— Jauciet nometni nost. Pjer, — viņa sacija ceļvežu priekšniekam, kurš vienīgais, viņu gaidīdams, bija palicis nomodā. — Mums jābrauc projām.
Laivinieka asais skatiens uguns atblāzmā redzēja sāpes viņas sejā, bet viņš uzklausīja dīvaino pavēli, it kā tas būtu visparastākais rīkojums.
— Oui, madame, — viņš atbildēja. — Uz kurieni? Uz Dausonu?
— Ne, — viņa gandrīz nepiespiesti atteica. — Pa upi uz augšu, uz dienvidiem; uz Daiju.
Tūliņ viņš devās pie aizmigušajiem kanādiešiem, ar kājas spērieniem un lamām izcēla viņus no segām un lika pie darba, viņa pavēlošā, skaļā balss skanēja pa visu apmetni. Jau pēc īsa brīža misis Seizeras mazā telts bija salocīta, katliņi un pannas savāktas, segas saritinātas un vīri, zem nastām nolīkuši, tenterēja uz laivu. Krastā misis Seizera pagaidīja, līdz iekraus bagāžu un sagatavos viņai vietu, kur sēdēt.
— Mēs gar krastu pavilksim laivu tauvā salai garām, — Pjers skaidroja, ritinādams vaļā garo tauvu. — Pēc tam brauksim pa pieteku, kur straume mazāka, un man liekas, ka viss iznāks labi.
Viņa dzirdīgās ausis uztvēra soļu čaboņu pērnajā sausajā zālē, un viņš pagrieza galvu. Viņiem tuvojas indiāniete, kuru pavadīja vesels pulks suņu ar saboztu spalvu. Misis Seizera ievēroja, ka meitenes seja, kas viņas apciemojuma laika būdā bija palikusi vienaldzīga, tagad kvēloja dusmās.
— Ko jūs nodarījāt manam vīram? — viņa strupi noprasīja misis Seizerai. — Viņš guļ uz lāviņas un izskatās pavisam slikti. Es prasu: «Kas tev kait, Deiv? Tu esi slims?» Bet viņš neko nesaka. Tikai vēlāk saka: «Tu esi laba meitene, Vinapij. Bet ej vien prom. Es drīz būšu
vesels.» Ko jūs nodarījāt manam vīram? Man liekas, jūs esat ļauna sieviete.
Misis Seizera ziņkāri paraudzījās uz mežoni, kas paliks kopā ar šo vīrieti, kamēr viņai tumšā naktī jābrauc projām.
— Man liekas, jūs esat ļauna sieviete, — Vinapija atkārtoja, lēni un apdomīgi likdama kopā ar pūlēm iegaumētos svešvalodas vārdus. — Man liekas, ejiet labak prom un nenāciet vairs šurp. Ko? Kā jums liekas? Man ir tikai viens vīrs. Es indiāņu meitene. Jūs amerikāņu sieviete. Jūs skaista. Jūs atradīsiet daudzus vīriešus. Jums acis zilas kā debess. Jums ada tik balta, tik mīksta.
Indiāniete nekautrēdamās pastiepa brūnu rādītājpirkstu un pataustīja otras sievietes liegos vaigus. Un par godu Karenai Seizerai jāsaka, ka viņa pat nenodrebēja. Pjers vilcinādamies paspēra soli uz priekšu; bet viņa pamāja ar roku, kaut gan klusībā jutas pateicīga.
— Viss kārtībā, Pjer, — viņa sacīja, — lūdzu, ejiet vien prom.
Viņš godbijīgi pagājās tik tālu, lai nedzirdētu sarunu, tad apstājās, klusu kaut ko purpinādams un ar acīm nomērodams, cik soļu viņus šķir.
— Vai, cik balta, vai, cik mīksta — kā mazs bērniņš! — Vinapija aptaustīja arī otru vaigu, tad nolaida roku.
— Drīz atnāks moskīti. Āda būs jēla un pumpaina; - vai, piepamps, vai, briesmīgi piepamps; tad sāpēs, vai, kā sāpēs. Daudz moskītu, daudz pumpu. Man liekas, labāk brauciet prom, kamēr vēl nav moskītu. Pa to ceļu, — viņa norādīja lejup pa upi, — var aizbraukt uz Sent- maiklu, bet pa to, — viņa norādīja uz augšteci, — jūs nonāksiet Daijā. Labāk brauciet uz Daiju. Ardievu!
Un tad misis Seizera izdarīja kaut ko tādu, par ko Pjers brīnumiem nevarēja nobrīnīties. Viņa apskāva indiānieti, noskūpstīja to un sāka raudāt.
— Esi laba pret viņu! — viņa iesaucās. — Esi laba pret viņu!
Tad pagriezusies viņa kāpa lejup no kraujas, vēl uzsaukdama:
— Ardievu! — un lēkšus ielēca laivā. Pjers viņai sekoja un atgrūdās no krasta. Viņš apsēdās pie stūres aira un padeva zīmi. Leguārs uzņēma senlaicīgu franču dziesmu; laivinieki, kas salīkuši vilka tauvu, zvaigžņu nespodrajā gaismā izskatījās kā rēgi; stūres airis ar skaļiem šļakstiem šķēla melno ūdeni, un laiva izgaisa nakti.