Juglas,
Kur zemgalieši
Vicu gvardiem un jēģeriem blakus guļ cieši (A. Caks)
1917. gada 1. septembrī piecos no rīta vairāk simtu vācu lielgabalu atklāj viesuļuguni Rīgas frontē pie Ikšķiles. Krievu karaspēks atstāj savas pozicijas Daugavas labajā krastā un bēg ko kājas nes. Krievu artileristi izšauj dažus šāviņus, tad pamet lielgabalus un steidz pakaļ bēgošajiem kājniekiem. Vācu pulki dodas pāri Daugavai un draud ielenkt visu 12. armiju. Rīgā sākas nekārtības un sajukums.
Atkal lielā steigā cīņā sūta vienīgo kaujas spējīgo karaspēku — latviešu strēlniekus. Pie Mazās Juglas
upes vācu izlases vienībām pretī stājas II latviešu brigāde. Tai jāglābj bēgošā krievu armija no ielenkuma un iznīcināšanas. Galvenais ienaidnieka trieciens jāiztur 5. Zemgales strēlnieku pulkam. Vāciešu uzbrukumu atbalsta spēcīga artilērija un lidmašīnas, zemgaliešu rīcībā ir viens smagais un daži vieglie lielgabali.
Nežēlīgā un asinainā cīņā 26 stundas no vietas (no 1. līdz 3. septembrim) Zemgales strēlnieku pulks atsit nepārtrauktos vācu uzbrukumus. Tādā kārtā 12. krievu armija paspēj atkāpties no Rīgas un izglābties no krišanas gūstā.
Zemgaliešu komandieris plkv. Vācietis ir atstāji sīku aprakstu par šo kauju. Kādu no daudzajiem vācu uzbrukumiem 2. septembrī viņš tēlo šādi: „ … Ap pīkst. 13 artilērija apklusa visā frontē, un piepeši visā frontē vācieši nāca uz priekšu, sākot ar ķēdēm un beidzot ar rezervēm, kurām sekoja tranšeju lielgabali. Šī uzbrukuma kārtība bija tāda, kādu mēs vairāk reizes redzējām lauku kara pēdējā momentā. Tas bij — „furor teu- tonicus" („vācu šausmas"). Zemgaliešu frontei tuvojās vairāk tūkstošu vāciešu spīdošās kaskās (bruņu cepurēs), labi apģērbti un dūšīgos augumos… Uz reizi varēja redzēt, ka badu cietuši viņi nav. Tā bija prūšu gvardijas divīzija, kurai bija pavēlēts šovakar būt 12. armijas aizmugurē… Droši nāca uz priekšu vācieši, simtiem viņu krita, un simtiem viņu soļoja pāri saviem kritušiem biedriem. Dažās vietās viņiem izdevās pārraut mūsu aizžogojumus un ielauzties tranšejās, bet tur viņi atrada savu kapu."
A. Čaks par šo kauju raksta: „Dienu un nakti Pie Juglas, Traki un melni
Kā čuguna lieti, Jūs,
Vācu lepnumam — gvardiem Un viņu pārspēkam Stāvējāt pretī. Un ko vairs neņēma lodes, Nobeidza mieti."
Vācu virspavēlniecība 4. septembrī ziņo: „ … Abpus Juglas upei stipras krievu karaspēka nodaļas (lasi: latviešu strēlnieki. Red.) izmisīgos, asinainos uzbrukumos triecās pret mūsu spēkiem, lai segtu atkāpšanos sakautajai 12. krievu armijai. Niknās cīņās tās gāja bojā zem mūsu triecieniem…"
Plkv. Vācietis raksta: ,,Bet latviešu strēlnieku asinis plūda pie Juglas krastiem, viņas rādīja vāciešiem, ka mūsu krūtīs pukst karsta sirds, pildīta ar mīlestību uz Latviju, ka mēs neizklīdīsim.. . ka mēs centīsimies nākt atpakaļ kā uzvarētāji."
Tā ir pēdējā lielākā strēlnieku kauja uz Latvijas zemes. Izpildījuši kaujas uzdevumu, tie saņem pavēli atiet uz tālākām pozicijām Vidzemē. Lielākā daļa no zemgaliešiem ir ievainota, daudzi krituši.
Pa to laiku 12. armija neticamā nekārtībā atkāpjas uz austrumiem. Pārbaidītie krievu pulki vairākkārt notur viens otru par vāciešiem un apšauj paši savējos.
3. septembrī Rīgā ienāk vācu karaspēks. Bet vācu stāvoklis rietumos ir bīstams, un pēc Rīgas ieņemšanas tiem jāsūta vairākas divīzijas uz Francijas fronti. Viņiem jāpārtrauc tālākie uzbrukumi Vidzemē.
1917. gada septembrī pulkvedis Vācietis iesniedz lūgumu armijas vadībai un Krievijas Pagaidu valdībai (Kerenskim) atļaut dibināt latviešu strēlnieku korpusu ar latviešu artilēriju, aviāciju un citām techniskam daļām. Viņš acīmredzot cer, ka tas varētu būt pamats latviešu armijai nākotnē. Kerenskis šādu atļauju tomēr nedod.
Kaut arī Latvija ir sašķelta divās daļās (Rietumlatviju un Rīgu ieņēmuši vācieši) un liela tautas daļa ir trimdā, enerģiskākie latvieši šajā laikā turpina kalt savus nākotnes plānus.