Tam ir ārkārtīgi liktenīgas sekas turpmākajos notikumos.
„Ko tie lieli vēji vēda?
Dzirdu gaisos draudu vārdus,
Dzirdu vecai jodu mītnei
brakšķam simtu gadu ārdus." (J. Medenis)
1917 gada 22. februārī (pēc jaunā stila — 7. martā) Pēterpils ielās pulcējas satrauktu ļaužu bari, galvenā kārtā strādnieku sievas. Sliktā transporta dēļ pilsētā uz brīdi ir aptrūkusi maize. Tas ir signāls ilgi slēptam nemieram. Pūlī atskan saucieni: „Nost ar karu!", „Mēs prasām maizi!", „Nost ar patvaldību!"
Nākošajās dienās strādnieki pārtrauc darbu, sākas demonstrācijas un sadursmes ar policiju. Pēterpilī atrodas samērā daudz karaspēka, un valdība cer ar tā palīdzību apspiest nemierus. Tās ir veltas cerības. Krievu armijai jau sen ir apnicis karot. 1917. gadā ienaidnieka gūstā atrodas ap trīs miljoni krievu karavīru. Arvienu biežāk krievu pulki atsakās izpildīt pavēles (piem., Ziemassvētku kaujās). Sociāldemokrātu un lielinieku (boļševiku, komūnistu) sludinātāji slepeni kūda kareivjus neklausīt virsniekiem un valdības rīkojumiem.
Pēterpilī viens pulks pēc otra pāriet nemiernieku pu-.. sē, un dažās dienās ķeizara valdība ir gāzta. Nikolajs II ir spiests atteikties no troņa (viņu nošauj 1918. gadā), Krievijas ķeizarvalsts beidz pastāvēt. Šos notikunrtus sauc par februāra (marta) revolūciju Krievijā. Tā ievada astoņus mēnešus ilgu demokrātisku tautas valdības) period# — vienīgo visā Krievijas vēsturē. Pirmo reizi Krievijas pavalstniekiem ir pilnīga vārda, rakstu un biedrošanās brīvība. Visas polītiskās partijas var brīvi darboties — sākas īsts runu un sapulču laikmets.
Februāra revolūcija bija nākusi pēkšņi. Tā bija tautas sacelšanās, un neviena politiska partija, to nebija vadījusi. Cerības uz labāku nākotni ir lielas, bet stāvoklis valstī ļoti neskaidrs. Nodibinās Pagaidu valdība, kurā pārsvars mērenām pilsoņu partijām, bet tās vara ir niecīga. Blakus tai darbojas „Zaldātu un strādnieku padome", kas izdod pavēles un rīkojumus pati uz savu roku. Tanī visa noteikšana atrodas sociāldemokrātu un sociālrevolūcionāru rokās. Lieliniekiem sākumā nav
gandrīz nekādas ietekmes. Viņu skaits ir neliels, un to galvenie vadoņi atrodas trimdā ārzemēs, vai Sibirijā.
1917. gada 1. martā (pēc jaunā stila: 14. martā) minētā padome izsludina savu „Pavēli nr. 1.", kas galīgi sagrauj vecās krievu armijas disciplīnu. Pēc šīs pavēles visās karaspēka vienībās noteikšanu iegūst kareivju vēlētas padomes („sovjeti"). Kareivjiem ir arī tiesības ievēlēt un atcelt virsniekus. Daudzās vietās virsnieki tiek piekauti, daži pat nogalināti.
Kārtība joprojām valda latviešu strēlnieku pulkos, kur attiecības starp virsniekiem" un kareivjiem ir tuvākas un biedriskākas. Daudzi latvieši sagaida no revolūcijas lielāku brīvību savai tautai. To izsaka vārdos — „brīvu Latviju brīvā Krievijā". Marta beigās latviešu pulki izvēl „Latviešu strēlnieku izpildu komiteju", ko saīsināti dēvē par „Izkolastrelu". Sākumā tur pārsvars demokrātiski un nacionāli noskaņotiem strēlnieku pārstāvjiem.
1917. gada aprīlī Pēterpilī no Šveices atgriežas lielinieku vadonis Ļeņins. Lai radītu sajukumu Krievijā, vācieši viņu aizzīmogotā vagonā izlaiduši cauri savai zemei. Maijā no Amerikas Krievijā ierodas nenogurstošais revolūcionārs Trockis. Lielinieki kļūst ļoti darbīgi un neatlaidīgi. Tie gatavojas gāzt Pagaidu valdību un sagrābt varu savās rokās.
Krievijā ir claudz nenokārtotu jautājumu — armija ilgojas pēc miera, zemnieki pēc zemes, apspiestās nekrievu tautas grib iegūt pašnoteikšanās tiesības. Pagaidu valdība nevienu no šiem jautājumiem nespēj kaut daļēji atrisināt. Pret nekrievu tautu brīvības centieniem tā'izturas noteikti naidīgi. Visus šos apstākļus lielinieki veikli izmanto savā labā. Viņi pārspēj visas pārējās parajas, solot nodibināt vēl neredzētu taisnības
un miera valsti. Tie prasa nekavējoties izbeigt karu, uzlabot strādnieku un zemnieku stāvokli un dot Krievijas apspiestajām tautām tiesības pašām noteikt savu nākotni. Lielinieku aģitātori ir izveicīgi un rūdīti, viņu saukļi vienkārši un iespaidīgi — „par mieru, par maizi, par tautu brīvību!" „Visu varu strādnieku un zaldātu padomēm!"
Jo sevišķu vērību viņi veltī latviešu strēlnieku pulkiem, kuriem armijā vislielākā kaujas slava. Lielinieki glaimo un kūda. Tie plaši izmanto strēlnieku sašutumu par Ziemassvētku kaujām, lai sakurinātu naidu pret armijas vadību un pret latviešu virsniekiem, kas tos veduši kaujās. Kas domā citādi, tos lielinieki apzīmē par „muižnieku un kapitālistu kalpiem".
Nav jāaizmirst, ka latvieši šai laikā ir apspiesta koloniāla tauta. Latvijā vēl puse no visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir vācu muižnieku rokās. Strēlnieku pulkos ir daudz strādnieku, kalpu un mazturīgu ļaužu dēli, kāpēc lielinieku vilinājumiem ir panākumi. Latviešu pilsoniskās partijas sāk organizēties tikai 1917. gadā (piem., Zemnieku Savienība). Latviešu virsniekiem trūkst piedzīvojumu un atbalsta cīņā pret lielinieku aģitātoriem. Trūkst droši un skaidri izteiktu nacionālu mērķu un prasību par labu nemantīgajām šķirām.
Kaut gan lielinieku skaits strēlnieku pulkos ir nepilni 5%, tiem izdodas iegūt vadību „Izkolastrelā". Ar 1917. gada 17. maija (v. stils) rezolūciju tas izsaka neuzticību Krievijas Pagaidu valdībai un prasa „visu varu strādnieku, zaldātu un zemnieku deputātu padomēm".
Daļa latviešu virsnieku un kareivju augusta sākumā nodibina „Latvju kareivju nacionālo savienību" (LKN
S), lai cīnītos pret lielinieku ietekmi. Tas tomēr nenākas viegli, jo lielinieki vēl nav parādījuši savu īsto dabu.
Viens no viņu galvenajiem saukļiem ir: „Nost ar karu!" Tie aicina brāļoties ar vācu karavīriem un tā panākt kara darbības izbeigšanu. Vācieši to izmanto, lai vājinātu pretinieka cīņas garu un iepazītos ar tā pozicijām. Sākas neparasti skati — ienaidnieki sāk apciemot viens otru, sadzert, apmainīties cigaretēm u. taml. Vācu virspavēlniecība tikmēr plāno jaunu lielu uzbrukumu Rīgas frontē.
Nekārtība un sajukums kā pašā Krievijā, tā armijā pieaug ar katru dienu. Augusta beigās vācieši nolemj, ka laiks pāriet triecienā.
Tos, kas brāļojušies ar krieviem un latviešiem, drošības pēc aizsūta uz rietumiem, bet Rīgas frontē atsūta jaunas vācu divīzijas.