Modinātājs izrāva Mārtiņu no miega tik spēji, ka jebkurš cits ar vājāku nervu sistēmu dabūtu galvas sāpes. Lai gan Mārtiņš bija gulējis ciešā miegā, viņš pamodās acumirklī, gluži kā kaķis, priecīgs, ka piecu stundu ilgā aizmirstība beigusies. Miegu viņš ienīda. Tik daudz ko vajadzēja darīt, tik daudz ko pieredzēt! Viņam bija žēl ik mirkļa, ko nolaupīja miegs, un modinātājs joprojām strinkšķēja, kad viņš jau mērca galvu mazgājamā bļodā, drebinādamies no aukstā ūdens.
Taču šodien viņš neievēroja ierasto kārtību. Nebija neviena aizsākta stāsta, ko vajadzētu pabeigt, nevienas jaunas domas, ko ietērpt vārdos. Viņš bija mācījies līdz vēlai naktij, un tagad jau gandrīz klāt brokastlaiks. Mārtiņš mēģināja izlasīt kādu nodaļu no Fiski, bet galva bija durna, un viņš nolika grāmatu. Šodien sāksies jauna cīņa ar dzīvi, un rakstīšana uz laiku jāpārtrauc. Viņam bija skumji — kā cilvēkam, kas šķiras no mājas un ģimenes. Viņš paskatījās uz manuskriptu kaudzi kaktā. Jā, vajadzēja atstāt savus nabaga pazemotos bērnus, kas nekur nerada pajumti. Viņš noliecās un sāka šķirot manuskriptus, pārlasīdams iemīļotās vietas. «Katlu» un «Piedzīvojumu» viņš pagodināja pat ar lasīšanu balsī. Vislabāk viņam patika «Prieks», šo stāstu viņš bija uzrakstījis vakar un iemetis kaktā, jo trūka marku.
— Es nesaprotu, — viņš murmināja, — vai arī varbūt redaktori nekā nesaprot. Ko viņi vēl grib? Viņi taču katru mēnesi laiž klajā daudz vājākus darbus. Viss, ko viņi laiž klajā, ir daudz vājāks par šiem… gandrīz viss.
Pēc brokastīm Mārtiņš ielika rakstammašīnu kastē un aiznesa uz Oklendu.
— Esmu parādā par mēnesi, — viņš teica nomas veikala pārdevējam. — Pasakiet īpašniekam, ka es aizbraucu strādāt un samaksāšu, kad atgriezīšos, — apmēram pēc mēneša.
Viņš pārcēlās ar prāmi uz Sanfrancisko un devās uz darba apgādes kantori.
— Jebkuru darbu, vienalga, kādu, — viņš iesāka, bet viņu pārtrauca kāds jauns apmeklētājs, kas bija ģērbies ar to lēto eleganci, ar kādu ģērbjas strādnieki, kam tieksme «uzcirsties».
Aģents bezcerīgi pakratīja galvu.
— Vai tiešām nav neviena? Bet man katrā ziņā šodien kāds jāsadabū.
Viņš pagriezās un paskatījās uz Mārtiņu, bet Mārtiņš savukārt paskatījās uz viņu un ieraudzīja diezgan glītu tuklu seju, taču bālu un novītušu, it kā šis puisis visu nakti būtu dzēris un plītējis.
— Vai tu meklē darbu? — ienācējs jautāja Martinam. — Ko proti darīt?
— Jebkuru smagu darbu, ir sajēga par jūrniecību, maku rakstīt ar mašīnu, stenografēt gan neprotu, bet protu jāt ar zirgu — varu darīt visu, ko vajag.
Atnācējs pamāja.
— Neizklausās slikti. Mans vārds — Dausons, Džo Dausons, es meklēju sev palīgu veļas mazgātavā.
— Veļas mazgātavā? — Doma, ka viņš gludinās dāmu smalko veļu, Mārtiņam likās jocīga. Taču viņam bija iepaticies līdzējs, un viņš piebilda: — Mazgāt es vispār protu: iemācījos uz jūras.
Džo Dausons brīdi pārdomāja.
— Vadzi, varbūt varam sarunāt. Gribi zināt, kas par lietu?
Martins apstiprinoši palocīja galvu.
— Mazgātava nav liela, pie Sellija viesnīcas, Karst- avotos, — zini? Darbam vajadzīgi divi — vecākais un palīgs. Es esmu vecākais. Katrs darīsim savu darbu, bet tu būsi man padots. Nu, sitīsi saujā?
Mārtiņš apsvēra. Piedzīvojums likās vilinošs. Daži mēneši darba atkal dotu iespēju mācīties. Viņš varēja gan dūšīgi strādāt, gan dūšīgi mācīties.
— Labs ēdiens un atsevišķa istaba, — Džo sacīja.
Tas visu izšķīra. Atsevišķa istaba, kur netraucēti var dedzināt pa naktīm lampu!
— Bet darbs ir ellišķīgs, — Džo piemetināja.
Mārtiņš noglāstīja savus muskuļus, kas izcēlās zem piedurknes.
— Tie nav no viegla darba.
— Nu, tad lai rūc tā būda!
Džo paberzēja ar roku pieri.
— Velns ar ārā! Galva kā spainis, plīst vai pušu. Vakar pamatīgi salaidu — par visu naudu. Jā, noteikumi šādi: alga par abiem simt dolāru, ēdiens un dzīvoklis par brīvu. Es saņēmu sešdesmit, palīgs — četrdesmit. Bet tas bija iemanījies. Tu vēl esi zaļš. Kamēr ielauzīsies, man būs daudz jāstrādā tavā vietā. Pieņemsim, tu sāksi ar trīsdesmit un pamazām tiksi līdz četrdesmit. Es nešmau- cos. Tikko apkalsies un sāksi strādāt pa īstam, tūlīt dabūsi savus četrdesmit.
— Lai iet! — Mārtiņš iesaucās un izstiepa roku, ko Džo pakratīja. — Tikai derētu avanss. Ceļam un citiem izdevumiem.
— Visu notriecu, — Džo skumīgi atbildēja, atkal paberzēdams pieri. — Palikusi tikai retūrbiļete.
— Bet man viss līdz pēdējam centam jāatdod par dzīvokli.
— Lai iesālās, nemaksā, — Džo pamācīja.
— Nevaru. Parāds ir māsai.
Džo gari iesvilpās, tā apliecinādams gan līdzjūtību, gan apbēdinājumu, un kļuva dziļdomīgs.
— Puspudelei man sanāks, — viņš novilka. — Ejam! Varbūt ko saprātosim.
Mārtiņš šo priekšlikumu noraidīja.
— Atturībnieks?
Mārtiņš palocīja galvu, un Džo sāka gausties:
— Es tevi apskaužu. Man nekas neiznāk. Noraujies veselu nedēļu kā velns ellē, pēc tam prāts uz krogu vien nesas. Ja es nepiedzertos, jau sen būtu pārgriezis sev rīkli vai pielaidis sarkano gaili tam vešūzim. Bet es priecājos, ka tu esi atturībnieks. Turpini vien tāpat!
Mārtiņš redzēja, cik milzīgs bezdibenis viņu šķir no šā cilvēka — bezdibenis, ko radījušas grāmatas. Taču viņam nebija grūti pārkāpt šim bezdibenim pāri. Visu mūžu viņš bija dzīvojis starp darba ļaudīm un biedriskums kļuvis par viņa otru dabu. Mārtiņš ātri atrisināja jautājumu par pārvākšanos, kas bija pārāk grūts uzdevums Džo durna- jai galvai. Viņš aizsūtīs savu čemodānu pa bagāžu ar Džo biļeti, bet pats aizbrauks līdz Karstavotiem ar divriteni. Septiņdesmit jūdzes viņš viegli varēs nobraukt pa svētdienu un pirmdien jau stāties darbā. Tagad viņš ies mājās un sakravās mantas. Nebija neviena, no kā atvadīties.
Rūta un viņas ģimene pavadīja vasaru Sjerrā, Teho ezera krastā.
Svētdienas vakarā Mārtiņš noguris un noputējis ieradās Karstavotos. Džo viņu jūsmīgi apsveica. Ap galvu viņam bija apsiets rupjš dvielis, un tā viņš bija nostrādājis visu dienu.
— Daļa veļas palikusi no pagājušās nedēļas, kad biju aizbraucis meklēt tevi, — viņš paskaidroja. — Tavs čemodāns pienācis sveiks un vesels. Ienesu tavā istabā. Bet ellīgi smags gan. Kas tur iekšā? Zelta gabali, vai?
Kamēr Mārtiņš izkravāja čemodānu, Džo sēdēja uz viņa gultas. Tas patiesībā nebija čemodāns, bet konservu kaste, par ko misters Higinbotams bija Mārtiņam noplēsis pus- dolāra. Pielicis kastei divus virves rokturus, Mārtiņš bija to pārvērtis par kaut ko līdzīgu čemodānam, kādus pieņem bagāžā. Džo, sev par lielu izbrīnu, ieraudzīja, ka Mārtiņš izņem no kastes vienīgi dažus pārus veļas un tad parādās grāmatas, grāmatas, grāmatas.
— Kā? Līdz pašam dibenam tikai grāmatas? — viņš vaicāja.
Mārtiņš apstiprinoši pameta ar galvu, kraudams grāmatas uz virtuves galda, kas šai istabā aizstāja mazgājamo galdu.
— Nū-ū-ū!
Džo uz mirkli apklusa, viņa galvā acīmredzot brieda kāda doma.
— Saki — vai tu esi uz skuķiem… ļoti? — viņš beidzot jautāja.
— Nē, — Mārtiņš atbildēja. — Agrāk jau piecirtu, kamēr nelasīju grāmatas. Bet tagad nav laika.
— Te tev nebūs laika arī grāmatām. Tikai strādāsi un gulēsi.
Mārtiņš atcerējās savu piecstundu naktsmiegu un pasmaidīja. Viņa istaba bija virs mazgātavas tai pašā ēkā, kur atradās motors, kas sūknēja ūdeni, deva elektrisko gaismu un darbināja mazgātavas mašīnas. Mehāniķis, kas dzīvoja blakusistabā, ienāca iepazīties un, gribēdams nodibināt draudzīgas attiecības ar jauno biedru, palīdzēja Mārtiņam pielikt spuldzei garu vadu, lai spuldzi varētu pārnest no galda pie gultas.
Nākamajā rītā Mārtiņš piecēlās ceturksni pēc sešiem — viņam bija teikts, ka brokastis ir ceturksni pirms septiņiem. Šai laikā bija ari vanna kalpotājiem, un Džo nevarēja vien nobrīnīties, ka Mārtiņš mazgājas aukstā ūdenī.
— Tu gan esi īsts ērms! — Džo sacīja, kad viņi sēdās brokastot viesnīcas virtuvē.
Reizē ar viņiem brokastis ieturēja arī mehāniķis, dārznieks, dārznieka palīgs un trīs zirgkopēji. Visi ēda nīgri un steidzīgi, retumis pārmīdami dažus vārdus, un Mārtiņš, klausīdamies viņu valodās, saprata, cik tālu aizgājis no šiem ļaudīm. Viņu gara nabadzība Mārtiņam bija neizturama, un viņš nepacietīgi gaidīja brīdi, kad paliks viens. Tāpēc viņš tikpat steigšus izstrēba šķīvi šķidrās, bezgaršīgās putras un atviegloti uzelpoja, iziedams pa virtuves durvīm.
Nelielā veļas mazgātava bija priekšzīmīga — apgādāta ar visjaunākajām mašīnām, kas veica visu, ko var veikt mašīnas. Uzklausījis dažus norādījumus, Mārtiņš sāka šķirot milzīgu kaudzi netīras veļas, bet Džo tikmēr iedarbināja mašīnu un sagatavoja šķidrās ziepes, kas sastāvēja no kodīgām ķimikālijām, tāpēc viņš bija aptinis ap muti, acīm un degunu dvieli un izskatījās pēc mūmijas. Pabeidzis šķirošanu, Mārtiņš stājās pie jau izmazgātās veļas izgriešanas. To veica īpaša griežamā mašīna, kas izdarīja vairākus tūkstošus apgriezienu minūtē, ar centrbēdzes spēku izspiežot no veļas mitrumu. Mārtiņš pārmaiņus gan izgrieza, gan susināja veļu, pastarpēm vēl atlasīdams vīriešu un sieviešu zeķes. Pēc pusdienām, kamēr sakarsa gludekļi, viņi rullēja zeķes. Vēlāk gludināja apakšveļu līdz sešiem vakarā, bet tad Džo, šaubu pārņemts, pakratīja galvu.
— Ne velna nesanāks. Būs jāstrādā vēl pēc vakariņām.
Pēc vakariņām viņi spilgtā elektriskā gaismā strādāja
līdz desmitiem, kamēr pēdējais veļas gabals bija izgludināts un sagatavots izsniegšanai. Bija tveicīga Kaliforni- jas nakts, un, kaut logi stāvēja līdz galam vaļā, nokaitētās plītis un gludekļi radīja telpā neciešamu karstumu. Mar- tinam un Džo, lai arī abi bija izmetušies kaili līdz viduklim, sviedri lija aumaļām un aizrāvās elpa.
— Tikpat kā lādēt preces kuģī tropu ostā, — Mārtiņš teica, kad viņi gāja augšā pa kāpnēm.
— Tev ir nags, — Džo sacīja. — Tu strādā pa godam. Ja tā ies uz priekšu, tu tikai pirmo mēnesi paliksi uz trīsdesmit dolāriem. Nākamo jau dabūsi četrdesmit. Bet nestāsti, ka tu agrāk nekad nav gludinājs. Mani nepie- šmauksi.
— Goda vārds, savu mūžu neesmu gludinājis nevienu lupatu, — Mārtiņš taisnojās.
Ienācis savā istabā, Mārtiņš pārsteigts atklāja, ka jūtas noguris; viņš bija aizmirsis, ka, stāvot kājās, nostrādājis četrpadsmit stundu no vietas. Viņš nolika modinātāju uz sešiem un, atskaitījis piecas stundas, nolēma lasīt līdz vieniem. Noāvis kurpes, lai atpūtinātu satūkušās kājas, viņš apsēdās pie grāmatām apkrautā galda. Viņš atšķīra Fiski tai pašā vietā, kur bija pārtraucis lasīšanu pirms divām dienām. Taču galva nestrādāja, un viņam vajadzēja divreiz pārlasīt vienu un to pašu rindkopu. Pēkšņi viņš pamodās — sāpēja notirpušie muskuļi, un saltais kalnu vējš, kas pūta iekšā pa vaļējo logu, bija uzdzinis drebuļus. Viņš paskatījās pulkstenī. Tas rādīja divi. Bija nogulētas jau divas stundas. Tad viņš izģērbās, iemetās gultā un aizmiga, tikko galva skāra spilvenu.
Otrdiena pagāja tādā pašā nerimtīgā darbā. Ātrums, ar kādu strādāja Džo, radīja Mārtiņā apbrīnu. Džo strādāja kā velna apsēsts. Sasprindzinājis nervus un muskuļus līdz pēdējai iespējai, Džo nelaida zudumā nevienu garās darba dienas mirkli. Visu uzmanību viņš veltīja darbam un laika ietaupīšanai, šad tad aizrādīdams Mārtiņam, ka piecas kustības var aizstāt ar trim kustībām un trīs — ar divām. «Kustību ekonomija» — tā Mārtiņš to nosauca, vērodams un atdarinādams Džo. Mārtiņš arī pats bija labs strādnieks, veikls un atjautīgs, un vienmēr lepojās, ka darbā viņu neviens nevar pārspēt. Arī tagad viņš nolēma veltīt visu uzmanību darbam un likt lietā visus Džo ieteikumus un norādījumus. Viņš tik veikli izberza cieti no aprocēm un apkaklītēm, lai gludinot nerastos pūslīši, ka izpelnījās Džo uzslavu.
Darbā nebija ne brīža atelpas. Pabeidzis vienu, Džo metās pie otra, nekā neatlikdams, nekā nenogaidīdams. Viņ[ iestīvināja divsimt baltu virskreklu, ar labo roku iemērcot cietē apkaklīti, krūtežu un aproces, bet ar kreiso turot kreklu tā, lai pārējās vietas neiekļūtu cietē, kas bija tik karsta, ka, to izgriežot, ikreiz vajadzēja ielikt rokas aukstā ūdenī. Tovakar viņi nostrādāja līdz pusvienpadsmi- tiem, cietinādami kruzuļus dāmu «smalkveļai».
— Tropos ir labāk, var staigāt pliks, — Mārtiņš smējās.
— Tikai ne man, — Džo nopietni atbildēja. — Es neko citu neprotu kā mazgāt ve|u.
— Toties lieliski proti.
— Domāju gan. Jau no vienpadsmit gadiem sāku strādāt Oklendā pie Kontra Kostas. Stāvēju pie veļas ruļļa. No tā laika pagājuši astoņpadsmit gadi, un neko citu neesmu darījis. Bet tāds elles darbs kā te man vēl nekur nav gadījies. Te vajadzētu vismaz trīs. Rīt būs jāraujas arī pa nakti. Trešdienās vienmēr jāstrādā pa naktīm — jārullē aproces un apkaklītes.
Mārtiņš atkal uzlika modinātāju, apsēdās pie galda un atvēra Fiski. Taču nevarēja izlasīt ne pirmo rindkopu. Rindiņas saplūda, burti sāka lēkāt acu priekšā, un viņa galva nokārās. Viņš sāka šurp un turp staigāt pa istabu, nikni dauzīja ar dūrēm galvu, lai aizdzītu uzmācīgo miegu, bet viss veltīgi. Tad viņš nolika sev pretī grāmatu un mēģināja lasīt, turēdams ar pirkstiem acu plakstus, taču tūlīt aizmiga vaļējām acīm. Tad, vairs nespēdams pretoties nogurumam, Mārtiņš izģērbās, tikko apzinada- mies, ko dara, un iekrita gultā. Viņš nogulēja septiņas stundas smagā, dzīvnieciskā miegā un, uztrūcies no modinātāja zvanīšanas, vēl nejutās pietiekami izgulējies.
— Daudz izlasīji? — Džo jautāja.
Mārtiņš papurināja galvu.
— Nekas. Šo nakti mēs norullēsim, toties rīt beigsim sešos. Tad tu tiksi pie lasīšanas.
Mārtiņš todien mazgāja vilnas drānas lielā baļļā, kas bija pilna ar kodīgām šķidrām ziepēm, lietodams visai dīvainu ierīci — uz kārts uzmauktu riteni, ko grieza vārpsta.
— Mans izgudrojums, — Džo lepni sacīja. — Aizstāj gan veļas dēli, gan rokas, turklāt ietaupa vismaz piecpadsmit minūtes nedēļā, un piecpadsmit minūtes šai peklē nav nieka lieta.
Apkaklīšu un aproču rullēšana arī bija Džo ideja, un, kad pienāca vakars un viņi iededza elektrību, Džo paskaidroja savu izdomu:
— Citās mazgātavās vēl tā nedara. Bet es ar šo paņēmienu paspēju sestdienās tikt cauri trijos. Vienīgi jābūt ķērienam, tur tas āķis. Vajadzīga pareizā temperatūra un pareizais spiediens, un trīsreiz jālaiž caur rulli. Paskaties! — Džo pacēla aproci. — Ar rokām nemaz labāk neizdarīsi.
Ceturtdien Džo aizsvilās dusmās. Piedevām bija atnesta stīvināšanai vēl vesela ķīpa «smalkveļas».
— Velns un elle! — viņš ārdījās. — Pametīšu te visu, kā stāv! Tas vairs nav izturams! Cauru nedēļu strādāju kā vergs, lai atlicinātu sev brīvu brīdi, un te viņi mani aplaimo ar veselu lērumu šo smalko lupatu, ko stērķelēt virs normas! Es dzīvoju brīvā valstī un pateikšu tam resnajam holandietim visu, ko par viņu domāju! Un es nerunāšu ar viņu franciski! Savienoto Valstu valodā arī atradīsies trāpīgi vārdi. Veselu blāķi virs normas! Rīkļurāvējs!
— Atkal visu nakti jāstrādā, — Džo mirkli vēlāk teica, aizmirsis dusmas un padevies liktenim.
Arī tovakar Mārtiņš nekā neizlasīja. Visu nedēļu viņš nebija ieskatījies nevienā laikrakstā un, pašam par brīnumu, nemaz neilgojās to darīt. Jaunas ziņas viņu neinteresēja. Viņš jutās pārāk noguris, lai par kaut ko interesētos, tomēr nolēma sestdienas pievakarē braukt ar divriteni uz Oklendu. Septiņdesmit jūdžu turp un atpakaļ nozīmēja, ka viņš nepagūs atpūsties un uzkrāt spēkus nākamajai nedēļai-. Labāk būtu braukt ar vilcienu, bet tas maksāja divarpus dolāru, un Mārtiņš bija cieši apņēmies taupīt.
XVII
Mārtiņš apguva daudz ko jaunu. Pirmajā nedēļā kādu pēcpusdienu viņš un Džo izgludināja divsimt balto virskreklu. Džo kustināja mašīnas sviru, pie kuras pleca bija piekabināts karsts gludeklis tērauda atsperē, kas regulēja spiedienu. Džo, izgludinājis stīvinātās aproces, krūtežu un apkaklītes, pasvieda kreklu Mārtiņam, kurš uz dēļa izgludināja visu pārējo.
Tas bija smags, nogurdinošs darbs, kas vilkās stundām ilgi, turklāt lielā steigā. Viesnīcas vaļējās verandās kungi un dāmas baltos tērpos sēdēja pie galdiņiem un malkoja atspirdzinošus dzērienus vai atvēsinājās pastaigājoties. Turpretī veļas mazgātavā bija neizturama sutoņa. No lielās, sarkani nokaitušās plīts nāca versmaina svelme, un gludekļi, pieskaroties mitrajai veļai, sacēla veselus tvaika mākoņus. Šie gludekļi bija sakarsēti daudz vairāk, nekā tos parasti mēdz sakarsēt namamātes. Gludeklis, ko pārbauda ar slapju pirkstu, Mārtiņam un Džo liktos pavisam auksts. Viņi noteica sakarsumu, pieliekot gludekli tuvu pie vaiga un uzminot temperatūru ar īpašu nojautu, kas Mārtiņam likās apbrīnojama, taču nebija izskaidrojama. Ja gludeklis bija pārāk sakarsis, to iegremdēja aukstā ūdenī. Te arī bija nepieciešama prasme un veiklība. Tikai vienu mirkli ilgāk ūdenī, un gludeklis atdzisa vairāk, nekā vajadzīgs, lai labi slīdētu, un Martins apbrīnoja pats savu precizitāti, automātisku precizitāti, ar kādu izdarīja šo grūto paņēmienu.
Starp citu, apbrīnai jau neatlika laika. Visa Mārtiņa uzmanība bija pievērsta darbam. Viņš nemitīgi strādāja gan ar galvu, gan ar rokām kā dzīva mašīna, un darbs nomāca viņā visu cilvēcisko. Viņa smadzenēs vairs nebija vietas pārdomām par Visumu un tā varenajām problēmām. Visas viņa gara plašās telpas bija aizslēgtas un aizzīmogotas. Apziņa bija patvērusies mazā istabiņā, novērošanas tornī, no kura tā deva pavēles viņa roku un plecu muskuļiem, viņa desmit pirkstiem — kā satvert gludekli, kā gludināt bezgalīgo daudzumu piedurkņu, sānu, muguru, nenovirzoties nedz par sprīdi, kā aizsviest izgludināto kreklu, to nesaburzot. Un, līdzko apziņa beidza rūpēties par vienu kreklu, jau bija kārta otram. Tā pagāja stunda pēc stundas, kamēr ārā viss norima Kalifornijas svelmainajā saulē. Taču mazgātavas svelmē darbs nenorima. Viesnīcas elegantajiem viesiem vienmēr vajadzēja tīru veļu.
Mārtiņam sviedri lija straumēm. Viņš dzēra milzum daudz ūdens, bet tveice un piepūle bija tik liela, ka mitrums nenoturējās ķermenī, bet izsūcās ārā pa porām. Uz jūras pat vissmagākais darbs nebija traucējis Mārtiņam nodoties domām. Kuģa īpašnieks bija noteicējs tikai par viņa laiku. Turpretī šeit viesnīcas īpašnieks bija kungs arī par viņa domām. Viņš spēja domāt vienīgi par šo darbu, kas sagandēja gan viņa miesu, gan dvēseli. Citu domu viņam nebija. Viņš pat nezināja, vai mīl Rūtu. Viņa it kā vairs neeksistēja, jo Mārtiņa izmocītajā dvēselē nebija vietas atmiņām. Vienīgi vakaros, kad viņš likās gultā, vai rītos brokastojot meitenes tēls neskaidri paplaiksnīja atcerē.
— Sliktāk nekā ellē, vai ne? — Džo reiz iejautajās.
Mārtiņš pameta ar galvu, taču pēkšņi sapīka. Tas jau bija skaidrs arī bez atgādinājuma. Strādājot viņi parasti nerunāja. Sarunas izsita no darba ritma, un patlaban Džo jautājuma dēļ Mārtiņš izdarīja pie gludekļa divas liekas kustības.
Piektdienas rītā laida darbā mazgājamo mašīnu. Divreiz nedēļā vajadzēja mazgāt viesnīcas veļu: palagus, spilven- drānas, pārsegus, galdautus un salvetes. Tikuši ar to visu galā, viņi atkal ķērās pie «smalkveļas». Tas bija urķīgs un nogurdinošs darbs, to nācās veikt piesardzīgi, un Mārtiņam tas lāgā negāja no rokas. Turklāt viņš baidījās no misēkļiem, kas šai gadījumā bija nelabojami.
— Vai redzi? — Džo sacīja, rādīdams krūšturi, tik plānu, ka to varēja iemiegt saujā. — Apsvilini šito, un tev atvilks divdesmit dolāru.
Taču Mārtiņš neko neapsvilināja: viņš atslābināja muskuļus, toties vairāk sasprindzināja nervus un strādādams tīksmi klausījās Džo ķengās, ar kādām tas apsaukāja dāmas, kas valkā šādu smalku veļu, — protams, vienīgi tāpēc, ka pašām tā nav jāmazgā. «Smalkveļa» nomocīja Mārtiņu un arī Džo kā lietuvēns. Tā laupīja viņiem tik dārgos mirkļus. Abi nopūlējās ap to visu dienu. Septiņos viņi pārtrauca mazgāšanu, lai sarullētu viesnīcas veļu. Desmitos, kad viesnīcā jau visi gulēja, viņi atkal ķērās pie «smalkveļas» un svīda pie tās līdz pusnaktij, līdz vieniem, līdz diviem. Pustrijos viņi pabeidza.
Sestdienas rītā atkal «smalkveļa» un visādi sīkumi, līdz beidzot trijos nedēļas darbs bija galā.
— Tu tak nedzīsies ar ratu tādu gaisa gabalu līdz Oklendai? — Džo jautāja, kad viņi bija apsēdušies uz kāpnītēm un ar baudu ievilka dūmu.
— Braukšu gan, — Mārtiņš atbildēja.
— Kāds velns tevi tur triec? Pie kāda skuķa, vai?
— Nē, man jāapmaina grāmatas bibliotēkā. Lai ietaupītu divarpus dolāru par biļeti, braukšu ar divriteni.
— Aizsūti grāmatas pa pastu. Tas maksā tikai piecdesmit centu.
Mārtiņš pārlika.
— Labāk rīt atpūties, — Džo vedināja. — Tas tev ir nepieciešams. Es zinu. Pats esmu galīgi izpumpējies.
Tas bija skaidri redzams. Nenokausējamais sekunžu un minūšu tvērējs, gausuma nīdējs un kavēkļu pārvarētājs, neizsīkstošas enerģijas avots, vislielākās jaudas cilvēciskais motors, velns, nevis cilvēks — tagad, pabeidzis nedēļas darbu, atradās pārvarīgā bezspēkā. Džo izskatījās nīgrs un novārdzis, glītā seja sakritusi. Viņš izklaidīgi smēķēja papirosu, balss bija neskanīga un vienmuļa. Viņā vairs nejautās nedz agrākā degsme, nedz enerģija. Pat atpūta viņu, liekas, vairs neiepriecināja.
— Pirmdien viss atkal sāksies no gala, — viņš grīni sacīja. — Un kāda velna pēc tas vajadzīgs? Reizēm es apskaužu klaidoņus. Tie nestrādā, tomēr kaut ka iztiek. Tā ir! Labprāt iedzertu alu, bet tad jāvelkas uz ciematu. Neesi muļķis, aizsūti grāmatas pa pastu, bet pats paliec tepat!
— Ko te visu dienu lai sadaru? — Mārtiņš jautāja.
— Atpūties. Tu pats nemaz neapjēdz, cik esi noguris. Es svētdienās ir tik noguris, ka nav spējīgs izlasīt pat avīzi. Es reiz slimoju ar tīfu. Nogulēju slimnīcā divarpus mēnešu. Ne pirksta visu šo laiku nepakustināju. Tas tik bija lieliski!
Jā, tas bija lieliski! — Džo pēc brīža sapņaini atkārtoja.
Martins aizgaja, lai nomazgātos vannā, un atgriezies redzēja, ka Džo kaut kur pazudis. Mārtiņš nosprieda, ka viņš droši vien devies iedzert kausu alus, taču Mārtiņam trūka uzņēmības noiet pusjūdzi līdz ciematam un Džo sameklēt. Nenoāvis kurpes, Mārtiņš iegūlās gultā un mēģināja sakopot domas. Grāmatām viņš nemaz nepieskārās. Viņš jutās par daudz noguris un gulēja pusnemaņā, kamēr pienāca laiks ēst vakariņas. Džo neieradās arī tagad, un Mārtiņš, dzirdēdams dārznieku ieminamies, ka Džo droši vien snaužot krogā pie letes, saprata, kur palicis biedrs. Pēc vakariņām Mārtiņš tūlīt likās gulēt un otrā rītā pamodās pilnīgi atpūties, tā viņam pašam šķita. No Džo joprojām nebija ne miņas; Mārtiņš, paņēmis svētdienas laikrakstu, atlaidās koku paēnā. Viņš nemanīja, kā paiet priekšpusdiena. Neviens viņu netraucēja, viņš arī negulēja, tomēr nevarēja izlasīt laikrakstu. Pēc pusdienām viņš atkal ķērās pie lasīšanas, bet visai drīz aizmiga.
Tā pagāja svētdiena, un pirmdienas rītā viņš atkal šķiroja veļu, bet Džo pa to laiku, apsējis ap galvu dvieli, stenēdams un lādēdamies kausēja ziepes un laida darbā mazgājamo mašīnu.
— Neko nevaru darīt, — viņš skaidroja, — tiklīdz sestdiena klāt, man jāpiedzeras.
Nebeidzamā darbā pagāja vēl viena nedēļa, viņi atkal strādāja pa naktīm spilgtā elektriskā gaismā, bet sestdien trijos Džo, bez jebkādas sajūsmas izbaudījis ilgi gaidīto uzvaras mirkli, atkal devās uz ciematu, lai aizmirstos. Mārtiņš šo svētdienu pavadīja tāpat kā iepriekšējo. Viņš zvilnēja koku ēnā, slidinādams skatienu pār laikraksta slejām, un tā nogulšņāja augu dienu, nekā nedarīdams, nekā nedomādams. Viņš bija pārāk noguris, lai domātu, taču jutās neapmierināts ar sevi. Viņš likās pats sev pretīgs, it kā būtu izdarījis kaut ko apkaunojošu vai neizlabojamu. Viss cildenais viņā bija nomākts, skaudrā godkāre notrulusi, dzīvības spēki tik izsīkuši, ka viņš nejuta nekādu tieksmju. Viņš bija miris. Viņa dvēsele bija mirusi. Viņš bija kļuvis par lopu, par darba lopu. Viņš vairs nesamanīja nekāda skaistuma saules gaismā, kas mirdzēja caur zaļo lapotni, zilais debesu jums viņu vairs nesaviļ- ņoja un neizraisīja domas par Visumu, kas pilns noslēpumu, kurus tā reiz gribējās izdibināt. Dzīve bija trula un bezjēdzīga, no tās mutē palika nelaba garša. Iztēles ekrānu aizklāja melns plīvurs, un fantāzija vārguļoja, ieslēgta mazā skabūzītī, kur neiespiedās neviens gaismas stars. Viņš pat sāka apskaust Džo, kas ik sestdienu ciemata krogā pagalam apdzērās un dzēruma raudulībā aizmirsa nākamās nedēļas smago darbu.
Pagāja trešā nedēļa, un Mārtiņš nolādēja sevi un visu dzīvi. Viņu nomāca doma par galīgu neveiksmi. Redaktoriem bija taisnība, noraidot viņa stāstus. To viņš tagad skaidri saprata un smējās par saviem naivajiem sapņiem. Rūta pa pastu atsūtīja atpakaļ «Jūras dziesmas». Mārtiņš vienaldzīgi izlasīja viņas vēstuli. Rūta acīmredzot bija pielikusi visas pūles, lai attēlotu savu sajūsmu par viņa dzejoļiem. Taču Rūta neprata melot, un slēpt patiesību pašai no sevis viņai arī bija grūti. Dzejoļi viņai nepatika, tas jautās katrā vēstules rindiņā. Un Rūtai bija taisnība. Par to Mārtiņš pārliecinājās, no jauna izlasīdams_savus dzejoļus. Viņš bija zaudējis jebkādu skaistuma izjūtu un tagad nevarēja saprast, kas viņu pamudinājis_ tos rakstīt. Drosmīgie izteicieni likās smieklīgi, salīdzinājumi briesmīgi un neizdevušies un dzejojums kopuma muļķīgs un neticams. Viņš tūlīt sadedzinātu «Jūras dziesmas», bet tad vajadzētu iekurt uguni, taču ieiet mašīntelpa pietrūka spēka — tas viss bija izlietots, mazgājot citiem veļu, personiskām lietām spēka vairs neatlika.
Mārtiņš nolēma svētdien saņemties un uzrakstīt Rūtai vēstuli. Taču sestdienas pievakarē pēc pabeigta darba un nomazgāšanās vannā viņu pārņēma nepārvarama vēlme aizmirsties. — Jāaiziet paskatīties, kā Džo uzjautrinās, — viņš sev sacīja, bet tūlīt noskārta, ka melo. Taču viņam nepietika enerģijas to pārdomāt, un, ja arī pietiktu, viņš nesāktu sevi pieķert melos, jo vairāk par visu gribējās aizmirsties. Lēnām, it kā pastaigājoties viņš devās uz ciematu, bet, tuvodamies dzertuvei, neviļus pielika soli.
— Es domāju, ka tu temp tikai ūdeni! — Džo viņu sagaidīja.
Mārtiņš nepagodināja Džo ar paskaidrojumiem, bet pasūtīja viskiju, pielēja sev pilnu glāzi un iedeva pudeli Džo.
— Nestiep gumiju! — viņš strupi noteica.
Džo vēl vilcinājās, taču Mārtiņš viņu negaidīja, vienā paņēmienā iztukšoja glāzi un atkal pielēja pilnu.
— Tagad varu pagaidīt, — viņš nogrēmās, — bet tu nevelc garumā!
Džo vairs nelika lūgties, un viņi dzēra reizē.
— Noveda gan tevi tiktāl, ko? — Džo vaicāja.
Taču Mārtiņš negribēja spriedelēt par šo jautājumu.
— Es jau tev teicu, ka tur ir tīrā elle, nevis darbs, — Džo turpināja, — bet man nepatīk, ka tu padevies zaļajam pūķim, Mārt. Nu, lai iet uz tavu veselību! Lejam iekšā!
Mārtiņš dzēra klusēdams, aprauti pasūtīja arvien jaunas pudeles un iedvesa godbijību bufetniekam — jaunam lauku puisim, kas ar savām zilajām acīm un matu celīti galvvidū izskatījās pēc meitenes.
— Tā ir viena cūku būšana, kā viņi mūs, nabaga velnus, izdzen, — Džo sacīja. — Ja es neapdzertos, jau sen būtu nosvilinājis to būdu. Viņu laime, ka es pietempjos, dieva vārds!
Taču Mārtiņš nekā neatbildēja. Vēl dažas glāzes, un reibuma tvans sāka lodāt viņa smadzenēs. Ek! Viņš juta dzīves elpu — pirmo reizi šais trijās nedēļās. Atkal atgriezās sapņi. Fantāzija izlauzās no tumšā skabūzīša un uzlidoja mirdzošos augstumos. Iztēles ekrāns atkal kļuva gaišs un sidrabains, atkal parādījās žilbas vīzijas, aizgai- nīdamas cita citu. Skaistais un brīnumainais gāja ar viņu roku rokā, viņš atkal spēja veikt visu. Mārtiņš gribēja to visu pastāstīt Džo, bet Džo bija pašam savi sapņi — vairs nebūs jāvelk darba jūgs, viņš, Džo, pats kļūs par lielas mazgātavas īpašnieku.
— Jā, Mārt, bērni pie manis nestrādās, goda vārds, nekādā ziņā ne. Un pēc sešiem vakarā nevienas dzīvas dvēseles mazgātavā vairs nebūs. Vai dzirdi, ko es saku? Mašīnu būs daudz un cilvēku arī daudz, lai visu pabeigtu laikā. Un tu, Mārt, būsi mans palīgs, visas padarīšanas uzraugs. Plāns man ir šitāds. Atmetīšu dzeršanu, sākšu krāt naudu un pēc diviem gadiem …
Taču Mārtiņš aizgriezās un ļāva, lai Džo klāsta savus nākotnes plānus bufetniekam, kamēr to aizsauca jauni apmeklētāji — divi vietējie fermeri. Mārtiņš karaliski uzcienāja viņus līdz ar visiem, kas bija dzertuvē — paris laukstrādnieku, dārznieka palīgs un zirgkopējs no viesnīcas, pats bufetnieks un vēl kāds klaidonis, kas bija ieslīdējis iekšā kā ēna un kā ēna rēgoja letes viņā gala.