Pirmdienas rītā Džo stenēdams un vaidēdams svieda mazgājamā mašīnā pirmo veļas blāķi.
— Es jau teicu … — viņš iesāka.
— Aizveries! — Mārtiņš uzbrēca. — Piedod, Džo, — viņš vēlāk sacīja; kad abi gāja pusdienās.
Džo saskrēja acīs asaras.
— Būs jau labi, vecais puika, — Džo atbildēja. — Mēs dzīvojam gatavā ellē, tāpēc reizēm šaujam pār strīpu. Bet tu esi man dikti iepaticies pa šo laiku, goda vārds. Tāpēc man drusku iekoda. Es tev uzreiz nez kādēļ pieķēros.
Mārtiņš paspieda viņa roku.
— Vai zini, metīsim visu pie malas, — Džo turpināja, — un iesim klaiņot! Es nekad neesmu mēģinājis, bet droši vien ir varen jauki. Iedomājies tik — nekas nav jādara! Es reiz biju slims ar tīfu un gulēju slimnīcā — ekur forši! Kaut atkal varētu saslimt!
Kā svina kurpēm vilkās nedēļa. Viesnīca bija pārpildīta, un «smalkveļa» ienāca kaudžu kaudzēm. Viņi parādīja īstu izturības brīnumu, strādāja līdz vēlai naktij elektriskajā gaismā, saīsināja ēdienreizes, sāka darbu jau pirms brokastīm. Mārtiņš vairs negāja aukstajā vannā — neatlika laika. Steiga, steiga, steiga — Džo modri uzraudzīja minūtes, neļāva nevienai aiziet zudumā, skaitīja tās tāpat, kā skopulis skaita zeltu, strādāja nikni, drudžaini, bez apstājas kā mašīna — pastāvīgā saskaņā ar otru mašīnu, kas reiz bija bijis cilvēks, vārdā Mārtiņš Idens.
Taču Mārtiņš tikai retumis spēja domāt. Domu mājoklis bija aizslēgts, logi aizsisti ar dēļiem, un viņš pats bija tikai rēgains šā mājokļa sargs. Jā, viņš ir kļuvis par rēgu. Džo ir taisnība. Viņi abi ir šā bezgalīgā darba valstības rēgi. Varbūt tas viss ir tikai sapnis? Dažreiz, slidinot smago gludekli pār baltiņ balto veļu, karstajos tvaika mutuļos Mārtiņam šķita, ka tas tiešām ir sapnis. Varbūt jau pēc brīža, bet varbūt pēc tūkstoš gadiem viņš atkal pamodīsies savā istabiņā pie tintes traipiem norai- binātā galda un atsāks vakar pārtraukto rakstīšanu. Bet varbūt arī tas ir sapnis un viņš atmodīsies, lai nomainītu sardzi, un, nolēcis no savas kojas, kāps augšā uz klāja un nostāsies pie stūres zem zvaigžņotām tropu debesīm, un dzedrs pasātvējš atvēsinās viņa augumu.
Atkal pienāca sestdiena, un trijos darbs bija pabeigts.
— Aiziešu iedzert glāzi alus, — Džo sacīja vienmuļā balsī, kas bija tik raksturīga nedēļas beigu pārvarīgajam bezspēkam.
Taču Mārtiņš pēkšņi it kā atmodās. Viņš saveda kārtībā velosipēdu — ieeļļoja riteņus, pārbaudīja stūri un iztīrīja pārnesumu. Džo bija pusceļā uz dzertuvi, kad Mārtiņš aizdrāzās garām, zemu noliecies pār stūri, ritmiski mīdams pedāļus un skatīdamies uz priekšu, uz putekļaino ceļu, pa kuru vajadzēja nobraukt septiņdesmit jūdžu. Viņš pārgulēja Oklendā un svētdien brauca atpakaļ. Pirmdienas rītā viņš stājās pie darba — noguris, toties ar patīkamo apziņu, ka šoreiz nav piedzēries.
Pagāja piektā nedēļa un arī sestā, Mārtiņš joprojām dzīvoja un strādāja kā mašīna, un tikai dvēseles dziļumos bija saglabājusies maza dzirkstīte, kas lika viņam ik nedēļas beigās nojoņot ar divriteni simt četrdesmit jūdžu. Taču tā nebija atpūta. Tas bija tas pats mašīnas saspringums, un galu galā Mārtiņa dvēselē nodzisa pat šī pēdējā dzirkstīte, kas bija palikusi no agrākās dzīves. Septītās nedēļas beigās, aiz gurduma nemaz nemēģinādams pretoties, viņš devās kopā ar Džo uz ciematu un atkal juta, ka dzīvo, un nodzīvoja līdz pirmdienas rītam.
Tomēr nākamajā sestdienā Mārtiņš atkal nobrauca simt četrdesmit jūdžu, kliedēdams noguruma stingumu ar citu stingumu, kas radīja vēl lielāku nogurumu. Un tikai trešā mēneša beigās viņš trešo reizi devās Džo līdzi uz ciematu. Aizmirsies viņš atkal sāka dzīvot un dzīvodams it kā pēkšņā zibens uzplaiksnā ieraudzīja, ka ir pārvērties par kustoni — ne jau dzeršanas, bet darba dēj. Dzeršana bija tikai sekas, nevis cēlonis. Tā tikpat likumsakarīgi seko darbam, kā nakts seko dienai. Pārvērties darba lopā, viņš nekad neaizsniegs ilgotos augstumus, — viskijs iedvesa viņam šo domu, un viņš tam piekrita. Viskijs bija gudrs. Tas atklāja viņam svarīgu noslēpumu.
Mārtiņš lika atnest papīru un zīmuli, pasūtīja visiem viskiju, un, kamēr visi dzēra uz viņa veselību, viņš, atslējies pret leti, kaut ko rakstīja uz papīra.
— Telegramma, Džo, — viņš sacīja. — Izlasi!
Džo sāka lasīt, reibulī muļķīgi smīnēdams. Taču izlasītais viņu pēkšņi atskurbināja. Viņš pārmetoši paskatījās uz Mārtiņu, acīs sariesās asaras un lēni ritēja pār vaigiem.
— Vai tu mani pamet, Mārt? — viņš bēdīgi jautaja._
Mārtiņš apstiprinoši pamāja ar galvu unL pasaucis kadu
puišeli, uzdeva tam aiznest zīmīti uz telegrāfu.
— Pagaidi! — Džo stīvu mēli iesaucās. — Es grib kaut ko apdomāt.
Džo pieķērās pie letes, lai nenokristu, un Mārtiņš aplika viņam roku un viņu atbalstīja, kamēr viņš domaja.
— Uzraksti, ka'vajag divus strādniekus! — viņš pēkšņi iesaucās. — Raksti augšā!
— Kādēļ tu ej prom? — Mārtiņš vaicāja.
— Tā paša dēļ kā tu.
— Es došos jūrā. To tu nevari.
— Nē, — Džo atbildēja, — bet es kļūs par klaidoni, tas ir pat varen jauki.
Mārtiņš brīdi pētīgi vērās viņā un beidzot iesaucās:
— Dieva vārds, tev taisnība! Labāk būt par klaidoni nekā par darba lopu. Tu vismaz dzīvosi! Līdz šim tev nemaz dzīves nav bijis.
— Bija gan, — Džo izlaboja, — es reiz gulēju slimnīcā. Ar tīfu — vai es tev nestāstīju?
Kamēr Mārtiņš izlaboja telegrammas tekstu, Džo turpināja:
— Kad es gulēju slimnīcā, man nemaz negribējās dzert. Jocīgi, vai ne? Bet, kad visu nedēļu nostrādājos kā vergs, man japieliekas pilnam. Visi zina, ka pavāri dzer kā velni.. .un maiznieki arī. Tāds darbs. Nekas nelīdz. Pag, es maksašu pusi par telegrammu.
— Labi, norēķināsimies, — Mārtiņš teica, — bet tagad metīsim kauliņus, kam jāizmaksā.
— Ei, sanāk, es izmaksāju! — Džo sauca, kad viņi bija ripinājuši kauliņus uz dzērieniem nolaistītās letes.
Pirmdienas rītā Džo jau bija pārņēmis satraukums. Viņš vairs nelikās zinis nedz par galvas sāpēm, nedz par darbu. Daudz dārgo minūšu aizgāja zudumā, kamēr citkārt modrais sargs bezrūpīgi raudzījās laukā pa logu, priecādamies par sauli un kokiem.
— Skaties! — viņš iesaucās. — Tas viss pieder man! Tā ir brīvība! Es var izstiepties garšļauku zem šiem kokiem un gulēt kaut tūkstoš gadu, ja patīk. Ejam, Mārt, uzspļaujam uz visu! Kāpēc vēl jāgaida? Tā ir dīkdienības zeme, un uz turieni mans tagad paņems biļeti, tikai ne retūrbiļeti, velns parāvis.
Brīdi vēlāk, piepildīdams mazgājamo mašīnu ar netīro veļu, Džo ieraudzīja viesnīcas īpašnieka kreklu — viņš pazina tā iezīmi. Atgūtās brīvības sajūsmā viņš nometa kreklu uz grīdas un sāka mīdīt to kājām.
— Kaut tas būtu tavs cūkas purns, resnais holandieti! — viņš kliedza. — Se tev, še tev vēl un vēl, maita tāds! Lai tik kāds mēģina mani atturēt! Lai tik pamēģina!
Mārtiņš smiedamies centās viņu vest pie prāta. Otrdienas vakarā ieradās divi jauni strādnieki, un līdz nedēļas beigām Mārtiņš un Džo bija aizņemti, ierādot atnācējiem darba paņēmienus. Džo sēdēja un izrīkoja, bet pats nekā nedarīja.
— Lika pagaidīt! Ne pirksta vairs nepakustināšu! — viņš paziņoja. — Lai padzen ātrāk, tik un tā ņemšu kājas pār pleciem. Ar strādāšanu ir cauri, ļoti pateicos. Tagad braukšu preču vagonos un gulēšu zem kokiem. Ek jūs, darba vergi! Saraujiet! Svīstiet! Tas ir labi. Saraujiet un svīstiet! Un, kad nosprāgsiet, sapūsiet tāpat kā es, — vai tad nav vienalga, kā dzīvojat? Sakiet man — vai tas galu galā nav vienalga?
Sestdien viņi saņēma aprēķinu un kopā aizgāja līdz krustcelēm.
— Tu jau man līdzi klaiņot nenāksi, lai kā es mēģinātu tevi pielauzt? — Džo bezcerīgi jautāja.
Mārtiņš papurināja galvu. Viņš jau grasījās sēsties uz divriteņa. Viņi sarokojās, un Džo mirkli paturēja Mārtiņa roku savējā, sacīdams:
— Mēs vēl šai saulē tiksimies, Mārt. Tas ir kā likts. Man ir tāda jušana. Ar dievu, Mārt, dzīvo laimīgs! Tu man patīc, ellīgi patīc.
Džo bezcerīgi stāvēja ceja vidū, noskatīdamies Mārtiņam paka], kamēr tas pazuda aiz ceļa līkuma.
— Puika uz goda, — viņš nomurmināja. — Foršs puika.
Tad viņš sāka slāt gar ceļa malu līdz ūdens tvertnei, kur pie dzelzceļa uzbēruma gulēja kāds pusducis klaidoņu, gaidīdami preču vilcienu.
XIX
Rūta un viņas ģimene jau bija atgriezusies Oklendā, un Mārtiņš atkal sāka tikties ar viņu. Ieguvusi zinātnisko grādu, viņa vairs nemācījās, un viņš, darbā iztērējis visus savus miesas un dvēseles dzīvinošos spēkus, vairs nerakstīja. Abi tāpēc varēja biežāk redzēties un kļuva viens otram aizvien tuvāki.
Sākumā Mārtiņš nekā nedarīja, tikai atpūtas. Viņš daudz gulēja un daudz domāja, vispār jutās kā cilvēks, kas pēc grūtas slimības pamazām atgūst spēkus. Pirmā atspirguma pazīme bija interese par laikrakstiem, kuru viņš pamazām jau izrādīja. Drīz viņš atkal sāka lasīt, vispirms dzejoļus un romānus, bet jau pēc dažām dienām līdz ausīm iegrima sen aizmirstajā Fiskes darbā. Lieliskā veselība palīdzēja viņam atjaunināt zaudētos dzīvības spēkus, un viņš atkal atdabūja visu jaunības kaismi un spri- ganumu.
Rūta bija acīm redzami apbēdināta, kad Mārtiņš paziņoja, ka tūlīt došoties jūrā, tiklīdz būšot pilnīgi atpūties.
— Kādēļ?
— Naudas dēļ, — viņš atbildēja. — Man vajadzīga nauda jaunam uzbrukumam izdevējiem. Nauda ir kara galvenie resursi, bet šai kaujā — nauda un pacietība.
— Ja j_ums_ vajadzīga tikai nauda, kāpēc nepalikāt veļas mazgatavā?
— Tāpēc, ka mazgātava pārvērta mani kustonī. Tāds darbs pavedina uz dzeršanu.
Rūta ar šausmām pavērās Mārtiņā.
— Jūs gribat sacīt… — viņa trīcošu balsi iesāka.
Mārtiņš viegli varētu noklusēt patiesību, taču viņa daba
necieta melus, turklāt viņš atcerējās savu agrāko apņemšanos vienmēr teikt patiesību, lai notiktu kas notikdams.
— Jā, — viņš atbildēja. — Pāris reižu gadījās.
Rūta nodrebēja un pavirzījās tālāk.
— Nevienam no maniem paziņām tā nav gadījies.
— Neviens no viņiem droši vien nekad nav strādājis Šellija veļas mazgātavā Karstavotos, — Mārtiņš, rūgti iesmiedamies, sacīja. — Sviedriem vaigā tev būs savu maizi pelnīt, darbs cilvēkam nāk par labu — tā sludina sprediķotāji, un dievs redz, ka neesmu nekāds sliņķis. Bet, kas par daudz, tas par ļaunu, un veļas mazgātavā tā bija. Un tāpēc arī esmu nolēmis doties jūrā, tas būs mans pēdējais brauciens. Atgriezies es spēšu uzveikt izdevējus. Par to esmu pārliecināts.
Rūta klusēja skumīga un neapmierināta, un Mārtiņš juta, ka viņa nekad nesapratīs visu to, ko viņš pārdzīvojis.
— Kādreiz es to visu aprakstīšu grāmatā, kas sauksies «Darba pazemošana» vai «Dzeršanas psiholoģija strādnieku šķiras vidū», vai kaut kā tamlīdzīgi.
Nekad viņi nebija bijuši tik sveši viens otram kā šais dienās, neņemot vērā, protams, pirmo tikšanos. Mārtiņa vaļsirdīgā atzīšanās, kurā jautās dumpības gars, Rūtu atgrūda. Taču šī atsvešināšanās pati par sevi viņu satrieca daudz vairāk nekā tās cēlonis. Rūta tikai tagad manīja, cik tuvi viņi līdz šim bijuši, un viņai gribējās vēl ciešākas tuvības. Viņas dvēselē modās līdzjūtība un nevainīgi sapņi par Mārtiņa labošanu. Viņa vēlējās glābt šo jaunekli, kas bija nogājis no ceļa, vēlējās glābt no apkārtējās vides, glābt no viņa paša, kaut ari pret viņa gribu. Rūtai šķita, ka viņa jūt cēlu un augstsirdīgu aicinājumu; viņa nenojauta, ka aiz tā visa slēpjas greizsirdība un alkas pēc mīlestības.
Skaistajās rudens dienās viņi bieži brauca ar divriteņiem ārpus pilsētas uz saviem iemīļotajiem kalniem, kur lasīja viens otram priekšā cildenus, apgarotus dzejdarbus, kas rosināja cildenas domas. Pacietība, pašaizliedzība, uzupurēšanās, darba mīlestība, tieksme pēc kaut kā augstāka — tie bija principi, kurus netiešā veidā viņam centās iedvest Rūta, norādīdama uz savu tēvu, misteru Bat- leru un Endrjū Kārnegiju, kurš no nabaga ieceļotāju zēna bija kļuvis par «grāmatu karali», kas apgādā visu pasauli.
Mārtiņš prata novērtēt šos Rūtas centienus. Viņš tagad daudz labāk saprata Rūtas domas, un meitenes dvēsele viņam vairs nebija aiz septiņiem zieģeļiem. Viņi sarunājās un apmainījās domām kā līdzīgs ar līdzīgu. Taču radusies nevienprātība neskāra Mārtiņa mīlestību. Jaunekļa mīlestība bija kaislāka nekā jebkad, jo viņš mīlēja Rūtu tādu, kāda viņa ir, un pat viņas fiziskais trauslums Mārtiņa acīs piešķīra viņai īpašu valdzinājumu. Viņš bija lasījis par slimīgo Elizabeti Baretu, kas ilgus gadus nebija pielikusi kājas pie zemes, līdz beidzot pienāca tā neaizmirstamā diena, kad viņa slepus aizbēga ar Brauningu un stingri un lepni uzslējās kājās zem klajas debess. Mārtiņš nolēma, ka arī viņš spēj darīt Rūtas dēļ to, ko Braunings darīja savas iemīļotās labā. Taču vispirms Rūtai viņš jāiemīl. Viss pārējais jau būs pavisam viegli. Viņš dos meitenei spēku un veselību. Viņš bieži sapņoja par viņu nākamo ģimenes dzīvi, redzēja sevi un Rūtu dzīvojam ērtībās un labklājībā, kas sasniegtas ar darbu, viņi lasa un pārspriež dzejoļus, Rūta, atlaidusies uz dīvāna starp daudziem spilveniem, lasa viņam priekšā. Vienmēr viņam rādījās tieši šī aina — visas viņu dzīves simbols. Reizēm nevis Rūta, bet viņš lasīja, apskāvis viņu ap vidu, un Rūtas galva noslīgusi uz viņa pleca. Dažkārt viņi sēdēja, pieķļāvušies viens otram, un klusām lasīja grāmatu. Rūta mīlēja dabu, un Mārtiņa bagātā iztēle mainīja dekorācijas, uz kuru fona norisa šī lasīšanas aina. Viņi lasīja, gan sēdēdami ielejās, ko ieskāva stāvas klintis, gan zaļās kalnu pļavās vai pelēkās smilšu kāpās, kur pie viņu kājām risa balti putu vainagi; lāgiem viņš redzēja sevi kopā ar Rūtu kādā vulkāniskā tropu salā, kur dārdēdami gāžas lejā ūdenskritumi, radīdami trīsuļojošu miglu, kuru vēja brāzmas kā gaisīgu plīvuru aiznes līdz jūrai. Taču vienmēr uz šā dabas krāšņuma fona parādījās Mārtiņš un Rūta, nolīkuši pār grāmatu, bet pašu dabu aizēnoja otrs fons, blāvs un neskaidrs, — darbs, panākumi un materiālā nodrošinātība, kas atver viņiem visas pasaules dārgumu krātuves.
— Es ieteiktu savai mazajai meitiņai būt piesardzīgākai, — māte Rūtu kādu dienu brīdināja.
— Es zinu, par ko tu runā. Tas nemaz nav iespējams. Viņš nav …
Rūta samulsa un pietvīka — tas bija meitenes mulsums, kura pirmo reizi runa par dzīves svētajiem noslēpumiem ar mati, kas viņai bija tikpat svēta.
— Tev līdzinieks, — māte pabeidza Rūtas iesākto teikumu.
Rūta palocīja galvu.
— Es to negribēju sacīt, bet tā tas ir. Viņš ir rupjš, neaptēsts, spēcīgs … par daudz spēcīgs. Viņš nav …
Rūta saminstinājās un nevarēja turpināt. Bija pārāk neparasti runāt ar māti par šādām lietām. Un atkal māte pabeidza viņas vietā:
— Viņš nav dzīvojis īsti tikumīgu dzīvi, tu gribēji teikt.
Rūta atkal palocīja galvu, un sārtums atkal ielija viņas
vaigos.
— Jā, tā tas ir, — viņa apstiprināja. — Tā, protams, nav viņa vaina, bet viņš bieži saticies ar…
— Ar šausmīgiem cilvēkiem? Nūja, kādi draugi, tāds pats.
— Jā. Un viņš mani biedē. Reizēm mani pārņem šausmas, klausoties, cik viņš mierīgi un atklāti runā par saviem kauna darbiem, it kā tas nebūtu nekas sevišķs. Bet tā taču nedrīkst, vai ne?
Viņas sēdēja apskāvušās, un, kad Rūta apklusa, māte noglāstīja viņas roku, gaidot, lai meita atkal sāk runāt.
— Bet viņš mani briesmīgi interesē, — Rūta turpināja.
— Vispirms viņš zināmā mērā ir manā aizbildniecībā. Bez tam … viņš ir pirmais jaunais vīrietis, ar ko es draudzējos, lai gan par draugu viņu īsti nevarētu saukt; viņš ir reizē draugs un aizbilstamais. Dažreiz, kad viņš mani biedē, man šķiet, ka es rotaļājos ar buldogu kā skolniece brīvlaikā, ar lielu buldogu, kas rūc un rāda zobus un kuru katru mirkli var norauties no ķēdes.
Rūta atkal apklusa, un māte gaidīja.
— Viņš mani interesē tāpat kā .. . kā buldogs. Viņā ir daudz kā laba, bet arī daudz kā tāda, kas man liegtu izturēties pret viņu … nu, citādi. Redzi, es esmu par to visu domājusi. Viņš lādējās, smēķē, dzer, ir kāvies ar dūrēm — viņš pats man to stāstīja un pat teica, ka viņam patīkot kauties. Viņš nepavisam nav tāds vīrietis, ko es vēlētos sev… — Viņas balss aizlūza, un viņa pavisam klusi nobeidza: — … par vīru. Turklāt viņš ir pārāk spēcīgs. Manam iemīļotajam jābūt garam, slaidam, tumšiem matiem, elegantam un apburošam. Nē, nebaidies, es neiemīlēšos Mārtiņā Idenā! Tā man būtu vislielākā nelaime.
— Es jau nerunāju par to, — māte izvairīgi atbildēja.
— Vai tu par viņu tomēr esi domājusi? Sis cilvēks tev nekada ziņā nav piedienīgs … bet ja nu viņš tevī iemīlas?
— Viņš jau … viņš jau sen mani mīl! — Rūta iesaucās.
— Tas bija sagaidāms, — māte maigi sacīja. — Vai kāds, kas tevi pazīst, var tevī neiemīlēties?
— Taču Olnejs mani ienīst! — Rūta iedegās. — Un es arī viņu ienīstu!_Kad viņš man tuvojas, es jūtos kā kaķe, man gribas skrāpēties; es nojaušu, ka esmu viņam pretīga, bet, lai būtu kā būdams, man viņš katrā ziņā ir pretīgs. Taču kopā ar Mārtiņu Tdenu jūtos labi. Mani vēl neviens vīrietis nav mīlējis — «tā» nav mīlējis. Un ir tik patīkami, ja mīl «tā» … Tu zini, mīļā māmiņ, ko es gribu teikt. Ir tik patīkami apzināties, ka esi īsta sieviete. — Rūta iekļāva seju mātei klēpī un sāka elsot. — Es zinu, ka esmu liela muļķe, bet es atklāti stāstu to, ko izjūtu.
Misis Morze bija gan apbēdināta, gan iepriecināta. Viņas meita — humanitāro zinātņu bakalaure ir zudusi, pretī sēž meita — sieviete. Mēģinājums izdevies. Dīvainais tukšums Rūtas dabā aizpildīts, aizpildīts bez briesmām un bez ciešanām. Sis neveiklais matrozis veicis savu funkciju, un, lai arī Rūta viņu nemīl, viņš tomēr pamodinājis viņā sievieti.
— Viņam trīc rokas, — Rūta sacīja, kaunīgi slēpdama seju. — Tas ir tik smieklīgi un uzjautrinoši, bet man kļūst viņa arī žēl. Un, kad viņa rokas trīc pārāk stipri un acis mirdz pārāk kvēli, es sāku lasīt viņam morāli un aizrādīt uz visām viņa kļūdām. Viņš mani dievina, es zinu. Viņa rpkas un acis nemelo. Un mani tas vērš it kā vairāk pieaugušu, jau pati šī doma vien. Es jūtu, ka man pieder kaut kas, uz ko man ir visas tiesības, un es kļūstu līdzīga citām meitenēm … un … un … jaunām sievietēm. Es zinu, ka agrāk nebiju viņām līdzīga un tas tevi uztrauca. Tu gan savu uztraukumu man neizrādīji, bet es to ievēroju un gribēju, kā saka Mārtiņš Idens, «laboties».
Tie bija svēti brīži gan mātei, gan meitai, viņu acis mijkrēslī valgi spīdēja. Rūta — nevainīga, atklāta un nepieredzējusi, māte — mīloša, saprotoša, tomēr apsvērīgi pamācoša.
— Viņš ir trīs gadus jaunāks par tevi, — māte sacīja. — Viņam nav nekāda stāvokļa. Viņš nekur nestrādā un nekā nenopelna. Viņš ir ļoti nepraktisks. Ja viņš tevi mīl, viņam vajadzētu padomāt par to, kas dotu viņam iespēju un tiesības apprecēties ar tevi, nevis aizrauties ar kaut kādiem stāstiņiem un bērnišķīgiem sapņiem. Diezin vai šis Mārtiņš īdens vispār kādreiz kļūs pieaudzis. Viņam trūkst pienākuma apziņas, un viņš necenšas dzīvē kaut ko sasniegt, kā pienākas īstam vīrietim, — kādi, piemēram, ir tavs tēvs, misters Batlers un visi mūsu aprindu cilvēki, šaubos, vai Mārtiņš Idens kādreiz būs naudas pelnītājs. Taču pasaule tā iekārtota, ka nauda ir nepieciešama: bez tās nav nekādas laimes — es jau nerunāju par milzu bagātību, bet tikai par drošiem ienākumiem, lai varētu pieklājīgi dzīvot. Vai viņš … viņš nekad nav runājis par savām jūtām?
— Neviena vārda. Pat nav mēģinājis; es jau arī neļautu viņam runāt. Es taču viņu nemaz nemīlu.
— Par to es priecājos. Es gan negribētu, ka mana meita, mana skaistā un tikumīgā meita iemīlētu šadu cilvēku. Pasaulē ir tik daudz cēlu, krietnu un nesamaitatu vīriešu. Kādā jaukā dienā tu satiksi tādu un iemīlesi — un viņš iemīlēs tevi, un tu būsi ar viņu tikpat laimīga, cik es biju ar tavu tēvu. Un vienmēr jadoma par vel kaut ko…
— Ja, mamiņ?
Misis Morzes balss kļuva klusa un maiga.
— Par bērniem.
— Es … es par to esmu domājusi, — Rūta atzinās, atcerēdamās netiklās domas, kas viņai šad tad bija uzmā- kušās, un aiz kauna atkal pietvīka.
— Tieši bērnu dēļ šis misters Idens nevar būt tavs vīrs, — misis Morze zīmīgi sacīja. — Viņiem jāmanto tīras asinis, un diezin vai viņš tādas var dot. Tavs tēvs man ir stāstījis par jūrnieku dzīvi, un … un tu jau pati saproti.
Rūta satraukti paspieda mātes roku, juzdama, ka tiešām visu saprot, lai gan tas neskaidrais un briesmīgais, kas viņai tēlojās, nekādi nespēja iegūt noteiktu veidu.
— Tu zini, māmiņ, ka es nekā nedaru, neaprunājusies ar tevi, — viņa sacīja, — tikai tev reizēm pašai mani jāizjautā tā kā šodien. Es jau sen gribēju tev visu to izstāstīt, tikai nezināju, kā iesākt. Tā, protams, ir nevajadzīga kautrība, bet tev ir tik viegli man palīdzēt. Tev mani šad tad jāizvaicā, jādod man izdevība runāt. Māmiņ, tu taču arī esi sieviete. — Rūta pēkšņi gaviļaini iesaucās, pietrūkās kājās un satvēra mātes roku, tīksmi izjuzdama šo jauno, vēl neapjausto vienlīdzību viņu starpā. — Es nekad to neiedomātos, ja mums nebūtu iznākusi šī saruna.
Man vispirms vajadzēja izjust, ka esmu sieviete, lai saprastu, ka ari tu esi sieviete.
— Mēs abas esam sievietes, — teica māte, apskaudama un noskūpstīdama meitu. — Abas esam sievietes, — viņa atkārtoja, kad viņas roku rokā izgāja no istabas, satrauktas par jauno biedriskās tuvības izjūtu.
— Mūsu mazā meitiņa kļuvusi sieviete, — misis Morze pēc stundas lepni paziņoja savam vīram.
— Vai tas nozīmē, ka viņa ir iemīlējusies? — misters Morze sacīja, jautājoši paskatījies uz sievu.
— Nē, tas nozīmē, ka viņa tiek mīlēta, — sieva smaidot atbildēja. — Mēģinājums ir izdevies. Beidzot viņa pamodusies sieviete.
— Tad jāatbrīvojas no šā Idena, — īsi un lietišķi secināja misters Morze.
Taču viņa sieva pakratīja galvu.
— Tas nebūs jādara. Rūta saka, pēc dažām dienām viņš došoties jūrā. Un, kad atgriezīsies, Rūtas šeit vairs nebūs. Mēs viņu aizsūtīsim pie krustmātes Klēras. Viņai nāks par labu pavadīt gadu Austrumos — iepazīties ar citiem cilvēkiem, citu dzīvi, mainīt klimatu un apstākļus.