— Deivid! — Viņa aiz dusmām gandrīz apraudājās, tomēr pārmetums, kas izskanēja šai saucienā, viņu mazliet nomierināja. — Vai tu vispār esi saņēmis jel kādu no manām vēstulēm? Vismaz dažas tevi noteikti ir sasniegušas, kaut arī tu nekad neatbildēji.
— Neesmu saņēmis pēdējo, acīrn redzot, to, kurā tu raksti par sava vīra nāvi, un laikam vēl daža cita arī noklīdusi; taču dažas es saņēmu un — hm — lasīju Vina- pijai priekšā — par brīdinājumu, proti, lai paradītu viņai, cik samaitatas ir viņas baltās māsas. Un … hm .. . man šķiet, viņa no tā guvusi derīgu mācību. Kā tu domā?
Viņa izlikās šo dzēlību nedzirdējusi un turpināja:
— Pēdēja vēstulē, kuru neesi saņēmis, es, kā jau tu uzminēji, rakstīju par pulkveža Seizera navi. Tas bija pirms gada. Pieminēju arī — ja tu nebrauksi pie manis, es došos pie tevis. Un, kā jau vairākkārt biju solījusies, atbraucu arī.
— Man nekādi solījumi nav zināmi.
— Iepriekšējās vēstulēs.
— Jā, tu solījies gan, bet, tā kā nebiju solījuma prasījis un arī uz vēstulēm neatbildēju, tad tie nav uzskatāmi par spēkā esošiem. Es gan atceros kādu citu solījumu, kuru arī tu varbūt neesi aizmirsusi. Tas bija loti sen. — Viņš nometa cirvja kātu zemē un pacēla galvu. — Tas bija ļoti sen, un tomēr es gaužām labi atceros dienu, stundu, ik sīkumu. Mēs bijām rožu dārzā — tu un es—, tavas mātes rožu dārzā. Viss plauka un ziedēja, un pavasaris strāvoja arī mūsu asinis. Es tevi apskāvu — pirmo reizi — un noskūpstīju tieši uz lūpām. Vai tu neatceries?
— Neatgādini man to, Deiv, neatgādini! Es visu atceros, un man ir kauns. Cik neesmu izraudājusies! Ja tu zinātu manas ciešanas . ..
— Tu man solījies toreiz, ai, un vēl tūkstošiem reižu turpmākajās brīnišķīgajās dienās. Ik acu skatiens, ik rokas pieskāriens, ik vārds no tavām lūpām bija solījums. Un tad — kā lai to pasaku? — gadījās cits vīrietis. Viņš bija vecs — pietiekami vecs, lai būtu tavs tēvs, turklāt neglīts, bet, kā mēdz teikt, kārtīgs cilvēks. Viņš nebija izdarījis nekā ļauna, turējās pie likuma burta, bija cienījams vīrs. Starp citu, viņam piederēja dažas nenozīmīgas raktuvītes, skaita ap divdesmit, bet tas, protams, neko neizšķīra; vēl viņam piederēja dažas jūdzes zemes, viņš piedalījās darījumos, grieza kuponus. Viņš …
— Bet bija arī kaut kas cits, — viņa pārtrauca runātāju, — es arī tev to pateicu. Mani piespieda … naudas apstākļi… trūkums … mani tuvinieki… neveiksmes. Tu zināji, cik stāvoklis bija nejedzīgs. Es nespēju pretoties. Tas nenotika pēc manas gribas. Es tiku upurēta vai uzupurējos, sauc to, kā gribi. Ak dievs! Deiv, man vajadzēja no tevis atteikties! Tu vienmēr esi bijis pret mani netaisns. Padomā, ko esmu izcietusi.
— Tu negribēji? Tevi piespieda? Visā pasaulē gan nav tādas varas, kas būtu varējusi tevi piespiest gulties šā vai cita vīrieša gultā.
— Bet es visu laiku mīlēju tevi, — viņa aizstāvējās.
— Es nepratu mērot mīlestību tā, kā to mēroji tu. Neprotu arī tagad. Vienkārši — neprotu!
— Bet tagad! Tagad!
— Mēs runājam par vīrieti, kas tev likās piemērots apprecēšanai. Kādas sugas cilvēks viņš bija? Ar ko viņš apbūra tavu dvēseli? Kādi tikumi tevi savaldzināja? Protams, viņam piederēja zelta maiss — visuvarenais zelta maiss. Viņš zināja naudas vērtību. Viņš prata no visa izspiest pilnus simt procentus. Nekāds gudrais viņš nebija, toties lieliski pieprata visādus nelietīgus stiķus, ar kuru palīdzību pārsūknēja citu jaužu naudu savā kabatā. Un likums piemiedza aci. Pie mums par tādiem darījumiem nesoda, mūsu kristīgā morāle tos attaisno. Sabiedrības acīs viņš nebija peļams cilvēks. Bet tavās acīs, Karen, un manās acīs, pēc mūsu tikšanās rožu dārzā — kas viņš bija?
— Neaizmirsti, ka viņš ir miris.
— Tas neko negroza. Kas viņš bija? Milzīgs, lempīgs, rupjš radījums — kurls pret dziesmu, akls pret skaistumu, nejūtīgs pret dvēseli. Laiskumā aptaukojies, noļukušiem vaigiem, un resnais vēders liecināja par viņa rijību …
— Bet viņš ir miris. Dzīvojam mēs — mēs! Mēs! Vai tu dzirdi? Tev taisnība, esmu bijusi nepastāvīga. Esmu grēkojusi. Labi. Bet vai arī tev nevajadzētu saukt: pec-cavi [13] ? es esmu lauzusi solījumu, bet vai tu neesi to darījis? Šķiet, tu toreiz rožu dārzā teici, ka tava mīlestība esot mūžīga. Kur tā tagad?
— Tā ir šeit! Arī tagad! — viņš iesaucās, piesizdams dūrē sažņaugtu roku pie krūtīm. — Tā vienmēr tur bijusi.
— Un tava mīla esot bijusi liela, tik liela, ka lielāka vispār nav iespējama, — viņa turpināja, — vismaz tā tu teici rožu dārzā. Un tomēr tā nav tik liela, tik dziļa, lai piedotu man, kad raudu pie tavām kājām?
Viņš vilcinājās. Mute pavērās, taču lūpas neprata izveidot vārdus. Viņa bija to piespiedusi atklat sirdi un izteikt patiesību, kuru tas slēpa pats no sevis. Turklāt viņa bija tik daiļa, jūtu kaismes apstarota, likdama atcerēties citu, jaukāku dzīvi. Peins novērsās, lai nebūtu tas jāredz, bet viņa apgāja apkārt un nostājās viņam pretī.
— Paraugies uz mani, Deiv! Paraugies uz mani! Es taču, par spīti visam, esmu tā pati, kas bijusi. Un saproti taču, ka arī tu esi tas pats. Mēs neesam mainījušies.
Sievietes roka nogula viņam uz pleca, un viņš jau grasījās sievieti apskaut, kad abus iztrūcināja sērkociņa sausa iesprakstēšanās. Vinapija, nelikdamās gar viņiem ne zinis, aizdedza lampu ar leni iedegošos degli. Meitenes seja iznira no dziļās krēslas, un liesma, pēkšņi iedegdamas, lika atmirdzēt viņas bronzas skaistumam ķēnišķīgā zeltā.
- Tu redzi, tas nav iespējams, — viņš ievaidējās, maigi atstumdams gaišmataino sievieti. — Tas nav iespējams, — viņš atkārtoja. — Nav iespējams.
— Es vairs neesmu meitene, Deiv, man nav meitenes ilūziju, — viņa klusu ierunājās, tomēr neuzdrošinādamās no jauna viņam tuvoties. — Esmu sieviete un visu saprotu. Vīrietis paliek vīrietis. Tādas ir šā apvidus paražas. Mani tas nepārsteidz. Es to uzminēju jau pirmajā mirklī. Bet jūs taču esat tikai tāpat sagājuši kopā — tā taču nav īsta laulība?
— Tādus jautājumus mēs Aļaskā neuzdodam, — viņš nevarīgi pretojās.
— Zinu, bet…
— Jā, esam tāpat sagājuši kopā, vairāk nekā.
— Bērnu jums nav?
— Nē.
— 1.Jn …
— Nē. nē, nekā. Bet tas tomēr nav iespējams.
—- Ir iespējams! — Viņa atkal atradās viņam līdzās, plauksta viegli, glaudīgi pieskārās viņa saulē iedeguša- jai rokai. — Es gaužām labi pārzinu šā apvidus paražas. Tā vīrieši rīkojas. Viņi nedomā visu mūžu palikt šeit, noslēgti no pasaules; tādēļ uzdod Klusā okeāna Piekrastes sabiedrībai izsniegt meitenei pārtiku veselam gadam, zināmu naudas summu, un meitene ir apmierināta. Kad gads pagājis, vīrietis … — Viņa paraustīja plecus. — Tāpat ar šo meiču. Uzdosim sabiedrībai apgādāt viņu nevis vienu gadu, bet visu mūžu. Kas viņa bija, pirms sastapa tevi? Neattīstīta mežone, kas pārtika vasaru no zivīm, ziemu no aļņa gaļas; ēda bez sāta, kad barības bija papilnam, badojās, kad tās pietrūka. Un tāda viņa būtu vēl šodien, ja nebūtu sastapusi tevi. Tava atnākšana padarīja viņai dzīvi vieglāku; pēc tavas aiziešanas, relatīvi nodrošināta, viņa dzīvos daudz labāk, nekā būtu dzīvojusi, tevi nekad nesastapusi.
— Nē, nē, — viņš pretojās, — tas nav taisnīgi.
— Paklausies, Deiv, nu apdomā. Viņa ir svešu asiņu.
Jūs piederat pie dažādām rasēm. Viņa ir dzimusi šejieniete, saaugusi ar šo zemi, iesakņojusies šeit, nav iespējams viņu no šejienes atraut. Par mežoni viņa piedzimusi un kā mežone nomirs. Bet mēs — tu un es — piederam attīstītai, valdošai rasei — mēs esam zemes sāls un valdnieki! Mēs esam radīti viens otram. Asiņu balsij piemīt vislielākais spēks, un mēs esam vienu asiņu cilvēki. To apliecina gan prāts, gan jūtas. To prasa tavs instinkts. To tu nespēj noliegt. Tu nevari noliegt savus senčus. Tava cilts pastāv tūkstoš, simttūkstoš gadu, un tā nedrīkst izsīkt šeit. Nedrīkst! Tavu senču asinis to nepieļaus. Instinkts ir spēcīgāks par gribu. Rase ir spēcīgāka par tevi. Nāc, Deiv, brauksim projām. Mēs vēl esam jauni, un dzīve ir skaista. Nāc!
Viņa skatiens pievērsās Vinapijai, kas gāja ārā barot suņus, un viņš vairākkārt nevarīgi papurināja galvu. Bet sievietes roka apvijās viņam ap kaklu, vaigs pieglaudās viņējam. Šai mirklī viņš sāpīgi atskārta savu sūro likteni — veltīgo cīņu ar nežēlīgajiem dabas spēkiem; drūmos salā un pusbada pavadītos gadus; skarbo, primitīvo dzīves veidu; smeldzīgās ilgas, ko pusdzīvnieciskā eksistence nespēja aizpildīt. Un pēkšņi tepat līdzās kārdinājums, kas čukst par skaistāku, siltāku zemi, par muziķu, gaismu un līksmi un atsauc atmiņā senos laikus. Gluži neapzināti viņš to visu atkal redzēja acu priekšā. Garām slīdēja sejas; aizmirstu ainu atspulgs; laimīgu stundu atskaņas; dziesmu un smieklu atbalss . . .
— Nāc, Deiv, nāc! Man pietiek naudas mums abiem. Mums paveras visi ceļi. — Viņa pārlaida skatienu trūcīgi iekārtotajai būdai. — Man pietiek naudas mums abiem. Visa pasaule guļ mums pie kājām, visi prieki pieder mums. Nāc! Nāc!
Drebēdama tā iekļāvās viņa rokās, un viņš to cieši piespieda pie krūtīm. Viņš jau bija piecēlies … Bet tad cauri biezajiem baļķiem neskaidri izdzirda izsalkušo suņu ņurdoņu un Vinapijas spalgo balsi, kas centās nodibināt mieru un kārtību. Un acu priekšā pavīdēja cita aina. Nežēlīga cīņa mežā … mežonīgi saniknots grizlilācis ar pārlauztām ķetnām; suņu ņurdoņa un Vinapijas spalgā balss, kas mudināja suņus cīņai; viņš pats trakākajā cīņas jūklī, bez elpas, aizkusis, pēdējiem spēkiem cīnīdamies pret sarkano navi; suņi ar pārlauztu mugurkaulu un izrautām iekšām, mokās kaukdami, vārtās baltajā sniegā; šķīstais baltums pielīst sarkans no cilvēka ītn zvēru asinīm; saniknotais lācis nav atturams, tas lien aizvien tuvāk un teju, teju iecirtīs zobus viņa dzīvības pavedienā; un beidzot Vinapija metas tieši drausmīgajā ņudzeklī, mati viņai plīvo, acis liesmo — viņa šai mirklī ir pats negantības un niknuma iemiesojums —, un dur ar garo mednieka dunci, dur vēl un vēl. Peinam uz pieres izsprāga sviedri. Viņš nokratīja sievieti, kas bija viņu apskāvusi, un grīļodamies aiztenterēja līdz sienai. Un sieviete, redzēdama, ka pienācis izšķirošais mirklis, bet nesaprazdama, kas notiek viņa dvēselē, juta, ka viss iegūtais izslīd no rokām.
— Deivl DEiv! — viņa iesaucās. — Es tevi neatstāšu! Es neatstāšu tevi! Ja negribi braukt man līdzi, dzīvosim tepat. Es palikšu pie tevis. Tu man esi dārgāks par visu pasaulē. Es kļūšu par tavu Ziemeļu sievu. Es vārīšu tev ēst, barošu tavus suņus, cirtīšu tev ceļu, sēdīšos airos kopā ar tevi. To visu es spēju. Tici — spēka man daudz.
Viņš par to nešaubījās, viņu uzlūkodams un atvairīdams no sevis; bet viņa seja bija kļuvusi drūma un cieta un acīs apdzisis viss siltums.
— Samaksāšu Pjeram un laiviniekiem un atlaidīšu viņus. Es palikšu pie tevis, man vienalga — ar priesteri vai bez priestera, ar mācītāju vai bez mācītāja; iešu tev visur līdzi! Deiv! Deiv! Klausies, ko tev teikšu! Tu apgalvo, ka pagātnē esmu nodarījusi tev pāri, un tas ir tiesa, jel ļauj man tagad vērst to par labu. Ja senāk nepratu pareizi mērot mīlestību, tad gribu pierādīt, ka tagad to protu.
Viņa noslīga zemē un raudādama apskāva viņa ceļus.
— Un tu taču mani mīli! Tu mani mīli! Padomā par tiem ilgajiem gadiem, kad es gaidīju un cietu! Tu nekad to nesapratīsi!
Viņš pieliecās un piecēla viņu kājās.
— Paklausies, — viņš stingri sacīja, atvērdams durvis un gandrīz stumšus izstumdams viņu arā. — Tas nav iespējams. Mēs nevaram domāt par sevi vien. Tev jābrauc projām. Vēlu tev laimīgu ceļojumu. Pie Sešdesmitās Jūdzes ceļš būs grūtāks, bet tev ir vislabākie laivinieki, gan viņi tiks galā. Vai atvadīsimies?
Kaut gan viņa bija paguvusi savaldīties, viņa tomēr it kā ar pēdējo cerību paraudzījās uz Peinu.
— Jā, ja nu Vinapija … — viņa ieteicās un aprāvās.
Bet viņš uztvēra līdz galam neizteikto domu un atbildēja:
— Jā. — Tomēr, tūliņ aptvēris tās neģēlību, turpināja: — Par to nav ko domāt. Tas nav iespējams. Uz to nav ko cerēt.