Misis Seizeras parādīšanās Dausonā patiesi šķita līdzīga meteora uzliesmojumam. Viņa ieradās pavasari suņu vilktās kamanās, Kanādas franču ceļvežu pavadībā, vienu mēnesi apžilbinoši nomirdzēja un aizbrauca augšup pa upi, tiklīdz ledus bija izgājis. Dausonā, kur tik gauži trūka sieviešu sabiedrības, neviens nesaprata aplam steidzīgo aizbraukšanu, un vietējā aristokrātija dusmojās un bēdājās, līdz Nomā sakās zelta drudzis un iepriekšējo sensāciju aizēnoja jaunie notikumi. Dausona bija sajūsmā par misis Seizeru un saņēma viņu atplestām rokām. Viņa bija daiļa, apburoša un turklāt atraitne. Tādēļ par viņas pielūdzējiem tūdaļ kļuva gandrīz vai visi Eldorado karaļi, ierēdņi un turīgu ģimeņu jaunākie dēli, kuru auss kāri uztvēra katras sievietes svārku šalkoņu.
Raktuvju inženieri ar cieņu atcerējas viņas vīru, nelaiķi pulkvedi Seizeru, sindikātu un rūpniecības aprindu pārstāvji godbijīgi pieminēja viņa izdarību un manipulācijas; Savienotajās Valstīs viņu uzskatīja par vienu no gudrākajām galvām kalnraktuvju rūpniecībā; Londonā viņa slava bija vēl spožāka. Kādēļ tieši viņa atraitnei ievajadzējies braukt uz šo zemes malu — neviens nespēja izprast. Taču vīri, kas dzīvoja Ziemeļos, bija praktiski ļaudis, kas nicina teorijas, bet stingri turas pie faktiem. Un Karena Seizera dažam labam šķita ļoti svarīgs fakts. Viņa pati gan apstākļus vērtēja citādi, par to liecināja precīzā un ātrā secība, kādā viņas četru nedēļu uzturēšanas laikā noraidījumi sekoja bildinājumiem. Viņai aizbraucot, izgaisa arī fakts, palika vienīgi lielā neizpratne.
Taču tad Nejaušībai iepatikās apmierināt ziņkārību. Viņas pēdējais upuris, Džeks Kofrens, kas veltīgi bija nolicis viņai pie kājām sirdi kopā ar piecsimt pēdu lielu līča zemes gabalu Bonanzā, aiz bēdām noklaiņoja veselu nakti pa krogiem plītēdams.
Ap pusnakti viņam gadījās sastapties ar Pjeru Fontānu, proti, Karenas Seizeras pavadoņu priekšnieku. Sastapušies viņi drīz vien iepazinās, sadzēra un beigu beigās abi bija pamatīgā žvingulī.
— Ko? — Pjers Fontēns uz rīta pusi sāka murmuļot. — Kāpēc madame Seizera ieradusies apciemot šito zemes malu? Pajautājiet vien labāk viņai pašai. Es nekā nezinu, viņa tikai vienā gabalā taujā pēc kāda vīrišķa. «Pjer,» viņa man saka, «Pjer, jums viņš jāatrod, es jums došu lielu naudu — maksāšu tūkstoš dolāru, ja jūs šo cilvēku atradīsit.» Kādu cilvēku? Ak tā, oui. To vīru sauc — nu, ka nu bija — Deivids Peins. Oui, msjē, Dei- vids Peins. Vienā gabalā to vārdu vien daudzina. Un es vienā gabalā meklēju, kur māku, ņemos kā velns, bet neprotu atrast to sasodīto vīrišķi, un tūkstoš dolāru man neredzēt kā savas ausis. Nolādēts!
Ko? Ak tā, oui. Vienu dienu te atbrauca vīri no Sērkl- sitijas, un tie šo zina. Stāstīja, šis mītot pie Bērzu Strauta. Ko, cienīgā? Viņa tikai nosaka: «Bon!» — un staro vien aiz laimes. Un tūlīt man: «Pjer,» viņa saka, «iejūdziet suņus. Mēs tūliņ braucam. Un, ja mēs viņu atradīsim, es jums došu vēl otru tūkstoti.» Es ari uz karstām pēdām pretī: «Oui, tūliņ! Allons, madame!»
Un tā es nospriežu, ka man tie divi tūkstoši jau kabatā. Re, kas par velna zelli! Bet tad no Sērklsitijas atbrauca vēl citi un stasta — nekā, šitais tips, tas Deivids Peins, nesen devies ceļā uz Dausonu. Tā mēs ar cienigo nekur neaizbraucām.
Oui, msjē. Un tad nu cienigo man teiks: «Pjer,» — un iedod piecsimt dolāru. «Ejiet un nopērciet laivu. Rīt sākam braukt pa upi uz augšu.» Ek, oui, rīt pa upi uz augšu, un tas draņķis Sitka Cārlijs noplēš man par laivu visus piecus simtus. Nolādēts!
Džeks Kofrens jau tūliņ otrā dienā atviegloja sirdi un palaida dzirdēto tālāk, un Dausona nevarēja vien izprātoties, kas šis Deivids Peins varētu būt un kādā veidā tas saistīts ar Karenu Seizeru. Taču, kā jau Pjers Fontēns bija teicis, misis Seizera tai paša dienā ar saviem kanādiešu ceļvežiem devas augšup gar austrumu krastu uz Klondaiksitijas pusi, pēc tam pārbrauca pāri uz rietumu krastu, lai izvairītos no klintīm, un tad dienvidos pazuda salu labirintā.
— Oui, madame, šī ir tā vieta. Vienu, divas vai trīs saliņas lejpus Stjūartas ietekas. Sī ir trešā sala.
Runādams Pjers Fontēns piebrauca ar laivas priekšgalu pie krasta, pagriezdams laivas pakaļgalu pret straumi. Priekšgals atdūrās krastā, viens no pavadoņiem izkāpa un pietauvoja laivu.
— Vienu mirklīti, kundze, es iziešu palūkoties.
Viņš pazuda aiz krasta kraujas, kur tūliņ sāka riet vesels suņu bars, taču jau pēc pāris mirkļiem viņš atgriezās.
— Oui, madame, būda ir te. Es paskatījos. Tikai tā cilvēka nav mājās. Bet nekur tālu viņš nebūs gājis, jo atstājis suņus tepat. Ticiet man, viņš drīz būs mājās.
— Palīdziet man izkāpt, Pjer. Esmu kļuvusi gluži stīva jūsu laivā. Jūs nu būtu gan varējis man iekārtot mīkstāku sēžu.
Karena Seizera piecēlās no zvērādu ligzdas laivas vidū un izslējās visā slaidajā, graciozajā augumā. Savā parastajā vidē viņa šķita trausla kā lilija, taču šķietamajam trauslumam nepavisam neatbilda tvēriens, ar kādu viņa atbalstījās pret Pjera roku, nedz arī viņas muskuļu spēks un locekļu apbrīnojamais vingrums, kad viņa, no laivas izkāpusi, rāpās bezmaz vertikālajā krasta kraujā. Graciozajā, nevainojami veidotajā smuidrajā augumā slepas siksts spēks.
Lai arī viņa uzrāpās krastā ar nevērīgu vieglumu, tomēr seja pietvīka sārtāka nekā parasti, arī sirds pukstēja straujāk. Būdai viņa tuvojās ar tādu kā godbijīgu ziņkāri, un tvīkums vaigos uzziedēja vēl košāk.
— Paskatieties! — Pjers norādīja uz pagalēm, kas bija izmētātās pie malkas strēķa. — Tikko skaldīta — divas trīs dienas, ne vairāk.
Misis Seizera pamāja. Viņa mēģināja ielūkoties pa mazo lodziņu, bet rūts bija darināta no ietaukota pergamenta, kas gan laida cauri gaismu, tomēr neļāva neka saskatīt. Kad tas neizdevās, viņa aizgāja pie durvīm, jau mazliet pacēla smago rokturi, lai atvērtu durvis, tomēr apdomājas un palaida rokturi vaļā. Tad viņa pēkšņi noslīga uz ceļgala un noskūpstīja rupji tēsto slieksni. Ja arī Pjers Fontēns to redzēja, viņš likās nekā nemanām un arī vēlāk nevienam par to nebilda ne vārda. Taču nākamajā mirklī viens 110 kanādiešiem, kas patlaban laiski
aizkūpināja pīpi, salēcās no priekšnieka neparasti skarbās pavēles.
— Hei! Tu, Leguār! Sataisi mīkstāku vietu! — Pjers izrīkoja. — Saliec vairāk lāčādu, vairāk segu. Kusties, velns parāvis!
Taču silto ligzdiņu drīz vien vajadzēja izjaukt; lielāko daļu ādu un segu sanesa augšā krastā, kur misis Seizera ērti atlaidās un sāka gaidīt. Uz elkoņa atspiedusies, viņa vēroja Jukonas plašos ūdeņus. Virs kalniem, kas tālumā pacēlās upes otrā krastā, debesis klāja dūmaka, celdamās no neredzamajiem mežu ugunsgrēkiem, un cauri dūmakai lauzās pēcpusdienas saules palsie stari, mezdami pār zemi vārgu gaismu un veidodami fantastiskas ēnas. Kurp vien acs vērās — līdz pašam apvārsnim, pār eglēm apaugušajām salam, tumšajiem ūdeņiem un apledojušajām klinšu radzēm — pletās neskarta pirmatnība. Nekas šajā vientulībā neliecinaja par cilvēka klātbūtni; ne skaņa neizlauzās lielajā klusumā. Šķita, ka neredzama, neapjausta vara sagūstījusi šo zemi, ietinusi to bezgalīgo plašumu domīgā noslēpumā.
Varbūt tas darīja misis Seizeru nemierīgu; viņa nemitīgi mainīja stāvokli — brīdi pavērusies pa upi uz augšu, viņa pavērsa skatienu uz lejteci vai ļāva tam slīdēt pār drūmajiem krastiem, cenzdamās saskatīt pieteku apslēptās grīvas. Apmēram pēc stundas laiviniekiem pavēlēja kāpt krastā un uzsliet nometni naktsguļai, tikai Pjers palika pie savas pavēlnieces vērotāja postenī.
— Are! Tur jau viņš brauc, — Pjers pēc ilga klusuma pačukstēja, pievērsis acis augštecei, kur upe meta līkumu ap salu.
Pa straumi lejup slīdēja kanoe, airis pazibēja te vienā, te otrā pusē. Laiviņas pakaļgalā ritmiski airēja vīrietis, priekšgalā — sieviete. Misis Seizera pat nepaskatījās uz sievieti, līdz kanoe pieslīdēja tuvāk un sievietes ekscentriskais skaistums gribot negribot piesaistīja uzmanību. Cieši pieguļoša, zīlītēm krāšņi izrotāta aļņādas jaciņa izcēla slaidi apaļīgas auguma līnijas, košs, skaisti sasiets zīda lakats daļēji nosedza biezo, zilmelno matu krāšņumu. Taču, ieskatījusies sievietes it kā varā vai bronzā izkaltajā sejā, misis Seizera vairs nespēja novērst no tās acu. Caururbjošas, melnas, lielas, mazliet ieslīpas acis cieši raudzījās viņai pretī zem smalki iezīmētiem, daiļi izliektiem uzacu lokiem. Par spīti izcilajiem vaigu kauliem,
seja nezaudēja apaļīgumu un noslēdzās ar muti, kuras plānās lūpas vienlaikus pauda maigumu un spēku. Šai sejā kaut kas liecināja par sensenu mongoļu asiņu piejaukumu, it kā pēc ilgiem gadsimtiem parādījies tālo senču vaibstu atspulgs. Šo iespaidu pastiprināja viegli izliektais deguns ar plānām, drebošām nāsīm un ērgļa mežonīgums un trauksme, kas, šķiet, bija raksturīgs ne tikai sejai, bet visai šās sievietes būtībai. Tas bija tatāru tipa pilnveidojums līdz ideālām, un laimīga tā indiāņu cilts, kas reizi divdesmit paaudzēs spēj radīt šādu skaistumu.
Ar slaidiem, spēcīgiem airu vēzieniem meitene un vīrietis strauji sagrieza mazo laiviņu pret straumi un rimti piestāja krastā. Vēl mirklis, un sieviete jau stāvēja kraujas virsotnē un ar pārtvērieniem vilka augšā tikko nomedīta aļņa rumpja ceturtdaļu. Tūliņ viņai sekoja ari vīrietis, un par abiem viņi ar strauju rāvienu uzvilka krastā laivu. Suņi, priecīgi smilkstēdami, barā aplenca atbraucējus, un, kamēr meitene noliecās, lai apmīļotu suņus, vīrieša skatiens krita uz misis Seizeru, kas bija piecēlusies kājās. Viņš paskatījās, paberzēja acis, it kā tās viņu mānītu, un paskatījas vēlreiz.
— Karen, — viņš vienkārši ierunājās, pagajās uz priekšu un pastiepa roku. — Pirmajā mirklī man šķita, ka sapņoju. Šopavasar man uz laiku piemetās sniega aklums, un kopš tā laika acis mani šad tad muļķo.
Misis Seizera, kurai vaigi pietvīka vēl tumšāki un sirds sāpīgi sarāvās, bija sagatavojusies visam, tikai ne šai vēsi pretī pastieptajai rokai; taču viņa smalkjūtīgi savaldījās un sirsnīgi satvēra to savējā.
— Tu jau zini, Deiv, ka es bieži draudēju atbraukt un būtu arī atbraukusi, tikai… tikai…
— Tikai es tevi neaicināju, — Deivids Peins iesmējās un nolūkojās pakaļ indiānietei, kas iegaja būdā.
— O, es saprotu, Deiv, un tavā vietā droši vien būtu rīkojusies tāpat. Bet —- nu esmu klāt.
— Tad panācies vien vēl mazliet tālāk — manā būdā, paēdīsim, — viņš mundri sacīja, nesaklausīdams vai izlikdamies nedzirdam liego aicinājumu viņas balsī. — Tu droši vien būsi nogurusi. No kuras puses tu brauci? Pret straumi? Tad tu esi ziemu pavadījusi Dausonā vai arī ieradusies tur pa pēdējo ledu. Vai tā ir jūsu nometne? — viņš jautāja, vērodams kanādiešus, kas lokā bija sasēduši ap ugunskuru, un pavēra būdas durvis, lai viņa varētu ieiet. — Es atbraucu ziemā pa ledu no Sērklsitijas,— viņš turpināja, — un esmu šeit uz laiciņu apmeties. Patlaban rakņājos pie Hendersona strauta, bet, ja nekā neatradīšu, rudenī izmēģināšu laimi Stjūartas upē.
— Tu neesi necik pārvērties šajā laikā, — viņa pēkšņi ieteicās, cenzdamās ievadīt sarunu personiskākā gultnē.
— Varbūt tikai drusku nokrities svarā, toties pieņēmies spēkā. Kā tev šķiet?
Viņa tikai paraustīja plecus un nespodrajā gaismā centās saskatīt indiānieti, kas jau bija iekūrusi uguni un cepa lielus aļņa gaļas gabalus, salikusi tiem pa vidu plānas speķa šķēlītēs.
— Vai tu ilgi uzturējies Dausonā? — Vīrietis tēsa no bērza pagales cirvja kātu un izteica jautājumu, galvu nepacēlis.
— Tikai dažas dienas, — viņa atteica, nenovērsdama skatienu no indiānietes un nemaz lagā nedzirdējusi jau- tājumu. — Ko tu teici? Dausonā? Nodzīvoju tur mēnesi un biju priecīga, kad tiku projām. Arktikas vīrieši, vai zini, ir visai primitīvi un diezgan nesavaldīgi savās jūtās.
— Tas ir neizbēgami, ja cilvēks dzīvo tik tuvu pie zemes. Pieklājības likumus kopā ar atsperu gultam viņš atstājis mājās. Tu esi rīkojusies pareizi, aizbraukdama tagad. Tā tu tiksi projām no šā apvidus, pirms uzkritīs moskīti, un, to neizbaudījusi, nemaz neproti novērtēt, cik ļoti tev palaimējies.
— Droši vien. Bet nu pastāsti par sevi, par savu dzīvi. Kas tev mīt kaimiņos? Vai tev vispār ir kāds kaimiņš?
Runādama viņa vēroja indiānieti, kas uz pavarda akmens smalcināja miltu maisa stūrī iebērtas kafijas pupiņas. Ar neatlaidību un veiklību, kas liecināja, ka viņas nervu sistēma ir tikpat primitīva kā darba metode, viņa dauzīja pupiņas ar pamatīgu kvarca šķembu. Deivids Peins pamanīja savas viešņas skatienu, un lūpās viņam pazibēja smaida ēna.
— Man bija gan kaimiņi, — viņš atbildēja, — pāris puišu no Misūri un pāris no Kornuelas, bet visi aizbrauca uz Eldorado strādāt par algu pie kāda zelta meklētāja.
Misis Seizera uzmeta domīgu, pētījošu skatienu meitenei.
— Indiāņu gan te laikam netrūkst.
— Visi, cik dievs viņu devis, jau sen pārcēlušies uz Dausonu. Šajā apvidū nav neviena indiāņa — vienīgi, lūk, Vinapija, kas cēlusies no kojukuku cilts, — tie dzīvo apmēram tūkstoš jūdžu no šejienes upes lejtecē.
Misis Seizerai pēkšņi uznāca reibonis; kaut arī pieklājīgais smaids viņas lūpās neizdzisa, taču sarunu biedra seja šķita nogrimstam kaut kur tālumā, un būdas baļķu sienas sāka grīļoties un šūpoties. Bet šai brīdī viņu aicināja pie galda, un maltītes laikā viņai radās iespēja atgūties. Viņa runāja maz — galvenokārt par apvidu un laika apstākļiem, turpretim namatēvs ņēmās sīki un plaši iztirzāt atšķirību starp seklajiem izrakumiem vasarā Lejas Laukos un meklējumiem dzīles ziemu Augšas Laukos.
— Tu nemaz nejautā, kādēļ es atbraucu uz ziemeļiem? — viņa ievaicājās. — Tu taču to zini. — Viņi bija piecēlušies no galda, un Deivids Peins atkal ķērās pie cirvja kāta darināšanas. — Vai manu vēstuli saņēmi?
— Pēdējo? Šķiet, ne. Tā droši vien klīst kaut kur pa Bērzu Strauta apvidu vai glabājas kāda tirgoņa būdā upes lejtecē. Ar pastu te tīrais negals. Nav ne kārtības, ne sistēmas, ne …
— Neesi tāds koka stumbenis, Deiv! Palīdzi man! — Tagad viņa runāja skaidri, balsī ieskanējās valdonīgums, uz kuru tiesības, šķiet, deva pagātne. — Kādēļ tu nejautā neka par mani pašu? Par mūsu vecajiem paziņām? Vai esi pavisam zaudējis interesi par pasauli? Vai zini, ka mans vīrs nomiris?