Pēc tam kad Rūta bija klaji izrādījusi neticību Mārtiņa literārajām dotībām, viņa mīlestība un cieņa pret Rūtu nebūt nemazinājās. Savās «brīvdienās» Mārtiņš daudz domāja par sevi un analizēja savas jūtas. Viņš guva skaidru apziņu, ka skaistums viņam ir daudz dārgāks par slavu un slavens viņš vēlas kļūt tikai Rūtas dēļ. Vienīgi viņas dēļ viņš tik alkaini tiecās pēc slavas. Viņš ilgojās kļūt dižens pasaules acīs, lai mīļotā sieviete varētu ar viņu lepoties un atzīt par sevis cienīgu.
Mārtiņš tik kaisli mīlēja skaistumu, ka viņam kalpošana skaistumam jau sagādāja gandarījumu. Taču Rūtu viņš mīlēja vēl kaislāk. Mīlestība viņam likās visskaistākais zemes virsū. Vai tā nebija mīlestība, kas izdarīja šo milzīgo pavērsienu viņa dvēselē, pārvērzdama viņu no neaptēsta matroža par domātāju un mākslinieku? Tāpēc nav brīnums, ka mīlestība viņam likās augstāka par mākslu un zinātni. Mārtiņš jau sāka atskārst, ka prāta sfērā viņš ir stiprāks nekā viņas tēvs. Lai arī Rūtai bija akadēmiskā izglītība un humanitāro zinātņu bakalaures grāds, viņa nevarēja ne sapņot par tik dziļu pasaules, mākslas un dzīves izpratni, kādu Mārtiņš pēc viena gada bija ieguvis pašmācības ceļā.
To visu viņš zināja, bet tas nebūt neietekmēja nedz viņa mīlestību uz Rūtu, nedz Rūtas mīlestību uz viņu. Mīlestība ir pārāk skaista, pārāk cildena, un Mārtiņš, kā jau īsts mīlētājs, negribēja mīlestību aptraipīt ar kritiku. Kāds sakars mīlestībai ar Rūtas uzskatiem par mākslu, franču revolūciju un vienādām balsstiesībām? Tas viss attiecas uz prātu, bet mīlestība ir augstāka par prātu. Mārtiņš nespēja pazemot mīlestību, jo viņš to dievināja. Pēc viņa domām, mīlestība mājo visaugstākajās kalnu gālēs, tālu pāri prāta ielejām. Mīlestība ir esības kvintesence, visaugstākā dzīves saspringuma pakāpe, un ne jau katram tā lemta. No savu iecienīto filozofu mācībām Mārtiņš zināja mīlestības bioloģisko nozīmi; taču, izvērsdams plašāk šo filozofu galveno viedokli, Mārtiņš nonāca pie atziņas, ka tieši mīlestībā cilvēka organisms pilnīgi attaisno savu uzdevumu, tāpēc mīlestība jāpieņem bez jebkādiem apšau- bījumiem kā vislielākā dzīves balva. Mīlētājs Mārtiņam likās pārāka, izraudzīta būtne, un viņam patika iztēloties «dieva izredzētu, neprāta skartu mīlētāju», kura acīs nav vērtības nekādiem pasaulīgiem labumiem — nedz bagātībai, nedz zināšanām, nedz panākumiem, nedz arī pašai dzīvei un kurš «skūpsta dēļ spēj nāvē iet».
Šādas domas Mārtiņam bija ienākušas prātā arī agrāk, bet daudz ko viņš izsecināja tikai tagad. Visu šo laiku viņš nepārtraukti strādāja un dzīvoja kā spartietis, atraudamies no darba, vienīgi lai tiktos ar Rūtu. Par istabiņu, ko īrēja no portugālietes Marijas Silvas, viņš maksāja divarpus dolāru mēnesī. Portugāliete bija ķildīgas dabas atraitne, kas sūri grūti strādāja, lai pabarotu savu kuplo bērnu pulku, lāgiem slīcinādama rūpes un raizes skāņā vīnā, ko par piecpadsmit centiem pirka pagrabiņā turpat uz stūra. Sākumā Mārtiņš viņu neieredzēja — it īpaši asās mēles dēļ, bet vēlāk sāka apbrīnot sīkstumu, ar kādu viņa cīnījās par maizes kumosu. Namiņā bija četras mazas istabiņas, un vienu no tām aizņēma Mārtiņš. Otra bija viesistaba, raibais grīdceliņš tai piešķīra jautru izskatu, bet pie sienas piekārtā fotogrāfija, kurā bija redzams zarciņā viens no Marijas Silvas daudzajiem mazuļiem, radīja drūmu noskaņu. Šī istaba bija domāta tikai viesiem. Aizkari tajā vienmēr bija nolaisti, un baskājaino bērnu baram te ļava ieiet vienīgi sevišķi svinīgos gadījumos. Portugāliete gatavoja virtuvē, kur visa ģimene ēda, turpat viņa mazgāja, cietināja un gludināja veļu no rīta līdz vakaram, tikai svētdienās ne. Marija Silva mazgāja pārtikušajiem kaimiņiem veļu — tas bija viņas galvenais ienākumu avots. Guļamtelpa bija tikpat maza kā tā, ko apdzīvoja Martins, un tajā mitinājās viņa pati ar saviem septiņiem bērniem. Mārtiņam likās galīgi neizprotami, kā viņi visi tur var novietoties. Caur plāno starpsienu viņš vakaros ap gulētiešanas laiku dzirdēja kņadu — ķīviņus, spiedzienus un pīkstienus, kas atgādināja putnēnu čivināšanu. Otrs Marijas Silvas ienākumu avots bija divas govis, kuras viņa slauca divreiz dienā un kuras ganījās neapbūvētās vietās vai nelikumīgi plūca zāli gar ceļmalām; govis ganīja viens vai divi skrandaini puišeļi, īpašnieces dēli, kuru galvenais pienākums bija modri raudzīties, vai netuvojas policists.
Savā skabūzītī Mārtiņš gulēja, mācījās, rakstīja un saimniekoja. Pie vienīgā loga, kas izgāja uz šauru lieveni, stāvēja virtuves galds, kas noderēja gan par rakstāmgaldu, gan bibliotēku, gan balstu, kur uzlikt rakstāmmašīnu. Gulta, kas bija novietota gar pretējo sienu, aizņēma divas trešdaļas no visas istabas. Blakus galdam stāvēja kribuļains skapītis, kas acīmredzot bija izgatavots, domājot vairāk par peļņu nekā lietderību, un plānā lakas kārtiņa, kas to klāja, bija viscaur atlupusi. Skapītis stāvēja vienā kaktā, bet otrā bija ierīkota virtuve — ziepju kaste, uz kuras uzlikta petrolejas plītiņa un kurā glabājās trauki un virtuves piederumi, pie sienas plaukts produktiem un blakus uz grīdas spainis ar ūdeni. Istabiņā nebija krāna, tālab pēc ūdens Mārtiņam vajadzēja iet uz virtuvi. Tais dienās, kad vārot istabiņā saradās daudz tvaika, skapīša lakojums nolupa krietni vairāk. Virs gultas Mārtiņš bija pakāris divriteni. Sākumā viņš bija turējis to pagrabā, bet Silvu atvases tūlīt noskrūvēja pedāļus un sadurstīja riepas, tad Mārtiņš uznesa divriteni augšā un novietoja šaurajā lievenītī, līdz kādu nakti dienvidrīteņa lietus gāz- mas to galīgi sagandēja. Galu galā, lai saglabātu div-r riteni, Mārtiņš to iestūma istabā un pakāra pie griestiem.
Nelielā sienas skapītī Mārtiņš glabāja drēbes un tas grāmatas, kuras vairs nevarēja sakraut nedz uz galda, nedz zem galda. Lasīdams Mārtiņš bija paradis izdarīt atzīmes, taču piezīmju sakrājās tik daudz, ka vajadzēja izvilkt istabā virves un ar spīlītēm piestiprināt pie tām burtnīcas gluži kā vēju žāvēšanai. Pārvietoties istabā kļuva visai grūti. Viņš nevarēja atdarīt durvis, vispirms neaizvēris skapja durvis, un otrādi. Pāriet pāri istabai taisnā līnijā nekādi nebija iespējams. No durvīm līdz gultai vajadzēja iet līčločiem, un tumsā Mārtiņš vienmēr kaut kam uzgrūdās virsū. Ja bija laimīgi izdevies tikt garām gan ieejas, gan skapja durvīm, vajadzēja spēji cirsties pa labi, lai neuzdurtos virtuves kastei, pēc tam pagriezties pa kreisi, lai apietu gultu, bet mazākajā novirzē no šā kursa slēpās draudi atsisties pret galdu. Pēc šās manevrēšanas varēja iebraukt kanālā, kura viens krasts bija gulta, bet otrs — galds. Bet, kad vienīgais krēsls stāvēja savā vietā — pie galda, šis kanāls nebija kuģojams. Kad krēslu nelietoja, tas tika iecelts gultā; starp citu, Mārtiņš bieži gatavoja sēžot, jo, kamēr vārījās ūdens, viņš lasīja grāmatu, līdz iemanījās tiktāl, ka paspēja izlasīt pāris lappušu, arī cepot gaļu. Virtuves kakts bija tik mazs, ka Mārtiņš nepieceļoties varēja aizsniegt visu nepieciešamo. Gatavot ēdienu sēžot bija pat ērtāk; stāvēdams Mārtiņš visu laiku aizsedza sev gaismu.
Mārtiņš prata pagatavot daudz ēdienu, kas bija vienlaikus lēti un barojoši, turklāt viņa lieliskais kuņģis sagremoja itin visu. Viņa galvenais uzturs bija zirņu vira, kartupeļi un lielās, brūnās pupas, pagatavotas meksikāņu gaumē. Arī rīsi, ko Mārtiņš prata izvārīt tā, kā neprot neviena amerikāņu namamāte, parādījās galdā vismaz reizi dienā. Sviesta vietā Mārtiņš zieda uz maizes žāvētu augļu ievārījumu, jo žāvēti augļi bija daudz lētāki nekā svaigi. Šad tad viņš atļāvās bifšteku vai zupu no kauliem. Divreiz dienā viņš dzēra kafiju bez piena vai krējuma, vakarā tēju, un kā viena, tā otra bija lieliski pagatavota.
Mārtiņam gribot negribot vajadzēja būt taupīgam. «Brīvdienas» bija aprijušas gandrīz visu, kas nopelnīts veļas mazgātavā, un savu «maizes darbu» viņš bija aizsūtījis tik tālu, ka atbildi varēja saņemt tikai pēc vairākām nedēļām. Viņš dzīvoja kā vientuļnieks un strādāja par trijiem, tikai retumis izraudamies, lai apciemotu Ģertrūdi vai redzētos ar Rūtu. Tāpat kā agrāk, Mārtiņš gulēja tikai piecas stundas, un vienīgi viņa dzelzs veselība līdzēja viņam izturēt deviņpadsmit stundu saspringta darba. Mārtiņš nezaudēja nevienu mirkli. Pie spoguļa viņš piekāra zīmītes ar dažu vārdu nozīmes izskaidrojumu un izrunas apzīmējumu, lai ģērbjoties, skujoties, sukājot matus, tos iegaumētu. Tādas pašas zīmītes karājās pie petrolejas plītiņas, un viņš iemācījās tās no galvas, vārīdams ēdienu vai mazgādams traukus. Jaunas zīmītes vienmēr nomainīja vecās. Lasot uzdūries nepazīstamam vārdam, viņš tūlīt sameklēja to vārdnīcā un uzrakstīja uz zīmītes, ko piesprauda pie spoguļa vai pie sienas. Viņš bija piebāzis pilnas kabatas ar zīmītēm un pārlasīja tās, ejot pa ielu vai gaidot savu kārtu skārnī vai pārtikas veikalā.
Šai ziņā Mārtiņš neapstājās pusceļā. Lasīdams tādu autoru darbus, kuri guvuši panākumus, viņš atzīmēja stila īpatnības, sižeta risinājumu, notikumu atklāsmi, izteiksmes veidu, salīdzinājumus, epigrammas — visu, kas varētu būt veicinājis viņu sekmes. To visu viņš pierakstīja un izpētīja. Viņš nekā neatdarināja. Viņš tikai meklēja principus. Viņš sastādīja garu garos sarakstus, uzskaitīdams ietekmīgus un mākslinieciskus literārus paņēmienus, ko bija ievērojis dažādiem rakstniekiem, un tas deva viņam iespēju izdarīt vispārēju secinājumu par literāra paņēmiena būtību, un, atmetis šo rakstnieku manieri, izstrādāja pats savus paņēmienus, jaunus un oriģinālus, un iemācījās tos lietot ar svaru un mēru. Tāpat viņš savāca un pierakstīja trāpīgus un gleznainus teicienus no ikdienas valodas, teicienus, kas svilināja kā uguns vai maigi glāstīja dzirdi, spilgti izdalīdamies parastās tērgāšanas vienmuļīgajā tuksnesī. Mārtiņš vienmēr un visur meklēja principus, kas ir kādas parādības pamatā. Viņš centās saprast, kā rodas attiecīga parādība, lai pats to varētu radīt. Viņš neapmierinājās ar skaistuma daiļā vaiga apjūsmo- šanu vien. Savā pieblīvētajā skabūzītī, kur ēdienu smaržas jaucās ar saimnieces bērneļu klaigām, viņš, gluži kā ķīmiķis laboratorijā, mēģināja sadalīt skaistumu sastāvdaļās, lai izprastu tā uzbūvi un vēlāk pats spētu radīt skaistumu.
Pēc savas dabas Mārtiņš varēja strādāt tikai apzinīgi. Viņš nevarēja strādāt akli, taustoties pa tumsu, nezinot, kas iznāks, paļaujoties vienīgi uz nejaušību vai sava talanta zvaigzni. Gadījuma panākumi viņu neapmierināja. Viņš gribēja zināt visus «kā» un «kāpēc». Viņam bija gaišs, loģisks prāts, un, sākdams stāstu vai dzejoli, viņš jau skaidri iztēlojās beigas un turēja atmiņā sava sacerējuma plānu. Pretējā gadījumā pūles neattaisnojās. Taču viņš pienācīgi novērtēja tos nejaušos vārdus un teicienus, kas pēkšņi iešāvās prātā un vēlāk godam izturēja pārbaudi, nevis mazinādami, bet pat veicinādami daiļdarba skaistumu un vienotību. Šādu atradumu priekšā viņš apbrīnā nolieca galvu, noskārzdams, ka tos darinājis kāds augstāks radošs spēks, kas stāv pāri cilvēka saprašanai. Meklēdams skaistumu un cenzdamies to izdibināt līdz pašiem pamatiem, Mārtiņš saprata, ka skaistumā ir kaut kas noslēpumains, kam vēl nav piekļuvis neviens cilvēks. Viņš zināja, kaut vai no Spensera rakstiem, ka lietu visdziļākajā būtībā cilvēks nespēj ietiekties un skaistuma noslēpums ir tikpat neizdibināms kā dzīves noslēpums, varbūt vēl brīnumaināks, jo skaistums un dzīve dīvainā kārtā savijas kopā un cilvēks ir tikai daļiņa no šā savijuma, kas radīts no saulstariem, zvaigžņu putekļiem un vēl kaut kābrīnumaina.
So pārdomu ietekmē Mārtiņš reiz sacerēja rakstu — «Zvaigžņu putekļi», kurā šaustīja nevis kritikas principus, bet principiālus kritiķus. Tas bija lielisks, dziļu domu bagāts, filozofisks raksts, kam strāvoja cauri viegls humors. Starp citu, žurnāli to tikpat ātri noraidīja, cik ātri tas bija uzrakstīts. Taču Mārtiņš, atbrīvojies no urdošajām domām, mierīgi turpināja savu ceļu. Viņš jau sen bija radis iepriekš krietni un vispusīgi apsvērt darba ideju un tikai tad sēsties pie rakstāmmašīnas. Mārtiņu pārāk nesarūgtināja tas, ka ne rindiņa no viņa darbiem līdz šim vēl nav iespiesta. Rakstīšana viņam bija sarežģīta domāšanas procesa pēdējais posms, pēdējais mezgls, kas sasaistīja kopā atsevišķus domu pavedienus, savāktos faktus un atzinumus. Sacerējis rakstu, viņš atbrīvoja savā galvā vietu jaunām idejām un problēmām. Galu galā tas bija kaut kas līdzīgs plaši izplatītajam paradumam laiku pa laikam «atvieglot sirdi», kurš reizēm palīdz cilvēkiem pārciest un aizmirst īstas vai iedomātas bēdas.