— Pirmā kauja izcīnīta, — Mārtiņš teica desmit dienu vēlāk, raudzīdamies spogulī. — Bet būs vēl otra, trešā un jo daudzas, kamēr…
Nepabeidzis teikumu, viņš pārlaida acis savam mazajam, nožēlojamam skabūzītim, un skatiens skumīgi apstājās pie atpakaļ atsūtītajiem manuskriptiem garenajās aploksnēs, kuri bija samesti kaktā. Mārtiņam nebija naudas, ko nopirkt markas, lai sūtītu tos uz citām adresēm, un nedēļas laikā to bija sakrājusies vesela kaudze. Tie pienāks arī rīt un parīt, līdz visi būs atgriezušies atpakaļ pie īpašnieka. Taču Mārtiņš vairs nevarēja tos atkal sūtīt projām. Jau veselu mēnesi viņš nemaksāja nomu par rakstāmmašīnu un arī nevarēja maksāt, jo tikko pietika naudas uzturam un iemaksai darba apgādes kantorim.
Viņš apsēdās un domīgi apvēroja savu galdu. Uz tā melnēja tintes traipi, un Mārtiņš pēkšņi izjuta pret to maigumu.
— Vecais, mīļais galds, — viņš sacīja, — tik daudz laimīgu stundu esmu pavadījis pie tevis, un tu vienmēr esi bijis uzticams draugs. Tu nekad neesi mani atgrūdis, nekad neesi aizvainojis ar nepelnītiem noraidījumiem, nekad neesi sūrojies par darba pārmēru.
Viņš atspieda elkoņus uz galda un aizklāja seju ar rokām. Kaklā sakāpa kamols, gribējās raudāt. Ienāca prātā pirmais kautiņš, kad viņš, sešus gadus vecs puišelis, asarām noplūdis, turējās pretī kādam divus gadus vecākam zēnam, kas viņu sadauzīja ar dūrēm gandrīz līdz nemaņai. Viņš redzēja sev apkārt ciešā lokā zēnus, tie mežonīgi auroja, kad viņš aiz sāpēm pakrūtē beidzot nokrita, rīdams
asinis, kas tecēja no deguna un sajaucās ar asaram, kuras plūda no vienos zilumos sadauzītajām acīm.
— Nabaga puisēniņ, — viņš čukstēja. — Tagad tu atkal esi tāpat piekauts. Miltos samalts. Beigts un pagalam.
Taču atmiņas par pirmo kautiņu neizgaisa, un vis[ kautiņi, kas tam sekoja, sāka pamazām slīdēt gar Martina acīm. Pēc pusgada Sierģīmis (tā sauca to zēnu) atkal viņam uzbruka. Šoreiz viņš nozilināja Sierģīmim aci. Tas jau bija ko vērts! Viņš atcerējās visus kautiņus citu pēc cita, un Sierģīmis vienmēr bija uzvarējis. Taču Martins nekad nebija bēdzis. To atceroties, uzvilnīja lepnums. Viņš vienmēr bija sīksti turējies līdz galam un visu panesis. Sierģīmis bija cietsirdīgs pretinieks un nepazina žēlastības. Taču Mārtiņš bija turējies. Vienmēr turējies līdz galam.
Tad Mārtiņš ieraudzīja šauru ieliņu ar pussagruvušām mājelēm. Šās ielas galā pacēlās vienstāva ķieģeļu ēka, no kuras plūda ritmiska, apslāpēta dunoņa — tur iespieda laikraksta Enquirer dienas izdevumu. Mārtiņam tad bija vienpadsmit gadu, Sierģīmim — trīspadsmit, un abi iznē- nāja avīzes. Tāpēc viņi te stāvēja un gaidīja. Sierģīmis, protams, tūlīt aizskāra Mārtiņu, un atkal gāja vaļā kautiņš, bet palika neizšķirts, jo ceturksni pirms četriem atvērās tipogrāfijas vārti un zēni barā metās pēc avīzēm.
— Rīt es tev sadošu, — apsolījās Sierģīmis, un Mārtiņš asarās trīcošu balsi paziņoja, ka rīt būs klāt.
Nākamajā dienā viņš skriešus skrēja no skolas, lai tiktu pirmais kaujas vietā, un atsteidzās divas minūtes ātrāk nekā Sierģīmis. Pārējie zēni drošināja Mārtiņu, deva padomus, norādīja uz kļūdām un pareģoja uzvaru, ja viņš ņems to visu vērā. Bet tie paši zēni deva padomus arī Sierģīmim. Kā viņi priecājās! Mārtiņš pakavējās pie šīm atmiņām un pat apskauda šos bezmaksas skatītājus, kam viņš un Sierģīmis sagādāja tik lielu baudu. Kautiņš sākās un ilga veselu pusstundu, kamēr atdarījās tipogrāfijas vārti.
Atkal un atkal Mārtiņš redzēja sevi kā mazu zēnu katru dienu steidzamies no skolas uz tipogrāfijas vārtiem. Viņš nevarēja ātri paskriet. No nemitīgajiem kautiņiem viņš bija sakrucis un gāja, kāju pievilkdams. Rokas bija vienos zilumos, ķermeni klāja skrambas, un dažas jau sāka strutot. Sāpēja rokas, pleci, mugura — sāpēja viss ķermenis, galva bija kā svina pilna, domas juceklīgas. Skolā
viņš vairs nevarēja spēlēt spēles, mācīties arī nemācījās. Pat mierīgi nosēdēt visu dienu solā bija tīrās mokas. Likās, pagājuši jau gadsimti, kopš sākās šie diendienas kautiņi, laiks aizritēja kā pa murgiem pastāvīgās jaunu čīkstinu gaidās. «Kāpēc šo Sierģīmi nevar uzveikt?» Mārtiņš bieži gudroja. Tad beigtos visas viņa mokas. Taču nekad viņam ne prātā neienāca padoties un atzīt, ka Sierģīmis ir stiprāks.
Un tā viņš dienu no dienas vilkās uz tipogrāfijas vārtiem — aizvārgušu miesu un dvēseli, taču gūdams lielisku mācību, ko sauc par pacietību un neatlaidību, — un tur sastapa savu mūžīgo ienaidnieku Sierģīmi, kas bija tikpat aizvārdzis kā viņš un labprāt izbeigtu šos kautiņus, ja nebūtu šie uzkūdītāji avīžpuikas, kuru acu priekšā Sierģīmis negribēja krist apsmieklā. Reiz pēc desmit minūšu ilga izmisīga cīniņa, ievērojot visus cīņas noteikumus, kas aizliedz spert un belzt zemāk par jostvietu un sist gulošam, Sierģīmis aizrautu elpu un grīļodamies piedāvāja kautiņu izbeigt neizšķirti. Vēl tagad Mārtiņš, sēdēdams pie galda, paslēpis seju rokās, to atceroties, tīksmi notrīsēja: elsdams, aizrijies ar asinīm, kas tecēja no pārsistajām lūpām, viņš' grīļi pagriezās pret Sierģīmi, izspļāva asinis, kas traucēja runāt, un iesaucās, ka nepiekrīt un, ja Sierģīmis vairs nespējot, lai padodoties. Taču Sierģīmis padoties negribēja, un kautiņš turpinājās.
Nākamajā dienā kautiņš atjaunojās, tas atjaunojās nebeidzami katru dienu. Ikreiz sākumā Mārtiņam smeldzīgi sāpēja locekļi, taču vēlāk mokošās sāpes notrula — un viņš kāvās, niknuma apmāts, gluži kā pa murgiem, redzēdams pretī šūpojamies tikai Sierģīmja plato seju un acis, kas gailēja kā zvēram. Viņš pievērsa visu uzmanību šai sejai, pārējais izgaisa. Pasaulē nebija nekā cita kā vienīgi šī seja, un Mārtiņš zināja, ka mieru, svētlaimīgo mieru gūs tikai tad, kad būs sadauzījis šo seju asiņainā biezputrā vai arī viņa paša seja būs sadauzīta asiņainā biezputrā. Tad varēs pārtraukt kautiņus. Neizšķirts iznākums! Viņš, Mārtiņš, lai samierinās ar neizšķirtu iznākumu — nē, tas nav iespējams!
Reiz gadījās, ka, pienācis pie tipogrāfijas vārtiem, Mārtiņš tur vairs Sierģīmi nesastapa. Sierģīmis tā arī neatnāca. Zēni apsveica Mārtiņu, apgalvodami, ka Sierģīmis padevies. Taču Mārtiņš nejutās apmierināts. Viņš nebija uzvarējis Sierģīmi, bet Sierģīmis nebija uzvarējis arī viņu.
Strīds nebija izšķirts. Vēlāk noskaidrojās, ka todien bija pēkšņi nomiris Sierģīmja tēvs.
Mārtiņš domās pārlēca pāri vairākiem gadiem un ieraudzīja sevi sēžam teātra galerijā. Viņam bija septiņpadsmit gadu, un viņš tikko bija atgriezies no jūras brauciena. Starp skatītājiem izcēlās ķilda. Kāds kādu iedunkāja; Mārtiņš iejaucās un ieraudzīja sev pretī Sierģīmja zvērojošās acis.
— Pēc izrādes es tevi notēsīšu, — nošņāca Mārtiņa vecais ienaidnieks.
Mārtiņš pamāja ar galvu. Trokšņotājiem jau tuvojās galerijas uzraugs.
— Pēc pēdējā cēliena gaidīšu tevi pie izejas, — Mārtiņš nočukstēja, nenovērsdams acis no dejas uz skatuves.
Uzraugs bargi paskatījās uz viņiem un aizgāja.
— Vai tu esi ar bandu? — pēc cēliena beigām Mārtiņš jautāja Sierģīmim.
— Protams.
— Tad es arī kādu pasaukšu, — Mārtiņš paziņoja.
Starpbrīžos viņš sarunāja sev atbalstītājus — trīs agrākos biedrus no naglu fabrikas, vienu ugunsdzēsēju, kādu pusduci matrožu un tikpat daudz puišu no slavenās tirgus laukuma bandas.
Pēc izrādes beigām abas bandas neuzkrītoši soļoja katra pa savu ielas pusi. Nonākušas kādā klusākā nostūrī, bandas sagāja kopā un noturēja kara padomi.
— Vislabākā vieta ir Astotās ielas tilts, — sacīja kāds rudgalvis no Sierģīmja bandas. — Jūs varēsiet villoties tilta vidū laternu gaismā, bet mēs uzmanīsim, vai nenāk «kruķi». Ja vienā galā parādīsies, mēs laidīsimies prom uz otru pusi.
— Labi, lai iet, — Mārtiņš teica, apspriedies ar savējiem.
Astotās ielas tilts, kas šķērsoja Sanantonio grīvas attekas, stiepās triju pilsētas kvartālu garumā. Tilta vidū un katrā galā dega elektriskās laternas. Neviens policists nevarēja pienākt nemanīts. Mārtiņa acu priekšā visos sīkumos atainojās šī kautiņam tik izdevīgā vieta. Viņš redzēja abas bandas, drūmas un naidīgas, stāvam pretī, katra apliekusi savu barvedi. Mārtiņš un Sierģīmis izģērbās līdz viduklim kaili. Sargi ieņēma novērošanas posteņus tilta galos. Viens no matrožiem turēja Mārtiņa svārkus, kreklu un cepuri, lai, policijai parādoties, varētu aizbēgt ar tiem drošā vietā. Mārtiņš skaidri redzēja pats sevi ieejam kaujas lauka vidū, paskatāmies Sierģīmim tieši acīs un paceltu dūri sakām:
— Nebūs nekāda ļurkāšanās. Saprati? Kausimies līdz galam! Bez izlocīšanās. Mums abiem ir veci rēķini un tie jānoslēdz. Saprati? Viens no mums paliks guļam.
Sierģīmis grasījās iebilst, Mārtiņš to ievēroja, bet Sierģīmis bija pašlepns un negribēja palikt kaunā tik daudzu skatītāju acu priekšā.
— Nāc labāk šurp! — viņš iesaucās. — Ko tik gari vāvuļo! Ja līdz galam, tad līdz galam!
Un tad, samieguši dūres, viņi metās viens otram virsū visā jaunības kaismībā kā divi jauni vērši, ko pārņēmusi dziņa sist, salauzt, sakropļot. Viss, ko cilvēce sasniegusi tūkstoš gadu garajā un grūtajā augšupejā, vienā mirklī sabruka. Palika vienīgi laterna kā aizmirsts progresa ce- ļastabs. Mārtiņš un Sierģīmis bija divi akmeņlaikmeta mežoņi, kas dzīvoja alās un patvērās kokos. Viņi grima arvien dziļāk un dziļāk pirmatnējā dūksnājā, sadūrās akli, kā saduras zvaigžņu putekļi izplatījumā, kā saduras atomi, mūžīgi pievilkdami un atgrūzdami cits citu.
— Ak dievs! Mēs bijām dzīvnieki! Mežonīgi zvēri! — Mārtiņš iestenējās, atcerēdamies kautiņa norisi. Apveltīts ar spilgtu iztēli, viņš redzēja visu tik dzīvi, it kā skatītos filmu. Viņš reizē bija gan dalībnieks, gan vērotājs. Kultūra un zināšanas, ko bija ieguvis šais garajos mēnešos, lika viņam nodrebēt, to visu atminoties; taču pagātne izdzēsa tagadni no viņa apziņas, un viņš atkal bija agrākais Mārtiņš Idens, kas, tikko atgriezies no jūras brauciena, kāvās ar Sierģīmi uz Astotās ielas tilta. Viņš cieta, mocījās un svīda, noplūda asinīm un līksmoja, kad viņa dūres trāpīja mērķī.
Tie bija dm ienaida viesuļi, kas brāžas viens otram pretī. Laiks ritēja, un abas bandas stāvēja rāmi un klusi, elpu aizrāvušas. Nekad vēl nebija redzēts tāds niknums, un tas viņiem iedvesa bailes. Te cīnījās divi zvēri, daudz plēsonīgāki nekā viņi paši. Kad pirmais jaunības spēka izvirdums bija rimis, pretinieki sāka cīkstēties uzmanīgāk un apdomīgāk. Neviens nebija guvis virsroku, un Mārtiņš dzirdēja kādu sakām: — Beigsies neizšķirti. — Bet tad viņš nejauši izdarīja neveiklu kustību un tūlīt dabūja briesmīgu sitienu pa vaigu, kas tika pāršķelts līdz kaulam. Kaila dūre vien to nevarēja izdarīt. Mārtiņš sadzirdēja izbrīna saucienus un juta asinis līstam no vaigiem. Taču viņš nelikās to manām. Viņš tūliņ kļuva piesardzīgs, jo zināja, ka sagaidāmas visādas neģēlības. Viņš sāka vērot pretinieku un, ieraudzījis pazibam metālu, veicīgi pasitās sāņus un sagrāba Sierģīmi aiz rokas.
— Rādi, kas tev rokā! — viņš uzkliedza. — Tu man iesiti ar dzelzs riņķi!
Abas bandas, zobus griezdamas, draudīgi virzījās tuvāk viena otrai. Vēl mirklis, un sāktos vispārējs kautiņš, un Mārtiņam būtu laupīta iespēja atriebties. Viņš bija ka bez prāta.
— Atpakaļ! — viņš rēca. — Visi atpakaļ! Sapratāt?
Viņi atkāpās. Viņi bija zvēri, bet viņš bija pārāks
zvērs, un šausmas, ko viņš iedvesa, lika viņiem pakļauties.
— Tā ir mana darīšana, lai neviens nemaisās iekšā! Dod šurp riņķi!
Sierģīmis, mazliet nobijies, paklausīja un atdeva ieroci.
— To tu viņam iegrūdi, rudais smerdeli! — Mārtiņš turpināja, iesviezdams sitamo ūdenī. — Es redzēju, ka tu lien klāt, tikai nesapratu, kāpēc. Ja vēlreiz līdīsi, pataisīšu tevi aukstu. Saprati?
Kautiņš atsākās, un, lai gan pretinieki bija pārguruši līdz nāvei un viņu spēki nokausēti, viņi tomēr nemitējās dunkāties, līdz beidzot zvērīgais bars, kas viņus ielenca, apmierinājis savu ziņkāri, sajuta bailes un sāka pierunāt abus izbeigt čīkstinu. Sierģīmis, tikko turēdamies kājās, drausmīgs briesmonis, zaudējis jebkuru līdzību ar cilvēcisku būtni, sasvārstījās un mitējās, taču Mārtiņš bruka viņam virsū, atkal un atkal dauzīdams viņu ar dūrēm.
Šķita, ka viņi cīnās jau veselu mūžību, un Sierģīmis sāka padoties, kad pēkšņi kaut kas skaļi nokrakšķēja — un Mārtiņa labā roka ļengani nokārās gar sāniem. Kauls bija salauzts. Visi to bija dzirdējuši, un visi to saprata. Arī Sierģīmis saprata un kā tīģeris metās virsū otrai rokai, belzdams, cik jaudas. Mārtiņa banda panācās uz priekšu, lai iejauktos. Atvairot sitienus ar veselo roku, Mārtiņš uzkliedza, lai viņi nejaucas iekšā, un, vienā laidā lādēdamies, stenēdams bezcerīgās dusmās un izmisumā, viņš joprojām zvēla tikai ar kreiso roku, zvēla un zvēla, nekā vairs neapjēgdams. Kā no tālienes viņš saklausīja izbaiļu čukstus, kāds trīcošā balsī sacīja: — Zēni, tā jau nav cīņa. Tā ir slepkavošana. Viņi jāizšķir!
Taču neviens neuzdrīkstējās pieiet viņiem klāt, un Mārtiņš tikai cirta un cirta ar kreiso dūri, ikreiz trāpīdams pa kaut ko mīkstu un asiņainu, drausmīgu un izplūdušu, kas nekādi neatgādināja cilvēka seju, bet šis bezveidis tomēr nepadevās un joprojām kustējās viņa miglaino acu priekšā. Un viņš vēl arvien cirta un cirta — arvien gausāk un gausāk, jo pēdējie dzīvības spēki pamazām izsīka, cirta, kā likās, gadsimtiem ilgi, līdz beidzot asiņainais bezveidis lēnām sabruka uz tilta skabargainajiem dēļiem. Tad viņš saslējās, grīļodamies kā piedzēris tverdams gaisā pēc atspaida un pārvērstā balsī jautādams:
— Vai gribi vēl? Saki — vai vēl gribi?
Viņš nerimās jautāt — uzstājīgi un draudīgi, līdz juta, ka biedri viņu satver, balsta, pūlas_ uzvilkt svārkus. Un tad pēkšņi viņš iekrita melnā nemaņā.
Modinātājs uz galda nozvanīja, bet Mārtiņš nedzirdēja un joprojām sēdēja, galvu rokās iekļāvis. Viņš nedzirdēja nekā. Nekā arī nedomāja. Viņš to visu atkal tik spilgti pārdzīvoja, ka bija zaudējis samaņu tāpat kā toreiz uz Astotās ielas tilta. Tumsa un neatmaņa ilga dažus mirkļus. Tad, gluži kā no miroņiem uzcēlies, viņš pielēca kājās mirdzošām acīm un sviedrainu seju.
— Tomēr es tevi uzvarēju, Sierģīmi! — viņš iesaucās. — Man bija vajadzīgi vienpadsmit gadi, bet es tevi uzvarēju!
Kājas trīcēja, galva griezās, viņš jutās vārgs un sagrīļojies atsēdās uz gultas. Viņš joprojām bija pagātnes varā. Apjucis skatījās apkārt, it kā nesaprazdams, kur atrodas, kamēr beidzot ieraudzīja manuskriptu blāķi istabas kaktā. Atmiņu rats sāka griezties ātrāk, pārsviezdams viņu pāri četriem gadiem, un viņš atcerējās grāmatas un plašo pasauli, ko tās bija viņam atvērušas, atcerējās savus godkāros sapņus un savu mīlestību uz bālo, ēterisko meiteni, tik maigu un jūtīgu, kas nomirtu aiz šausmām, ja tikai brīdi būtu lieciniece tam, ko viņš nule no jauna pārdzīvoja, ja tikai skatītu tos dzīves dubļus, kurus viņš izbridis.
Viņš piecēlās un paskatījās uz sevi spogulī.
— Tagad tu esi laukā no visiem dubļiem, Mārtiņ Iden, — viņš svinīgi sacīja. — Tavas acis ir kļuvušas skaidras, tavi pleci skar zvaigznes, tu dzīvo pilnskanīgu dzīvi un, uzveicis «pērtiķi un tīģeri», atkaro gadsimtu vērtīgāko mantojumu no tiem, kas to pārvalda.
Martins pētīgi pavērās sevī un iesmējās.
— Drusku histērijas un melodrāmas, vai ne? — viņš jautāja. — Nekas. Tu pieveici Sierģīmi, un tu pieveiksi arī redaktorus, kaut arī tev vajadzētu ziedot divreiz vairāk laika. Tikai neapstājies! Ej uz priekšu! Ja cīnies, tad cīnies līdz galam!