, Kas kļuva nodevējs.
Tas ceļus atvēra un vērsa ložu šalku Pret tevi, strēliniek,
Un no tās nedienas tev atriebības alku Ne mūžam nepietiek!…"
Kaut arī apzināta nodevība nav pierādīta, latviešu strēlnieku sašutumam arī tāpat ir pietiekami daudz iemeslu.