„Laime, par mums lemi!
Dod mums mūsu zemi!
Viena mēle, viena dvēsle,
Viena zeme mūsu."
(J. Rainis)
Jau tautas atmodas laikmeta dzejnieki pareģo „Gaismas pils" (Latvijas) augšāmcelšanos un Lāčplēša uzvaru par Melno bruņinieku (skat. 72. nod.). Daži toreiz pat lolo cerības nodibināt apvienotu latviešu un, leišu karaļvalsti.
1905. gada Lielās latviešu revolūcijas vadoņi prasa visu latviešu novadu apvienošanu un pārvaldes nodošanu latviešu tautas rokās. Citi iet tālāk un prasa Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu (skat. 78. nod.).
1916. gadā J. Rainis no Šveices pasludina: „Zeme — tā ir valsts!" Viņš prasa:
„Paša zemi, paša valsti, Dzīvi paša darinātu, Paša valstī kungs."
Pēc 1917. gada februāra revolūcijas latvieši sāk organizēties, lai apvienotu latviešu novadus un radītu tiem latvisku pārvaldi.
Valmierā sapulcējas Vidzemes pagastu pārstāvji un ievēl Vidzemes pagaidu zemes padomi ar Dr. A. Pried- kalnu un agronomu Kārli Ulmani priekšgalā.
Tā kā Kurzeme ir vācu varā, tad Kurzemes bēgļu
pārstāvji sanāk Tērbatā un tur izvēl Kurzemes pagaidu zemes padomi. Tās priekšsēdis ir advokāts Jānis Čakste.
1917. gada maija sākumā Latgales latvieši pulcējas uz kongresu Rēzeknē. Sanāksmes apsardzībai ierodas 40 latviešu strēlnieku virsnieka J. Rubuļa vadībā. Kongress pieņem vēsturisko lēmumu — „Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta ar vienu valodu, un visiem jāapvienojas vienā valstī." Ievēl Latgales pagaidu zemes padomi ar Fr. Trasunu un V. Rubuli priekšgalā.
Krievijas Pagaidu valdība nav labvēlīga latviešu centieniem. Tā negrib atzīt pat Latvijas pašpārvaldes (autonomijas) tiesības, nemaz nerunājot par latviešu tiesībām uz neatkarīgu valsti. Šī stūrgalvīgā un tuvredzīgā rīcība nāk par labu lieliniekiem, kas sola brīvību visām Krievijas tautām.
1917. gada oktobrī Peterpilī pulcējas pārstāvji no visām trim latviešu pagaidu zemes padomēm, bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas un vairākām citām organizācijām un partijām. Nolemj dibināt vienu kopēju organizāciju, kas varētu runāt tautas vārdā — Latviešu pagaidu nacionālo padomi (LPNP).
To tomēr nepagūst sasaukt Pēterpilī. 1917. gada 24. —25. oktobrī (pēc j. stila: 6.—7. novembrī) lielinieki izdara bruņotu apvērsumu un gāž Krievijas Pagaidu valdību, kas daudz runājusi, bet maz paveikusi. Ar oktobra (novembra) revolūciju sākas vairāku gadu ilgs sajukuma un pilsoņu kara laikmets Krievijā.
Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanas sanāksme notiek Valkā 1917. gada 16. novembrī. Kā novērotāji tur ierodas arī latviešu sociāldemokrāti, bet latviešu lielinieki nepiedalās nemaz.
Sanāksme pasludina LPNP nodibināšanos un 18. no-
vembrī izlaiž Kārļa Skalbes sarakstīto uzsaukumu — „Visiem latviešiem":
„ . .. Latvieši! Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanās tautām! (domātas rietumu sabiedroto deklarācijas, kas gan nebija paredzētas Krievijas tautām. Red.). Ņemat paši to zemi, kuru mūsu tēvi pirkuši ar asins sviedriem un ceļat tur labāku un taisnīgāku valsti nekā tā, kura tagad iet bojā. Lai dzīvo brīva, apvienota Latvija!"
Latvijas turpmākā iekārta jānosaka tautas ievēlētai Satversmes sapulcei. Nolemj sūtīt uz ārzemēm trīs vīru delegāciju — J. Čaksti, J. Kreicbergu un Z. Meie- rovicu. Tiem jāaizstāv Rietumeiropā latviešu tautas tiesības uz brīvību un neatkarību.
Sauciens pēc vienotas un patstāvīgas Latvijas ir izskanējis, bet cīņas un pārbaudījumi tikai sākas.
Turpmākie notikumi nesola neko labu. Vēl brīvajā Vidzemes daļā liela ietekme ir lieliniekiem, un kuru katru brīdi gaidāms jauns vācu trieciens. 1918. gada februārī, pēc izjukušām miera sarunām ar lielinieku valdību, vācieši visā austrumu frontē pāriet uzbrukumā. Krievu armija vairs nekaro un nekārtībā atkāpjas uz Iekškrieviju. Latvija, Igaunija un Ukraina nāk vācu rokās.