Mārtiņu atkal pārņēma vēlēšanās rakstīt. Stāstu un dzejoļu idejas nemitīgi dzima viņa smadzenēs, un viņš izdarīja īsus uzmetumus, lai kādreiz nākotnē tos izmantotu. Rakstīt viņš nerakstīja. Sīs bija viņa negarās brīvdienas, un viņš bija nolēmis tās veltīt atpūtai un mīlestībai, un tas pilnīgi izdevās. Viņā bija atgriezies dzīves spars, un satiekoties Rūta katrreiz atkal izjuta viņa spēka un veselības milzīgo ietekmi.
— Esi uzmanīga, — māte lieku reizi meitu brīdināja. — Vai tu pārāk bieži nesatiecies ar Mārtiņu īdenu?
Taču Rūta tikai draiski pasmaidīja. Viņa pārāk paļāvās uz sevi, turklāt Mārtiņš jau pēc dažām dienām dosies jūrā. Kad viņš atgriezīsies, viņa jau būs projām Austrumos. Tomēr Mārtiņa spēkam un veselībai bija maģiska vara. Mārtiņš zināja par Rūtas paredzamo braucienu un saprata, ka jāpasteidzas. Taču viņš nevarēja iedomāties, kā jātuvojas tādai meitenei kā Rūta. Agrākā pieredze visu vēl sarežģīja, jo meitenes un sievietes, ar kurām viņš bija
saticies, izturējās gluži citādi. Tām bija noteikts priekšstats par flirtu, mīlestību un tās izpausmi, turpretī Ruta nekā nezināja. Viņas neparastā skaidrība Martinu mulsināja, atņēma runas dāvanas un neviļus iedvesa domu, ka viņš nav Rūtas cienīgs. Bija vēl viens apstāklis, ne mazāk mulsinošs. Viņš pats līdz šim vēl nekad nebija mīlējis. Savā raibajā pagātnē viņam bija patikušas sievietes, ar dažām viņš bija pat aizrāvies, tomēr to visu nebūt nevarēja saukt par mīlestību. Viņam vajadzēja tikai nevērīgi, pavēloši uzsvilpt, un viņas atdevas. Viņam sievietes bija tikai acumirklīgas izklaidēšanās, nejaušības, tās sarežģītās spēles elements, no kādiem sastāv vīriešu dzīve, turklāt otršķirīgs elements. Turpretī tagad pirmo reizi viņš jutās bikls, apjucis, nedrošs un pazemīgs. Viņš nezināja, ko runāt, kā izturēties, apjucis no savas iemīļotās rimtās skaidrības.
Klaiņoiumos pa daudzveidīgo, mūžam mainīgo pasauli Mārtins bija iemācījies kādu modrīgu likumu: spēlējot nepazīstamu spēli, nekad nevajag izdarīt pirmo gājienu. Šis likums bija tukstoškārt apstiprinājies darbos, turklāt tas attīstīja ari novērošanas spējas. Mārtiņš iemanījās orientēties, nogaidīt, kamēr atklāsies pretinieka vājuma punkts. Tāpat ari dūru cīņā viņš vienmēr centās uziet pretinieka vājo vietu, un tad pieredze palīdzēja viņam belzt pa šo vietu, belzt nekļūdīgi.
Un tagad attiecībā uz Rūtu viņš arī nogaidīja, vēlēdamies, bet neuzdrīkstēdamies runāt par savu mīlestību. Viņš baidījās Rūtu aizvainot un nepaļāvās arī uz sevi. Taču, pašam nezinot, gāja pareizo ceļu. Mīlestība parādījās pasaulē, pirms vēl cilvēki prata runāt, un savā agrajā jaunībā tā apguva veidus un paņēmienus, kurus vairs nekad neaizmirsa. Un tieši šai primitīvajā veidā Mārtiņš iemantoja Rūtas labvēlību. Sākumā viņš to darīja neapzināti un tikai vēlāk atskārta savu rīcību un tās sekas. Mārtiņa rokas pieskāriens Rūtas rokai bija daudz ietekmīgāks nekā visi skaistie vārdi, viņa spēka tieša izjūta iedarbojās stiprāk nekā iespiestas dzejas rindas, stiprāk nekā tūkstoš mīlētāju paaudžu kvēlas tirādes. Vārdiska mīlestības izpausme vispirms satrauktu Rūtas prātu, bet rokas pieskāriens, mirkļa tuvība iedarbojās tieši uz viņas slēpto sievietes instinktu. Viņas prāts bija jauns tāpat kā viņa pati, turpretī instinkts tikpat vecs kā cil- .vēce, pat vēl vecāks. Tas bija radies tais tālajos laikos,
kad radās pati mīlestība, un tā senās gudrības spēks pārspēja visas vēlāko laiku ierašas un viltības. Tāpēc Rūtas prāts klusēja. Viņa pie tā negriezās, necentās rast izskaidrojuma tai stiprajai ietekmei, kādu Mārtiņš atstāja uz viņas dvēseli, kas tvīka mīlestības ilgās. Tas, ka Mārtiņš viņu mīl, bija skaidrs kā diena, un Rūta tīksminājās par šas mīlestības izpausmi — acu mirdzumu, roku trīsām un kvēli, kas joņiem sārtoja saulē iedegušos jaunekļa vaigus. Reizēm Rūta it kā iekairināja Mārtiņu, bet tik kautri un naivi, ka nedz viņš, nedz viņa pati to neapjauta. Viņa trīcēja līksmā sava sievišķīguma varas apziņā un kā īsta Ievas meita rada baudu, gan rotaļādamās, gan ķircinādamās ar viņu.
Mārtiņš klusēja, tāpēc ka nezināja īstos vārdus, tāpēc ka viņa jūtas bija pārāk spēcīgas, — klusēja un turpināja bikli un neveikli meklēt tuvību. Viņa rokas pieskāriens Rūtai bija tīkams, pat vairāk nekā tīkams. Mārtiņš to nezināja, bet juta, ka nav viņai pretīgs. Viņi gan paspieda viens otram roku, tikai sasveicinoties un atvadoties, tomēr pirksti bieži saskārās, turot divriteņus, sasienot grāmatas, ko ņemt līdzi kalnos, vai kopā tās pārlapojot. Ne reizi vien gadījās, ka Rūtas mati glāstīja Mārtiņa vaigu vai arī meitene mirklīgi piekļāvās viņa plecam, aizrautībā nolīkusi pār grāmatu. Rūta klusībā smējās par tām dīvainajām tieksmēm, kas viņu tad pārņēma, — lāgiem viņai, piemēram, gribējās pabužināt viņa matus; bet viņš, no lasīšanas noguris, savukārt kaisli ilgojās ielikt galvu viņai klēpī un vaļā acīm sapņot par nākotni. Agrāk piknikos Šelmondparkā vai Sicenparkā viņš bieži bija ielicis galvu kādai meitenei klēpī un saldi aizsnaudies, ļaudams meičai sargāt viņu no saules un raudzīties viņā mīlas pilnām acīm, apbrīnojot viņa lepno vienalgu pret mīlestību. Ielikt galvu meitenei klēpī Mārtiņam vienmēr bija licies visvienkāršākais pasaulē, bet tagad, skatoties uz Rūtu, viņš saprata, ka tas ir neiespējami un neiedomājami. Taču tieši šī neiespējamības un nesasniedzamības apziņa, kas viņu atturēja, Mārtiņam pašam to neapjaušot, veda pie mērķa. Savas apvaldības dēļ viņš ne reizi neradīja Rūtā baiļ- pilnu satraukumu. Kautra un nepieredzējusi Rūta nemanīja, cik bīstamas sāk izvērsties viņu tikšanās. Viņa neapzināti tiecās pēc Mārtiņa, un viņš, juzdams augam tuvību, gribēja, bet neuzdrīkstējās izšķirties.
Taču reiz viņš tomēr izšķīrās. Aizgājis pie Rūtas, viņš atrada meiteni istabā ar nolaistām štorām, viņa sūdzējās par stiprām galvas sāpēm.
— Nekas nelīdz, — viņa atbildēja uz Mārtiņa izvaicājumiem. — Pulverus nedrīkstu dzert, ārsts Holls man noliedza.
— Es jūs izārstēšu bez jebkādām zālēm, — Mārtiņš piedāvājās. — Protams, neesmu pilnīgi pārliecināts, bet, ja vēlaties, varu mēģināt. Tā ir visvienkāršākā masāža. Es to iemācījos Japānā. Japāņi taču ir pirmklasīgi masē- tāji. Vēlāk redzēju, kā to pašu dara havajieši, tikai ar drusku citādiem paņēmieniem. Viņi šo masāžu sauc par lomi-lomi. Tā reizēm iedarbojas daudz labāk nekā visas zāles.
Tiklīdz Mārtiņa rokas pieskārās Rūtas pierei, viņa atviegloti nopūtās:
— Cik labi.
Pēc pusstundas viņa iejautājās:
— Vai neesat noguris?
Jautājums bija lieks, jo viņa jau zināja atbildi. Tad Rūta, iegrimusi pusmiegā, ļāvās viņa roku remdinošajai ietekmei. No viņa pirkstiem strāvoja dziedinošs spēks, aizdzīdams sāpes, — tā vismaz viņai likās. Beidzot sāpes tiktāl pierima, ka Rūta iemiga, un Mārtiņš klusām aizgāja.
Vakara viņa piezvanīja Martinam pa tālruni.
— Es nogulēju līdz pašam vakaram, — viņa sacīja, — jūs mani pilnīgi izārstējāt, mister Iden, es nemaz nezinu, kā lai jums pateicos.
Mārtiņš aiz prieka un apmulsuma tikko spēja parunāt, un visu laiku viņa prātā plaiksnīja atmiņas par Brauningu un slimīgo Elizabeti Baretu. To, ko Braunings darīja savas iemīļotās labā, spēj darīt arī viņš, Mārtiņš Idens, Rūtas Morzes labā. Atgriezies savā istabā, viņš paņēma Spensera «Socioloģiju» un atlaidās guļus. Taču lasīt nevarēja, Mīlestība valdīja pār viņa domām, un drīz vien viņš, pašam nemanot, jau bija apsēdies pie sava tintes traipiem noraibotā galda. Sonets, ko viņš tovakar uzrakstīja, bija pirmais no piecdesmit dzejoļiem ciklā «Mīlestības soneti», kurus viņš sacerēja nākamajos divos mēnešos. Rakstot viņam neizgāja no prāta «Mīlestības soneti portugālietei», un viņš rakstīja vislabākajos apstākļos, lai rastos liels mākslas darbs, — mīlestības iedvesmā.
Tās stundas, kad netikās ar Rūtu, Mārtiņš veltīja «Mīlestības sonetiem», lasīšanai mājās vai bibliotēkās, kur viņš vērīgi pētīja nupat iznākušos žurnālus, cenzdamies izprast redaktoru izvēles noslēpumu. Tās stundas, ko Mārtiņš pavadīja kopā ar Rūtu, bija vienlīdz pilnas gan neprātīgu cerību, gan šaubu. Nedēļu pēc tam, kad Mārtiņš bija izdziedējis Rūtu no galvas sāpēm, Normans ierosināja pavizināties mēnesnīcā ar buru laivu pa Meritas ezeru, un Arturs ar Olneju šo nodomu atbalstīja. Laivu prata vadīt vienīgi Mārtiņš, tāpēc viņu lūdza uzņemties kapteiņa pienākumus. Rūta apsēdās viņam blakus pakaļgalā, bet pārējie trīs jaunekļi, nometušies uz vidus soliem, bija uzsākuši nebeidzamu strīdu par saviem studentu biedrību jautājumiem.
Mēness vēl nebija uzlēcis, un Rūta, skatīdamās zvaigžņotajās debesīs, nepārmīdama ne vārda ar Mārtiņu, pēkšņi jutās vientuļa. Viņa pavērās Mārtiņā. Vēja brāzma sazvēla laivu sāniski, viļņi apšļāca klāju, un viņš, turot vienā rokā stūres pinni, bet otrā grotburas auklu, mazliet mainīja virzienu, cenzdamies apmest līkumu ziemeļu krasta zemesragam. Mārtiņš nemanīja viņas skatiena, un Rūta pētīgi vēroja viņu, prātodama par dīvaino iedomu, kas mudina šo ar izcilām spējām apveltīto jaunekli izšķiest laiku, rakstot stāstus un dzejoļus, kuri nesniedzas pāri diletantismam un viduvējībai.
Rūtas acis slīdēja pār Mārtiņa spēcīgo kaklu, kas blāvi iezīmējās zvaigžņu gaismā, pār viņa stingri izslieto galvu, un Rūtu atkal pārņēma jau pazīstamā vēlēšanās apskaut šo kaklu. Tas pats spēks, kas likās netīkams, vienlaikus viņu arī valdzināja. Vientulības sajūta kļuva skaudrāka, un Rūtu pārņēma gurdums. Laivas šūpoņa viesa netīksmi, un viņa atcerējās, kā Mārtiņš ar vienu remdinošu pieskārienu bija klusinājis viņai galvas sāpes. Mārtiņš sēdēja blakus, cieši blakus, un laiva zvalstīdamās it kā vēl vairāk tuvināja Rūtu viņam. Pēkšņi Rūtai iegribējās pieglausties Mārtiņam, rast atbalstu, un, pirms šo vēlmi apzinājās, viņa jau tai ļāvās, piekļaudamās viņam. Varbūt vainīgas viļņu šūpas? Rūta to nezināja. Nekad ari neuzzināja. Viņa zināja tikai, ka ir pieglaudušies Mārtiņam, ka viņai tagad ir labi un mierīgi ap sirdi. Pat ja vainīgas viļņu šūpas, Rūta vairs negribēja atvirzīties no Mārtiņa. Viņa bija piekļāvusies Mārtiņam un piekļāvās arī tad, kad viņš mainīja pozu, lai viņai ērtāk sēdēt.
Tas bija neprāts, bet viņa nevēlējās par to domāt. Viņa vairs nebija agrākā Rūta, viņa bija sieviete, un viņu mudināja sievietes tieksme pēc atbalsta, — tiesa, viņa tikai viegli pieglaudās Mārtiņam, bet šī tieksme bija apmierināta. Viņa vairs nejuta noguruma. Mārtiņš klusēja. Baidījās izgaisināt burvību. Savaldība un biklums līdzēja klusēt, bet galva griezās, un domas juka. Viņš nespēja aptvert notiekošo. Tas likās pārāk brīnišķīgi, lai būtu nomods, nevis drudža murgi. Viņš tikai ar pūlēm apslāpēja neprātīgo vēlēšanos atlaist burauklu un stūri un apskaut meiteni. Taču intuīcija brīdināja, ka tas visu sabojātu, un viņš klusībā pateicās liktenim, ka rokas aizņemtas. Tomēr viņš tīšprāt palēnināja laivas gaitu, bez sirdsapziņas pārmetumiem nolaida buras, lai ilgāk ieturētu halzi uz ziemeļu krastu. Viņš zināja, ka, mainot halzi, vajadzēs pārsēsties — un viņu tuvība būs izjaukta. To visu viņš darīja veikli, arvien vairāk samazinādams ātrumu, taču neradīdams ne mazākās aizdomas strīdniekos; viņš slavēja savu grūto jūrnieka dzīvi, kas bija iemācījusi viņam prasmi pakļaut savai gribai jūru, laivu un vēju un tagad ļāva turpināt tuvību ar iemīļoto šai burvīgajā mēness naktī.
Kad pirmie mēness stari apmirdzēja viņus ar pērļainu gaismu, Rūta atvirzījās nostāk un atvirzoties juta, ka arī viņš dara tāpat. Viņiem abiem gribējās slēpt savu tuvību no citu acīm. Tai jāpaliek tikai viņu abu noslēpumam. Kaistošiem vaigiem Rūta tagad sēdēja pa gabaliņu no Mārtiņa un ar šausmām domāja par notikušo. Viņa bija izdarījusi kaut ko tādu, ko nedrīkstēja zināt nedz brāļi, nedz Olnejs. Kā tas varēja notikt? Savu mūžu viņai tā nekad nebija gadījies, lai gan viņa daudzreiz bija mēness naktīs vizinājusies laivā kopā ar jauniem vīriešiem. Viņai pat nebija radusies tāda vēlēšanās. Viņu māca kauns un neizpratne par savu pamodušos sievietību. Viņa zagšus paskatījās uz Mārtiņu, kas tobrīd bija aizņemts, griežot apkārt laivu, un gandrīz ienīda jaunekli, ka viņš pavedinājis viņu uz tik neapdomīgu un apkaunojošu rīcību. Tieši viņš, šis Mārtiņš Idens! Varbūt mātei tiešām taisnība, un viņi pārāk bieži tiekas? Rūta tūlīt stingri apņēmās, ka tā vairs nekad nenotiks, turpmāk viņa centīsies retāk redzēties ar Mārtiņu. Pat ienāca prātā aplama doma melot viņam, izdevīgā reizē, starp citu, pateikt, ka pirms mēness lēkta viņai laivā kļuvis slikti. Bet tad viņa atcerējās, ka, nodevīgajam mēnesim parādoties, viņi bija pavirzījušies tālāk viens no otra, un saprata, ka Mārtiņš viņai neticēs.
Visas nākamās dienas-Rūta bija kā apmāta; viņa vairs neanalizēja savas jūtas, vairs nelauzīja galvu par to, kas ar viņu notiek un kas viņu sagaida. Gluži kā drudzī viņa paklausīja dabas aicinājumam, gan šausminošam, gan valdzinošam. Taču viņai bija viena cieša apņemšanās, kas viesa paļāvību: neļaut Mārtiņam runāt par mīlestību. Kamēr viņš klusēs, viss būs labi. Pēc dažām dienām viņš dosies jūrā. Pat ja viņš sāktu runāt, tāpat nekas nenotiktu. Viņa taču Mārtiņu nemīl. Protams, kādu pusstundu tas viss sagādās mokas viņam un radīs nepatīkamu stāvokli viņai, jo pirmo reizi būs jāuzklausa atzīšanās mīlestībā. No šīs domas viņa kairi notrīsēja. Viņa tiešām bija kļuvusi sieviete, un vīrieši iekāroja viņas roku. Viss sievišķais viņā atsaucās šim aicinājumam. Kairās trīsas pārņēma visu viņas būtību. Galvā riņķoja viena vienīga doma kā taurenītis ap liesmu. Rūta nonāca pat tiktāl, ka iztēlojās, kā Mārtiņš viņu bildina: viņa ielika vārdus viņam mutē, bet pati vairākkārt atkārtoja savu noraidījumu, cenzdamās to iespējami mīkstināt, ņemot palīgā Mārtiņa īsto un cildeno vīrišķību. Vispirms viņam jāatmet smēķēšana. To viņa īpaši uzsvērs. Nē taču, viņa vispār neļaus viņam runāt par mīlestību. Tas ir viņas varā, un viņa to bija apsolījusi mātei. Sarkdama un trīcēdama Rūta ar nožēlu aizgainīja nepieļaujamos sapņus. Vajadzēs atlikt pirmo bildinājumu līdz daudz piemērotākam laikam, kamēr radīsies daudz piemērotāks tīkotājs.