„Viņi kāpjas no Daugavas zilgās:
Tautas bēdas un ienaids tos nes.
Viņu briesmās un sūrumā ilgā
Rītos ļodzās pus pasaules." (A. Čaks)
Latviešu strēlnieku pulki cīņās pret vācu armiju iegūst gluži teiksmainu slavu. Tajā pašā laikā pieaug viņu naids un nicināšana pret cara ģenerāļu
Kas notiek ar latviešu strēlniekiem?
nemākulīgo vadību. Tā neprot izmantot strēlnieku panākumus, un latviešu karavīriem vairākkārt jācieš nevajadzīgi zaudējumi.
Vairums strēlnieku ir mazturīgu ļaužu dēli. Viņi labprāt vēlētos taisnīgāku valsts iekārtu un muižnieku lielo zemes īpašumu sadalīšanu. Viņi ir lepni, ka ir latvieši, un dedzīgi vēlas atbrīvot savu dzimteni no vācu okupācijas un sagādāt tai labāku nākotni.
Krievijas Pagaidu valdība (no 1917. gada februāra revolūcijas līdz oktobra revolūcijai) negrib atļaut pat Latgales apvienošanu ar citiem Latvijas novadiem un atsakās dot latviešiem pašpārvaldes tiesības.
Lielinieku vadoņi turpretī neskopojas ne ar kādiem solījumiem. Tie sola mūžīga miera paradīzi, sociālu taisnību un brīvu Latviju. Tāpēc arī, sarūgtināti par veco kārtību, laba daļa strēlnieku notic skaistajiem solījumiem.
Lieliniekus šajā laikā daudzi uzskata tikai par sociāldemokrātu kreisāku novirzienu, kas noteiktāk un skaidrāk cīnās par „tautas tiesībām". Arī Rietumeiropas un Skandinavijas valstīs netrūkst tādu, kurus aizrauj lielinieku saukļi un revolūcionārā romantika. Ka lielinieku vara nākotnē izvērtīsies par nelielas grupas necilvēcīgu diktātūru, to revolūcijas gados daudzi nespēja ne iedomāties. To 1957. gadā īsi un kodolīgi izteicis viens no pazīstamākiem zviedru polītiķiem un rakstniekiem, Tūre Nērmans: „Es kļuvu boļševiks pirms 40 gadiem tādēļ, ka es domāju, ka tas nozīmē būt brīvības cīnītājam. Šodien es apkaroju boļševismu, jo esmu nācis pie pārliecības, ka visiem, kas cīnās par brīvību, ir jācīnās pret boļševismu."
Oktobra revolūcija paātrina vecās krievu armijas iziršanu, jo lielinieki ir pret kara turpināšanu ar Vāciju.
Tūkstošiem krievu karavīru vienkārši pamet savas vienības un iet uz mājām. ,,Līdz Kazaņai [1] ) jau vācieši neatnāks!" dzird viņus sakām.
Latviešu strēlnieku stāvoklis ir citāds. Vienīgi daļa vidzemnieku un latgaliešu var nokļūt mājās. Lielāko Latvijas daļu līdz ar Rīgu ir ieņēmusi vācu armija. Uz turieni atgriezties nav iespējams (1918. gada februārī vācieši okupē visu Latviju). Karavīra lepnums strēlniekiem liedz padoties vāciešiem, kurus tie spējuši uzveikt daudzās smagās cīņās. Tādēļ arī daļa strēlnieku joprojām paliek savos pulkos un nokļūst lielinieku varas dienestā (tā sauktie sarkanie latviešu strēlnieki).
Daudzi strēlnieku virsnieki nevēlas to darīt un atstāj strēlnieku pulkus. To starpā ir arī abi Ziemassvētku kauju varoņi, Fr. Briedis (lielinieki viņu Maskavā apcietina un nošauj 1918. g.) un K. Goppers. Citi paliek savos pulkos un cenšas strēlniekus saturēt kopā.
1917. g. dec. beigās latviešu strēlniekus apvieno latviešu korpusā (vēlāk pārdēvē par divīziju) un par tā komandieri ieceļ pulkvedi Vācieti. Šis nelielais, bet varonīgais un disciplinētais latviešu karaspēks iegūst gluži neiedomājamu nozīmi turpmākajos vēstures notikumos.
Lai gan lielinieki ir sagrābuši varu, tomēr viņu stāvoklis nav drošs. Tāpēc latviešu pulkus izsauc uz Pē- terpili, Maskavu un citām svarīgākajām vietām. Tā bez mājām palikušie strēlnieki sāk savu lielo pārgājienu uz austrumiem. To nolēlojis J. Medenis balādē .,Aizbraucēji":
„Balsis: — Mosties, kara draudze! Garā šaubu
nakts ir galā,
Skaties: Mūsu soļu gaida pilsēts rīta debess malā! — Sauca tie un durkļiem šķīra jaunu laikameta lapu, Smagiem soļiem pāri kāpjot viņu spēkam rakto kapu." Līdz ar to iesākas viņu gandrīz neticamās dēkas Krievijas pilsoņu karā, kur latviešu strēlnieku vārds drīz vien iedveš nāves bailes visiem pretiniekiem. J.Me- denis raksta:
„Kur gāja, izbailes un sajukumu sēja