Runātnīgie sociālisti un strādnieku šķiras filozofi, kas siltajās novakarēs salasījās Sitijholla parkā, nejauši noveda Mārtiņu pie kāda liela atklājuma. Pāris reižu mēnesī, braukdams cauri parkam uz bibliotēku, Mārtiņš nokāpa no divriteņa, klausījās strādnieku argumentos un ikreiz tikai ar pūlēm šķīrās no viņiem. Šo diskusiju tonis bija pavisam citāds nekā pie mistera Morzes galda. Pretinieki nebija nedz ievērojami, nedz cienījami vīri. Tie ļāva vaļu savai iedabai un apveltīja cits citu aizskarošām iesaukām, lamu vārdiem un dzēlīgām piezīmēm. Reizes divas pat izcēlās kautiņš. Tomēr, lāgā nezinādams, kālab, Mārtiņš juta visā šai vārdu cīņā dzīvīgumu. Tā viņu ietekmēja daudz spēcīgāk nekā mistera Morzes mierīgā nosvērtība un dogmatisms. Šie cilvēki, kas runāja kroplīgā angļu valodā, žestikulēja kā mēnessērdzīgie un pirmatnējā niknumā bruka virsū saviem idejiskajiem pretiniekiem, — šie cilvēki viņam likās daudz dzīvīgāki nekā misters Morze un viņa draugs misters Batlers.
Parka sapulcēs Mārtiņš vairākkārt bija dzirdējis minam Herberta Spensera vārdu, bet reiz tur parādījās kāds
Spensera skolnieks un sekotājs — nožēlojams klaidonis netīros svārkos, kas bija aizpogāti līdz kaklam, lai neredzētu, ka zem tiem nav krekla. Neskaitāmu papirosu dūmos un tabakas zelēkļu spļāvienos norisa izšķiroša kauja, kurā klaidonis sekmīgi atvairīja visus uzbrukumus un ne- apjuka pat tad, kad viens no strādniekiem sociālistiem izsmējīgi iesaucās: «Nav cita dieva kā Neizzināmais, un Herberts Spensers ir viņa pravietis!» Mārtiņš neizprata strīda jēgu, bet viņam radās interese par Herbertu Spen- seru, un, aizbraucis uz bibliotēku, viņš paņēma «Pirmsākumā pamatprincipus», jo klaidonis strīda karstuma tos bieži bija minējis.
Tas bija sākums lielajam atklājumam. Mārtiņš jau reiz mēģināja lasīt Spenseru, bet, tā kā bija izvēlējies «Psiholoģijas pamatprincipus», tad cieta pilnīgu neveiksmi tāpat kā ar «Blavatska kundzi». Viņš nekā nesaprata un atdeva grāmatu neizlasītu atpakaļ. Taču šovakar pēc algebras un fizikas un ilga cīniņa ap sonetu viņš iegūla gultā un atvēra «Pirmsākuma pamatprincipus». Uzausa rīts, bet viņš vēl arvien lasīja. Miegs nebija ne prātā. Todien viņš pat nerakstīja. Noguris no gulēšanas gultā, viņš nometās uz grīdas, turēdams grāmatu gaisā vai arī atspiezdamies uz elkoņiem. Nākamo nakti viņš gulēja un no rīta sēdās pie rakstīšanas, bet vilinājums bija tik liels, ka drīz viņš atkal aizrāvās ar lasīšanu, aizmirsdams visu pasaulē, pat to, ka tovakar viņu gaida Rūta. Mārtiņš atjēdzās tikai tad, kad Bernards Higinbotams atrāva vaļā durvis un jautāja, vai viņš domājot, ka viņiem esot restorāns.
Martinu Idenu vienmēr bija urdījusi ziņkāre. Viņam gribējās visu uzzināt, tādēļ viņu tā valdzināja jūrnieka profesija, kas deva Iespēju klaiņot pa visu pasauli. Taču tagad, lasīdams Spenseru, viņš saprata, ka nezina nekā un arī neuzzinās, lai cik ilgi braukātu pa jūrām. Viņš saprata, ka līdz šim slīdējis pa virspusi, neiedziļinādamies lietu būtībā, pamanīdams atsevišķas parādības, uzkrādams fragmentāras zināšanas, reizēm izdarīdams paviršus vispārinājumus, nemēģinot atrast sakarību, piemērot noteiktu sistēmu pasaulei, kas viņam likās nepastāvīga un juceklīga, pakļauta untumainām nejaušībām. Vērojot lidojam putnus, Mārtiņš bieži bija prātojis par putnu lidojuma mehānismu, taču nekad nebija vispārinājis šo parādību, nebija domājis par lidojuma mehānismu vispār un par to attīstības procesu, kas rada dzīvas, lidojošas būtnes. Viņš nekad nebija iedomājies, ka šāds process pastāv. Viņam pat prātā nebija ienācis, kā putni «radušies». Tie vienmēr tādi ir bijuši un būs.
Tāpat kā ar putniem bija arī ar visu pārējo. Visi viņa mēģinājumi izdarīt filozofiskus secinājumus cieta neveiksmi zināšanu trūkuma un neievingrināta prāta dēj. Kanta viduslaiku metafizika viņam nekā neatklāja, tikai lika apšaubīt savus garīgos spēkus. Tādā pašā strupceļā viņš nonāca, sācis mācīties evolūcijas teoriju no pārāk speciālās Romensa grāmatas. No visas šīs lasīšanas viņš guva vienīgi priekšstatu, ka evolūcija ir sausu pedantu neauglīgs izdomājums, kas izteikts neizprotamā valoda. Turpretī tagad viņš uzzināja, ka tā nav tika[ teorija, bet vispāratzīta attīstības likumība, un, ja zinātniekiem vel izraisās šai ziņā strīds, tad vienīgi par atsevišķiem evolūcijas veidiem.
Un te uzradās Spensers, šis cilvēks sistematizēja visas viņa zināšanas, savilka tās kopā, izdarīja secinājumus un atklāja Mārtiņa pārsteigtajam skatienam Visumu tik konkrēti, ka tas šķita kā stikla pudelē ievietots kuģa modelis, kādus mēdz darināt jūrnieki. Nekādu untumu, nedz nejaušību. Visur valdā negrozāma likumība. Pakļaujoties šai likumībai, putns lido, un, pakļaujoties tai pašai likumībai, viendabīgā protoplazma sāk kustēties, izlocīties, tai izveidojas kājas un spārni — rodas putns.
Mārtiņš savā gara dzīvē bija iekarojis vienu augstieni pēc otras, bet šī bija visaugstākā. Viņš pēkšņi bija ietiecies lietu noslēpumainajā būtībā. Dabas noslēpumu izpratne viņu skurbināja. Naktīs viņš sapņos mita starp dieviem, lūkodamies diženās vīzijās, dienā staigāja kā mēnessērdzīgs, apmāto acu priekšā redzēdams tikai to pasauli, ko viņam bija atklājis Spensers. Pie galda viņš neuztvēra sarunas un strīdus par dažādiem sadzīves sīkumiem, jo viņa prāts visu laiku saspringti darbojās, atklādams visa notiekošā cēloņsakarību. Gaļas gabalā, kas atradās pusdienu šķīvī, Mārtiņš tagad redzēja spožu Saules enerģijas kopojumu un, atpakaļejošā kārtībā izsekodams šās enerģijas visas pārvērtību stadijas gaļas gabalā, nogāja miljoniem jūdžu un nonāca pie tās pirmavota, pēc tam iztēlojās pārvērtību tālāko ceļu — Saules enerģija top par viņa rokas muskuļu enerģiju, kad roka griež gaļu, bet muskuļi paklausa smadzeņu pavēlēm, un garā viņš- ieraudzīja mirdzošo Saules enerģijas kopojumu savās smadzenēs. Ar domām aizrāvies, Mārtiņš nedzirdēja Dzimu nomurminām: «Sajucis,» — neredzēja māsas raižpilnos skatienus un nepievērsa uzmanību Bernarda Higinbotama pirkstam, ko viņš zīmīgi vairākas reizes pagrozīja sev pie deniņiem.
Visvairāk Mārtiņu pārsteidza zinātņu — visu zinātņu kopsakarība. Mārtiņš vienmēr bija alcis zināšanu un tās zināšanas, ko izdevās iegūt, bija ielicis it kā atsevišķos atmiņas nodalījumos. Tā vienā nodalījumā glabājās liels daudzums zināšanu par jūrniecību. Otrā — diezgan daudz zināšanu par sievietēm. Taču šos divus nodalījumus nekas nevienoja. Doma, ka varētu būt kāda sakarība starp sievietes histēriju un kuģa mētāšanos vētrā, Mārtiņam liktos smieklīga un neiespējama. Taču Herberts Spensers viņam pierādīja, ka šī doma nebūt nav smieklīga, tieši otrādi, starp šīm divām parādībām jāpastāv sakarībai. Pasaulē viss ir savstarpēji vienots — no vistālākās zvaigznes kosmosa plašumos līdz pēdējam atomam smilšu graudiņā zem mūsu kājām.
Sis jaunais atklājums Mārtiņam arvien sagādāja kādu pārsteigumu, un viņš pastāvīgi centās atrast saikni starp lietām un parādībām ne vien uz šās planētas, bet arī uz citām. Viņš sastādīja visdažādāko lietu sarakstu un tikmēr nerimās, kamēr nebija izdibinājis to savstarpējo sakarību — starp mīlestību, dzeju, zemestrīci, uguni, klabur- čūskām, varavīksni, dārgakmeņiem, izdzimumiem, saulrietu, lauvas rēkšanu, deggāzi, kanibālismu, skaistumu, slepkavību, svirām, atbalsta punktiem un tabaku. Tagad Visums viņam tēlojās kā vienots vesels — un viņš klīda pa tā ejām, takām un džungļiem nevis kā apmaldījies ceļinieks, kas laužas cauri noslēpumainam biezoknim, dzenoties pēc nezināma mērķa, bet kā pieredzējis vērotājs, kas visu redz, uztver un atzīmē kartē. Un, jo vairāk viņš uzzināja, jo vairāk apbrīnoja pasauli un savu paša dzīvi šai pasaulē.
— Ak tu, muļķi! — viņš uzkliedza savam attēlam spogulī. — Tu gribēji rakstīt, un tu rakstīji, bet tev taču nebija par ko rakstīt. Kas tad tevī bija? Bērnišķīgs priekšstats, nenobriedušas jūtas, miglaina nojēga par'skaistumu, milzum daudz tumšas neziņas, sirds, kas pārpilna mīlestības, un godkāre, tikpat stipra kā tava mīlestība un tikpat tukša ka tava zināšanu krātuve. Un tu gribēji rakstīt! Tu jau tikai tagad sāc apjaust, par ko jāraksta. Tu gribēji radīt skaistumu, bet neko nezināji par skaistuma dabu. Tu gribēji rakstīt par dzīvi, bet tev nebija nekādas jēgas par dzīves būtību. Tu gribēji aprakstīt pasauli, bet pasaule tev bija ķīniešu ābece, un viss, ko tu rakstītu, tikai lieku reizi pierādītu, ka tu nekā nezini. Taču nenokar galvu, Mārtiņ, manu zēn! Tu vēl rakstīsi! Tu jau kaut ko zini, tiesa, vēl ļoti maz, bet tagad tu ieturi pareizo kursu un drīz zināsi daudz vairāk. Ja tev veiksies, tu reiz uzzināsi gandrīz visu, ko iespējams uzzināt. Un tad tu rakstīsi!
Viņš pastāstīja Rūtai par savu lielo atklājumu, lai dalītos savā priekā un izbrīnā. Taču Rūta nelikās tik sajūsmināta. Viņa mierīgi noklausījās Mārtiņā, jo acīmredzot to visu jau zināja no studijām. Mārtiņu šāda izturēšanās nepārsteidza, viņš saprata, ka Rūtai tas nav nekas jauns, kā bija viņam. Arturs un Normans, kā izdevās noskaidrot, bija evolūcijas teorijas piekritēji un lasījuši Spenseru, kaut gan Spensers uz viņiem, šķiet, nebija atstājis tik pārsteidzošu iespaidu, bet jaunais cilvēks ar brillēm un ērkuļainajiem matiem — Villijs Olnejs, dzirdot minam Spensera vārdu, netīkami zobojās, atkārtodams jau dzirdēto asprātību: '«Nav cita dieva kā Neizzināmais, un Herberts Spensers ir viņa pravietis.»
Taču Mārtiņš piedeva viņam šo ņirgāšanos, jo sāka noprast, ka Olnejs nebūt nav Rūtā iemīlējies. Vēlāk daži sīki vērojumi viņu pārliecināja, ka Olnejs ne vien nav Rūtā iemīlējies, bet izturas pret viņu ar atklātu nepatiku. To Mārtiņš nespēja saprast. Tā bija parādība, ko viņš nekādi nespēja saistīt ar pārējām Visuma parādībām. Mārtiņš pat juta žēlumu pret šo jauno cilvēku, kam acīmredzot kāda iedzimta nepilnība liedz novērtēt Rūtas burvību un skaistumu. Svētdienās viņi visi kopā bieži izbrauca ar divriteņiem kalnos, un Mārtiņš atliku likām pārliecinājās, ka Rūtas un Olneja starpā pastāv tāds kā bruņots miers. Olnejs turējās kopā ar Normanu, atstājis Rūtu Artura un Mārtiņa ziņā, par ko Mārtiņš bija Olnejam ļoti pateicīgs.
Šīs svētdienas Mārtiņam bija divkārši svētki — viņš varēja tās pavadīt kopā ar Rūtu, turklāt pierast pie viņas šķiras jaunekļu sabiedrības. Lai gan viņi ilgus gadus bija sistemātiski mācījušies, Mārtiņš atklāja, ka prāta ziņā ir viņiem līdzvērtīgs, un stundās, ko viņš pavadīja, ar šiem jaunekļiem tērzēdams, bija laba izdevība vingrināties pareizi runāt, liekot lietā cītīgi iekalto gramatiku. Grāmatas par labu uzvedību viņš sen vairs nelasīja, nolēmis pajauties uz savām novērošanas spējām. Viņš aizmirsās vienīgi iekarsības brīžos, citādi vienmēr skatījās, kā rīkojas viņa ceļa biedri, cenzdamies iegaumēt dažādās sīkās pieklājības izpausmes.
Mārtiņš nevarēja vien nobrīnīties, atklājis, ka Spenseru tik maz lasa. — Herberts Spensers,— sacīja bibliotekārs pie uzziņu galda, — jā, tas ir dižgars. — Taču acīmredzot arī pats bibliotekārs ļoti maz zināja par šā dižgara darbiem. Reiz, pusdienojot pie Morzēm kopā ar misteru Bat- leru, Mārtiņš novirzīja sarunu uz Spenseru. Misters Morze asi nosodīja šā angļu filozofa agnosticismu, taču atzinās, ka «Pirmsākuma pamatprincipus» nav lasījis, turpretī misters Batlers paziņoja, ka Spensers viņu garlaikojot un viņš nekad neesot varējis izlasīt ne lappusi no Spensera darbiem, un lieliski bez tiem izticis. Mārtiņu sāka mākt šaubas, un, ja viņš nebūtu tik spilgta individualitāte, viņš droši vien pakļautos vispārējām domām un atmestu ar roku Herbertam Spenseram. Taču Spensera uzskati likās tik pārliecinoši, ka atteikties no tiem Mārtiņam bija tas pats, kas jūrniekam pārmest pār bortu kartes un kompasu. Tāpēc Mārtiņš turpināja evolūcijas teorijas izpēti un, arvien vairāk iedziļinādamies tajā, atrada Spensera uzskatu apstiprinājumu tūkstošiem citu — gluži atšķirīgu rakstnieku darbos. Jo tālāk viņš tika ar mācībām, jo vairāk atklāja vēl neapgūtu zinātņu nozaru un jo biežāk nožēloja, ka diennaktī ir tikai divdesmit četras stundas.
īso dienu dēļ viņš reiz nolēma atteikties no algebras un ģeometrijas. Pie trigonometrijas viņš vēl nemaz nebija ķēries. Pēc tam viņš no sava mācību saraksta izsvītroja arī ķīmiju, atstādams vienīgi fiziku.
— Es jau neesmu speciālists, — viņš teica Rūtai, lai sevi attaisnotu. — Un arī netaisos par tādu kļūt. Zinātņu ir tik daudz, ka cilvēks savā mūžā nevar iepazīt ne desmito daļu no tām. Es gribu gūt vispārējas zināšanas. Ja man ievajadzēsies speciālu zināšanu, varu tās atrast grāmatās.
— Bet tas nebūt nav tas, kas pašam apgūt šīs zināšanas, — viņa iebilda.
— Kāpēc man jāapgūst? Mēs vienmēr izmantojam speciālistu darbu. Tāpēc jau viņi ir. Nākot šurp, redzēju pie jums strādājam skursteņslauķus. Viņi arī ir speciālisti, un, kad būs savu darbu padarījuši, jūs lietosiet iztīrītos skursteņus, nekā nezinādami par šo skursteņu uzbūvi.
— Tas nav trāpīts naglai uz galvas.
Viņa neatzinīgi pavērās Mārtiņā, un viņš samanīja viņas tonī un skatienā nosodījumu. Taču Mārtiņš bija pārliecināts par sava viedokļa pareizību.
— Visi domātāji, kas apcer vispārējus jautājumus, visi dižgari taču patiesībā vienmēr atsaucas uz speciālistiem. Arī Herberts Spensers tā dara. Viņš vispārinājis tūkstošiem pētnieku atklājumus. Viņam būtu jādzīvo tūkstoš mūžu, lai pats tos izdarītu. Tāpat ir ar Darvinu. Viņš izmantoja novērojumus, ko bija sakrājuši dārznieki un lopkopji.
— Jums ir taisnība, Mārtiņ, — Olnejs teica. — Jūs zināt, ko gribat, turpretī Rūta nezina. Viņa pat nezina, kā viņai pašai vajag. Jā, jā, — viņš turpināja, neļaudams Rūtai iebilst. — Es zinu, jūs to saucat par vispārēju kultūru. Bet vai nav vienalga, ko mācās, lai iegūtu šo vispārējo kultūru? Jūs varat mācīties franču valodu, varat mācīties vācu valodu vai esperanto, tā kā tā iegūsiet šo tā saucamo «vispārējo kultūru». Mācieties grieķu vai latīņu valodu, lai gan šīs abas valodas jums nekur nenoderēs. Tomēr kultūru būsiet ieguvis. Rūta divus gadus mācījās anglosakšu valodu, turklāt ļoti sekmīgi, bet tagad atceras tikai vienu rindiņu: «Kad jaukais aprīlis lej savu silto lietu…» Tā laikam bija? Un tas dod «vispārēju kultūru», — viņš iesmējās, atkal neļaudams Rūtai iebilst. — Zinu jau, zinu. Mēs taču bijām vienā kursā.
— Jūs runājat par kultūru, it kā tā būtu līdzeklis, nevis mērķis! — Rūta iesaucās. Viņas acis sāka spulgot, vaigos iesitās sārtums. — Kultūra ir vērtība pati par sevi.
— Bet tas nav tas, kas vajadzīgs Mārtiņam.
— Kā jūs to zināt?
— Kas jums vajadzīgs, Mārtiņ? — jautāja Olnejs, spēji pagriezies pret Mārtiņu.
Mārtiņš jutās ārkārtīgi neērti un lūdzoši paskatījās uz Rūtu.
— Ja, pasakiet — kas jums vajadzīgs? — arī Rūta vaicāja.
— Protams, man vajadzīga kultūra, — Mārtiņš stomīgi atbildēja. — Es mīlu skaistumu, un kultūra palīdzēs man labāk izprast un novērtēt skaistumu.
Rūta uzvaroši palocīja galvu.
— Blēņas! Un jūs pati to labi zināt, — Olnejs paskaidroja. — Mārtiņš dzenas pēc karjeras, nevis pēc kultūras. Tā ir tikai sagadīšanās, ka šoreiz karjera ir saistīta ar kultūru. Ja viņš gribētu kļūt par ķīmiķi, viņam nevajadzētu nekādas kultūras. Mārtiņš grib kļūt par rakstnieku, taču baidās atzīties, lai jūs neciestu sakāvi. Bet kāpēc viņš grib kļūt par rakstnieku? — Olnejs turpināja. — Tāpēc, ka viņš nav materiāli nodrošināts. Kāpēc jūs pieblīvējāt savu galvu ar anglosakšu valodu un ieguvāt «vispārējo kultūru»? Tāpēc, ka jums nevajag izlauzt sev ceļu. Par to rūpējas jūsu tēvs. Viņš pērk jums drēbes un dara jūsu dēļ visu pārējo. Kāds labums no tādas izglītības, kādu esam ieguvuši mēs, gan jūs, gan es, gan Arturs un Normans? 'Mēs esam bāztin piebāzti ar «vispārējo kultūru», bet, ja mūsu papiņi rīt bankrotētu, mēs diezin vai izturētu skolotāja eksāmenus. Rūta tad, augstākais, varētu kļūt par lauku skolotāju vai pasniegt mūzikas stundas kādā meiteņu pansionātā.
— Un ko tad jūs, lūdzu, darītu? — Rūta vaicāja.
— Nekā cēla. Varbūt pelnītu pusotra dolāra dienā ar fizisku darbu vai sāktu strādāt par instruktoru Henlija iestādījumā, kur sagatavo eksāmeniem atpalikušus skolēnus, — es saku «sāktu», jo pēc nedēļas mani droši vien padzītu kā pilnīgi nederīgu.
Mārtiņš klusējot klausījās strīdā un, atzīdams, ka Olne- jam ir taisnība, vienlaikus nosodīja viņa nepieklājīgo izturēšanos pret Rūtu. Sekojot šai vārdu maiņai, Mārtiņam radās jauns uzskats par mīlestību. Prātam ar mīlestību nav nekāda sakara. Nav svarīgi, vai mīļotā sieviete spriež pareizi vai nepareizi. Mīlestība ir augstāka par prātu. Šai gadījumā Rūta acīmredzot nesaprot, cik viņam nepieciešami taisīt karjeru, bet tāpēc jau viņa nekā nezaudē no sava burvīguma. Rūta ir burvīga, un tam, ko viņa domā, nav nekāda sakara ar viņas burvīgumu.
— Ko jūs teicāt? — viņš vaicāja Olnejam, kura negaidītais jautājums bija pārrāvis viņa domu pavedienu.
— Es teicu — jūs taču nebūsiet tāds muļķis, ka ķersieties pie latīņu valodas?
— Latīņu valoda dod ne tikai kultūru! — metās starpā Rūta. — Tā vingrina arī prātu.
— Nu, Mārtiņ, vai jūs ķersieties pie latīņu valodas? — Olnejs neatlaidas.
Mārtiņš atradās visai neapskaužamā stāvoklī. Viņš redzēja, ka Rūta nepacietīgi gaida viņa atbildi.
— Baidos, ka man nepietiks laika, — viņš beidzot sacīja. — Es mācītos, bet man nepietiks laika.
— Redzat nu, Mārtiņam nepavisam nav vajadzīga jūsu «vispārējā kultūra»! — Olnejs triumfēja. — Viņš zina, ko viņam vajag, un zina arī, kā to panākt.
— Bet latīņu valodas mācīšanās ir prāta treniņš, disciplīna! Tā disciplinē prātu! — Rūta paskatījās uz Mārtiņu, it kā pieprasīdama, lai viņš groza savu spriedumu.
— Jūs taču zināt, kā futbolistiem jātrenējas pirms izšķirošas spēles. To pašu latīņu valoda nozīme domātājiem. Tā trenē.
— Nieki un muļķības! Tas mums bērnībā iestāstīts! Bet ir viena patiesība, ko mums toreiz aizmirsa iestāstīt. — Olnejs apklusa, lai rastos lielāks iespaids, un tad paziņoja: — Džentlmenim latīņu valoda gan jāmācās, bet džentlmenim tā nebūt nav jāprot.
— Tas ir negodīgi! — Rūta iesaucās. — Es jau zināju, ka jūs sarunu izvērtīsiet par joku!
— Taču par asprātīgu joku, vai ne? — viņš atcirta.
— Turklāt tā ir taisnība. Vienīgie cilvēki, kas latīņu valodu prot, ir aptiekāri, juristi un latīņu valodas skolotāji. Ja Mārtiņš grib kļūt viens no tiem, tad mans padoms ir nepareizs. Bet kāds tam visam sakars ar Herbertu Spenseru? Mārtiņš tikko ir atklājis Spenseru un ir stāvā sajūsmā par viņu. Kāpēc? Tāpēc, ka no Spensera viņš kaut ko gūst. Jūs no Spensera nekā nevarat gūt un es arī ne. Mums arī nekā vairs nevajag. Jūs kādā jaukā dienā apprecēsieties, bet es vispār nekā nedarīšu, jo visu izdarīs advokāti un aģenti, kas rūpēsies par maniem kapitāliem, kad tēvs būs tos man atstājis.
Olnejs devās uz durvīm, bet apstājies vēl izšāva pēdējo lādiņu:
— Lieciet Mārtiņu mierā, Rūta! Viņš pats vislabāk zina, kas viņam vajadzīgs. Redziet, ko viņš jau ir sasniedzis. Reizēm viņš liek man sarkt un kaunēties pašam par sevi. Viņš arī tagad zina par pasauli, dzīvi un cilvēka vietu dzīvē daudz vairāk nekā Arturs, Normans, es vai jūs, neraugoties uz visām mūsu zināšanām latīņu, franču un anglosakšu valodā, neraugoties uz visu mūsu tā saukto «vispārējo kultūru».
— Bet Rūta ir mana skolotāja, — Mārtiņš bruņnieciski iebilda. — Tas ir viņas nopelns, ka esmu ieguvis kaut mazliet zināšanu.
— Blēņas! — Olnejs ļaunvēlīgi paskatījās uz Rūtu. — Jūs vēl sacīsiet, ka sākāt lasīt Spenseru pēc Rūtas ieteikuma! Taču viņa par Darvinu un evolūcijas teoriju zina tikpat daudz, cik es zinu par ķēniņa Zālamana zelta raktuvēm. Atcerieties, pirms pāris dienām jūs pārsteidzāt mūs ar kādas diezgan miglainas, grūti uztveramas un savdabīgas Spensera domas izskaidrojumu. Pamēģiniet izskaidrot to viņai un pavērojiet, vai viņa saprot kaut vienu vārdu. Tā, redzat, nav «kultūra»! Ha-ha-hā! Bet, ja jūs, Mārtiņ, sāksiet kalt latīņu valodu, es jūs vairs nemaz necienīšu.
Ar interesi sekodams šai sarunai, Mārtiņš tomēr izjuta tādu kā netīksmi. Runa bija par studēšanu un mācīšanos, par zināšanu pamatiem, un strīda skolnieciskais tonis neatbilda tiem lielajiem jautājumiem, kas viņu satrauca, lika viņam ērgļa nagiem tvert visas dzīves parādības un sava atmodinātā spēka apziņā trīcēt sāpīgās, kosmiskās trīsās. Viņš salīdzināja sevi ar svešzemes krastā izmestu dzejnieku, kuru pārsteidz tās varenais skaistums, bet kurš velti mēģina šo skaistumu apdziedāt nesaprotamajā mežonīgo iezemiešu valodā. Tā bija arī ar viņu. Viņš juta sevī mokošu dziņu izzināt diženas, visaptverošas patiesības, bet viņam vajadzēja klausīties bērnišķīgā spriedelēšanā — vai mācīties latīņu valodu vai ne.
— Kāda velna pēc tā latīņu valoda nepieciešama? — viņš tovakar sev jautāja, stāvēdams pie spoguļa. — Lai mirušie paliek miruši. Kāds man sakars ar šiem mirušajiem? Skaistums vienmēr ir dzīvs un nemirstīgs. Valodas rodas un izmirst. Tās ir mirušo pīšļi.
Mārtiņš nosprieda, ka ir iemācījies labi izteikt savas domas, un, likdamies gulēt, prātoja, kādēļ Rūtas sabiedrībā zaudē šo iemaņu. Rūtas klātienē viņš pārvēršas par skolnieku un ari runā kā skolnieks.
— Dodiet man laiku! — viņš skaļi teica. — Dodiet man tikai laiku!
Laiks! Laiks! Laiks! Tā viņam pastāvīgi pietrūka.