— Es visu esmu aizmirsusi, — viņa turējās pretī.
— Bērns būdama, es sapņoju nomodā, ar vaļējām acīm dienas laikā, bet, kad es stāstīju par visu dīvaino, ko esmu redzējusi, mani izsmēja, un citi bērni baidījās un vairījās no manis. Bet, ja es par to, ko esmu redzējusi, stāstīju Pauvakānai, viņa mani izbāra un teica, ka tie esot slikti sapņi; viņa mani pēra arī. Man liekas, 'tā bija slimība, tikpat kā krītamā kaite, kas uzbrūk veciem vīriem; ar laiku es atveseļojos un vairs nesapņoju. Bet tagad … es vairs nevaru atcerēties, — viņa satrauktā mulsā spieda roku pie pieres, — tie ir kaut kur te, bet es tos nespēju atrast, tikai vienu …
— Tikai vienu … — Kanims atkārtoja, viņu uzmundrinādams.
— Tikai vienu redzējumu. Bet tu smiesies par tā aplamību, tas ir tik neticams.
— Nē, Li Vana. Sapņi paliek sapņi. Varbūt tie ir atmiņas par citām dzīvēm, ko esam dzīvojuši. Es reiz esmu bijis alnis. Pēc tā, ko esmu redzējis un dzirdējis pa sapņiem, noteikti ticu, ka esmu bijis alnis.
Kaut gan Kanims pūlējās neko neizrādīt, skaidri bija manāma viņa augošā nepacietība, taču Li Vana, cenzdamās sameklēt vārdus, ar kuriem attēlot redzēto, nekā nepamanīja.
— Es redzu sniegkupenām klātu klajumu starp kokiem, — viņa iesāka, — un pāri sniegam stiepjas pēdu sliede — tur kāds cilvēks ar mokām rāpojis uz cejiem, balstīdamies uz rokām. Un es redzu ari šo cilvēku sniegā, un šķiet, ka skatos viņā pavisam tuvu. Viņš nav līdzīgs īstam cilvēkam, jo viņam ir mati uz sejas, daudz matu, un šie mati, kas klāj viņa seju un galvu, ir dzelteni ka zebiekstes vasaras akots. Acis viņam aizvērtas, bet tās atveras un meklējot raugās apkārt. Tās ir zilas kā debesis, tās ielūkojas manī un tad vairs neko nemeklē. Un viņa rokas sakustas — lēni, it kā aiz vārguma, un es jūtu …
— Jā, — Kanims piesmakušā čukstā paskubināja. — Tu jūti?…
— Nē! Ne! — Li Vana steigšus atsaucas. — Es neko nejūtu. Vai tad es teicu, ka jūtu? Es tā nedomāju. Nevar taču būt, ka es varētu tā domāt. Es redzu, es vienigi redzu, un tas arī ir viss, ko es redzu, — cilvēks sniegā, acis zilas kā debess un mati kā zebiekstes spalva. Esmu to skatījusi daudz reižu, un allaž tas ir viens un tas pats — cilvēks sniegā …
— Bet vai pati sevi tu redzi? — Kanims jautāja, paliecies uz priekšu, un cieši raudzījās Li Vanā. — Vai esi kādreiz redzējusi sevi kopā ar šo cilvēku sniegā?
— Kā es varētu redzēt pati sevi? Vai tad es neesmu īstenībā?
Kanima muskuļi atslāba, un viņš ērti atzvila atpakaļ ar līksmu apmierinātības izteiksmi acīs, kuras gan pavērsa sānis, lai sieva tās nepamanītu.
— Es tev paskaidrošu, Li Vana, — viņš apņēmīgā tonī sacīja. — Kad tu visu to redzēji, tu kādā iepriekšējā dzīvē biji putniņš, mazs putniņš, un šīs atmiņas tev saglabājušās vēl tagad. Tur nav nekā neparasta. Es kādreiz esmu bijis alnis, un mans tēva tēvs pēc nāves kļuva par lāci—• tā teica šamanis, bet šamanis taču nemelo. Tā mēs pa dievu taku pārejam no dzīves uz dzīvi, un vienīgi dievi to visu zina un saprot. Sapņi un sapņu ēnas — tās ir atmiņas, nekas vairāk, un suns, kas piesaulē pa miegam smilkst, neapšaubāmi atceras agrākās dzīves notikumus. Āre, Bašs kādreiz ir bijis karavīrs. Esmu cieši pārliecināts, ka viņš ir bijis karavīrs.
Kanims pasvieda sunim kaulu un piecēlās.
— Celies, posīsimies. Saule gan vēl ir karsta, bet vēsāks jau arī vairs nekļūs.
— Un baltie cilvēki — kādi viņi ir? — Li Vana, saņēmusi drosmi, ievaicājās.
— Tādi paši kā es un tu, — viņš atbildēja, — tikai viņu āda nav tik tumša. Tu būsi pie viņiem, pirms vēl diena izdzisīs.
Kanims piesēja guļamo pārsegu pie sava simt piecdesmit mārciņu smagā saiņa, notriepa seju ar šķidriem māliem un apsēdas atpūsties, kamēr Li Vana būs apkrāvusi suņus. Olo sarāvās čokurā, redzēdams rungu viņas rokās, un bez kādas pretošanās ļāva sev piesprādzēt vairāk nekā četrdesmit mārciņu smago saini. Bet Bašs bija neapmierināts un nikns, kad viņam ar varu uzsēja nastu, viņš, nespēdams valdīties, ņurdēja un rūca. Kamēr Li Vana savilka siksnas ciešāk, suns bozās un ņirdza zobus, mezdams uz viņu ļaunus skatienus te no sāniem, te atpakaļ pār plecu. Kanims pasmējās un piebilda:
— Vai es neteicu, ka viņš reiz bijis dižs karavīrs?
Šīs zvērādas aizies par dārgu cenu, — viņš piemetināja, aplikdams ap galvu nesamo siksnu un itin viegli paceldams savu saini no zemes. — Dārgu cenu. Par šādām mantām baltie cilvēki labi maksā, jo viņiem nav laika medīt un viņi ir vārīgi pret aukstumu. Drīz mēs dzīrosim, Li Vana, tā, kā tu vēl neesi dzīrojusi nevienā no iepriekšējām dzīvēm.
Viņa kaut ko nomurmināja, pateicīga un atzinīga par sava kunga visžēlīgo labvēlību, uzmeta plecos siksnas un salīka zem nastas svara.
— Kad es nākamreiz piedzimšu, es vēlētos piedzimt
par balto cilvēku, — Kanims noteica un sāka vienmērīgi soļot pa taku, kas veda lejup dziļā aizā.
Kanimam cieši pa pēdām sekoja suņi, Li Vana gāja pēdējā. Tomēr domas viņai kavējās tālumā, aiz Ledus kalniem austrumu pusē, sīkajā zemes stūrītī, kur pagājusi viņas bērnība. Li Vana atcerējās, ka jau bērnu dienās viņu bija uzlūkojuši par tādu dīvainu, it kā viņai būtu kāda kaite. Nu jā, viņa taču mēdza redzēt sapņus ar vaļējām acīm, un par tiem redzējumiem, ko pastāstīja, dabūja gan rājienus, gan brāzienus, līdz pēdīgi ar gadiem šie sapņi izbeidzās. Taču ne pavisam. Kad Li Vana bija pieaugusi, viņa vairs nesapņoja nomodā, bet miegā murgi viņu neatstāja, un dažu nakti meitene nomocījās kā ar lietuvēnu, skatīdama netveramas ēnas, neskaidras un nesakarīgas. Saruna ar Kanimu bija Li Vanu satraukusi, un visu laiku, soļodama pa taku, kas līkumoja lejup pa ūdensšķirtnes grēdu nogāzi, viņa domās kavējās pie saviem fantastiskajiem sapņu redzējumiem.
— Atvilksim elpu, — teica Kanims, kad viņi pusceļā bija šķērsojuši galveno strautu.
Viņš pieslēja savu nastu uz klints izciļņa, nobraucīja no pieres nesamo siksnu un apsēdās. Li Vana atsēdās viņam līdzās, un abi suņi elsodami izlaidās zemē tiem blakus. Pie kājām viņiem burbuļoja no pakalniem plūstošā ledaina urga, bet ūdens tajā bija duļķains un neskaidrs, it kā pēc zemes nobrukuma.
— Kāpēc tā? — Li Vana jautāja.
— Tāpēc, ka baltie cilvēki rok zemi. Ieklausies! — Kanims pacēla roku, un viņ'a saklausīja gan lāpstu un kapļu šķindēšanu, gan arī cilvēku balsis. — Viņi ir traki aiz zelta un rokas bez mitas, lai to sameklētu.' Zelts? Tas ir dzeltens, to atrod zemē, un viņi to uzskata par milzu vērtību. Ar zeltu mēro arī cenas.
Bet Li Vanas apkārt klīstošās acis bija kaut ko ievērojušas, un viņa vairs nemaz neklausījās. Dažus jardus zemāk, pa daļai jaunu eglīšu zaru aizsegts, zvilnēja baļķu cirtnis, un pāri tam slīga velēnu jumts. Li Vana nodrebēja, un visi sapņu tēli sarosījās un samudžinājās viņas galvā.
— Kanim, — viņa čukstēja it kā drudžaina priekšnojautā, — Kanim, kas tas ir?
— Ta ir baltā cilvēka tipi, tajā viņš ēd un guļ.
401
Viņa to alksmīgi vēroja, ar vienu skatienu aptverdama
26 — Džeks Londons — I sēj.
tas vērtīgas īpašības, un atkal notrīsēja nesaprotama satraukumā.
— Tur vajag būt silti sala laikā, — viņa teica skaļā balsī, juzdama, ka no lūpām grasās raisīties kādas svešādas skaņas. Viņa juta nepieciešamību tās izrunāt, taču neuzdrīkstējās, un tai brīdī Kanims teica:
— To sauc par būdu.
Li Vanas sirds sparīgi salēcās. Šīs skaņas! Tieši tās pašas skaņas! Pēkšņās izbailēs viņa pavērās apkārt. Kā viņa varēja zināt šo svešo vārdu, ne reizi to vēl nedzirdējusi? Kā tas var būt? Un tad pēkšņi — pusizbīlī un puslīksmē — Li Vana pirmoreiz mūžā atskārta, ka sapņi tai pateikuši priekšā kaut ko saprotamu un nozīmīgu.
— Būda, — viņa klusu atkārtoja. — Būda.
Nesakarīgu sapņu tēlu jūklis uzvirmoja viņas galvā,
viņai uznāca reibonis un sirds vai stājās pukstēt. Ēnas un rēgaini priekšmetu atveidi, neizprotamas asociācijas plūsmoja un virpuļoja viņā, un velti viņa pūlējās tās uztvert un apjēgt. Li Vana nojauta, ka šajā atmiņu burzmā meklējama visu noslēpumu atslēga; ja tikai viņa spētu to satvert un saturēt ciet, viss acumirklī kļūtu skaidrs un vienkāršs …
O, Kanim! Ak, Pauvakāna! Ak, rēgi un tēli, — kas tad tas?
Viņa pavērsās pret Kanimu mēma un dreboša, savu sapņu tēlu neprātīgā burzguļa pievārēta. Viņa jutās vārga un slima, klausīdamās valdzinošajās skaņas, kas brīnumainos ritmos viļņoja šurp no būdas.
— Aha, vijole, — Kanims, rādīdams savu gudrību, nevērīgi izmeta.
Li Vana pat nesaklausīja šos vārdus, jo augoša aizgrābtībā viņai šķita, ka nupat, nupat viss pēdīgi kļūs skaidrs. Tūdaļ, tūdaļ! — viņa domāja. Pēkšņi it kā migla aizplīvuroja viņas acis, un pa vaigiem sāka ritēt asaras. Noslēpums sāka atsegties, bet viņu pašu pārvarēja vārgums. Kaut nu viņa spētu noturēties pietiekami ilgi! Kaut nu … bet zeme visapkart piepeši it kā salocījās un sačokurojās, un pakalni sāka šūpoties visgarām debess malai; Li Vana pietrūkās kājās un iekliedzās: — Tēti! Tēti!— Bet tad saule sagriezās virpulī, negaidot uzvēlās tumsa, un Li Vana visā garuma nogāzās starp akmeņiem ar seju lejup.
Kanims pieliecās pārbaudīt, vai smaga nasta krītot nav
pārlauzusi sievai sprandu, tad atvieglots nomurdēja kaut ko un sāka Li Vanu apšļākt ar ūdeni no strauta. Viņa lēnām atžilba un, saraustīti elsodama, pacēlās sēdus.
— Nav labi, ja karsta saule spīd uz galvas, — Kamīns aizrādīja.
Li Vana atbildēja: