Misis Morzei nemaz nevajadzēja ņemt talkā mātes nojautu, lai, paskatījusies uz Rūtu, visu uzminētu. Skaidrāk par vārdiem to pauda vēl arvien piesārtušie vaigi un mirdzošās acis, kurās atspulgojās prieks un uzvaras līksme.
— Kas noticis? — misis Morze jautāja, nogaidījusi, kamēr Rūta apgulstas.
— Vai tu noproti? — trīcošā balsī savukārt jautāja Rūta.
Māte neatbildējusi viņu maigi apskava un noglastīja viņas matus.
— Viņš nekā nesacīja, — viņa izdvesa. — Man nepavisam negribējās, ka tā notiktu, tāpēc es nekādā ziņā neļautu viņam runāt — bet viņš jau nekā neteica.
— Nu, ja viņš-nekā neteica, tad jau nekas nav noticis.
— Tomēr ir noticis.
— Dieva dēļ, bērns, ko tu stāsti! — māte gluži apjukusi iesaucās. — Par ko tu runā? Kas tad ir noticis?
Rūta izbrīnā pavērās mātē.
— Es domāju, ka tu jau noproti. Mēs esam saderinājušies, Mārtiņš un es!
Misis Morze sāka smieties, šais smieklos jautās satraukums un neticība.
— Bet viņš nekā neteica, — Rūta uzsvēra. — Viņš tikai mīl mani, tas ir viss. Es biju tikpat pārsteigta kā tu. Viņš nebilda ne vārda. Viņš apskāva mani, un es … es galīgi zaudēju galvu. Viņš skūpstīja mani, un es skūpstīju viņu. Citādi nevarēju. Man bija viņš jānoskūpsta. Un tad es sapratu, ka mīlu viņu.
Rūta apklusa, gaidīdama, ka māte apliecinās savu svētību ar skūpstu, bet misis Morze salti klusēja.
— Protams, tas ir briesmīgi, es saprotu, — Rūta gandrīz čukstus turpināja. — Diezin vai tu varēsi man piedot. Bet es citādi nevarēju. Līdz tam brīdim man nebija ne jausmas, ka viņu mīlu. Tikai, lūdzu, tu pati pasaki to tēvam.
— Vai nebūtu labāk tēvam vēl nekā neteikt? Es aprunāšos ar Mārtiņu Tdenu un viņamvisu izskaidrošu. Viņš sapratīs un atbrīvos tevi no dotā varda.
— Nē, nē! — Rūta iesaucās, pietrūkusies kājās. — Es negribu, lai viņš mani atbrīvo! Es viņu mīlu, un mīlēt ir tik skaisti! Es apprecēšos ar viņu — protams, ja jus atļausiet.
— Mums ar tēvu ir citi nodomi, mīļā Rūtiņ … Nē, ne, nedomā, ka mēs tev kaut ko uzspiežam. Mēs tikai gribam, lai tu apprecētos ar cilvēku no mūsu aprindam, ar īstu, cienījamu džentlmeni, ko tu pati izraudzīsies, kad iemīlēsi.
— Bet es jau mīlu Mārtiņu, — Rūta žēli iebilda.
— Mums nenāktu ne prātā ietekmēt tavu izvēli, bet tu esi mūsu meita, un mēs nedrīkstam mierīgi atļaut tev stāties laulībā ar šādu cilvēku. Uz tavu maigumu un izsmalcinātību viņš varētu atbildēt tikai ar rupjumu un neaudzinātību. Viņš tev nekādā ziņā nav piemērots. Viņš pat nevar tevi uzturēt. Mēs arī nedzenamies pēc bagātības, bet komforts un zināma labklājība taču vīram jāsagādā sievai; un mūsu meitai galu galā jāiziet pie cilvēka ar nākotni, nevis pie plika dēkaiņa, matroža, kovboja, kontrabandista, un diezin kas vēl viņš nav bijis, turklāt viņš ir vējgrābslis, un viņam nav ne mazākās pienākuma apziņas.
Rūta klusēja. Viņa saprata, ka māte runā taisnību.
— Viņš izšķiež laiku ar rakstīšanu, mēģinādams sasniegt to, ko tikai reti sasniedz visai apdāvināti un augsti izglītoti cilvēki. Vīrietim, kam padomā apprecēties, taču jāsagatavojas šādam solim. Bet viņam tas nemaz nerūp. Es jau teicu, un es zinu, ka tu man piekritīsi, ka viņam nav pienākuma apziņas. Visi jūrnieki ir tādi. Viņš nemaz necenšas taupīt un ievērot mērenību. Izšķērdība jau viņam kļuvusi par ieradumu, no kā viņš nekad netiks vaļā. Tā, protams, nav gluži viņa vaina, bet tas nekā negroza. Vai tu esi padomājusi, cik izlaidīgi viņš agrāk dzīvojis, nemaz nevarēja dzīvot citādi? Vai esi par to padomājusi? Vai tu, meitiņ, maz zini, kas ir laulība?
Rūta nodrebēja un piekļāvās mātei.
— Esmu domājusi… — Rūta labu brīdi klusēja, meklēdama vārdus. — Tas, protams, ir šausmīgi. Man grūti par to domāt. Es saprotu, ka šī mīlestība ir briesmīga nelaime, bet nekā nespēju līdzēt. Vai tu varēji neiemīlēt tēvu? Tāpat ir ar mani. Gan manī, gan viņā ir kaut kas tāds — līdz šai dienai es to nesapratu, — bet ir kaut kas tāds, kas liek man viņu mīlēt. Es nekad nedomāju, ka viņu iemīlēšu, tomēr iemīlēju, — viņa nobeidza, un viņas balsī skanēja apslāpēts uzvaras prieks.
Māte un meita vēl ilgi turpināja šo neauglīgo sarunu, līdz beidzot nosprieda pirms galīgās izlemšanas kādu laiku pagaidīt.
Sim lēmumam mazliet vēlāk tai pašā vakarā piekrita arī misters Morze, kad sieva bija atzinusies, cik kļūmīgs iznākums bijis viņas viltībai.
— Citādi nemaz nevarēja būt, — misters Morze paziņoja. — Sis matrozis ir vienīgais jaunais vīrietis, ko viņa pazīst tuvāk. Agri vai vēlu viņā bija jāpamostas sievietei. Un pamodās arī, bet, izrādās, blakus atrodas tikai tas pats matrozis! Protams, ka viņa tūlīt iemīlējās, vismaz tā iedomājās, kas galu galā ir viens un tas pats.
Misis Morze sacīja, ka mēģināšot Rūtu ietekmēt aplinkus, nevis ar tiešu pretošanos viņas gribai. Laika pietika, jo Mārtiņš patlaban nemaz nevarēja domāt par precēšanos.
— Lai abi satiekas, cik patīk, — misters Morze nosprieda. — Varu derēt — jo vairāk Rūta viņu iepazīs, jo mazāk mīlēs. Jāsagādā viņai iespēja šo puisi salīdzināt ar kādu citu. Jāaicina pie mums mājās vairāk jaunu cilvēku — sieviešu un vīriešu no mūsu aprindām, labi audzinātu un izglītotu vīriešu, kas jau kaut ko sasnieguši, jāaicina īsti džentlmeņi. Blakus viņiem šis matrozis izskatīsies pavisam citāds. Rūta ieraudzīs to patiesajā gaismā. Un galu galā viņš ir tīrais puika. Viņam tikai divdesmit viens gads. Rūta arī vēl ir bērns. Tā ir tikai bērnišķa aizraušanās, kas ar laiku pāries.
Tā arī palika. Ģimenes lokā atzina, ka Rūta un Mārtiņš ir saderinājušies, bet atklāti to nepaziņoja. Vecāki cerēja, ka tas nemaz nebūs vajadzīgs. Pats par sevi saprotams, ka saderināšanās būs ilga. Mārtiņu neskubināja mainīt dzīves veidu un meklēt darbu, neieteica atmest rakstīšanu. Ģimenes nolūks nebija veicināt Mārtiņa labošanos. Mārtiņš pats vēl lēja ūdeni uz savu nelabvēļu dzirnavām, jo tagad vismazāk domāja par noteiktu ienākumu rašanu.
— Nezinu, vai tu to atbalstīsi vai neatbalstīsi, — Mārtiņš pēc dažām dienām teica Rūtai. — Es nolēmu, ka dzīvot pie māsas man izmaksā pārāk dārgi, un gribu iekārtoties patstāvīgi. Es jau noīrēju istabiņu Ziemeļoklenda, ļoti klusā mājā, un nopirku petrolejas plītiņu — gatavošu pats.
Rūta bija sajūsmā. It īpaši viņai patika petrolejas plītiņa.
— Tāpat iesāka arī misters Batlers, — viņa sacīja.
Mārtiņš mazliet saīga, dzirdot pieminam šo cienījamo
džentlmeni, un turpināja:
— Es uzlīmēju markas uz visiem saviem manuskriptiem un atkal aizsūtīju tos izdevējiem. Šodien pārvākšos un rīt stājos pie darba.
— Tu iestājies darbā! — Rūta iesaucās, ar visu savu būtni pauzdama prieku par šo brīnišķīgo vēsti, piekļau- damās ciešāk, spiezdama viņa roku, laimīgi smaidīdama. — Un tu man nekā nestāstīji! Kas tas ir par darbu?
Mārtiņš pakratīja galvu.
— Es gribēju teikt, ka rīt atkal sākšu rakstīt. — Rūtas seja izstiepās garāka, un viņš steigšus turpināja: — Nepārproti mani. šoreiz es nenodošos nekādiem varvīkšņai- niem sapņiem. Es vados pēc vēsa, prozaiska, pavisam lietišķa aprēķina. Tas ir labāk, nekā atkal doties jūrā, un esmu pārliecināts, ka nopelnīšu vairāk par jebkuru Oklen- das kalpotāju.
Pēdējos mēnešos man bija diezgan laika daudz ko apsvērt. Es nestrādāju kā darba zirgs un gandrīz nekā nerakstīju, vismaz nekā tāda, kas domāts publicēšanai. Visu šo laiku es atdevu mīlestībai uz tevi un dažādām pārdomām. Mazliet lasīju, bet tas arī attiecas uz manām pārdomām, jo lasīju galvenokārt žurnālus. Es domāju par sevi, par pasauli, par savu vietu pasaulē un par to, kādas man ir izredzes sasniegt tādu stāvokli, kāds būtu piemērots tev. Starp citu, es izlasīju Spensera «Stila filozofiju» un atradu tur daudz kā tāda, kam ir tiešs sakars ar mani, pareizāk sakot, ar manu rakstīšanu un arī ar tiem sacerējumiem, kurus ik mēnesi iespiež žurnālos.
Un, visu to apkopojot — pārdomas, mīlestību uz tevi un lasīšanu —, esmu nolēmis kļūt par literāru amatnieku. Uz laiku atmetīšu ar roku šedevriem un rakstīšu visādus niekus: feļetonus, anekdotes, dienas notikumu aprakstus, humoristiku — visu, pēc kā ir pieprasījums. Pastāv taču aģentūras, kas vāc materiālus avīzēm, humora lappusēm un svētdienas pielikumiem. Es «uzcepšu» to, ko tiem vajag, un galvoju tev, ka sākšu gluži labi pelnīt. Ir tādi spalvas dīdītāji, kas mēnesī dabū četrsimt vai pat piecsimt dolāru. Es negribu kļūt tiem līdzīgs, bet nopelnīt vienīgi tik daudz, lai labi iztiktu, turklāt atlicinātu laiku savam darbam un mācībām, ko nevarēšu nevienā algotā darbā. Tad man būs brīvs laiks mācībām un īstam darbam. Pamazām sākšu izmēģināt spēkus pie īstiem daiļdarbiem, mācīšos un gatavošos šim uzdevumam. Zini, es pats brīnos, cik tālu jau esmu ticis. Kad pirmo reizi mēģināju rakstīt, es aprakstīju dažādus sīkus notikumus bez jebkādas izpratnes un vērtējuma. Nekādu ideju, nedz domu man nebija. Man trūka pat vārdu, ar ko varētu izteikt domas. Viss, ko pārdzīvoju, man tēlojās kā bezgala daudzas, bet nenozīmīgas ainas. Taču, kad sāku mācīties un bagātināt savu vārdu krājumu, es ieraudzīju visās šais ainās daudz kā tāda, ko agrāk nebiju pamanījis un izpratis. Un tad es sāku rakstīt īstus daiļdarbus. Es sarakstīju «Piedzīvojumu», «Prieku», «Katlu», «Dzīves vīnu», «Jautro ielu», «Mīlestības sonetus» un «Jūras dziesmas». Es vēl daudz kā tāda sarakstīšu, pat vēl labāku, bet nodošos tam tikai brīvajā laikā. Es tagad vairs nelidinos pa mākoņiem. Vispirms melnais algas darbs, tikai pēc tam šedevri. Lai tev 'pierādītu, ka man taisnība, es vakar vakarā uzrakstīju kādu pusduci joku stāstu humoristiskajiem nedēļas žurnāliem, un, kad jau taisījos gulēt, man iešāvās prātā izmēģināt roku pie komiskām kuplejām — un stundas laikā sacerēju veselas četras. Vajadzētu dabūt dolāru par katru. Nopelnīt četrus dolārus tā starp citu, taisoties gulēt, nav nemaz peļami.
Protams, šis darbs ir bezvērtīgs, garlaicīgs un apnicīgs, bet tas nav garlaicīgāks par grāmatvedību un kailu ciparu bezgalīgu skaitīšanu par sešdesmit dolāriem mēnesī— un tā līdz pašai nāves stundai. Turklāt šim darbam tomēr ir sakars ar literatūru, un tas dod man iespēju rakstīt vērtīgākus sacerējumus.
— Bet kāda jēga rakstīt šos vērtīgos sacerējumus, šos šedevrus? — Rūta jautāja. — Tu taču nevari tos pārdot.
— Es varētu… — viņš iesāka, bet Rūta viņu pārtrauca:
— No visiem darbiem, ko tu minēji un kas tev pašam liekas tik labi, vēl nav pārdota neviena rinda. Mēs nevaram dibināt savu laulību uz šedevriem, kurus neviens nepērk.
— Nu, tad mēs to dibināsim uz kuplejām, kuras pirks visi, — viņš stingri apgalvoja un apskāva Rūtu, bet viņa šoreiz nebija atsaucīga glāstiem.
— Paklausies, — viņš, tēlodams jautrību, sacīja, — tā nav māksla, bet tas ir dolārs:
Mans draugs bij vakar atnācis, Lai aizņemtos drusku variņa, Bet diemžēl es biju izgājis. Mans viesis tad gluži sapīcis Un neteicis vairs ne vārdiņa, Pat sveicināt mani nelicis, Bij aizgājis no namiņa.
Pantiņa jautrais ritms nesaderēja ar nepaļāvību, kas pamazām jautās viņa sejā. Rūta pat nepasmaidīja. Viņa raudzījās uz viņu sadrūmusi un noraizējusies.
— Varbūt par to maksā dolāru, — viņa sacīja, — bet tas ir āksta dolārs, klauna artava cirkā. Vai tu nesaproti, Mārtiņ, ka tas ir pazemojoši? Man gribētos, lai cilvēks, ko es mīlu un cienu, nodarbotos ar kaut ko nopietnāku un godājamāku nekā citu smīdināšana un muļķīga sikšņo- šana.
— Tev gribētos, lai viņš līdzinātos misteram Batle- ram? — Mārtiņš jautāja.
— Es zinu, ka tev nepatīk misters Batlers, — viņa iesāka.
— Misters Batlers ir lielisks cilvēks, — viņš pārtrauca. — Viņa vienīgais trūkums ir gremošanas traucējumi. Bet es nudien nesaprotu, kāpēc sacerēt joku stāstus vai humoristiskas kuplejas ir sliktāk nekā klapēt rakstāmmašīnu vai būt par kantora žurku. Gan viens, gan otrs ir tikai līdzeklis kāda mērķa sasniegšanai. Tu gribi, lai es kvernu pie kantora grāmatām un vēlāk kļūstu par ieverojamu advokātu vai komersantu. Taču es gribu sakt ar sīku literāru darbu un vēlāk kļūt par ievērojamu rakstnieku.
— Tur ir starpība, — Rūta neatkāpās.
— Kāda?
— Kaut vai tāda, ka tu nevari pārdot tos savus darbus, ko pats uzskati par labiem. Tu esi mēģinājis vairākkārt, bet izdevēji kā nepērk, tā nepērk.
— Dod man laiku, mīļā, — viņš lūdza. — Literārā amatniecība ir tikai pagaidu darbs, nav nekas nopietns. Dod man divus gadus. Šais divos gados es gūšu panākumus — un visus manus sacerējumus izdevēji raušus izraus. Es zinu, ko saku. Es sev ticu un apzinos, ko spēju. Es zinu, kas ir literatūra, un zinu, ar kādu draņķi šie skribenti pieķēza avīzes un žurnālus. Un es esmu pārliecināts, ka pēc diviem gadiem man pavērsies plats ceļš uz panākumiem un slavu. Komercijā karjeru es nekad netaisīšu. Uz to man sirds netiecas. Tā man liekas garlaicīga, sīkmanīga, mantrausīga un aprobežota. Katrā ziņā es tai neesmu piemērots. Tālāk par vienkāršu kantoristu es netiktu, un diezin vai mēs būtu laimīgi, dzīvojot no sīka ierēdņa algas. Tevis dēļ es gribu sasniegt vislabāko, kas vien pasaulē ir, un sasniegšu, lai tur plīst vai lūst. Sasniegšu! Ievērojams rakstnieks pelna desmitreiz vairāk nekā jebkurš misters Batlers. Vai tu zini, ka bestsellers var dot autoram ap piecdesmit tūkstošiem dolāru, reizēm pat veselus simt tūkstošus?
Rūta klusēja. Viņa bija ļoti sarūgtināta un to neslēpa.
— Vai tas ir slikti?
— Man bija gluži citādas cerības un nodomi. Es uzskatīju un arī tagad uzskatu, ka tev vislabāk būtu iemācīties stenogrāfiju — rakstīt ar mašīnu tu jau proti — un sākt jo drīzāk strādāt mana tēva kantorī. Tev ir gaišs prāts, un es esmu pārliecināta, ka no tevis iznāktu labs jurists.