— Mēs ierīkosim apmetni tā paagrāk, lai tu varētu labi izgulēties un atgūt spēkus, — viņš laipni teica. — Un, ja mēs tūdaļ iesim tālāk, tad ātrāk tiksim pie gulēšanas.
Li Vana, ne vārda neteikusi, paklausīgi pieslējās kājās un grīļodamās uztramdīja suņus. Viņa mehāniski pieskaņojas vīra vienmērīgajai gaitai un, tikko uzdrošinādamās ievilkt elpu, sekoja tam garām būdai. Taču no turienes vairs neviļņoja nekādas skaņas, kaut gan durvis stāvēja vaļa un no skārda dūmeņa mutuļodama cēlās dūmu strūkla.
Strauta līkumā viņi uzdūrās kādam cilvēkam ar baltu ādu un zilām acīm, un Li Vana uz mirkli skatīja savā priekšā kādu citu cilvēku sniegā. Tomēr redzējums bija miglains, jo no visa pārdzīvotā sieviete bija slāba un gurdena. Taču viņa ziņkārīgi apskatīja šo cilvēku, un arī Kanims apstājās, lai pavērotu tā darbu. Vīrietis skaloja granti lielā, plakanā bļoda, turēdams to ieslīpi un riņķveidīgi kustinādams. Kamēr abi skatījās, vīrietis ar strauju kustību izšļāca ūdeni, un bļodas dibenā platā strēmelē mirguļoja dzeltenais zelts.
— Šis strauts ir ļoti bagāts, — Kanims teica sievai, kad abi atkal uzsāka ceļu. — Kādreiz es arī sameklēšu šādu strautu, un tad es kļūšu liels vīrs.
Arvien biežāk viņi redzēja gan būdas, gan cilvēkus, un pēdīgi viņu acu priekšā atklājās strauta gultnes galvenā krātuve. Tā bija iznīcības un postažas aina. Zeme visapkārt bija uzvandīta un izkārpīta, it kā te milži būtu cīkstējušies. Malu malās slējās augstu sabērtas smilšu kaudzes, bet starp tam rēgojās lielas bedres, grāvji un dziļi ierakumi, kur biezais zemes slānis bija izrakņāts līdz pamatnes iezim. Strauts te bija zaudējis ierauto gultni, un tā ūdeņi bija gan sapludināti aiz dambjiem, gan sadalīti attekās, gan, milzu ūdensratu pacelti augstās caurulēs, brāzās pa gaisu, no kurienes lāsoja un strūkloja dīķos un lāmās, — tūkstošējādos veidos ūdeņi tika izmantoti cilvēku vajadzībām. Visi koki piekrastes
pakalnos bija nocirsti, bet kailās nogāzes izrobotas un izvagotas ar garām baļķu teknēm un pārbaudes rakumiem. Un viscaur kā milzu skudru pūznis mudžēja cilvēku bari — dubļiem notriepušies, netīri, noskranduši tie kā- paļāja pašu izraktajās bedrēs iekšā un ārā, kā lieli vaguli rāpoja gar ūdens novada kanāliem, sviedriem noplūduši, pūlējās ap smilšu kaudzēm, tās nemitīgi pārsijādami, — cik tālu vien acis sniedza, visur kūņojās cilvēki, pat pakalnu virsotnēs, rakādami, plosīdami un kašādami dabas sej u.
Li Vana bija gluži pārbijusies no visas šīs ņurdzas.
— Šie cilvēki taču ir traki, — viņa teica Kanimam.
— Nav ko brīnīties. Zelts, ko viņi rneklē, ir varens spēks,- — viņš atbildēja. — Tas ir visvarenākais spēks pasaulē.
Stundām ilgi viņi ar grūtībām virzījās uz priekšu caur šo alkatības haosu, Kanims — visu vērodams ar mērķtiecīgu interesi, Li Vana — izvārguši un vienaldzīga. Viņa apzinājās, ka ir bijusi uz noslēpuma atklāsmes robežas, juta, ka visu laiku tuvojas šai atklāsmei, taču pārdzīvotais sasprindzinājums sievieti bija novārdzinājis, un viņa inerti gaidīja to, kam jānotiek, nezinādama, kas tas būs. Ik uz soļa jutekļi uztvēra neskaitāmus jaunus iespaidus, 1111 kajrs no tiem deva trulu impulsu pārmocītajai iztēlei. Kaut kur Li Vanas apziņas dzīlēs kādas stīgas atsaucīgi ievibrējās par atbildi visam, kas brāzmoja apkārt, atmiņā atblāzmoja atceres par kaut ko sen aizmirstu, ne jau sapņos skatītu; viņa to atskārta kūtrā apātijā un sirds dziļumos skuma par šo bezjūtibu, taču nejaudāja rast sevī gara spriegumu, lai spētu visu notiekošo domās aptvert un izprast. Ta nu Li Vana gurdi vilkās pa sava pavēlnieka pēdām, un viņai atlika vienīgi gaidit, kamēr notiks tas, kam — to viņa droši zināja — kaut kur kaut kādā veida bija jānotiek.
Pēdīgi izlauzies no cilvēka uzspiestā negantā jūga, pēc smagā darba piegružots un duļķains, strauts atkal bija atgriezies ierastajā gultnē un laiski viļņoja caur līdzenām pļavām un koku skupsnām pa ieleju, kas, tuvojoties deltai, pletās arvien platāka. Šeit «bagatās smiltis» izbeidzās, un cilvēki te uzkavēties nekāroja, jo dāsns guvums vilināja citur. Un šeit, apstājusies, lai ar spieķi paskubinātu Olo, Li Vana izdzirda sudrabaini skanīgus sievietes smieklus.
Pie būdas sēdēja sieviete ar balti rožainu seju kā bērnam un līksmi, dzidri smējās par atbildi tam, ko, durvīs stāvēdama, bija teikusi otra sieviete. Sēdošo sievieti viļņiem vien apņēma vesels mākulis tumšu, valgu matu, kas garoja saules siltumā.
Uz mirkli Li Vana palika stāvam kā piekalta. Pēkšņi viņu apžilbināja it kā spožs uzliesmojums, šķita, ka apziņā kaut kas nokrakstot pašķirtos; vienā mirklī acu priekšā izgaisa pie būdas sēdošā sieviete, izgaisa pati būda, stalto priežu stumbri, izrobotā apvāršņa līnija, un Li Vana skaidri ieraudzīja citu sievieti, citas saules apmirdzētu, — šī sieviete sukāja savu melno matu mākuli un sukādama dziedāja. Li Vana saklausīja dziesmas vārdus, saprata tos un atkal bija bērns. Viņu satricināja skaidrais redzējums, kurā sakusa un savienojās visi murgainie sapņi, visas rēgainās ēnas bija pieņēmušas pierastus apveidus un viss kļuvis skaidrs, saprotams un patiess. Li Vanas gara acu priekšā aizslīdēja neskaitāmas ainas, dīvaini notikumi, koki, puķes, cilvēki. Viņa tos visus redzēja un visus pazina.
— Toreiz, kad tu biji putniņš, mazs putniņš, — ierunājās Kanims, kas nebija nolaidis no viņas urbīgo skatienu.
— Toreiz, kad es biju mazs putniņš, — Li Vana nočukstēja tik klusu, ka viņš tikko spēja saklausīt. Un, noliekdama galvu zem nesama siksnām un atkal uzsākdama vienmērīgo gaitu pa taku, viņa apzinājās, ka melo.
Viss šķita tik dīvaini, ka patlaban notiekošais kļuva nereāls. Vēl jūdzi garais gājiens un apmetnes ierīkošana strauta malā likās kā murgaina dēka. Li Vana izvārīja gaļu, pabaroja suņus, atsaitēja saiņus — un visu to darīja kā pa sapņiem; viņa atjēdzās tikai tad, kad Kanims sāka risināt turpmākā ceja plānus.
— Klondaika ietek Jukonā, — viņš runāja. — Tā ir varena upe, vēl varenāka nekā Makenzija, ko tu jau pazīsti. Tad mēs abi, tu un es, aiziesim līdz Jukonas fortam. Ar suņiem ziemas laikā ceļš ilgst divdesmit miegus. Tālāk mēs dosimies gar Jukonu uz rietumiem — vienu simtu miegu, divus simtus — nezinu, neesmu dzirdējis. Tas ir ļoti talu. Un tad mēs nonāksim pie jūras. Tu nezini, kas ir jūra, es tev pastāstīšu. Cik liels ir ezers pret salu, tik liela ir jūra pret zemi, visas upes ietek jūrā, un tai nekur nav gala. Es esmu redzējis jūru pie Hudzona līča, tagad man tā jāredz pie Aļaskas krastiem. L'n tad mēs ar milzum lielu laivu brauksim pa jūru, tu un es, Li Vana, vai arī ceļosim pa sauszemi gar krastu — daudzus simtus miegu. Bet, kas būs tālāk, to es nezinu, zinu tikai, ka esmu Kanims, Kanoe, ceļotājs, kas tālu izstaigājis visas zemes malas.
Li Vana sēdēja un klausījās, un sirds sažņaudzās, iedomājoties šo bezgalīgo ceļojumu nezināmās mežonīgās tālēs.
— Tas ir grūts ceļš. — Vairāk viņa neko neteica un palika sēžam, skumjā vienaldzībā noguldījusi galvu uz ceļiem.
Te Li Vanai iešāvās prāta lieliska ideja, nu tik brīnumaina, ka viņai pat vaigi aizsvilās. Viņa noskrēja lejup pie urgas un nomazgāja no sejas sakaltušo māla kārtu. Kad ūdens līmenis pārstāja virmot, sieviete ilgi raudzījās savā spoguļattēlā; taču saule un vēji bija darījuši savu, un viņas sejas āda bija raupja un bronzaini brūna, nevis samtaini maiga kā bērnam. Tomēr ideja bija lieliska un kveldināja Li Vanu arī vēl tad, kad viņa atlaidās blakus vīram zem vāverādu pārsega.
Viņa gulēja nomodā, raudzīdamās debesu zilgmē un gaidīdama, līdz Kanims ieslīgs pirmajā ciešajā nomidzī. Kad tas pēdīgi bija noticis, Li Vana lēnām un piesardzīgi izslīdēja no segas apakšas, sačubināja to ap vīra augumu un piecēlās. Sievietei sperot nākamo soli, Bošs nikni ieņurdējās. Viņa to labinot uzrunāja un pameta ašu skatienu uz vīru. Taču Kanims krāca pilnā sparā. Tad Li Vana pagriezās un ātriem, klusiem soļiem traucās pa taku atpakaļ.
Misis Evelina van Vika patlaban gatavojās likties gulēt. Apnikusi pildīt augstākās sabiedrības uzliktos pienākumus, apnikusi savas bagātības un laimīgi kļuvusi atraitne, viņa bija atbraukusi uz Ziemeļzemi, lai nodotos saimniekošanai omulīgā būdiņā zeltraktuvju iecirkņa malā. Te nu viņa, savas draudzenes un līdzdalībnieces Mirtlas Gi- dingsas rosināta un pabalstīta, spēlēja dzīvi pie. dabas krūts, izsmalcinātā aizrautībā iztēlodamās pirmatnējo mežonību.
Viņa ilgojās atbrīvoties no paaudzēm ilgi kultivētā salonu izlases publikas dzīves veida un kāroja atgūt saikni ar zemi, ko viņas senči jau sen bija zaudējuši. Misis van
Vikai patika ierosīt sevi garastāvokļus un jūtoņas, ko viņa naivi iedomājās par tipiskām akmenslaikmeta cilvēkiem, un arī patlaban, sakārtodama matus naktsguļai, viņa kavēja sev laiku, iztēlodamās mīlas atklāšanas ainas paleolītā. Kā detaļas figurēja galvenokārt alu mītnes ar sadauzītu smadzeņkaulu grēdām, papušķojumam noderēja asinskāri plēsoņas, spalvaini mamuti un divkaujas ar rupji atskaldītu kramakmens šķembu nažiem. Ak, kas tās bija par aizraujošām izjūtām! Bet, kad Evelina van Vika starp drūmām mūžamežu kolonādēm slapstījās no sava zvērādās ģērbtā, slīppierainā pielūdzēja pārāk karstasinīgās uzmācības, piepeši bez kāda pieklājības klauvējiena atvērās būdas durvis un ienāca zvērādās ģērbta mežonīga, pirmatnēja sieviete.
— Ak dievs!
Ar lēcienu, kas būtu darījis godu pat alu sievietei, mis Gidingsa patvērās drošībā aiz galda. Taču misis van Vika drosmīgi aizstāvēja kaujas lauku. Viņa ievēroja, ka ienācēja ir ārkārtīgi satraukta, un ar žiglu skatienu pār plecu pārliecinājās, ka atkāpšanās ceļš līdz guļvietai ir brīvs, bet tur zem spilvena atradās liels kolts.
— Esi sveicināta, ak, Sieviete ar Brīnišķīgajiem Matiem, — Li Vana teica.
Taču viņa to teica savā valodā — valodā, kāuā runāja vienīgi sīkajā zemes stūrītī, — un svešās sievietes viņu nesaprata.
— Vai man neaiziet pēc palīgiem? — mis Gidingsa šļupstēja.
— Man šķiet, šī nabaga radībiņa ir nekaitīga, — misis van Vika atteica. — Bet tu apskati viņas zvērādu drānas, kaut arī tās ir noskrandušas, ceļojot nonēsātas un tamlīdzīgi. Tik tiešām unikāls eksponāts. Es tās nopirkšu savai kolekcijai. Iedod, lūdzu, manu maisiņu, Mirtla, un sagatavo svarus.
Li Vana vēroja viņas lūpu kustības, tomēr vārdu jēgu nespēja izlobīt, un tad viņa pirmo reizi, mocīdamās neziņā un nespēdama izšķirties, aptvēra, ka viņām abām nav itin nekādas iespejas sazināties.
Kaismīgi izjuzdama savu mēmumu, Li Vana plaši iepleta rokas un iekliedzās:
— Ak, sieviete, tu esi rnana māsa!
Asaras viņai ritēja pa vaigiem, tik ļoti viņa tiecās pēc tuvības ar šīm sievietēm, un aizlūstošā balss liecināja par bēdām, ko viņa neprata izteikt. Mis Gidingsa sāka trīcēt, un pat misis van Vika juta satraukumu.
— Es gribu dzīvot tā, kā dzīvojat jūs. Jūsu ceļi ir mani ceļi, un lai mūsu ceļi ietu kopā. Mans vīrs ir Kanims, Kanoe, viņš ir liels, viņš man ir svešs, un es baidos no viņa. Viņa taka ir visa pasaule, un gala tai nav, bet es esmu nogurusi. Mana māte bija līdzīga tev, viņai bija tādi mati kā tev un acis arī. Toreiz dzīve man bija jauka un saule spīdēja silti.
Viņa pazemīgi noslīga ceļos un nolieca galvu pie misis van Vikas kājām. Taču misis van Vika, Li Vanas kaismes sabiedēta, pakāpās atpakaļ.
Li Vana piecēlās kājās un aizelsdamās centās kaut ko pateikt. Taču neklausīgās lupas nespēja izveidot vārdus, kas izteiktu to, ko viņa izjuta, — ka viņa ir piederīga pie šo sieviešu cilts.
— Vai pārdot? Tu pārdot? — misis van Vika prašņāja, pēc augstāk situētu cilvēku paražas sākdama runāt lauzītā šejieniešu žargonā.
Lai parādītu, ko vēlas, misis van Vika piedūrās Li Vanas noskrandušajām zvērādām un tad iebēra trauciņā mazliet zelta smilšu. Viņa pamaisīja smiltis un kārdinādama ļāva dzelteni vizošajām strūkliņām sijāties caur pirkstiem. Taču Li Vana redzēja vienīgi šos pirkstus, baltus kā piens, skaisti veidotus, rožaino, dārgakmeņiem līdzīgo nagu galos pavisam tieviņus. Viņa pastiepa līdzās savu roku, sastrādātu un tulznainu, un sāka raudāt.
Misis van Vika nekā nesaprata.
— Zelts, — viņa drosmināja. — Labs zelts! Vai pārdot? Vai mainīt pret mainīt? — Un viņa atkal pieskārās Li Vanas zvērādu apģērbam. — Cik gribi? Vai pārdot? Cik gribi? — viņa tincināja, braucīdama zvērādu pret spalvu, lai pārbaudītu ar dzīslām sašūto vīli.
Tomēr Li Vana bija tikpat kurla, cik mēma un svešās sievietes runai neveltīja nekādu vērību. Neveiksmes apziņa viņu bija satriekusi. Kā pierādīt savu vienlīdzību šīm sievietēm? Jo Li Vana zināja, ka ir no vienas cilts ar tām, ka viņas ir asinsmāsas. Li Vanas acis satraukumā šaudījās apkārt pa istabu, ievērodamas gan mīkstos aizkarus gar sienām, gan sieviešu tērpus, gan ovālo spoguli un smalkos tualetes nieciņus zem tā. Šie priekšmeti viņai šķita kā spoki, jo tādus viņa jau kādreiz bija redzējusi, un, kad Li Vana tos uzskatīja, viņas lūpas gluži neviļus veidoja vārdus, kas drebēdami lauzās no rīkles. Te viņā uzdzirkstīja kāda doma, un viņa tūdaļ sasparojās. Jābūt mierīgai. Jāvalda pār sevi, jo šoreiz nedrīkst būt nekādu pārpratumu, citādi… Li Vana sadrebinājās, apspiezdama asarainas elsas, un saņēmās.
Viņa uzlika roku uz galda.
— Galds, — viņa skaidri un uzsvērti izrunāja. Un vēlreiz atkārtoja: — Galds.
Li Vana palūkojās uz misis van Viku, un tā apstiprinoši pamāja. Li Vana aizelsās sajūsmā, taču piespieda savu gribu paklausīt un savaldījās.
— Pavards, — viņa turpināja. — Pavards.
Ar katru misis van Vikas apstiprinošo galvas mājienu Li Vanas sajūsma auga augumā. Brīžam stomīdamās un apklusdama, brīžam runādama drudžainā steigā — cik gausi vai ātri laimējās atcerēties aizmirstos vārdus —, viņa virzījās pa būdu šurp un turp, nosaukdama priekšmetu pēc priekšmeta. Pēdīgi viņa apklusa un izcīnītas uzvaras apziņa palika stāvam, stalti izslējusies, ar atmestu galvu, nepacietīgi gaidīdama atzinību.
— Kaķis, — misis van Vika smiedamās teica un izsauca pa balsieniem, kā to dara bērnudārzā: — Ka ķis pe-li no-ķē-ris.
Li Vana svinīgi palocīja galvu. Nu pēdīgi šīs sievietes sāka viņu saprast. No šīs domas asinis saskrēja viņas bronzas krāsas vaigos, un viņa smaidīdama sāka jo sparīgāk māt ar galvu. ,