Bija brīnum jauka rudens diena, silta un rāmi glās- maina, īsta Kalifornijas atvasaras diena ar aizplīvurotu sauli un maigu vējiņu, kas tikko saviļņoja snaudošo gaisu. Viegla, iesārta migla, it kā saausta no krāsainiem diegiem, klāja kalnu pakājes, bet to augstienes kā dūmojošs plankums sedza Sanfrancisko. Starp pilsētu un kalniem gluži kā kausēta metāla strēle blāvi spīguļoja līcis, burinieki stāvēja nekustīgi vai lēnām slīdēja līdzi gausajai straumei. Tālumā tikko saskatāms sidrabainā dūmakā slējās Tamalpaiss, Zelta Vārtu šaurā taka blāvi vizēja rieta staros. Aiz tiem pletās Klusais okeāns, palsnējs un bezgalīgs, no kura debesu pamalē cēlās bieza mākoņu blīva, kas sagubojusi stiepās uz krastu, vēstīdama ziemas tuvošanos.
Vasarai bija laiks aiziet. Tomēr tā vēl kavējās te kalnos, sabiezinādama ieleju purpurainās krāsas un zem dūmakainā guruma un pārsātības līķauta nomirdama rimti un klusām, apmierināta, ka dzīvojusi un dzīve bijusi ražena. Un starp šiem rudenīgajiem kalniem savā iemīļotajā vietā sēdēja Mārtiņš un Rūta — cieši blakus, nolīkuši pār grāmatas lappusēm; viņš lasīja skaļi, bet viņa klausījās mīlestības dzejoļus, kas bija rakstīti sievietei, kura mīlējusi Brauningu tā, kā tikai reta sieviete spēj mīlēt.
Taču lasīšana nevedās. Pārāk spēcīga bija dabas vīstošā skaistuma burvība. Zelta gadalaiks mira tāpat, kā bija dzīvojis, — skaisti un bez grēku nožēlas, un šķita, ka pat gaiss piesātināts saldkairu atmiņu gurdenās tvīk- smes. Sī gurdenā, sapņainā tvīksme pārņēma arī Mārtiņu un Rūtu, vājināja gribu, pārklāja saprāta un morāles bargajai sejai rožainu plīvuru. Mārtiņš ļāvās skurbajam gurdumam, taču joņiem viņu pāršalca ugunīga kvēle. Viņu galvas bija tuvu kopā, un, kad nejauša vēja pūsma pieglauda Rūtas matus viņa vaigam, iespiestās rindas izplūda acu priekšā.
— Jūs laikam nemaz nesekojat tam, ko lasāt, — Rūta sacīja, kad viņš pēkšņi sastomījās, nevarēdams atrast vietu, ko nupat bija lasījis.
Mārtiņš pavērās viņā gailošām acīm un, sevi nenodevis, atbildēja:
— Jūs taču arī neklausāties. Par ko bija runa pēdējā sonetā?
— Nezinu, — viņa iesmējās. — Jau aizmirsās. Nelasīsim vairs. Diena pārāk skaista.
— Mēs tagad ilgi nevarēsim braukt šurp, — Mārtiņš nopietni teica. — Jūras pusē pie apvāršņa ceļas vētras mākoņi.
Grāmata izslīdēja viņam no rokām, viņi sēdēja klusēdami un sapņainām, nekā neredzošām acīm raudzījās uz snaudošo līci. Nepagriezusies Rūta slepus paskatījās uz Mārtiņa kaklu. Kaut kāds spēks, daudz stiprāks par zemes pievilkšanas spēku, varens kā liktenis, pēkšņi pārņēma viņu. Vajadzēja pieliekties tikai vienu sprīdi, lai plecs piedurtos viņa plecam, un tas notika neatkarīgi no viņas gribas. Rūta pieskārās Mārtiņam tik viegli, kā taurenītis skar ziedu, un tūlīt samanīja otru pieskārienu, arī tikpat vieglu. Meitene juta Mārtiņa plecu piespiežamies savam plecam un notrīsam viņa augumu, šai mirklī viņai vajadzēja atrauties. Taču viņa pār sevi vairs nevaldīja. Viņa visu darīja automātiski, bez gribas ziņas, ne par ko neraizēdamās, ļaudamās līksmajam neprātam.
Mārtiņa roka sāka lēni zagties ap viņas vidukli. Viņa gaidīja mokošā saldmē. Gaidīja, pati nezinādama, ko; sirds dauzījās, lūpas nosausa un kaisa, asinis riņķoja straujāk. Apskāviens kļuva stingrāks, Mārtiņš lēnām un maigi kļāva meiteni sev klāt. Un viņa vairs nespēja ilgāk gaidīt. Aizlauzti nopūtusies, viņa, savu rīcību neapzinādamās, spēji nolaida galvu viņam uz krūtīm. Mārtiņš strauji pieliecās, un viņu lūpas sastapās.
«Tai jābūt mīlestībai,» Rūta nodomāja, uz mirkli atguvusi apziņu. «Ja tā nav mīlestība, tad tas ir pārāk apkaunojoši. Protams, tas nevar būt nekas cits kā mīlestība.» Viņa mīl šo vīrieti, kura rokas apskāvušas viņu un lūpas piespiedušās viņas lūpām. Rūta ierotījās vēl ciešāk un ērtāk viņa skavās, bet tad pēkšņi, gandrīz izrāvusies no aptvēriena, aizrautībā apvija rokas ap Mārtiņa Idena iedegušo kaklu. Piepildītās vēlmes prieks bija tik liels un skaudrs, ka nākamajā mirklī viņa, klusi ievaidoties, atlaida rokas un pusnemaņā ieslīga Mārtiņa skavās.
Viņi nebilda ne vārda, vēl ilgi nebilda ne vārda. Divas reizes viņš noliecās un noskūpstīja Rūtu, un katru reizi viņas lūpas bikli tiecās pretī un augums neviļus ieglau- dās ērtāk, tīkamāk. Viņai nebija spēka atbrīvoties, un Mārtiņš klusēdams sēdēja, turēdams viņu savās rokās un it kā aklām acīm skatīdamies uz milzīgo pilsētu, kas neskaidrām aprisēm dūmoja otrpus līča. Šoreiz viņam nerādījās nekādas vīzijas. Viņš redzēja tikai krāsas un spožus gaismas starus, siltus kā šī brīnišķā diena un kvēlus kā viņa mīlestība. Viņš noliecās pār meiteni; viņa ierunājās.
— Kad jūs mani iemīlējāt? — viņa čukstus vaicāja.
— No pirmā brīža, no paša pirmā brīža, kad jūs ieraudzīju. Jau tad jūs iemīlēju un kopš tā laika no dienas diena iemīlu arvien stiprāk. Un tagad mīlu vēl jo stiprāk… Mīļa… Esmu kā prātu zaudējis. Galva griežas no laimes.
— Cik es esmu laimīga, ka esmu sieviete, Mārtiņ … mīļais, — viņa, dziļi nopūtusies, teica.
Viņš atkal cieši apskāva meiteni un tad klusi jautāja:
— Un jus, kad jūs to sapratāt?
— Jau sen sapratu, gandrīz uzreiz.
— Tātad esmu bijis akls kā sikspārnis! — Mārtiņš iesaucās, un viņa balsī jautās nožēla. — Es to uzminēju tikai tad, kad … kad tevi noskūpstīju.
— Ne jau to es gribēju teikt. — Viņa pavirzījās mazliet tālāk un paskatījās uz Mārtiņu. — Es sen jau zināju, ka tu mani mīli.
— Un tu? — viņš vaicāja.
— Man gan tas atklājās pēkšņi. — Viņa runāja ļoti klusu, viņas acis kļuva valgas un aizplīvurojās, vaigi pie- sārta vēl košāk. — Es to nesapratu tikmēr, kamēr … kamēr tu nebiji mani apskāvis. Ne domāt nedomāju, ka es varētu ar tevi apprecēties, Mārtiņ. Kā tu manī pamodināji mīlestību?
— Nezinu. — Viņš pasmaidīja. — Laikam jau ar savu mīlestību. Mana mīlestība spētu izkausēt pat akmeni, kur nu vēl dzīvas sievietes sirdi!
— Tas viss nemaz nelīdzinās tai mīlestībai, kādu es biju iedomājusies, — viņa piepeši domīgi sacīja.
— Kādu tad tu biji iedomājusies?
— Es nedomāju, ka tā ir šāda. — Viņa mirkli raudzījās viņam acīs un tad piebilda, nolaidusi plakstus: — Es jau nekā nesapratu.
Viņam atkal gribējās Rūtu sev pieglaust, bet viņš vilcinājās, baidīdamies ar savu alkainību viņu izbiedēt, tikai roka, kas bija meiteni apķērusi, mazliet iedrebējās. Tad viņa patiecās pretī, skāviens kļuva ciešāks, un viņu lūpas atkal sakļāvās skūpstā.
— Ko teiks mani piederīgie? — viņa pēkšņā satraukumā iejautājās.
— Nezinu. Bet to varam uzzināt, kad vien gribēsim.
— Ja nu māmiņa nepiekrīt? Man bail viņai to teikt.
— Es pateikšu, — viņš drosmīgi piedāvājās. — Man liekas, es tavai mātei lāgā nepatīku, bet nekas, es viņu uzvarēšu. Tas, kas uzvarējis cīņu par tevi, spēj uzvarēt jebkuru. Bet, ja neizdosies …
— Ko tad?
— Mēs tomēr nešķirsimies. Bet es esmu pārliecināts, ka tava māte piekritīs. Viņa tevi tik ļoti mīl.
— Es negribētu lauzt viņas sirdi, — Rūta domīgi sacīja.
Mārtiņam gribējās apgalvot, ka mātēm sirds nemaz tik viegli nelūst, bet viņš tikai pateica:
— Mīlestība taču ir visdiženākais, kas vien pasaulē ir.
— Vai zini, Mārtiņ, man reizēm no tevis bail. Arī tagad baidos, kad iedomājos, kas tu esi un kāds esi bijis agrāk. Tev jābūt ļoti, ļoti labam pret mani. Neaizmirsti, ka es vēl esmu bērns! Nekad vēl neesmu mīlējusi!
— Es arī ne. Mēs abi esam bērni. Un apbrīnojami laimīgi, jo mūsu pirmā mīlestība ir abpusēja.
— Bet tas nevar būt! — viņa piepeši iesaucās, ātrām, saraustītām kustībām atbrīvodamās no Mārtiņa rokām.
— Nevar būt, ka tu … Tu taču esi bijis matrozis, un matrožiem, cik zinu …
Viņas balss ietrīcējās un aizlūza.
— Katrā ostā ir pa sievai, — viņš pabeidza. — Vai to tu gribēji teikt?
— Jā, — viņa klusi atbildēja.
— Bet tā nav mīlestība, — viņš stingrā tonī iebilda.
— Es esmu bijis daudzās ostās, bet nekad neesmu jutis nekā tāda, ko varētu dēvēt par mīlestību, līdz tam brīdim, kad satiku tevi. Iedomājies tikai, kad biju atvadījies no tevis tai pirmajā vakarā, mani gandrīz vai arestēja.
— Arestēja?
— Jā, policists nodomāja, ka esmu iereibis. Es tiešām arī biju apreibis … no mīlestības.
— Bet mēs novirzāmies no galvenā. Tu teici, ka mēs abi esot bērni, un es teicu, ka tas nevar būt.
— Es atbildēju, ka nekad vēl neesmu mīlējis, — viņš atspēkoja. — Tu esi mana pirmā mīlestība, pati pirmā mīlestība.
— Bet tu esi bijis matrozis, — viņa neatlaidās.
— Tomēr mīlēt iemīlēju tevi pirmo.
— Jā, bija taču sievietes … citas sievietes … Ak!…
Mārtiņam par lielu izbrīnu, Rūta pēkšņi sāka gauži
raudāt, un tikai ar daudziem skūpstiem un glāstiem izdevās viņu nomierināt. Mārtiņam neviļus ienāca prātā Kiplinga vārdi: «Bet savā būtībā pulkveža kundze un Džū- dija O'Greidija ir vienādas.» Viņš nosprieda, ka vispār tā ir taisnība, lai gan izlasītie romāni lika viņam domāt citādi. No šiem romāniem viņš bija guvis ieskatu, ka augstākajā sabiedrībā sievietei tuvoties drīkst vienīgi ar formālu bildinājumu. Tais aprindās, no kurām nāca viņš, meitenēm un jaunekļiem glāsti un apskāvieni bija gluži parasta tuvināšanās izpausme; taču izsmalcinātajiem augstākās šķiras pārstāvjiem šāds mīlestības atklāsmes veids, viņaprāt, likās neiespējams. Tātad romāni melo. Tas tikko bija pierādījies. Tie paši mēmie glāsti un apskāvieni atstāj vienādu ietekmi gan uz strādnieku meičām, gan augstākās sabiedrības meitenēm. Lai arī pēc stāvokļa nevienlīdzīgas, viņas tomēr bija no vienas miesas un asins — savā būtībā vienādas. Viņš arī pats varētu nonākt pie šās atziņas, ja būtu atcerējies Spenseru. Mierinot Rūtu ar glāstiem un skūpstiem, Mārtiņš tīksmi kavējās pie domas, ka pulkveža kundze un Džūdija O'Greidija ir «no vienas miesas un asins». Šī doma viņu tuvināja Rūtai, vērta meiteni pieejamāku. Viņas dievišķais augums tomēr bija no miesas un asinīm, tāpat kā viņam, tāpat kā jebkuram citam cilvēkam. Viņu laulība nebija neiespējama. Vienīgais šķērslis bija šķiru starpība, bet arī tā izpaudās tikai ārēji. To varēja pārvarēt. Viņš bija lasījis par kādu Romas vergu, kas aizticis līdz purpura togai. Ja tas tā bijis, kāpēc viņš nevarētu aiztikt līdz Rūtai? Zem skaidrības, tikumības, kultūras un garīgās izkoptības apvalka slēpās parasta sievietes daba, tāda pati kā Lisijai Konoli un visām Lisijām Konoli pasaulē. Viss, kas iespējams viņām, iespējams arī Rūtai. Viņa spēj mīlēt, spēj nīst, droši vien krīt arī histērijā; un, beidzot, viņa spēj būt arī greizsirdīga, jau ir greizsirdīga, ko nupat apliecināja viņas asaras.
— Turklāt es esmu vecāka par tevi, — Rūta negaidot sacīja un pavērās Mārtiņam acīs. — Veselus trīs gadus vecāka.
— Tomēr tu esi tikai bērns. Pēc dzīves pieredzes esmu par tevi veselus četrdesmit gadus vecāks, — viņš atbildēja.
Mīlestībā viņi tiešām bija bērni un bērnišķi naivi un neveikli arī izpauda savas jūtas, lai arī viņai bija universitātes diploms un zinātniskais grāds un viņam zināšanas filozofijā un sūra dzīves pieredze.
Dienas mirdzums apdzisa, bet viņi vēl sēdēja, runāja tā, kā parasti runā mīlētāji, mēģināja izprast lielo mīlestības brīnumu un dīvaino likteni, kas viņus savedis kopā, un cieši ticēja, ka mīl tā, kā vēl neviens pasaulē nav mīlējis. Atkal un atkal viņi atsauca atmiņā pirmo tikšanos, centās atcerēties pirmos iespaidus vienam par otru, pūlējās atkārtot, ko toreiz domājuši un izjutuši.
Rietošā saule iegrima mākoņos, kas guboja pie apvāršņa, debesu velve piesārta, un visai apkārtnei pārlija šī rožainā gaisma. Rūta sāka dziedāt: «Ardievu, jaukā diena.» Viņa dziedāja klusi un maigi, dusēdama Mārtiņa skavās, un, rokās sadevušies, viņi šobrīd tajās turēja ari viens otra sirdi.