Šai vasarā bij čangaliešos mērīšanas darbs pašā spēkā, jo pērn viņu iesāka diezgan vēlu pēc tam, kad māņu mērnieki bij aizgājuši un čangalieši, caur viņiem apcietināti, izcietuši lielas briesmas. Vēl tagad daži un īsti Ķencis lielījās, sacīdami: «Redz še, kā dabūjām beidzot zināt, ka bijuši tikai blēži vien! Viņi bij gribējuši mūs tik vien izmānīt.» Visa čangaļu valsts stāvēja cauru vasaru kā spārnos pacēlusies, bet, zināms, ar savādu jautrību un savādu drošību nekā pērn, jo tagad viņiem neuzbruka nekāda liksta, tāpēc tad arī varēja dzirdēt klaji lielāmies un priecājamies: lūk, kā šogad, kur strādājot īstie mērnieki, varot braukt pie mērnieka cienīgā tēva un nest, ko kuram dievs svētījis, bet tik, zināms, ar prātu un godu un jo labāk caur tādiem, kuri mērnieka cienīgam tēvam pazīstami; bet pērn tie, kā māni bijuši, tā māni palikuši un tik mērnieku cienīgu tēvu par velti izkaitinājuši kā velni.
Pa mērīšanas laiku Prātnieks dzīvoja vairāk čangaliešos vien tāpat par vidutāju starp palīga mērniekiem un darīja savu darbu laikam gan vēl brangāk nekā slātaviešos. Viņš turējās visvairāk pie vecākā palīga mērnieka Raņķa, kā jau slātaviešos iesācis. Arī daži citi slātavieši dzīvoja tāpat pie tiem jaunākiem palīga mērniekiem un darbojās tikuši vien. Viens no viņiem bij Bisars. Arī Švauksts maldījās dažas dienas līdz, bet tik goda un zaļās izdzīves dēļ. Ar vārdu sakot: pagājušās vasaras mērīšanas darbi atjaunojās šai vasarā Čangalienā tādā pašā spēkā, bet pastāvīgāk un ilgāk. Uz robežu dzīšanas jeb zemes dalīšanas laiku tika čangalieši sataisīti arī šogad, un, kad mērīšanas darbs bij beigts, kā arī robežas no palīgu mērniekiem izdzītas, tad Prātnieks, kā ari tie divi citi vidutāji, nāca mājās, gaidīdami ikkatrs savu vāj nieku, kuri būtu vedami atkal un vēl pie vecā mērnieka ar žēlošanos par nepatīkamām robežām. No pusjūlija mēneša līdz augusta beigām stāvēja tikpat Prātnieka, kā arī citu vidutāju mājas pilnas ratu, zirgu, pašu čangaliešu un dažāda labuma — itin kā tirgi. Savus darbus un ceļus viņi ietaisīja šādā kārtā: no rītiem brauca ar visu, kas vedams, uz muižu pie mērnieka un pēcpusdienām bij atkal mājā, lai var saņemt jaunus vājniekus, kuri arī šo laika iedalīšanu zināja. Tur tad saņēma naudu vai arī kādu baudāmu un dažādi lietojamu labumu, izklausīja un uzņēma vajadzības, kur klāt groka dzeršana nemitējās no pusdienas līdz pusnaktij nemaz. Priekš dāvanu novešanas uz rītdienu Prātnieks paturēja arvien kādus no pašiem čangaliešiem, cik kuru dienu vajadzēja; tāpat paturēja allaž vienu vedēju sevīm, jo ar savu zirgu viņš, zināms, nekad nebrauca. Kaut gan caurcaurim lielākā puse no tām atvestām dāvanām palika pašam Prātniekam, tad tomēr priekš novešanas uz muižu bij jāpatur dažu dienu vairāk zirgu, kuriem uzkrāva pienācīgus vezumus. Pie braukšanas bij tikpat Prātniekam, kā arī tiem citiem vidutājiem, kuri dzina tāpat savus vezumus ik rītus pie mērnieka it kā modernieki pilsētā, zināmi divi ceļi: pa vienu brauca turp, pa otru atpakaļ, lai nesatiktos, jo tas viņiem pašiem vis daudz nepatika, kad bij jāskatās kā kara gādātājiem cits citam acīs.
Prātnieka māte, visu to redzēdama, tik brīnojās un baiļojās. Viņa neparedzēja šādos dēla darbos nekā laba kā vien tik postu. Nedz viņa ņēma savā ziņā to atvesto un paturēto čangaliešu dāvanu, nedz arī paļāva, lai tās tiktu lietotas kaut kādi viņas saimošanā. «Es,» tā viņa mēdza sacīt, «esmu vadījusi māju, atraitne būdama, visādos bēdu laikos, un dievs ir man palīdzējis tikt cauri ar taisnību vien, tāpēc šādas mantas man nevajaga.» Dažu brīdi viņa sunīt sunīja čangaliešus par šādu braukšanu un sava labuma izšķērdēšanu, ka mānot citi viņus kā lopiņus, jo vai nevarot paši baudīt un lietot savu dieva dāvanu mierīgi mājā nekā kaisīt pa pasauli tik sev un citiem par postu, jo īsta labuma izaugam tur neviens neredzēšot.
«Labums, kā sacīt jāsaka, būs gan, tik vien nezin kāds,» Ķencis viņai kādreiz atbildēja, izjūgdams pagalmā savu zirgu.
Kad viņa bij jau labu laiku šo trakumu savā mājā cietusi un dēlu arvienu īsos vārdos veltīgi par to rājusi, tad kādā pirmdienas rītā, taisoties viņam atkal pēc kupli nodzīvotas svētdienas ar čangaliešu mantām uz muižu, tā sāka klētī runāt, kamēr viņš ģērbās: «Nu es, dēls, aiz bailēm vien nedrīkstu dzīvot vairs šai mājā, kura tagad nav labāka par Zodomu. Ne vairs te ir svētdienas, ne darba dienas, ne miera, ne strādāšanas, it kā pēdējiem laikiem tuvojoties. Par māju un mājas darbiem nav vairs nekādas gādāšanas, lai saime kust Vai nekust, lai darīts vai nedarīts. Saki, — kas še tiem čangaliešiem tāda par pasta staciju ir pie tevis un kāds gādātājs tu par viņiem esi? Lai brauc un ved vien ikkatrs par sevi, ja grib. Nevar vien nekad beigt to vezumu aizdzīt kā karavīru iztikas nemiera laikos. Un kādēļ tev vajaga paturēt viņu labumu mājā un vēl tik daudz? Es redzēšu, kur tu visu to liksi, ko esi pieņēmies, un ko tu ar to lāstu mantu darīsi. Caur maniem pirkstiem, kamēr vien es turēšu un dalīšu šās mājas dieva svētību, neizies no viņas ne putraims, to tu, dēls, tici droši!»
«Gan es pats zināšu, ko es ar viņu darīšu,» Prātnieks ar nepatikšanu atbildēja.
«Un naudu, kā dzird, tu arī ņemot pretī?» māte runāja ar bailēm.
«Tu gribi laikam, lai es staigātu gluži par velti priekš viņiem?» Prātnieks pikti atteica,
«Vai, vai, dēls!» māte ar sirdssāpēm izsaucās. «Piemini tu manus vārdus: tā nauda ir Jūdasa nauda, viņai nāk sodība pakaļ, ja ne pašiem, tad pie bērniem, kuri top tad arvienu par palaidņiem. Vaimanas un lāstus vien cilvēciņi kliedz visās malās par tevi un Bisaru. Es, tāpat mājā dzīvodama, nemaz nezinu visa, ko ļaudis stāsta par taviem darbiem.»
«Kas tev liek klausīties ļaužu melos!» Prātnieks cieti atteica.
«Nav vis, dēls, meli, nav vis, bet kas gan vēl pasaulē visu stāsta? — Vakar, uz baznīcu iedama, satikos ar Bisara māti, — tā raud un kliedz tāpat par savu dēlu un vedeklu: esot sašuvuši bērniem no tiem čangaliešu atvestiem un paturētiem lāstu un grēku audekliem kreklus. Ak kungs un dievs, ak kungs un dievs! Čangaliešu labums vien vairs stāvot vai bļodā, vai krūzē, un pati prasot vien: «Ko nu, vīrs, liksim atkal rītdienas čangaliešiem vest?» Vai nu nebijuši līdz šim vēl apģērbušies un paēduši? Kam gan vajadzējis atļaut tos čūskas ieviltotos kārumus un bagātā vīra rotas vest mājā? Lai nu būtu skrējuši paši pazušanā, bet kaut neieēdinājuši jel bērnu ar tām nāves zālēm un neietērpuši savā netaisnības nopelnā.»
«Tik vien jūs zināt kā tādas sieviešu pļāpas apkārt nēsāt,» Prātnieks, saģērbies un no klēts ārā iedams, atteica. «Kas jums, vecenēm, par daļu maisīties vīriešu lietās, no kurām jūs nenieka nezināt?»
«Lai nu es, dēls, zinu ko vai nezinu, bet to gan redzu un varu pasacīt, uz kurieni kurš ceļš iet un kur nobeigsies,» māte sauca dēlam vēl pakaļ, bet tas neklausījās ari šos vārdos, un viņa palika viena pati klētī pie stenderes raudam.
Šinīs dienās piedzīvoja Slātavā dažus ērmotus notikumus, no kuriem še dzirdēsim tik kādus. Liela daļa čangaliešu, kad bij dabūjuši zināt, ka netiek Slātavā ņemts vairs neviens cieti, brauca pie mērnieka paši vien taisni un bez vidutājiem «ciemoties», jo tā mēdza tādas braukšanas dēvēt. Ikkatram, zināms, «ciemoties» braucot, nebij derīga «kukuļa» pie rokas, bet tika dzirdēts, ka turpat pie Slātavas miesnieka un bodī esot dabūjams viss, kas vien vajadzīgs un kas vien par derīgu zināms, tāpēc daudzi čangalieši brauca no mājas tāpat tukšā, tik ar naudu kabatā, cerēdami dabūt savu vajadzību turpat, un tas bij arī tiesa, jo īsti ķēķa materiālu un par visām lietām svaigu gaļu atrada tur arvienu. Tomēr miesnieks negādāja vis viņu pats, bet tik vien atpirka allaž kādu daļu no mērnieka, jo tas nevarēja spēt visa pievestā provianta izlietot un pārdeva labprāt un īsti tādas ēdamas lietas, kuras nebij ilgi paglabājamas. Tātad nereti vien daža čangalieša vedums staigāja vairāk reizes no mērnieka uz miesnieku un atkal otrādi, īsti vienam veprim bij tāds lāsts jeb liktenis ilgi jānes. Daudz dienu no vietas redzēja viņu ceļojam no mērnieka uz miesnieku un no miesnieka uz mērnieku. Kad kāds čangalietis aizveda viņu pār vienu tiltu uz mērnieka māju, tad pēc pāra stundām veda atkal viņu mērnieka kučieris pār otru tiltu uz miesnieku atpakaļ. Maksāšanu izlīdzināja vakaros un apskaitīja tik pēc tā, cik reizes vepris ceļojis apkārt kā ap zemeslodi. Mērnieka kučieris ikkatru reizi, kad noveda, iegrieza pātagas kātā robiņu, un miesnieka puisis ikkatru reizi, kad saņēma, uzvilka ar krītu zīmi uz pagraba durvīm. Pēdīgi, kad vepris bij atkal pie miesnieka apstājies un netika vairs to dienu uz kalnu vests, tad saskaitīja zīmes no vienas un no otras puses un miesnieks izmaksāja naudu, izreizinādams zināmo cenu ar to skaitu, cik reizes vepri saņēmis. Bet, kurā pusē šis vepris beidzot palika un vai viņš neaizgāja pavisam uz citu pusi, tas nav zināms ne šodien, jo tādi apbrīnojami ceļotāji mēdz nozust tāpat kā tas daudzināmais mūžīgais žīds, kura beidzamais gals un kaps paliek visiem nezināms.
Vēlākos gados arī daži palīga mērnieki stāstīja joku labad savus viltīgos darbus un ceļus. Kāds palīga mērnieks strādāja kādreiz pie vecā mērnieka priekšistabā, ruļļus zīmēdams. Turpat nāca arī slātavieši un čangalieši savās darīšanās. Kādu dienu pieminētais palīgs nomanīja, ka kāds slātavietis vai čangalietis ienācis, runādams tur kaut ko sažņaugtu saujā un taisās vecam mērniekam sniegt; bet šis, laikam baidīdamies, ka palīgs to pamanīs, pameta, kad bij ienācēja vajadzību
izklausījis, viņam ar acīm un roku, lai, ārā iedams, aizliek aiz cienīgās mātes darba groziņa, kurš stāvēja uz kumodes šim strādātājam taisni aiz muguras. Pats vecais mērnieks iegāja tūliņ iekšā, un ienācējs, ārā iedams,' izdarīja, kā vēlēts. Viss tas notika gan, zināms, palīga mērniekam aiz muguras, bet vecais mērnieks aizmirsa, ka spogulis stāv tam priekšā, kurā šis nolūkoja visu, kas notiek aiz muguras; bet ienācējs tādas lietas nemaz nesaprata un nezināja. Palīgs, kad bij palicis viens pats, piegāja veikli pie kumodes — jo durvis, pa kurām mērnieks iegāja, bij cieti — izķēra to, ko ienācējs tur nolika. Vēlāk, drošā brīdī aplūkodams, viņš atrada, ka bij iemantojis septiņdesmit piecus rubļus.
Citreiz tas pats palīga mērnieks, dzīdams robežu starp diviem ciematiem, gāja tiešām vienam ciematam daudz tuvāk klāt, nekā rullī iezīmēts. Šī ciema saimnieki un saimnieces sāka par to stipri brēkt, un mērnieks nometa mieru no darba diezgan laiku, ņemdams naktsmāju tai ciematā, kuram gāja robeža par daudz tuvu. Pa nakti šī ciemata saimnieki salasīja naudu cik spēdami, nodeva to rītā mērniekam, un viņš gāja pēc tam, no pēdējā robežas stūra sākdams, pa īsto, rullī iezīmēto virzienu. Citām reizēm viņš gāja arvienu iesāktā virzienā tāļāk, tiem stūriem jeb kupicām (kupčām) garām, kuras no vecā mērnieka rullī iezīmētas. Ja tas saimnieks vai viss ciemats, kuram tāda tāļāk iešana nāca par vainu, deva viņam kādu apstāšanās zīmi vai arī uzaicināja pie sevis, tad gāja pēc tam uz to vietu atpakaļ, kur rullī bij iezīmēts stūris; bet, ja nevarēja nekā sagaidīt, tad gāja vēl kādu gabalu uz priekšu un beidzot griezās tomēr atpakaļ, teikdams tāpat, ka misējies. Šo mākslu prata arī citi robežu dzinēji.
Atradās turpretī tomēr starp palīga mērniekiem dažs cienījams goda vīrs, kurš izpeldēja tiem krāpšanas un viltības laikiem kā gulbis dūņu ezeram cauri, tā ka nepielipa nekas pie viņa spodri baltām spalvām.
Tātad čangaliešu prāts bij saistīts šai vasarā pilnīgi un vienīgi pie savas zemes mērīšanas un izdalīšanas. Slātaviešiem, kuri izcieta šos vaidu laikus jau pagājušā vasarā, bij turpretī jau cita lieta apspriežama un pārrunājama, proti: apsolītā un gaidītā goda maltīte, par kuru bij jau tagad skaidri zināms, ka viņa tikšot noturēta vai nu augusta mēneša beigās, vai septembra mēneša iesākumā — tūliņ, līdzko Čangalienā būšot robežas pilnīgi nodibinātas.
Lielas un apbrīnojamas lietas vien tika runātas slātaviešos par šiem gaidāmiem svētkiem jeb «balli», kā Prātnieks un citi viņu sauca.
Švauksts stāstīja pa visiem krogiem un godībām, kāda nedzirdēta un neredzēta maltīte tiekot no mērnieka sagatavota, jo Prātnieks dabūjot caur ķēkšu visu zināt, ko gādājot un ko sniegšot. Par seši vai septiņi ēdieni mazāk nebūšot, un citi nākšot jau gatavi no svešām zemēm aiz- zieģelētos un dubultos dzīvā sudraba katlos, kuros ielikšot tik vien sausu vārāmo un izvārīšot zupu ar gaisu vien bez ūdens un uguns; beidzot aplaidīšot zibeni apkārt un verdošu atsūtīšot šurp. Maizi cepšot sarkana stikla krāsnīs pie kapijas jūras un atvedīšot vai ar smilšu jūras dampkuģi, vai ar elefantiem pa gaisu. Milti maizei būšot no Fiņņu zemes cukura kviešiem iz visu vecākām un gruntīgākām eņģelīšu magazīnām. Tā maize no viņiem tad būšot tik stipra, ka ēdin nemaz nevajadzēšot ēst. Zaftes visu visādas spiedīšot varizeji ar vilistiem somu stabulēs no rožu ogām un buksbauma koku vircēm Kaparnaūmā. Sāmu salas tēja vārīšoties uz galdiem valzivju ragos. Kapiju uzdevis mērnieks audzēt jau ziemu tur tālu tālu konterbandes kalnos. Groks esot jau atvests krokodiļu pūšļos gatavs ar Nilupes zirgiem līdz kali- grafijai. — Tad būšot vēl roņu taukos sālītas siļķes Sibīrijas bleķa mucās, Paradīzes sīpoli, ukraiņu vēršu aknas, kavijara zivju ikri, vienradžu smadzenes, lašu nieri, Kronštates šampanietis, dāņu zemes kartupeļi, presēti Pēterburgas gurķi, klapēti Vāczemes cūku cepeši, kantaini pajJirosi, līki cigāri. Visi trauki būšot no tīra zelta tumbaka; noru noklāšot ar gumijas vilnas tepiķiem. Vakarā dedzināšot visapkārt norai priedēs alenču uguni, kura būšot tik karsta, ka varēšot dancot pa noru, kreklos nometušies, tāpat kā saulītē; raķetes laidīšot gaisā ar Amerikas telegrāfiem un atvedīšot baltās biszālēs, lai uz ceļa neizsprāgst. Muzikanti jau nākot pa šosejas eizenbānu ar visu visādām štrumen- tēm: bungas vien esot tik resnas kā mūra vēja dzirnavas, lielo vijoļu stīgas tādas kā zvejnieku virves, trumetes vedot ar divi zirgi kuru, un vējš priekš viņām būšot jāgriež arī ar zirgiem. Sulaiņus vedot no Urangu-Utangas valstības tik daudz, ka ikkatram viesim tiekot savs sulainis, kurš lai noņemot cepuri, sasukājot matus un padodot visu, kā vien kuram vajaga, — un tā vēl daudz citu brīnišķīgu lietu.
Augsti un bagāti kungi no pilsētām rakstot mērnieka cienīgam tēvam grāmatas, lūgdami, lai viņus arī pielaižot pie tās balles, zināms, par savu naudu, lai jāmaksā kaut vai cik. Bet mērnieka cienīgs tēvs atbildot visiem, ka tas nedrīkstot būt, jo Slātavas un Čangalienas saimnieki, priekš kuriem vien šī balle būšot, varot ņemt to par ļaunu, ka pielaižot svešus arī, jo tad pietrūkšot norā vietas īsti priekš dancošanas, bez kuras, zināms, balle nevarot būt. Pēdīgi viņi gribot nākt tik vien par skatītājiem jeb par klusiem biedriem, tomēr arī to mērnieka cienīgs tēvs neatvēlot vis viens no sevis, bet soloties sasaukt abas valsts valdības un vietnieku pulkus, lai apspriežot. Prātnieks un daži citi runāja jau stipri vien un dūšīgi, ka tādi netikšot vis pielaisti, jo kas gan viņiem esot meklējams še zemnieku ballē? Kad gan esot redzēti zemnieki ejam viņu ballēs? — Tāļāk sprieda un gudroja, ka nevarot uzdrošināties arī dažu citu lietu dēļ tādus pie savas balles pielaist, jo vai varot zināt, kas kurš esot un ar kādām domām nākot.
Gandrīz visu augusta mēnesi Pietuka Krustiņš uzturējās pie Prātnieka, izstrādādams priekš goda maltītes runas un dzejoļus pēc sastādītas programas. To programu sastādīja īpaša svētku komiteja, kuru bij dibinājuši Pietūka Krustiņš ar Prātnieku, ieceldami Prātnieku par priekšnieku un Pietūka Krustiņu par rakstu vedēju. Vēlāk nosprieda pieņemt pie šās komitejas vēl vienu slātaviešu un divus čangaliešu saimniekus, jo tā esot svarīga un vispārīga lieta un šā laika brīvprātīgās un cilvēcīgās iestādes to prasot, ka visās vietās, kur tiekot apspriestas vai veicinātas, vai arī aizstāvētas visu kārtu vai arī vairāk pagastu intereses, vajagot dot balsu tiesības arī visām tām kārtām un tiem pagastiem, kuru intereses nāk jautājumā — caur to, ka pielaižot pie pašiem sēdējumiem ar balsošanas tiesību tādu dzīves kārtu vai pagastu izvēlētos. Papriekšu gan viņi gribēja uzaicināt caur rakstiem apakš komitejas protokola numuriem abas valsts valdības, lai saaicina saimniekus un liek ievēlēt tos pieprasītos komitejas locekļus; bet vēlāk īsti pats komitejas priekšnieks nāca uz citām domām, sacīdams: «Komiteja nedrīkst ļaut un pielaist, ka viņas spēks un tiesības tiktu no ārpuses aprobežotas caur to, ka valsts valdībām atļauj iecelt viņai trūkstošus locekļus, jo tadā kārtā var tikt ievēlēti pavisam komitejas centieniem pretinieki; turpretī ir komitejas statūtos ieņemams pielikumā vai kādā piezīmējumā šis punkts, ka komitejai paliek neaprobežota tiesība izvēlēt pašai locekļus pēc ikkatra laika vajadzības.» Šo priekšlikumu komiteja pieņēma ar balsu vairumu, rakstu vedējs ierakstīja viņu statūtos un priekšnieks apstiprināja ar savu vārda parakstu kā pielikumu jeb kā vēlāk izdotu statūtu paragrafu. Pēc tam gāja komiteja pie vajadzīgo locekļu ievēlēšanas ar balss vairumu un ar to iepriekšu ziņu, ka, ja balsis daloties līdzīgos skaitļos, tad tā puse, kurā priekšnieka balss, paturot virsroku. Balsis pie vēlēšanas izšķīrās arī patiesi divi līdzīgās daļās, jo katram vēlētājam, kā Pietūka Krustiņš sacīja, atradās savi īpaši kandidāti. Pēc statūtu spēka bij jāapstiprina tie kandidāti, pie kuriem piederēja priekšnieka balss, kaut gan priekšnieka balss stāvēja arī viena pati, tāpat kā Pietuka Krustiņa balss. Prātnieka ievēlētie un pēc likuma pieņemamie locekļi bij no slātavie- šiem Bisars, no čangaliešiem Ķencis un Svērtelis.
Tūliņ, līdzko jaunievēlētie locekļi bij apstiprināti, komiteja rakstīja visiem trim apakšprotokola numuriem apstiprināšanas grāmatas un uzaicināja līdz ar to tūliņ uz nākošo sēdējumu par vienu nedēļu no apakš- rakstītās dienas pie komitejas priekšnieka Prātnieka kunga. Uz čangaliešiem vēstules nonesa tūliņ turienes «mērīšanas vājnieki», kā viņus vēlāk bij iesaukājuši, jo tie brauca uz slātaviešiem tāpat kā uz vārdotājiem; priekš Bisara Prātnieks paņēma vēstuli pats otrā dienā uz muižu līdz, jo Bisara arī tur nekad netrūkstot.
Parakstītā dienā un stundā bij visa komiteja kopā. Rakstu vedējs izskaidroja priekšnieka uzdevumā komitejas nolūku un darba pienākumu ar šiem vārdiem: «Iekām cienīga komiteja uzņem savu grūto darbu, iekām viņa sāk cīnīties vaiga sviedros ar tumsības spēkiem baltā gaismas karoga omulīgā pajumtā, iekām tā savus zaļos darba spēkus noliek godam un ar lielsirdīgu sevis aizliegšanos uz vispārīgā cilvēcības labklāšanas altāra ragiem, — tad also lai ir atļauts pieminēt no cienīga priekšnieka puses kādu vārdiņu par to, kāds cēlonis ir īsti aicinājis šo komiteju pie gaismas un dzīvības, kāds vīra dūšas un pastāvības prasošs virziens ir viņai savā ceļā ņemams un kāds zelta nolūks sasniedzams. Slātavai un Čangalienai, šām divām māsām un ievērojamām tēvijas zeltenēm, tuvojas kāzu diena, tādēļ mums, viņas bāleliņiem, klājas tām šo dienu no savas puses pušķot un darīt jauku. Godājamai komitejai nebūs vairs nezināma tā lielā diena, kura mums tuvojas un no kuras sāksies, vismazāk pašai Slātavai un Čangalienai, jauns laikmets jeb epoha abu šo valšķu garīgās sadzīves un attīstības stāvokļa vēsturē. Neatradīsies neviens tāds svešinieks starp abu pieminēto ideālīgo jaunavu piederīgiem, kurš vēl nezinātu, uz ko viņam jāsataisās, lai nebūtu par kaunu viņām, kuru starotie vaiņagi vizuļos drīz pār tēvijas kalniem, tautas dēlus kairinādami, un kuru kāzu dziesmas skanēs no tēvijas austruma līdz viņas rietruma piekrastēm, kuras dauza mūžīgi mūžam, bet veltīgi niknas jūras bangas, — skanēs kāzu dziesmas, modinādamas vēl gara miegā snaudošos tautiešus uz garīgu dzīvību. Neatradīsies neviens Slātavas un Čangalienas dēls, kas nezinātu, ka tiek sagatavota šo valšķu saimniekiem tāda goda maltīte, kāda, ar vārdu sakot, nav nedz redzēta, nedz dzirdēta. Es negribu šai brīdī nogrimt viņas detaljos jeb sīkumos, celdams tos cienīgai komitejai pa kārtai priekšā, jo tas laupītu daudz dārga laika un nesaderētu ar viņas uzdevumu, jo par tām lietām gādā jau citas rūpīgas rokas! Bet es turu par svētu pienākumu jautāt pārliecināšanās dēļ tik to, ko gan pats — kā ar prieku varu pieminēt — neceru un nedomāju, bet kas ir formas dēļ vajadzīgs kā zvērestības vietā: vai še mūsu starpā, kas esam abu valšķu intelijence jeb zieds, izredzēts uz to, ka viņam būs pieminētā goda dienā nest un rādīt pasaulei garīgus, saldus un apbrīnojamus augļus, — vai šai ziedā, proti, komitejā, neatrodas kāds tārps, kurš varētu šo ziedu maitāt jeb, ar prozaīgu vārdu sakot: vai nav komitejā kāds loceklis, kura sirds ir priekš gaidāmās godības vēl auksta un nav no viņas rīta stariem sasildīta, jeb, ja grib sacīt vēl sausāk, vai nav arī še kāds, kurš, ja arī negribētu strādāt šiem daiļiem centieniem taisni pretī, bet būtu vismazāk vienaldzīgs, — ja atrastos kāds no tādiem nožēlojamiem garīgiem miroņiem, tad tādam es uzsaucu ar Šillera vārdiem: lai viņš šķiras raudādams no mūsu biedrības.»
Šos beidzamos vārdus Pietuka Krustiņš izsauca ar īsti varenu spēku un tad arī atkrita tūliņ krēslā, it kā pa pusei paģībis. Prātnieks sauca «bravo!» un citi visi līdz; bet Pietuka Krustiņš bij, kā likās, tik ļoti aizgrābts, ka nespēja nemaz šās goda parādīšanas ar saviem, kā pats sacīja, pieciem prātiem saņemt, nedz arī pateikties. Viņa galva bij atlaista pār krēsla atzveltni, acis aizdarītas un krūtis varenīgi strādāja un cilājās. Tik par labu brīdi viņš sāka rādīt atjēgšanās zīmes un, acis atvēris, it kā drusku iztrūcies, lūdza piedošanas, ka viņš ļāvis aizraut sevi no fantāzijas jūtām tāļu, caur ko uz acumirkli viņa dvēseles spēki atteikušies no tāļākas klausīšanas un strādāšanas, jo viņi bijuši no jūsmības ļoti pārmākti, tāpēc ka tā nupat pārrunāta lieta guļot šim ne tikvien tuvu pie sirds, bet sirdī iekšā. Šāda dziļa sentimentalitāte neesot tik vien viņa, bet arī daudz citu krietnu tautas dēlu un gandrīz visa šā laikmeta garīgs vājums, ja drīkstot augstu un dziļu sirds viļņošanos tā saukt. Aiz šāda paša cēloņa gan cienīga komiteja piedošot arī viņa aizmiršanos un nogrimšanu patriotisma dziļumos. Tāpat arī neņemšot ļaunā pēdējās skarbās hipotēzēs, kura viņam bijusi jāizsaka lietas labā, lai tas arī nācies vai cik grūt; tomēr tas nenoticis vis tādēļ, ka viņš būtu jau domājis esam še komitejā kādu Efialti, bet vienīgi tādēļ, lai zinātu no tādiem sargāties, jo tādu vēl šai gadu simtenī esot sajūtams sāpīgs daudzums. — Šo visu Pietūka Krustiņš runāja, tāpat krēslā atzvēlies, lēnām un grūti elpodams un brīžam atpūzdamies it kā vāj nieks, tā ka aizbildināšanās iznāca garāka par pašu runu. Pēdīgi viņš izteica komiteju par atklātu un ka tā nu varot uzņemt savus apspriedumus par to, kā zināmā goda maltīte svinama un caur ko viņa pušķojama.
«Es domāju, ka būtu mērniekam kaut kas jādāvina par tik brangu balli, kāda, kā dzirdams, būšot,» Bisars iesāka.
«Kādēļ vairs mērniekam dāvināt, jo no viņa nav tālāk nekāds labums gaidāms?» Svērtelis runāja. «Mērīšanas un vērtības likšanas darbs ir beigts un pabeigts, bet goda maltīte viņam jādod pēc norunas. Tāds kungs pildīs savu vārdu, zināms, pats sev par godu. Drīzāk tad būtu jāpasniedz dāvanas lielam kungam, jo no viņa dabūsim pirkt zemi par dzimtu.»
«Tas vēl nav īsti zināms, vai zemi izpārdos lielskungs pats vai arī atdos šo darbu mērnieka cienīgam tēvam,» Prātnieks sacīja, un vaigā viņam spīdēja liela noslēpuma izzināšana. «Viņa var palikt tikpat labi liela kunga, kā arī nākt mērnieka rokās; tomēr es ceru gandrīz vairāk, ka viņa piekritīs mērniekam, jo to viņš pats ir licis man daudzkārt manīt,»
«Tad, bāliņ, vajadzētu, kā sacīt jāsaka, dāvināt abiem,» Ķencis teica.
«Tomēr vienam allaž tiek jādod par velti,» Svērtelis pretojās, «un caur to sanāk valstim lielas izdošanas, jo nieka nevar dot nedz vienam,» nedz otram.»
«Mērniekam varētu dāvināt labu krietnu naudas skapi un lielam kungam nopirkt elefantu, ko laist gaisā,» Bisars sacīja.
«Luftbalonu, mīļais draugs, luftbalonu,» tā Pietuka Krustiņš pārlaboja.
«Cits sauc par elefantu, cits par luftbalonu, un ne velns nezin, kam vēl īsti ir taisnība,» Bisars ar nepatikšanu atteica.
«Ja gribētu dāvināt, tad nebūtu vis jādāvina nedz naudas skapis, nedz elefants, bet īsti svešas zemes zirgi, kas stāv labi lielā vērtībā,» Prātnieks runāja it kā ar augstāku zināšanu.
«Bet es saku tomēr un arvienu, ka valstīm pašām no tādas dāvināšanas neatlēks nekāds labums,» Svērtelis turējās, «jo kas gan tiks tur pie pasniegšanas un pieņemšanas? Vai valstis? — Kas to dos? Tur gribēs izplātīties un izspīdēt tik vienīgi pašas valsts valdības, un, ja kāds labums nāks pie dzimtpirkšanas, tad tas nāks vienīgi tik dāvanu pasniedzējiem.»
«Pie tādu dāvanu pasniegšanas varētu izraudzīt pašas valstis kādus savus visvecākos saimniekus,» Bisars piemetināja.
«Kur nu tu domā pie tā tikt!» Svērtelis iesaucās. «Tas gan būtu īsti pieklājīgi, bet nav pavisam izdarāms.»
«Iedrošinos cienīgu komiteju lūgt, lai paliek pie lietas,» Pietūka Krustiņš sacīja. «Še būtu jāizšķir šie jautājumi: pirmais — vai dāvanas grib kam dot un, ja grib dot, tad — otrais: kam dot? Un — trešais: ko dot? Lūdzu tad balsot paj pirmo jautājumu: kas negrib, lai dāvanas tiktu dotas, tas lai paceļas!» Visi bez Bisara pacēlās. «Pieņemts, ka dāvanas nav jādod,» Pietūka Krustiņš skaņi izsauca un iezīmēja to protokolā, turēdams vienu spalvu aiz auss un ar otru rakstīdams. Tad gāja tālāk: «Tagad lūdzu balsot par otro jautājumu: kas kaut kam grib ko dot, tas lai paliek sēdot!» Visi bez Bisara piecēlās. «Atmests, ka kaut kam būtu kas jādod,» Pietūka Krustiņš atkal izsaucās un piezīmēja. Tad piecēlies sacīja vēl: «Tagad lūdzu izšķirt trešo un pēdējo jautājumu caur balsu vairumu: kas grib kaut ko dot, tie lai paliek sēdot.» Bisars palika sēdot viens pats, un Pietūka Krustiņš pierakstīdams izsauca: «Atmests, ka kaut kas būtu jādod. Tātad ir pirmais jautājums, ka negrib dāvanu dot, pieņemts un abi pēdējie, ka grib kaut kam dot un grib kaut ko dot, atmesti.»
«So domu nevajaga vien tik izpaust,» Prātnieks piekodināja, «jo, ja valsts valdības to padzirdēs, tad viņas tomēr sapirks dāvanas tāpat un valstīm nenāks no viņām nekāds labums kā tik vien izdošanas.»
«Nē, par to nav nekāda bēda,» Svērtelis priecīgi iesaucās, «ierakstīsim tik tagad protokolā, ka mērniekam un lielam kungam nav jādod nedz naudas skapis, nedz elefants, ko laist gaisā, nedz arī svešas zemes zirgi, kuri stāv labi lielā vērtībā; tad valsts valdības nevarēs vairs nekā darīt, jo protokolam ir spēks.»
«Vai redz, tā gan, tā gan!» Ķencis ar Bisaru iesaucās. «Jā, lūk, pui- kiņ, kā tas, kurš ir strādājis ar tādām lietām, kā sacīt jāsaka, visu zin,» Ķencis, skatīdamies Svērtelim acīs, vēl priecīgi sacīja.
«Pēc dienas kārtības ir cienījamās komitejas uzdevums tagad sastādīt programu jeb to kārtu, kad un kam jātur pie goda maltītes runas, kad jādzied un kad jādanco,» Pietūka Krustiņš runāja, kad bij ierakstījis nobalsojumus protokolā.
«Visupirms būs jānāk laikam apsveicināšanas dzejolam no Pietūka Krustiņa kunga,» Prātnieks teica.
«Mani kungi!» tā Pietuka Krustiņš uzsauca. «Kas šim priekšlikumam pretī, tie lai ceļas!» Visi palika sēdot, un Pietuka Krustiņš pasludināja, ka «pieņemts», un tad, protokolā rakstīdams, pieminēja, ka tas dzejols būšot jātaisa no augstāka dzejas un mācības stāvokļa priekš izdaiļotas publikas. Kad bij ierakstījis, tad runāja no jauna: «Pēc tam jānāk atklāšanas runai no cienīgā komitejas priekšnieka Prātnieka kunga: par valsts valdību krietnumu un par runas vīru svaru. Kas to pieņem, tie lai paliek sēdot!» Neviens necēlās. Pietuka Krustiņš uzsauca: «Pieņemts!» — un atkal ierakstīja protokolā; pēc tam runāja tāļāk: «Tad būtu jānāk kādai vispārīgai galda dziesmai, tā kā dzied lielā jeb galvenā biedrībā gada svētkos un kas izklausās ļoti jauki. Tur aizliek pie galda visiem rakstos iespiestas lapas priekšā, bet še gan vajadzēs tik vien izsacīt vārdus; un, ja cienīgā komiteja atļauj, tad es uzņemos tikpat tādu dziesmu sacerēšanu, kā arī izsacīšanu, jo, priekš vispārīga labuma darbojoties, mēs nedrīkstam piekust.» Visi bij ar to ļoti mierā, tik vien Bisars uzstājās, ka tai brīdī vajadzējis likt labāk groka dzeršanas nekā vispārīgas dziesmas; bet citi viņu pārbalsoja, un Pietuka Krustiņš ierakstīja protokolā, ka viņa priekšlikums ar balsu vairumu pieņemts. Tad Ķencis, uz Pietuka Krustiņu rādīdams, sacīja vēl pamācošā balsī Bisaram: «Tādi jau, puikiņ, arvienu šādas lietas zinās labāk nekā mēs. Kas zin, kādos škandālos jau tāds, kā sacīt jāsaka, nav bijis iekšā?»
«Pēc tam jānāk runai par taisnīgu zemes izdalīšanu regulācijas sistēmā un par šā lielā darba laimīgu nobeigšanu firnamenta bezgalībā,» Pietuka Krustiņš runāja.
«Nē, tad jāliek tūliņ, kā sacīt jāsaka, dancošana,» Ķencis uzstājās.
«Ko nu muldi?» Bisars atsaucās pa pusei aiz dusmām. «Kurš tik traks būs, kurš nedzēris dancos? Redz še — būtu sievieši pie rokas, tad dancotu gan tukšā dūšā visi.»
«Kurā brīdī groks jādzer, tas gan nebūs komitejai spriežams,» Prātnieks sacīja, «jo tā lieta stāv pie mērnieka cienīgā tēva.»
«Lūgumu gan var komiteja iesniegt,» Pietuka Krustiņš teica tiesību zinātāja balsī.
«Pēc groka dancošana nevedīsies vairs kārtīgi,» Ķencis pieminēja, «jo tad, kā sacīt jāsaka, visi ies cits caur citu.»
«Bet pēc dancošanas, kad visi būs sakarsuši, tad atkal nedrīkstēs dot groka,» Svērtelis rūpīgi sacīja.
«Siltu var dzert droši kaut kurā brīdī,» Bisars apgalvoja.
«Bet nezin vis, vai groks vairs būs, kā sacīt jāsaka, silts? — Viņš esot atvests jau gatavs krokodiļu pūšļos ar Nīlupes zirgiem līdz kaligrafijai,» Ķencis pieminēja.
«Ko nu par to bēdāt, ka silts nebūs,» Bisars iesaucās. «Pielūko tik vēl to, ka nav par daudz karsts un ka neizplaucini mutes, spēji dzerdams; jo kādēļ tad gan viņu lietu krokodiļu pūšļos un vestu ar Nīlupes zirgiem līdz kaligrafijai, ja nepastāvētu silts? — to vien vari padomāt. Tas jau tā taisīts, ka citur nedzisīs kā vēderā.»
Pēdīgi caur balsošanu nosprieda tā: par groku iesniegt mērnieka cienīgam tēvam lūgumu, un, ja to pieņem, tad nāk, zināms, groks, bet, ja ne, tad dancošana un groks pēc tam; bet tā Pietūka Krustiņa proponētā jeb priekšā liktā runa, kuru turēs, kā tika nobalsots, Ķenča kungs, nāks tūliņ tad.
«Bet kas tā būs par dancošanu vīriešiem vien?» Prātnieks jautāja.
«Kādēļ ne?» Pietūka Krustiņš atteica. «Franksesē apsiesim tik dažiem kungiem dāmu vietā lakatus ap galvām. Mēs dancojam tā dažu brīdi arī savā viesību vakarā, kad dāmu trūkst.»
«Es eju tūliņ viens par sievieti, ja tik vajadzīgs,» Ķencis atsaucās. «Kad apsies vien galvu — nepazīs neviens. Labāk jau nu gan,; kā sacīt jāsaka, būtu ar sieviešiem, bet kas gan ikreiz tā sieviešus dos? — Jāiztiek, kā ir. Es, kā sacīt jāsaka, esmu skaists no seja — visi nodomās par sievieti.»
Tālāk uzņēma programā gan ar balsošanu, gan bez balsošanas vēl šās lietas: vispārīga dziesma; runa no Bisara kunga, proponēta no Pietūka Krustiņa kunga, par ļaužu kārtu saderību un cilvēku mīlestību pasaules univerzumā; kuplejas, proponētas, sacerētas un dziedātas no Pietuka Krustiņa kunga, muziķa no slaveniem komponistiem; humoris- tīgs tautas dancis, proponēts no Pietūka Krustiņa kunga un izvests no visiem goda maltītes dalībniekiem. Pēdīgi vēl dažādas vispārīgas dziesmas un šis un tas, priekšā vests it īpaši no Pietūka Krustiņa kunga.
Pilnīgi sastādītu un galīgi nodibinātu programu priekšniecība apsolījās celt komitejai priekšā nākošu reizi.
Pēc programas sastādīšanas Pietūka Krustiņš darīja zināmu, ka šās dienas kārtība uzrādot cienītai komitejai vēl divi darbus, ievēlēt kārtības priekšnieku jeb direktoru un vēl vienu vīru, kuram jāgādā par to, ka pēc ikkatras runas, dziesmas vai lasīta dzejoļa īpaši uz to izraudzīti un salasīti dūšīgi vīri plaukšķina rokas un sauc stipri «bravo!» — «da kapo!». Abu šo vīru amati tiks nosaukti pilnīgā programā ar īpašiem uz to izmeklētiem svešiem vārdiem. — Ka šis mans priekšlikums atradīs cienījamā komitejā piekritējus, par to nešaubos, jo šie jautājumi nav atzīstami citādi kā tik par pieņemamiem; garāku izskaidrojumu šai lietā dot būtu veltīga laika kavēšana; tik vien es nezinu, kā cienīga komiteja domās pašu to vēlēšanu izdarīt, jo nav vis viena alga, kādu vīru kurā vietā ievēlē. Par kārtības priekšnieku der stiprs un dūšīgs, par plaukšķināšanas un «bravo» saukšanas priekšnieku turpretī tāds, kam krietna balss un lielas rokas platām delnām, kuras ne tikvien iztur labu plaukšķināšanu, bet dod arī labu troksni un tā tālāk. Tāpēc tad visas tādas vēlēšanas jāizdara caur zīmītēm, jo tad var ikkatrs izlietot droši savu balsi, kā tagadējo apgaismoto laiku tiesības un brīvības centieni to prasa. Arī cienījamai komitejai nebūtu jāpieņem cita kā vien šī pieminētā ievēlēšanas zistēma, lai var ievēlēt īstus vīrus īstās vietās.
«Bet vai labāk nebūtu, kad darītu tā, kā mēs darījām, kad stāvējām valsts amatos un kad bij jāvēl valdinieki no jauna?» Svērtelis runāja. «Mēs paši tad sasēdāmies visi tai istabā, kur vēlētājiem bij savas balsis jānodod un kur viņus laidām pa vienam cauri. Ikkatram tad tūliņ izskaidrojām, ka ir gan pēc likuma brīv vēlēt arī tos, kuru še nemaz nav un kuri nestāv arī līdz šim amatos, bet ka var vēlēt ari tos pašus vecos un ka spiežama lieta nav nedz uz vienu, nedz uz otru pusi, jo brīvestības laikos var vēlēt, ko kurš grib. Kad tā bijām izskaidrojuši, tad sākām vien mētāt pa vārdam no visām pusēm un prasīt:«Nu, kādus tu vēlēsi? Kam tu dosi savu balsi?» — Ko tad gan kurš citu vēlēs kā tik tos pašus vecos? — Ir paši muļķīgākie atbildēja: «Kam nu gan citam var balsi dot? Lai tad paliek vien jums pašiem.» Un tā mēs tikām malā ik reizes bez bēdas. Tik pēdīgi kādreiz bij laikam visi saimnieki sadzērušies un norunājuši mūs visus nomest, jo tad neklausījās vairs neviens uz mūsu izskaidrojumiem, bet ikkatrs kliedza: «Visi nost — arī Čagulis nost! Visi nost! Arī Cagulis nost.» Tik vienu pavisam dabūjām vēl no tiesas puses nopērt — vairāk ne paldies — kā nosviesti, tā palikām.»
Pietuka Krustiņš izskaidroja, ka šī vēlēšanas kārta nederot priekš šās reizes, jo te esot jāceļ vīri pavisam jaunos amatos un turklāt iz pašas komitejas vidus vien, tāpēc būšot gan jāvēl ar zīmītēm; tomēr lai arī šo lietu izšķirot pati komiteja balsodama.
«Ko tur vēl daudz balsot, ko vēlēt ar zīmītēm?» Prātnieks sacīja, «Bisars lai paliek par plaukšķinātāju vadoni un Ķencis par kārtības priekšnieku — vairāk nekā. Kas tam pretī — lai pieceļas!»
Pietuka Krustiņš pacēlās un sāka runāt: «Mani kungi! Es neceļos vis, lai varētu pretoties tai izvēlēšanai, kas ir notikusi patlaban caur cienīgu prezidentu, bet gan drīzāk pateikties, jo to, ko viņš ir vēlējis, tas ir vēlēts ari iz manas sirds, tāpēc ka nebūs iespējams atrast vairs derīgākus vīrus priekš šām vietām nekā tos, kuri ir proponēti uz pieņemšanu, un es esmu pārliecinājies, ka caur zīmītēm arī tā vēlēšana nebūtu izkritusi citādi; tik vien es gribēju cienīgai komitejai piemetināt un atgādināt, lai viņa cenšas turpmāk izdarīt savas vēlēšanas tā, ka tās nepelnītu no publikas nekāda pārmetuma, bet varētu pastāvēt pret visiem apvainojumiem, būtu no likumīgas puses aizbildinājamas un atbildētu šā laika garam, taisnības, patiesības un brīvības centieniem.»
«Nu, pēc taisnības un patiesības necenšas šie laiki vēl ne tik daudz kā agrākie,» Svērtelis teica, tabakas maka meklēdams, «vienīgi nu tā brīvība ir, ka var iet, kurp katrs grib, un ka pēršana ari drusku rāvusies; vairāk nekā.»
«Tas tik tā izliekas,» Pietuka Krustiņš lepņi atbildēja, «jo skaidrā dienā vien var skaidri izšķirt, cik tīrs un skaidrs ir ūdens; tāpat arī apgaismotos laikos izšķiras jo skaidri viņu tumšumiņi, ja vēl tanīs kādi atrodas. Ja ar pieminēto izvēlēšanu ir visa komiteja mierā, tad lai saka «jā», ka var zināt ierakstīt to protokolā.»
Visi sacīja «jā», un Ķencis vēl beigās viens pats: «Jā, jā, kā tad! Kā tad! Ko nu, kā sacīt jāsaka, par nemieru.»
«Bet cienīgiem izvēlētiem iedrošinos pieminēt tuvāk kādu vārdiņu par viņu uzdevumiem un pienākumiem,» Pietūka Krustiņš runāja, kad nobalsojums bij ierakstīts protokolā. «Vispirms jāsadabū Bisara kungam vismazāk divdesmit četri dūšīgi plaukšķinātāji un «bravo» saucēji, bet Ķenča kungam vajadzīgi kādi divpadsmit kārtībnieki, kuriem jāstāv viņa rīkošanā. Lai nu izsaka cienīga komitejā derīgus padomus, kā šie vajadzīgie vīri un jaunekļi būtu pēc vajadzības sadabūjami un ievēlami.»
«Vai nebūtu jāsastāda listes un jālaiž pa abām valstīm apkārt, tā kā jūs darāt pie jūsu labdarīšanas biedrības valdes ievēlēšanas?» Prātnieks priecīgi iesaucās.
«Nē, Prātnieka kungs, šai lietā gan pieminētais līdzeklis nebūs lietojams, kaut gan pie mūsu labdarīšanas biedrības ir viņš izrādījies par ļoti derīgu,» tā Pietuka Krustiņš, «jo šī tiesība tos vajadzīgos vīrus un jaunekļus izmeklēt pieder komitejai vien, un es dotu to padomu, lai viņa atdod un uztic šo tiesību pašiem tiem vīriem, kuriem ir viņa uzticējusi patlaban tos divus grūtos amatus. Kas ar mani ir vienis prātis, tie lai paceļas!»
Visi piecēlās — Ķencis ar Bisaru arī līdz.
«Bet tik lielā ballē vajadzēs gan palikt daudz palieku pāri,» Ķencis iesāka, «jo to vien vajag apdomāt, kad, kā sacīt jāsaka, savā laikā pie goda maltītes tuksnesī salasīja no piecām maizēm un divi zivīm divpadsmit kurvjus pilnus, cik vezumu gan tad še nebūs? Tāpēc jāzin pie laika, ko ar tiem paliekiem darīt?»
«Jā, vai tu zini, puis, tā ir gan svarīga lieta,» Svērtelis kā iztrūcies sacīja.
«Vai zināt ko?» Bisars priecīgi iesaucās. «Tos paliekus pārdosim un dāvināsim mērnieka cienīgam tēvam no tās naudas kādus divi labus jakts suņus, jo tad viņam nevajadzēs saukt vairs še slātaviešu saimnieku pie zvēru dzīšanas un putnu celšanas.»
«Tas nevarēs būt,» Prātnieks sacīja, «jo pirmāk tika nospriests, ka nav jādāvina nekas.»
«Sī dāvināšana ir pavisam citāda, jo viņa nāk tikpat kā no mērnieka cienīga tēva paša naudas; tādu dāvanu neviens nevar aizliegt,» Bisars atbildēja.
«Tiesa, tiesa, bāliņ,» Ķencis apstiprināja, «jo kurš gan, kā sacīt jāsaka, ir par viņa mantu kungs?»
«Labāk būs, kad tos paliekus pārdosim akcionā jeb ūtrupē un to ienākumu noliksim kādam labdarīgam nolūkam,» Prātnieks sacīja.
«Bet kādā vietā viņu nodosim?» Svērtelis jautāja.
«Es domāju, mūsu pašu pilsētā kādai komitejai,» Prātnieks atbildēja.
«Ko te mūsu pilsētā nieku?» Pietūka Krustiņš lepņi iesaucās. «Sūtīsim tāļāk, tad dzirdēsi, kā atskanēs visās avīzēs, jo cik gan tur dabū tādu naudas zumu redzēt, kā šī būs? Tad redzēsat, kādu kvītu atsūtīs, pretī!»
«Vai redzi, puikiņ, ko izdomā, kā sacīt jāsaka, tas, kam prāts. Varbūt būs zeltīts ar dimanta malām?» Ķencis priecīgi sacīja.
«Nu jā, tad par mūsu naudu vien vis vēl nevarēs kvīta iztaisīt,» Prātnieks pieminēja.
«Kas par to? Vai, kā sacīt jāsaka, tik vien naudas ir?» Ķencis iesaucās.
«Bet kam tad īsti varēs zināt to naudu sūtīt?» Svērtelis jautāja. «Kas viņu saņems?»
«Vai tu domā, ka tur saņēmēju trūks? — Par to nebīsties nemaz,» Pietuka Krustiņš Svērteli iedrošināja. «Mēs no labdarīšanas biedrības arī sūtīsim un to kvītu, kurš nāks pretī, piekārsim ierāmētu biedrības zālē.»
«Bet ko mēs darīsim ar savu kvītu?» Bisars jautāja.
«Mēs parakstīsim visi savus vārdus apakšā un pakārsim par piemiņu tiesas namā.»
«Kurā tiesas namā — vai čangaliešu vai slātaviešu?» Svērtelis jautāja.
«Varēs turēt savu gadu katrā,» Prātnieks atbildēja.
«Bet cienīti kungi! Pie šāda palieku pārdošanas un naudas aizsūtīšanas darba jāieceļ īpaša kuratorija ar savu prezidentu,» Pietuka Krustiņš runāja.
«To var iecelt beigās, kad viss padarīts,» tā Ķencis.
«Jā, bet kas tad darīs to visu?» Pietuka Krustiņš jautāja.
«Nu, vai tu domā, puis, ka tādi kurati un prezidieri ko dara, kad viņus, kā sacīt jāsaka, priekšlaiku ievēl?» Ķencis sacīja. «Tāpat pašiem vien viss darbs paliek; pēc var viņus vēlēt, cik grib.»
«Jā, bet, cienīgs Ķenča kungs, bez kuratorijas un bez prezidenta nav tāds darbs izvedams, jo kurš gan gribēs un kuram gan būs spēks un laiks pie viņa ķerties?» Pietuka Krustiņš nopietni runāja.
«Nu, tad vajaga vēlēt mana pušelnieka Pāvula,» Ķencis cieti sacīja. «No mums, kas še esam, netiek viņam neviens līdz: viens pats viņš ceļ baļķi uz ragavām augšā.»
Pietuka Krustiņš un arī Prātnieks nomanīja, ka Ķencim nav par ku- ratoriju uņ viņas prezidentu pamatīgas sajēgas, tāpēc, negribēdami celties viņa domām stāvu pretī, atstāja šo lietu uz nākošu sēdi, tik vien Prātnieks drusku noņurdēja, ka cits gan nevarēšot būt par kuratorijas prezidentu kā Pietūka Krustiņa kungs.
«Nu, tātad būtu uzskatāmi šās dienas komitejas darbi par beigtiem,» Pietuka Krustiņš sacīja, spalvu nolikdams un atzveldamies ar lielu nopelnu gurdumu krēslā. «Bet, iekām es uzaicinu cienīgu priekšnieku uz šā sēdējuma slēgšanu, pieminu vēl abiem pēdējā galā izvēlētiem vīriem, Ķenča un Bisara kungiem, lai viņi pasteigtos salasīt pie laika tos vajadzīgos vīrus un jaunekļus, ka lai var noturēt mēģinājumus īsti plaukšķināšanā un bravo saukšanā. Tas būs izdarāms vislabāk svētdienās kādā atbalsi dodošā birzē. Arī es piedāvātu savus vājos darba spēkus šiem grūtiem cīniņiem palīgā, ja vien cienīgi ievēlēti priekšnieki to atļautu. Mana adrese līdz zināmai goda dienai būs arvien šepat pie komitejas priekšnieka.» Šos vārdus izrunājis, Pietuka Krustiņš sāka vilkt gaisu krūtīs itin kā izslāpis un izrādīja savā sejā, ka cieš grūtas kaulu sāpes. Viņš lika to arī še komitejai manīt, ka pieminētās kaites ir mantojis, strādādams «priekš tautas», un ka īstam tautas dēlam nedrīkst viņu trūkt, bet ka turpretī caur tām var nomanīt, kurš ir šiem augstiem centieniem patiesi uzupurējies, un, kam kaulu sāpju vai reimatismu nav, tas nav arī šinīs apgaismotos laikos nekāds tautas dēls.
«Bet, tik daudz strādādami, jūs, skolas kungs, pavisam nobeigsa- ties,» tā Bisars, laikam Pietuka Krustiņa prātu atminēdams, sacīja.
«Man turpretī jāatzīst ar sāpīgām žēlabām, ka vēl ir maz darīts!» Pietuka Krustiņš izsaucās. Bet apakš šās augstās pazemības bij nomanāmas skaidri otrādas domas, it kā kad gaidītu, lai visa komiteja kliedz pretī vienā balsī: «Daudz darīts, daudz darīts!» — «Man jāsaka tāpat par sevi, kā lasām rakstos: «Tas gars gan ir labprātīgs, bet tā miesa ir vāja.» Gan redzu viena un otrā vietā sāpīgu strādnieku trūkumu, gan zinu, ka stāv šur un tur strādnieku pulki uz tirgus nederēti un bez darba, bet miesas spēku vājums un darbu daudzums neļauj man būt pašam visur klāt uņ visur priekšā. Tuvāka pārskata un skaidrākas pārliecināšanās dēļ likšu cienīgai komitejai dzirdēt kādus piezīmējumus iz manas dienas grāmatas jeb žurnāla. Ņemsim, par piemēru, tik treju dienu darbošanos no pagājušiem mēnešiem.» To sacīdams, Pietuka Krustiņš izvilka kabatas grāmatiņu, uzšķīra un sāka lasīt: «Ceturtdien, tai un tai datā: pie Ķauļu Jura dēļu zāģēšanas atklāšana jaunceļamai dzīvojamai ēkai ar runu un šādu daiļburvīgu dzīvošu bildi: abi zāģeri, plecīgi, bārdaini vīri sarkanbaltos kreklos, stāvēja viens uz baļķa, otrs apakšā, zāģi turēdami un gaidīdami uz norunāto zīmi, kad jāsāk raut. Es savā runā motivēju un definēju šo teikumu: kad maize būs, tad zāģi raus, kaut gan zāģeri mēdz sacīt otrādi, proti: kad zāģi raus, tad maize būs. Pēc tam nāca trīskārtīgs «urā», un pie pirmā saukuma jau zāģis sāka skraidīt rīcīgi caur baļķi uz augšu un leju. Pirmais zāģa rāviens bij pirmais darbs pie šās ēkas uzcelšanas. Tai pašā dienā no pavakara līdz pāri pusnaktij bij biedrības izrīkoti kartupeļu svētki. Tur mans mazumiņš piedalījās ar divi runām un trim kuplejām, kas sacerētās iz tapinātas vielas. Jānožēlo tik tas, ka no dziedātāju biedrību puses mans koris bij tas vienīgais, kurš svinēja šo brīdi līdz un viņu pušķoja ar saviem orfejiskiem ziediem.»
«Piektdien, tai un tai datā: no rīta muižas kalējam jaunu plēšu iesvētīšana. Tur es nolasīju paša sacerētu dzeju, kura, kā likās, bij diezgan glīti izstrādāta un arī pie sapulces atrada labpatikšanu. Ap pusdienu nodziedāta «augsta laime» pirmiem izvestiem bezdelīdzēniem. Vakarā humoristīgs vakars ar toastiem pie cūku svilināšanas.»
«Sestdien, tai un tai datā: dzelzceļa līnijas projekts caur Vidzemi. Pēc tam pamata akmens likšana nākošam biedrības namam, kur tika iemūrēts šis protokols: «Jūs, tautas nākošās audzes! Jūs, laimīgie nākamības bērni! Atdarāt savas ausis, jo gadu simteņi, varbūt pat gadu tūkstoši grib tagad runāt uz jums. Mūsu biedrība, atzīdama, ka bez pamata nevar nekas pastāvēt un uzplaukt, liek šodien pamata akmeni savam namam, kuru tad var uzcelt uz viņa, kas grib, un arī pat jūs, kas minat savu slavenu priekšgājēju pēdās un kuriem ir tas gods turēt šo tautas dokumentu savās rokās. Kurā vietā šis akmens meklējams, to atradīsat norakstītu biedrības protokolā tai un tai lapas pusē. Šis akmens likts tai gadā, kad pie pirmās lopu izlaišanas ganos ieraudzīja arī pirmās čigānu būdas meža malā; kad ezeriem ledus izgāja pretī vējam tādās malās, no kurām nevarēja izprast, kāds būs sējas laiks. Tai laikā valsts kazaks turēja sev jau zirgu un bij iedevies svētā laulības kārtā; draudzes skolā par krāšņu kurinātāju dzīvoja Šķoburs, skursteņus slaucīja Briedisons un tā tālāk. Pagasta skolā dzīvoja slaveni pazīstamais tautas dēls Pietūka Krustiņa kungs, kura vārdu jūs, kas lasāt šo rakstu, atradīsiet iekš dzejas vēstures augstā goda vietā visos laikos. Nabagu mājā bij jau septiņpadsmit stipru un veselu nabagu; mālus lielākās vajadzībās mina jau ar zirgiem. Slavenākie apgaismības līdzekļi bij teāteri, viesību vakari, kuplejas, runas un «augstas laimes». Runas sāka turēt jau pat pie zābaku lāpīšanas; «augstas laimes» dziedāja arī pirmiem žīdiem, kad tos ieraudzīja atnākam pēc Miķeļiem. Dancošana viesību vakaros Drekberģa kunga slavenā un mākslīgā vadīšanā bij uzplaukusi tik tāļu, ka varēja iztikt jau bez mūzikas. Vispārīgā apgaismībā bij laidusi savas saknes jau tik plaši, ka pat Drekberģa puikas turēja runas un godāja cits citu par kungiem, un tā tāļāk.» »
«Vai redzi, puikiņ, cik tādiem pagāniem nav, kā sacīt jāsaka, galvas grozīšanas!» Ķencis iesaucās, kad Pietuka Krustiņš bij beidzis.
Nākošu komitejas sēdējumu līdz ar dienas kārtību priekšniecība apsolījās izziņot atkal caur rakstiem, kur tad spriedīšot īsti par to, kādas pazīšanas zīmes jānes kārtībniekiem, kādas plaukšķinātājiem; tad par goda maltītes paliekiem, par kuratoriju un tā tāļāk.
Pietuka Krustiņa miteklis bij Prātnieka klētī, kur viņš strādāja, kā pats mēdza sacīt, savus grūtos galvas jeb domu darbus komitejas uzdevumā. Visiem mājas ļaudīm bij no saimnieka stipri noliegts viņu tur traucēt, un klētij drīkstēja tuvoties tik tad, kad viņas bijājamais un godājamais iemītnieks nebij tur iekšā. Iziet viņš mēdza allaž vakaros atdzīvināt savas pusmirušās krūtis ar dārgo tēvijas gaisu, stāstīdams lauku strādniekiem, ka liktenis esot viņam nolēmis strādāt ar galvu un spalvu, tāpēc nevarot vis dabūt baudīt veselīgās dabas mātes dzīvību spēcinošos atomus kā viņi klajā dieva laukā. Bet pacietību, sevis aizliegšanos un pastāvību viņš esot piesavinājies no bērna kājas, tāpēc vien tad arī spējot pastrādāt šādus darbus un stāvēt tādā vietā, kur gan esot piedzīvojams savs gods, bet vairāk liels grūtums, jo kalna galā stāvošam ozolam esot jāpanes visas aukas. Tomēr tanīs vakaros, kad vien atradās pie Prātnieka čangalieši, tad Pietūka Krustiņa saspiestām krūtīm bij jāiztiek bez tēvijas lauku dārgā gaisa ar čangaliešu atvesto rumu vien, jo viņš žēlodamies aizbildinājās, ka tādās reizēs nevarot tikt klajumā, tāpēc ka bez viņa neveicoties pie galda nekāda jautrība un sarunas. Tā dzīvojot, brīžam pa to lielo viesu laiku viņam bij sajukušas dienas, jo daža diena pagāja nemanot,, tāpēc Prātnieka māte un saime sprieda, ka laikam ar vienu pašu gulumos noguļot divi naktis, nedabūdams nemaz tās vienas dienas gaismas redzēt.
Kādreiz noturēja Prātnieks ar Pietuka Krustiņu tās pašas goda maltītes lietā privātīgu komitejas sēdējumu. Tur viņi, apspriezdami un pārdomādami dažas lietas, nāca uz tām domām, ka esot tīri par grēku, ka čangalieši dabūjot visu tik lepnu un bagātu goda maltīti līdz, jo slātavieši vien esot visu to izkarojuši un īsti Prātnieks pats bijis tas pirmākais starp tiem, tāpēc tas neesot nemaz panesams, ka viņi pienākot pie nepelnīta un pie gatava kā kungi klāt.
«Vajadzētu iesniegt mērnieka cienīgam tēvam lūgumu, lai sēdina čangaliešus pie sava galda un dod vienkāršākus ēdienus,» Pietūka Krustiņš sacīja.
«To mērnieka cienīgs tēvs nedarīs, jo tad celtos nemiers un liela kurnēšana,» Prātnieks atbildēja, «bet vislabāk būtu, kad varētu čangaliešus piemānīt un ieteikt viņiem, ka viens pats ēdiens vien būs, lai tāpēc ēd dūšīgi. Pirmā galā, zināms, nāks kāds prastāks ēdiens, un, kad čangalieši būs no viņa atēdušies, tad citi — tie smalkie ēdieni paliks mums, slātaviešiem, vien; turpretī slātaviešiem būtu visiem jāpiekodina klusām, lai no pirmā ēdiena neēd, jo pēc nāks labāki.»
«Šādā kārtā, mīļo Prātniek, prasa tā lieta vairāk laika pie nopietnas darbošanās ar savienotiem spēkiem,» Pietūka Krustiņš atbildēja, krēslā atzvēlies, rokas pret vēderu sakrampējis un acis aizlaidis, «bet šai acumirklī man trūkst diezgan veikla padoma, kur lai sadabū uz to derīgus strādniekus, kur lai ņem vajadzīgo laiku un publiskas izdevības priekš šā darba?»
«Tas ir nieks,» Prātnieks atteica, «to var izdarīt itin viegli plaukšķināšanas un bravo saukšanas mēģinājumos, kā arī nākošā komitejas sēdējumā. Kad pasacīs vien šur un tur vienam, otram, trešam, tad drīz zinās visi, jo tādas lietas izpaužas ļoti ātri, tik vien nav jāaizmirst piekodināt tikpat čangaliešiem, kā arī slātaviešiem, lai šo lietu neizpauž vieni otriem.»
Pietuka Krustiņam gan nepatika, ka Prātnieks pasteidzās atrast šoreiz padomu, bet darīt tur nenieka nevarēja, tāpēc atbildēja nopietņi: «Varēs gan pamēģināt, lai tad redz, kā veicas.»