Neraugoties uz mīlestību pret Rūtu, Mārtiņš tomēr nesaka mācīties latīņu valodu, taču Olneja padomam ar šo lēmumu nebija nekada sakara. Laiks_ viņam nozīmēja to pašu, ko nauda. Tik daudzas zinātnes bija simtkārt svarīgākas par latīņu valodu un uzstājīgi pieprasīja uzmanību. Turklāt viņam bija jāraksta. Jāpelna iztika. Taču viņa darbus nekur nepieņēma. Manuskripti skumīgi klīda apkārt pa redakcijām. Kāpēc citu autoru darbus iespiež? Stundām ilgi viņš sēdēja bezmaksas lasītavā, pārlasīja citu sacerējumus, vērīgi un kritiski tos pētīja un salīdzināja ar saviem stāstiem, lauzīdams galvu — kur ir tas suns aprakts? Kādiem līdzekļiem šiem autoriem izdevies panākt, lai viņu darbus iespiež?
Mārtiņu izbrīnīja lielais daudzums iespiesto darbu, kas bija it kā beigti. Nedz gaismas stara, nedz dzīvīguma, nedz krāsainības. Tajos nejuta dzīves elpu, tomēr tie bija pārdoti, autori saņēmuši divus centus par vārdu, divdesmit dolāru par tūkstoš vārdiem — tā bija teikts avīzes ziņojumā. Viņu pārsteidza arī lielais daudzums īso stāstu, tiesa gan, tie uzrakstīti brīvi un iesistu roku, bet nekāda dzīves pulsējuma, nekāda dzīvīguma. Dzīvē taču ir tik daudz dīvainību un brīnumu, tik daudz neatrisinātu uzdevumu, tik daudz sapņojumu un varoņdarbu, bet šie stāsti vienmēr skar tikai sadzīves sīkumus. Turpretī viņš jūt dzīves saspringto, neapturamo tempu, tās drudžaino pul- sējumu un sviedru smaku, tās dumpīgo garu — lūk, par ko ir jāraksta! Viņam gribējās slavināt drošsiržus, kas dodas pretī briesmām, neprātīgus mīlētājus, cilvēkus- milžus, kuri drosmīgi iet savu ceļu, spītēdami vētrām un negaisiem, šausmām un nelaimēm, likdami pasaulei nodrebēt no viņu varenajiem soļiem. Tomēr šie stāstiņi slavina visvisādus misterus Batlerus, nožēlojamus dolāru medniekus, un attēlo sīku ļautiņu tikpat sīkas mīlestības likstas. «Varbūt tas ir tāpēc, ka redaktori paši tādi sīka- līši vien ir?» Mārtiņš sev jautāja. «Varbūt viņi visi — gan šie rakstnieki, gan redaktori, gan lasītāji baidās no dzīves?»
Taču visvairāk viņu nomāca tas, ka viņš nepazina nevienu redaktoru, nedz rakstnieku. Viņš pat nepazina nevienu, kas jebkad būtu mēģinājis rakstīt. Nebija neviena, kas palīdzētu, dotu padomu vai norādījumu. Viņš pat sāka šaubīties, vai redaktori vispār ir dzīvi cilvēki. Tie atgādināja mašīnas zobriteņus. Jā, tiešām! Mārtiņš ielika visu savu dvēseli stāstos, aprakstos un dzejoļos un to visu atdeva mašīnai. Viņš pienācīgi salocīja manuskriptu, iebāza to iegarenā aploksnē līdz ar vajadzīgo marku skaitu atbildei, aizlīmēja aploksni, uzlipināja virsū vēl dažas markas un iemeta pastkastītē. Aploksne izceļojās pa visu zemi, un pēc noteikta laika pastnieks atnesa to atpakaļ citā aploksnē, tikai iekšā ieliktā marka tagad atradās ārpusē. Varbūt ceļa galā vispār nav neviena dzīva redaktora, ir tikai viltīga zobratu ierīce, kas pārliek manuskriptu no vienas aploksnes otrā un uzlīmē markas? Kaut kas līdzīgs automātiem, kuros met monētas un no kuriem tūlīt izlec vai nu gabaliņš košļājamās gumijas, vai tāfelīte šokolādes. Ja iemetīs monētu vienā spraugā, dabūs šokolādi, iemetīs otrā — dabūs košļajamo gumiju. Tapat ir ar redaktoru mašīnu. No vienas spraugas izkrīt honorāru čeki, no otras — noraidījuma blankas. Līdz šim viņš vienmēr bija trāpījis šai otrajā spraugā.
Noraidījuma blankas līdzību ar briesmīgo mašīnu vērta vēl pilnīgāku. Tās bija vienveidīgas iespiestas veidlapas, kurās ierakstīja tikai vārdu un darba nosaukumu, un Mārtiņš tādu jau bija saņēmis simtiem, katrā ziņā vismaz duci par katru manuskriptu. Ja būtu saņēmis tikai vienu rindu, vienu vienīgu ar roku rakstītu rindu, viņš justos iepriecināts. Taču neviens no redaktoriem neizrādīja nekādu dzīvības zīmju. Un Mārtiņš beigu beigās secināja, ka dzīvu redaktoru vispār nav, ir tikai labi ieeļļoti un lieliski saskaņoti automāti.
Mārtiņš bija krietns cīnītājs, cīnījās drosmīgi un neatlaidīgi, un viņam pietiktu pacietības barot šo mašīnu vēl daudzus gadus. Taču viņš noasiņoja — nevis gadi, bet nedēļas jau izšķīra cīņu. Iknedēļas maksājums par uzturu tuvināja sagrāvi, un pasta izdevumi par četrdesmit manuskriptiem to vēl veicināja. Mārtiņš vairs nepirka grāmatas un nolēma taupīt visos sīkumos, lai tikai atvairītu nenovēršamo; taču viņš neprata taupīt un par veselu nedēļu paātrināja liktenīgo iznākumu, uzdāvādams māsai Ma- rionai piecus dolārus kleitas iegādei.
Mārtiņš cīnījās tumsā, bez laba padoma, bez uzmundrinājuma, un visi bija it kā nozvērējušies iedragāt viņa vīrišķību. Pat Ģertrūde sāka raudzīties greizi. Vispirms viņa, kā jau laba māsa, izturējās iecietīgi pret to, ko uzskatīja par bērnišķīgu niekošanos, bet vēlāk, atkal kā laba māsa, kļuva raizīga. Viņai šķita, ka šī bērnišķā niekošanās jau izvēršas ārprātā. Mārtiņš pamanīja viņas satrauktos, slepus uzmestos mirkļus un cieta no tiem skaudrāk nekā no Bernarda Higinbotama atklātā, nicīgā izsmiekla. Mārtiņš ticēja-sev, bet bija viens ar savu ticību. Pat Rūta viņam neticēja. Viņa gribēja, lai Mārtiņš nododas tikai mācībām, un, kaut gan klaji nenosodīja viņa aizraušanos ar rakstīšanu, taču nekad to arī neatbalstīja.
Mārtiņš vēl nekad nebija rādījis Rūtai savus sacerējumus. To liedza kaut kāda īpaša smalkjūtība. Turklāt, zinādams, cik Rūtai daudz jāmācās universitātē, negribēja viņai laupīt dārgo laiku. Taču, izturējusi pārbaudījumus un ieguvusi grādu, Rūta pati lūdza Mārtiņu parādīt kādu no saviem darbiem. Mārtiņš jutās gan iepriecināts, gan sakautrējies. Rūta ir īsta vērtētāja. Humanitāro zinātņu bakalaure! Viņa ir studējusi literatūru lietpratīgu profesoru vadībā. Varbūt ari redaktori ir pieredzējuši vērtētāji, taču Rūta citādi izturēsies pret viņa sacerējumiem. Rūta nesūtīs viņam iespiestas noraidījuma blankas, nepaziņos, ka viņa darbi nav gluži zemē metami, tomēr publicēšanai diemžēl neder. Viņa runās aizrautīgi kā dzīva būtne, kam iejūtīga dvēsele, un, kas ir vissvarīgākais, beidzot iepazīs īsto Mārtiņu Idenu. Savos darbos viņš bija ielicis visu sirdi un dvēseli, un viņa mazliet, kaut mazu nieciņu nopratīs no tā, par ko viņš sapņo, un samanīs spēku, kāds viņā strāvo.
Mārtiņš izraudzījās dažus īsos stāstus un, nedaudz vilcinājies, pievienoja tiem arī «Jūras dziesmas». Tad kādā skaistā jūnija pēcpusdienā viņi uz divriteņiem brauca ārā kalnos. Tā bija otrā reize, kad viņi divatā vien devās izbraukumā, un, traucoties pa ceļu, ko apvēdīja viegls jūras vējš, atvēsinādams dienas tveicīgo karstumu, Mārtiņš līdz savas būtības dziļumiem izjuta, cik pasaule ir skaista, labi iekārtota un cik labi ir dzīvot un mīlēt. Viņi atstāja divriteņus ceļmalā un paši uzkāpa kalna nobrūnējušajā virsotnē, kur no saulē izkaltušās zāles dvesmoja svaiga siena stiprā, saldenā smarža.
— Tā savu darbu ir padarījusi, — Mārtiņš teica, kad abi bija apsedušies — Rūta uz viņa svārkiem, viņš nometies tapat uz sasilušās zemes. Ieelpojot vītušās zāles kairo smaržu, Mārtiņš tūlīt iegrima apcerēs, pārsviezdamies no atsevišķa uz vispārējo. — Tā ir veikusi savu sūtību, — viņš turpināja, glāstīdams sauso zāli. — Kāri dzērusi ziemas lītavu velgmi, cīnījusies ar pirmajām pavasara vētrām, ziedējusi un barojusi bites un kukaiņus, izsējusi sēklu un tagad, izpildījusi savu pienākumu un noslēgusi rēķinus ar pasauli…
— Kādēļ jūs raugāties uz visu no tik briesmīgi praktiska viedokļa? — Rūta viņu pārtrauca.
— Droši vien tādēļ, ka esmu mācījies evolūcijas teoriju. Patiesību sakot, es tikai nesen sāku visu redzēt īstajā gaismā.
— Bet man šķiet, ka jūs šās praktiskās uztveres dēļ zaudējat spēju izjust skaistumu. Jūs iznīcināt skaistumu, tāpat kā zēni iznīcina tauriņus, noberžot putekšņus no to skaistajiem spārniņiem.
Viņš papurināja galvu.
— Skaistumam ir sava nozīme, bet līdz šim es šo nozīmi neuztvēru. Man skaistums patika pats par sevi, vienkārši tāpēc, ka tas ir skaists. Es neizpratu skaistuma būtību. Turpretī tagad izprotu jeb, pareizāk sakot, sāku izprast. Šī zāle man rādās daudz skaistāka, kopš zinu, kāpēc tā ir tieši tāda, kopš zinu, ka tieši saules, lietus un zemes ķīmiskās iedarbības dēļ uz šā kalna izaug zāle. Katra zāles stiebriņa mūžā ir daudz romantikas un arī piedzīvojumu. To iedomājoties vien, .manī jau rodas iedvesma. Kad domāju par spēka un vielas mijiedarbību, par vareno cīņu dzīvības dēļ, tad jūtu, ka varētu uzrakstīt par šo zāli veselu episku poēmu.
— Cik jūs labi runājat, — Rūta nevērīgi teica, taču Mārtiņš pamanīja, ka meitene uzmet viņam pētīgu skatienu.
Mārtiņš mirkli samulsa, vaigos ielija sārtums.
— Priecājos, ka galu galā esmu iemācījies runāt, — viņš beidzot sacīja. — Man tik daudz ko gribas pateikt. Bet tas viss ir tik dižens, ka neprotu atrast īstos vārdus. Reizēm liekas, visa dzīve, visa plašā pasaule dzīvo manī un sauc, lai runāju visu vārdā. Es jūtu — kā lai pasaka? — jūtu diženumu, bet, kad sāku runāt, iznāk vienīgi bērna šļupsti. Tas ir milzu uzdevums — prast savas domas un izjūtas pārvērst vārdos tā, lai tos, vienalga, izrunātus vai uzrakstītus, klausītājs vai lasītājs saprastu un tie viņā atkal pārvērstos tais pašās domās un izjūtās. Tas ir dievišķs uzdevums. Redziet, es iespiežu seju zālē, un smarža, ko ieelpoju, izraisa manī tūkstošiem domu un tēlu. Es taču ieelpoju Visuma elpu! Es dzirdu dziesmas un smieklus, redzu laimi un ciešanas, cīniņu un nāvi; manās smadzenēs uzplaiksni bezgaldaudz vīziju, un man gribētos tās parādīt jums, parādīt visai pasaulei! Bet kā lai to spēju? Mana mēle ir sasaistīta. Es mēģināju attēlot jums to, ko nupat izjutu, ieelpodams zāles smaržu. Taču nekas neiznāca. Tikai bāli, neveikli vārdi. Nesakarīgs savārstījums. Tomēr man mokoši gribas runāt. O! — Viņš izmisumā lauzīja rokas. — Tas ir neizturami! Ja nevar izteikt! Ja nevar attēlot!
— Bet jūs runājat lieliski, — Rūta apgalvoja. — Taisni brīnums, cik labi esat iemācījies runāt šai īsajā laikā, kopš mēs pazīstamies. Misters Batlers ir atzīts orators. Štata komiteja viņu vienmēr aicina uzstāties vēlēšanu kampaņas laikā. Taču pagājušo reizi pie pusdienām jūs nerunājāt sliktāk par viņu. Viņš tikai ir savaldīgāks. Jūs pārāk iekarstat, bet tas pamazām pāries. No jums varētu iznākt labs orators. Jūs tiksiet tālu … ja vien gribēsiet. Jūsos ir spēks. Jums ir vadoņa dotības, esmu par to pārliecināta, jūs spējat pārvarēt jebkādas grūtības, tāpat kā spējāt apgūt gramatiku. Jūs varētu kļūt par atzītu juristu. Vai arī izcilu politisku darbinieku. Nekas jūs nekavē gūt tikpat spožus panākumus, kādus guvis misters Batlers. Turklāt bez gremošanas traucējumiem, — viņa smaidot piebilda.
Viņi turpināja tērzēšanu, Rūta, kā paradusi, maigi, bet uzstājīgi runāja par mācīšanās nepieciešamību, norādīja uz latīņu valodu kā uz jebkuras karjeras pamatakmeni. Viņa uzskicēja savu ideālu — gan cilvēka, gan vīrieša, un tas gandrīz pilnīgi līdzinājās viņas tēvam, tikai to vēl papildināja daži vilcieni, kas nepārprotami bija patapināti no mistera Batlera. Mārtiņš klausījās vērīgi, gulēdams uz muguras un priecādamies par katru viņas lūpu kustību. Taču viņas vārdi nerada atbalsi. Uzmestā aina Mārtiņu nevaldzināja, un viņš izjuta sāji rūgtu vilšanos, kas sajaucās ar skaudrām mīlestības ilgām. Nevienu vienīgu reizi Rūta nepieminēja viņa literāro darbu, un manuskripti, ko viņš bija paņēmis līdzi, noniecināti gulēja zemē.
Beidzot kādā pieklusuma brīdi viņš paskatījās uz sauli, nomērīja tās augstumu pie apvāršņa un sāka vākt kopā manuskriptus, tā pievērsdams tiem Rūtas uzmanību.
— A, pavisam aizmirsu! — Rūta steigšus izmeta. — Bet man tik ļoti gribas dzirdēt!
Mārtiņš nolasīja viņai stāstu, kas viņam likās vislabāk izdevies. Viņš bija to nosaucis — «Dzīves vīns», un aizrautības vīns, kurš viņu reibināja, rakstot šo stāstu, tagad atkal iesitās galvā, to lasot. Stāsta savdabīgajā iecerē jautās zināms valdzinājums, ko viņš bija centies pastiprināt ar spilgtiem vārdiem un izteicieniem. Iedvesmas uguns, kas kvēloja viņā, šo stāstu rakstot, atkal uzliesmoja, un viņš lasīja ar tik lielu aizrautību, ka nemanīja nekādas kļūmes. Taču ar Rūtu tā nebija. Viņas smalkā dzirde atklāja vājās lappuses un pārspīlējumus, iesācēja pārmērīgo patosu, teikumu uzbūves negludumus un nepareizības. Rūta tikpat kā neuztvēra stāstā ritmu, saklausīja to vienīgi tais vietās, kur tas kļuva uzmācīgs un viņai šķita netīkams diletantisms. Diletantisms — tāds bija viņas galīgais spriedums par šo stāstu, kaut gan viņa to nepateica. Tieši otrādi, viņa aizrādīja tikai uz daudzām sīkām kļūdām, sacīdama, ka vispār stāsts viņai paticis.
Taču Mārtiņš jutās vīlies. Rūtas kritika bija taisnīga. Viņš to atzina, bet ne jau skolniecisku labojumu dēļ bija lasījis viņai priekšā savu sacerējumu. Sīkumiem nav nozīmes. Tie visi ir novēršami. Ar laiku tie viņam pašam dursies acīs, viņš iemācīsies no tiem izvairīties. Sai stāstā viņš bija centies iekļaut gabaliņu no lielās, dzīvās dzīves. Šo gabaliņu dzīves viņš gribēja parādīt Rūtai, ne jau teikumus, kas atdalīti ar punktiem un semikoliem. Viņš vēlējās, lai Rūta izjūt to lielo un svarīgo, ko viņš bija redzējis pats ar savām acīm, satvēris pats ar savām rokām un ar savām rokām ielicis šais uzrakstītajās rindās. «Laikam tas nav izdevies,» viņš klusībā nodomāja. Varbūt redaktoriem tomēr ir taisnība. Viņš ir redzējis lielo un svarīgo, bet neprot to izteikt vārdos. Apslāpējis vilšanos, Mārtiņš bez jebkādām iebildēm atzina Rūtas kritiku, un viņai nebija ne miņas, kāda protesta vētra plosās Mārtiņā.
— šim stāstam izvēlējos nosaukumu «Katls», — viņš teica, atšķirdams otru manuskriptu. — To ir noraidījuši četri vai pieci žurnāli, tomēr es uzskatu, ka stāsts ir labs. Protams, pašam jau grūti spriest, bet, manuprāt, tajā kaut kas ir. Varbūt jūs tas tā neietekmēs kā mani. Bet stāsts ir īss — pavisam divtūkstoš vārdu.
— Cik šausmīgi! — viņa iesaucās, kad Mārtiņš bija beidzis lasīt. — Tas ir šausmīgi, neiedomājami šausmīgi!
Mārtiņš slēptā apmierinātībā vēroja Rūtas nobālušo seju, spožās, plati ieplestās acis, sažņaugtās rokas. Viņš bija sasniedzis mērķi. Viņam bija izdevies iedvest Rūtai domas un jūtas, kas bija pārņēmušas viņu. Stāsts bija atstājis iespaidu. Vienalga, vai tas viņai patika vai nepatika, tas bija viņu ietekmējis, licis klausīties uzmanīgi un pat neievērot sīkos trūkumus.
— Tā ir dzīve, — Mārtiņš teica, — un ne jau vienmēr dzīve ir skaista. Varbūt esmu savādnieks, bet es arī te atrodu skaistumu. Vēl vairāk, dzīve man liekas pat desmitreiz vērtīgāka tādā …
— Bet kāpēc šī nelaimīgā sieviete nevarēja… — Rūta viņu pārtrauca un tūlīt sašutumā iesaucās: — Tas ir pazemojoši! Tas ir pretīgi! Tas ir netīri!
Mirkli viņam šķita, ka sirds apstājas. Netiri! To viņš nekad nebija nedz iedomājies, nedz paredzējis. Viss stāsts liesmoja viņa acu priekšā ugunīgiem burtiem, un, šā spožuma apžilbināts, viņš tajā nesaskatīja nekā netīra. Tad sirds atkal sāka pukstēt. Viņa sirdsapziņa bija tīra.
— Kādēļ jūs neizvēlaties skaistāku sižetu? — Rūta jautāja. — Mēs zinām, ka pasaulē ir daudz kas netīrs, bet tas nebūt nenozīmē…
Netīksmes pārņemta, Rūta joprojām runāja, bet Mārtiņš vairs neklausījās. Viņš vēroja viņas meitenīgo sejiņu, tik skaidru, tik aizkustinoši skaidru, ka šī skaidrība it kā ietiecās Mārtiņa dvēseles dzīlēs, aizskaloja visus sārņus un ielēja dzidru mirdzumu, tik vēsu un liegu kā zvaigžņu blāvā gaisma. «Mēs zinām, ka pasaulē ir daudz kas netīrs.» Viņš iedomājās, ko gan Rūta varētu «zināt», un klusībā nosmējās, it kā viņa būtu jokojusi. Un tūlīt viņš ieraudzīja bezgalīgo dzīves netīrumu okeānu, ko tik labi pazina un bija izbraukājis krustām šķērsām, un piedeva Rūtai, ka viņa nesaprot šo stāstu. Tā nav viņas vaina, ka viņa Mārtiņu nesaprot. Viņš pateicās dievam, ka viņa piedzimusi un izaugusi tālu no visa netīrā. Turpretī viņš pazina dzīvi, pazina tās zemiskumu tikpat labi kā diženumu, zināja, ka dzīve ir skaista, lai arī netīrumiem ap- gļotusi, un — velns parāvis! — viņš pasaulei par to vēl teiks savu vārdu. Nav nekāds brīnums, ka svētie debesīs ir skaidri un šķīsti. Ko tur cildināt? Bet svētie netīrumos — tas ir mūžīgs brīnums! šā brīnuma dēļ ir vērts dzīvot! Redzēt morālu cildenumu paceļamies pāri netaisnības atkritumu bedrēm; pacelties pašam un vēl netīrumu aizsērējušām acīm tvert pirmos skaistuma atspulgus; redzēt, kā no gļēvuma, zemiskuma un truluma izaug spēks un taisnīgums, un gara bagātība…
Pēkšņi Mārtiņš saklausīja Rūtas balsi:
— Visa noskaņa ir maziska. Bet pasaulē ir tik daudz kā cēla. Atcerieties «In Memoriam».
Mārtiņš gribēja teikt: «Bet Lokslijholls?» — un arī pateiktu, ja viņu atkal nesaistītu jauna vīzija. Viņš skatījas uz Rūtu un domāja, pa kādiem sarežģītiem ceļiem, tūkstošiem gadsimtu rāpjoties augšā pa dzīves kāpnēm, sieviete beidzot sasniegusi augstāko pilnību un tapusi par Rūtu — skaidru un daiļu, apveltītu ar dievišķīgu spēku Iedvest viņam mīlestību un tieksmi pēc skaidrības, un alkas izbaudīt šo dievišķo spēku — viņam, Mārtiņam Idenam, kas arī tikpat neizprotami izniris no pirmatnējas dzīves muklāja, no mūžīgā radīšanas procesa kļūdu un neveiksmju jūkļa. Tur ir gan brīnums, gan skaistums, gan romantika! Par to vajag rakstīt, vienīgi jāatrod vārdi. Svētie debesīs lai paliek tikai svētie! Bet viņš ir_cilvēks!
— Jums ir spēks, — viņš dzirdēja Rutu sakām, — bet šis spēks nav apvaldīts.
— Kā zilonim trauku veikalā, — viņš pajokoja un tika apbalvots ar smaidu.
— Jums jāiemācās izmeklēt sižetus. Jāizkopj gaume, labskaņa, stils.
— Esmu laikam uzņēmies par daudz, — viņš nomurmināja.
Rūta iedrosmīgi viņam uzsmaidīja un sagatavojās noklausīties nākamo stāstu.
— Diezin vai jums tas patiks, — Mārtiņš it kā taisnodamies sacīja. — Tāds jocīgs- stāsts. Varbūt esmu ķēris par augstu, bet nodomi man bija vislabākie. Pacentieties nepievērst uzmanību sīkumiem. Kaut jums izdotos uztvert galveno domu! Tas ir kaut kas svarīgs un patiess, tikai nez vai esmu padarījis to saprotamu.
Viņš sāka lasīt un lasīdams pameta mirkļus uz Rūtu. Beidzot viņam šķita, ka stāsts meiteni aizrāvis. Rūta sēdēja kā sastingusi, nenolaizdama acu no Mārtiņa, tik tikko elpodama, redzams, viņa radīto tēlu apburta. Stāstu viņš bija nosaucis — «Piedzīvojums», un tas tiešām bija piedzīvojuma apoteoze — nevis grāmatu dēka, bet patiess piedzīvojums, bargs pavēlnieks, kurš ir vienādi devīgs gan savā žēlastībā, gan nežēlastībā, untumains un neuzticams, kurš prasa verdzisku paklausību un nerimtīgu darbu, gan solīdams žilbi saulainas tāles, gan nolemdams slāpju un bada nāvei, gara ceļa vai briesmīga drudža mokām, un caur asinīm un sviedriem, indīgu mūdžu dzēlieniem, caur bezgalīgiem un sīkiem, un netīkamiem atgadījumiem noved pie dižena, uzvaroša nobeiguma.
To visu un vēl daudz ko citu Mārtiņš bija attēlojis savā stāstā, un viņam šķita, ka tāpēc Rūta klausās tik sajūs- mīgi. Viņas acis mirdzēja, vaigi sārtojās, un stāsta beigās Mārtiņš it kā saklausīja elsas. Rūta tiešām bija satraukta, taču ne jau stāsta, bet viņa paša dēļ. Stāsts viņu daudz neskāra; viņai atkal brāzinoja pāri jau pazīstamais spēks, kas strāvoja no Mārtiņa un lika notrīsēt. Dīvainā kārtā arī stāsts bija šā neatvairāmā spēka piesātināts un šoreiz vienīgais kanāls, pa kuru šā spēka viļņi sasniedza Rūtu. Viņa juta tikai šo spēku, gandrīz nemanīdama starpnieku, un, lai gan viņu it kā bija aizrāvis nupat dzirdētais, taču patiesībā satrieca drausma, neticama doma, kas gluži neapzināti iešāvās prātā. Rūta pēkšņi bija iedomājusies laulību, un šās iedomas uzplijīgā neatlaidība viņu šausmināja. Tas nebija tikli. Nepavisam neatbilda viņas raksturam. Viņu vēl nekad nebija mocījusi pamodusies sievietība, viņa dzīvoja sapņu pasaulē, ko apdvesa Teni- sona dzeja, un neuztvēra pat tos smalkos mājienus, ar kādiem dzejnieks norādīja uz karalieņu un bruņinieku īstajām attiecībām. Līdz šim viņa bija snaudusi, un tagad dzīve piepeši valdonīgi klauvēja pie viņas durvīm. Šausmās viņa gribēja aizšaut priekšā visas bultas, bet uzjundītais instinkts prasīja, lai viņa plaši atver durvis šim svešajam, skaistajam viesim.
Mārtiņš pašapmierināti gaidīja spriedumu. Viņš nešaubījās, kāds tas būs, un jutās pārsteigts, kad Rūta vienīgi noteica:
— Tas ir skaists.
Pēc brīža viņa dedzīgi atkārtoja:
— Tas patiesi ir skaists!
Protams, tas bija skaists. Taču stāstā bija kaut kas vairāk, kaut kas kvēls un dižens, kam skaistums kalpo tikai par ietvaru. Viņš klusēdams nolikās garšļaukus zālē, un viņam tūlīt sāka mākties virsū biedīgi šaubu mākoņi. Atkal neveiksme. Viņš neprot neko ietvert vārdos. Viņš gan redz pasaules dižos brīnumus, bet nespēj tos attēlot.
— Bet ko jūs domājat par… — viņš saminstinājās, baidīdamies izrunāt svešo vārdu, — … par sižetu?
— Mazliet neskaidrs, — viņa atbildēja. — Tāds ir kopiespaids. Es centos sekot galvenajai sižetiskajai līnijai, bet tas ir grūti. Stāsts ir pārāk izplūdis. Lielais daudzums liekā materiāla kavē uztvert darbības risinājumu.
— Bet galvenais sižets? — viņš jautāja un tūlīt steidzās paskaidrot: — Kosmiskā un pasaules mēroga ideja.
Es mēģināju ar to piesātināt visu stāstu. Stāsts ir vienīgi apvalks. Es gāju pareizo ceļu, bet laikam esmu slikti veicis uzdevumu. Acīmredzot nav izdevies pateikt to, ko gribēju. Varbūt ar laiku iemācīšos.
Rūta neklausījās. Viņa nesaprata Mārtiņa domas, lai arī bija humanitāro zinātņu bakalaure. Un savā neizpratnē viņa vainoja Mārtiņa nespēju izteikties.
— Jūs esat pārāk daudzvārdīgs, — viņa sacīja. — Taču vietām ir iznācis skaisti.
Mārtiņš dzirdēja viņas balsi skanam it kā no tālienes, jo bija nogrimis sevī, apsvērdams, vai lasīt priekšā «Jūras dziesmas» vai ne. Mārtiņu māca drūms izmisums, bet Rūta skatījās uz viņu, galvā viņai rosījās tās pašas nelūgtās un uzplijīgās domas par laulību.
— Vai jūs gribat kļūt slavens? — viņa pēkšņi jautāja.
— Jā, gribu gan, — viņš atzinās. — Bet tas nav galvenais. Mani valdzina ne tik daudz slava, cik ceļš uz slavu. Bez tam slava man nepieciešama arī kaut kā cita dēļ. Ir iemesls, kālab es ļoti vēlos kļūt slavens.
«Jūsu dēļ,» viņš gribēja piebilst un arī piebilstu, ja Rūta izrādītu lielāku sajūsmu par viņa sacerējumiem.
Taču Rūtu šobrīd nodarbināja domas par Mārtiņa nākotni, tāpēc viņa pat nevaicāja, ko šāda piebilde nozīmē. Literāra karjera Mārtiņu negaida, par to Rūta bija pārliecināta. To pierādīja tikko nolasītie naivie diletantiskie darbi. Viņš ir labs stāstītājs, bet viņam trūkst jebkādu literāru dotību. Viņa salīdzināja Mārtiņu ar Tenisonu, Brauningu un saviem iemīļotajiem prozas rakstniekiem, un secinājums nāca Mārtiņam tikai par ļaunu. Taču savas domas Rūta neatklāja. Dīvainā interese, ko viņš bija modinājis, mīkstināja viņas stingro mērauklu. Galu galā viņa tieksme uz rakstīšanu ir vienīgi maza vājība, kas ar laiku pāries. Tad viņš izmēģinās spēkus kādā daudz nopietnākā dzīves jomā un gūs panākumus. Par to Rūta bija pārliecināta. Viņš ir tik spēcīgs, ka noteikti savu panāks… ja vien ātrāk atmetīs rakstīšanu.
— Es gribētu, lai jūs man nolasāt visus savus darbus, mister Iden, — viņa sacīja.
Mārtiņš aiz prieka nosarka. Viņa ir ieinteresējusies, tas ir neapšaubāmi. Beigu beigās Rūta nav nopēlusi viņa darbus. Atsevišķas vietas Rūta pat atzina par skaistām, un tas bija pirmais labvēlīgais vērtējums, ko viņš guva.
— Labi, — viņš dedzīgi piekrita. — Es dodu jums vārdu, mis Morze, ka kļūšu par labu rakstnieku. Esmu jau tālu ticis, to es zinu, taču priekšā vēl tāls ceļš, bet es to noiešu, kaut vajadzētu iet rāpus. — Viņš pasniedza Rūtai manuskriptu vīstokli. — Tās ir «Jūras dziesmas». Ņemiet līdzi uz mājām un vaļas brīžos palasiet. Tikai pēc tam atklāti pasakiet savas domas! Man visvairāk ir nepieciešama kritika! Lūdzu, neko neslēpiet!
— Es būšu pilnīgi atklāta, — Rūta apsolīja, sirds dziļumos apzinādamās, ka šoreiz nav bijusi pret viņu atklāta, un šaubīdamās, vai turpmāk varēs būt gluži atklāta.