Ritēja nedēļas. Nauda Mārtiņam pamazām izsīka, bet izdevēju čeku kā nebija, tā nebija. Visi lielie manuskripti atgriezās atpakaļ, arī «ejošie» darbi nepieredzēja nekā labāka. Mazajā virtuvītē vairs netika gatavoti dažādi ēdieni. Mārtiņam bija atlicis vēl pusmaisiņš rīsu un žāvēti aprikozi, un ar šo lieso barību viņš iztika piecas dienas. Pēc tam viņš nolēma izmantot kredītu. Pārtikas preču tirgotājs portugālis, kam Mārtiņš līdz šim bija maksājis skaidrā naudā, pārtrauca izsniegt produktus, kad rēķins sasniedza ievērojamu summu — trīs dolārus un astoņdesmit piecus centus.
— Jūs redzēt, — tirgotājs sacīja, — jūs neatrast darbu, es pazaudēt naudu.
Mārtiņš nekā nevarēja iebilst. Tirgotājs sprieda pilnīgi loģiski. Raugoties no veikalnieka viedokļa, diezin vai būtu pareizi dot preces uz parāda jaunam, spēcīgam strādnieku puisim, kas aiz slinkuma nemeklē darbu.
— Būs strādāt, būs ēst, — tirgotājs pamācīja, — nav strādāt, nav ēst.
Un, lai pierādītu Mārtiņam, ka šādi rīkojas tikai veikala interesēs, portugālis piebilda:
— Abi iedzert. Pa viena glāze. Es maksā. Es — draugs, tu — draugs.
Draudzības labā Aiārtins izdzēra glāzīti un likās gulēt bez vakariņām.
Augļus Mārtihs pirka citā veikalā, kura īpašniekam amerikānim nebija tik stingri komerciāli principi, tas atļāva Mārtiņam iepirkties uz parada līdz pieciem dolāriem un pēc tam kļuva nepielūdzams. Maiznieks izbeidza dot uz parāda pēc diviem un miesnieks — pēc četriem dolāriem. Saskaitījis kopā visus parādus, Mārtiņš dabūja kopsummu — četrpadsmit dolāru un astoņdesmit piecus centus. Pienāca kārta samaksāt arī par rakstāmmašīnu, bet Mārtiņš nolēma, ka divus mēnešus var to lietot uz kredīta, kas parādam pievienos vēl astoņus dolārus. Kad paies arī šis laiks, visas kredīta iespējas būs izmantotas.
Pēdējais pirkums sakņu veikalā bija maiss ar kartupeļiem, un veselu nedēļu Mārtiņš trīsreiz dienā ēda tikai kartupeļus. Laiku pa laikam viņš pusdienoja pie Rūtas un tā mazliet stiprināja savus spēkus, lai gan izjuta Tantala mokas, raudzīdamies uz daudzajiem gardajiem ēdieniem un pieklājības pēc atteikdamies tos vēlreiz nobaudīt. Dažkārt, pārvarējis kaunu, Mārtiņš pusdienu laikā ieradās pie savas māsas Ģertrūdes un ēda tik, cik uzdrīkstējās, starp citu, vairāk nekā pie Morzēm.
Tomēr viņš diendienā turpināja neatlaidīgi rakstīt, un diendienā pastnieks nesa atpakaļ noraidītos manuskriptus.
Nebija vairs naudas pastmarkām, un atpakaļ atsūtītie manuskripti kaudzē krājās zem galda. Pienāca diena, kad viņš četrdesmit stundu nebija licis mutē ne kumosa. Ar pusdienām pie Morzēm viņš vairs nevarēja rēķināties, jo Rūta kopš divām nedēļām bija aizbraukusi uz Sanrafaelu, bet pie māsas Mārtiņš kaunējās iet. Un, lai neveiksmju mērs būtu pilns, pastnieks todien atnesa atpakaļ uzreiz piecus manuskriptus. Tad Mārtiņš paņēma mēteli, aizgāja uz Oklendu un vēlāk atgriezās bez mēteļa, toties ar pieciem dolāriem kabatā. Katram veikalniekam viņš samaksāja pa dolāram, un viņa virtuvē atkal čurkstēja gaļa ar sīpoliem, smaržoja kafija un parādījās liels pods ar žāvētām plūmēm. Mārtiņš paēdis piesēdās pie galda, un līdz pusnaktij bija sacerēts jauns raksts ar nosaukumu «Augļošanas vara». Beidzis rakstīt, viņš to pasvieda zem galda, jo no pieciem dolāriem nekas nebija palicis pāri un markas nopirkt nevarēja.
Mārtiņš ieķīlāja arī pulksteni, pēc tam — divriteni; ietaupījis uz pārtiku, viņš nopirka markas un atkal aizsūtīja visus savus manuskriptus. Lielu vilšanos viņam sagādāja «ejošie» sacerējumi. Neviens tos nepirka. Salīdzinājis savus sacerējumus ar tiem, ko iespieda avīzēs vai nedēļas un mēneša izdevumos, Mārtiņš joprojām atzina, ka viņš raksta labāk, tomēr nevar pārdot nevienu rindu. Tad viņš uzzināja, ka pastāv īpašas asociācijas, kas piegādā avīzēm lielā vairumā tā saucamo «kroniku» materiālus, un aizsūtīja vienai no šīm asociācijām dažas savas piezīmes, taču saņēma tās atpakaļ līdz ar iespiestu blanku, kurā bija paziņots, ka materiālus asociācijai vāc štata darbinieki.
Kādā jaunatnes žurnālā Mārtiņš uzgāja garu garās slejas ar anekdotēm un īsiem stāstiņiem. Vēl viena iespēja nopelnīt naudu! Taču arī te viņu piemeklēja neveiksme — visu, tāpat kā līdz šim, atsūtīja atpakaļ. Vēlāk, kad Mārtiņam tas vairs nebija svarīgi, viņš uzzināja, ka šo vielu parasti sagādā paši redakciju darbinieki, lai palielinātu savu algu. Humoristiskie nedēļas žurnāli atsūtīja atpakaļ viņa jokus un kuplejas; noietu nerada arī vārsmotie feļetoni, ko viņš aizsūtīja lielajiem žurnāliem. Vēl atlika avīžu feļetoni. Mārtiņš skaidri zināja, ka var uzrakstīt daudz labākus feļetonus par tiem, kurus iespiež. Sameklējis divu avīžu sindikātu adreses, viņš pārplūdināja tos ar feļetoniem. Uzrakstījis divdesmit īsu stāstiņu, no kuriem neviens netika ievietots, Mārtiņš meta mieru. Tomēr viņš diendienā lasīja periodikā bērnu stāstiņus un feļetonus, ko nemaz nevarēja salīdzināt ar viņa mēģinājumiem šai žanrā. Izmisumā Mārtiņš beidzot sāka domāt, ka, savu darbu hipnotizēts, zaudējis kritikas spējas un vairs nevar pareizi novērtēt savu daiļradi.
Necilvēciskā izdevniecību «zobratu ierīce» ritmiski turpināja darbu. Mārtiņš uzlīmēja markas savu manuskriplu aploksnēm, iemeta pastkastītē, un pēc trim četrām nedēļām ieradās pastnieks un atnesa manuskriptus atpakaļ. Acīmredzot redakcijās tiešām nebija neviena dzīva cilvēka. Bija tikai lieliski saskaņoti un labi ieeļļoti automāti. Nonācis pilnīgā izmisumā, Mārtiņš jau sāka šaubīties, vai tādi redaktori vispār ir. Neviens no tiem nebija devis nekādu dzīvības zīmi, turklāt tas apstāklis, ka visi viņa darbi tika noraidīti bez jebkāda paskaidrojuma, it kā apstiprināja domu, ka redaktors ir kaut kāds mīts, ko radījuši un saglabā burtliči, iespiedēji un avīžnieki.
Stundas, ko viņš aizvadīja ar Rūtu, bija vienīgās laimīgās viņa dzīvē, bet arī ne vienmēr. Alkas, kas viņu nemitīgi satrauca, sāka mocīt vēl vairāk, kopš Rūta atzinās mīlestībā, taču viņa palika tikpat nepieejama kā agrāk. Mārtiņš bija lūdzis, lai viņa pagaida divus gadus, bet laiks aizritēja, un viņš vēl nekā nebija sasniedzis. Turklāt Rūta acīmredzot neatzina viņa nodarbošanos. Viņa gan par to atklāti nerunāja, toties aplinkus lika saprast skaidrāk nekā ar vārdiem. Viņa nedusmojās, tikai izrādīja neatzinību, lai gan sieviete ar skarbāku raksturu droši vien dusmotos, ka viņai tiek sagādāta tikai vilšanās. Viņa jutās vīlusies, ka cilvēks, ko viņa nolēmusi pārveidot, neļaujas pārveidoties. Sākumā viņš bija licies diezgan padevīgs materiāls, bet tad pēkšņi iecirtās un negribēja kļūt līdzīgs nedz misteram Morzem, nedz misteram Batleram.
Cildenāko un vērtīgāko Mārtiņā viņa nepamanīja vai, vēl ļaunāk, nesaprata. Sis cilvēks, kas bija tik elastīgs, ka spēja pielāgoties jebkuriem dzīves apstākļiem, Rūtai likās tiepīgs un stūrgalvīgs, jo viņa nevarēja iespiest to savā šaurajā būrītī, vienīgajā, ko atzina par labu. Rūta nespēja sekot Mārtiņa domu lidojumam, un, kad viņš sasniedza viņai nepieejamus augstumus, viņai šķita, ka jauneklis maldās. Neviens no viņas paziņām nekad nebija izteicis domu, ko viņa neizprastu. Tēva, mātes, brāļu, pat Olneja domu gaita viņai vienmēr bija skaidra; tāpēc, nesaprazdama Mārtiņu, viņa uzskatīja, ka tā ir Mārtiņa vaina. Atkārtojās sensenā traģēdija, kas raksturīga vien- patnim, kurš mēģina labot pasauli.
— Tu esi radusi izrādīt cieņu visam, kas atzīts par cieņas vērtu, — Mārtiņš reiz teica, strīdoties ar Rūtu par Prapsu un Vandervoteru. — Es piekrītu, ka viņi ir drošas un ievērojamas autoritātes, viņus uzskata par labākajiem literatūras kritiķiem Savienotajās Valstīs. Ikviens skolotājs raugās uz Vandervoteru kā uz amerikāņu kritikas vadoni. Bet es izlasīju viņa rakstus, un tie man likās visspožākais tukšvārdības paraugs. Viņš ir īsts pliekanu frāžu kalējs. Un Prapss nav labāks. «Hemloks Mosess», protams, ir uzrakstīts lieliski. Pat katrs komats ir savā vietā, taču vispārējais tonis — ak! — cik svinīgs un pacilāts. Tāpēc jau viņam maksā vairāk par visiem. Kaut gan, lai dievs man piedod šo nekaunību, viņš patiesībā nemaz nav kritiķis. Anglijā prot labāk kritizēt. Bet lietas būtība ir tāda, ka mūsu kritiķi visu laiku spēlē populārus motīvus, un tie skan tik jauki, tik pacilāti, tik augsti tikumiski. Viņu kritiskie raksti man atgādina svētdienas sprediķus. Viņi visādi atbalsta jūsu angļu filoloģijas profesorus, un šie profesori savukārt atbalsta viņus. Taču viņu pauros nav nevienas oriģinālas domas. Viņi zina tikai to, kas ir vispāratzīts, un piedevām arī viņi paši ir vispāratzīti. Viņi ir tukšgalvji, un visas atzītās idejas pielīp viņiem tikpat viegli kā etiķetes uz alus pudelēm. Viņu galvenais uzdevums ir izskaust augstskolu jauniešiem jebkuru spilgtu, oriģinālu domu un likt viņiem spriest pēc noteikta pieņēmuma.
— Bet man liekas, — Rūta iebilda, — ka es nonāku tuvāk patiesībai, paliekot pie vispāratzītā, nekā tu, brukdams virsū autoritātēm kā Dienvidjūras salu mežonis svēto tēliem.
— Mežoņu svēto tēliem taču bruka virsū misionāri, — Mārtiņš iesmējās. — Bet diemžēl visi misionāri aizbraukuši uz pagānu zemēm — un te nav palicis neviena, kas satriektu vecos elkudievus Vandervoteru un Prapsu.
— Un līdz ar to arī visus universitātes profesorus, — Rūta papildināja.
Mārtiņš strauji papurināja galvu.
— Nē. Zinātņu profesoriem jāpaliek. Viņi tiešām veic diženu darbu. Turpretī no angļu filoloģijas profesoriem, šiem papagaiļiem ar mikroskopiskajām smadzenītēm, deviņas desmitdaļas derētu aiztriekt ratā!
Tik barga attieksme pret profesoriem Rūtai likās zaimojoša. Viņa neviļus salīdzināja patīkamos, zinātniskiem grādiem apbalvotos, eleganti ģērbušos profesorus, kuri runāja apvaldītā balsī un no kuriem dvesmoja izsmalcināta kultūra, ar šo neciešamo jauno puisi, ko viņa nez kāpēc mīlēja, bijušo matrozi slikti pieguļošā uzvalkā, spēcīgiem muskuļiem, kuri liecināja par rupju fizisku darbu; Rūtu kaitināja neparastais uzbudinājums, ar kādu Mārtiņš runāja, kad iekaisa strīdā, reizēm galīgi zaudēdams savaldu. Profesori vismaz saņem labas algas un ir — jā, to gribot negribot vajadzēja atzīt — īsti džentlmeņi, kamēr Mārtiņš nevar nopelnīt ne penija un pat tagad nemaz neatgādina džentlmeni.
Rūta pat neapsvēra nedz Mārtiņa izteikumus, nedz to pamatojumus. Tas, ka tie nav pareizi, ir pats par sevi saprotams, salīdzinot dažas ārējās pazīmes. Profesoru spriedumi neapšaubāmi ir pareizi, jo viņi gūst dzīvē panākumus, turpretī Mārtiņš aplam spriež par literatūru tāpēc, ka nevar pārdot nevienu no saviem sacerējumiem. Lietojot Mārtiņa paša izteicienu, viņiem «veicas», bet viņam neveicas. Vai viņš maz spēj pareizi spriest par literatūru, viņš, kas nupat bija stāvējis šai pašā istabā nosarcis un apjucis, neveikli sasveicinādamies, bailīgi lūkodamies apkārt, lai ar savu zvalstīgo gaitu neapgāztu kādu greznum- lietiņu, jautādams, vai Svinberns jau sen miris, un muļķīgi lielīdamies, ka ir lasījis «Ekselsioru» un «Dzīves psalmu».
Tā Rūta glužj neviļus pati apstiprināja savu bijību pret autoritātēm. Mārtiņš ļoti labi saprata viņas domu gaitu, taču atturējās iedziļināties. Viņš mīlēja Rūtu, lai kādi būtu viņas uzskati par Prapsu un Vandervoteru vai angļu filoloģijas profesoriem, tomēr viņš arvien vairāk pārliecinājās, ka pastāv tādas prāta un zināšanu jomas, kuras viņai ir pilnīgi neaptveramas un kuru esamību viņa pat nenojauš.
Rūta turpretī uzskatīja, ka Mārtiņš nekā nesaprot no mūzikas, un viņa spriedumus par operām atzina ne vien par nesaprātīgiem, bet par tīši aplamiem.
— Kā tev patika? — reiz vaicāja Rūta, kad viņi nāca mājās no operas.
Pēc vesela mēneša stingras taupības, atraujot sev maizes kumosu, viņš bija atļāvies aizvest Rutu uz operu. Velti izgaidījusies, ka Mārtiņš pats sāks runāt par izrādi, kas Rūtu bija aizrāvusi un stipri saviļņojusi, viņa beidzot nolēma jautāt.
— Man ļoti patika uvertīra, — viņš atbildēja. — Ta bija lieliska.
— Jā, bet pati opera?
— Opera arī, tas ir, orķestris. Protams, būtu vēl labak, ja visi tie āksti stāvētu mierīgi vai pavisam aizietu no skatuves.
Rūta bija pagalam pārsteigta.
— Vai tu runā par Tetralani un Barillo? — viņa jautāja.
— Arī par viņiem, par visu to bandu.
— Tie taču ir slaveni mākslinieki!
— Vienalga, ar savu stulbo ākstīšanos viņi tikai sabojā mūziku.
— Vai tiešām tev nepatīk Barillo balss? — Rūta iesaucās. — Viņš esot otrais pēc Karuzo.
— Kā ne, patīk un Tetralani patīk vēl labāk. Viņai ir apbrīnojama balss, cik es saprotu.
— Bet… bet… — Rūta meklēja vārdus. — Tad es nesaprotu, ko tu domā. Tu apbrīno viņu balsis, bet runā, ka viņi sabojā mūziku.
— Jā, tieši tā. Es daudz ko dotu, lai dzirdētu viņus koncertā, un dotu vēl vairāk, lai nedzirdētu viņus, kad spēlē orķestris. Acīmredzot es esmu neglābjams reālists. Lieli dziedoņi ne vienmēr ir lieli aktieri. Protams, ir skaisti, pat ļoti skaisti, kad Barillo eņģeļa balsī dzied mīlas āriju un Tetralani atbild vēl eņģeliskākā balsī, un to visu pavada spēcīga, daudzkrāsaina orķestrācija. To es neapstrīdu. Es to pat apgalvoju. Bet viss iespaids ir pagalam, līdzko paskatos uz Tetralani, kas ir gandrīz sešas pēdas gara un simt deviņdesmit mārciņas smaga, un viņai blakām mazais Barillo, cik garš, tik plats, kalēja pleciem, un kā viņi abi ieņem mākslotas pozas, tver pie krūtīm un plātās ar rokām gluži kā trako nama iemītnieki. Un man ir jāiedomājas, ka šī mīlas aina notiek starp slaidu, daiļu princesi un jaunu, skaistu princi! Nē, pret to es iebilstu! Tas ir stulbi! Tas ir muļķīgi! Tas ir nedabiski! Jā, tur ir tā vaina. Tas ir nedabiski. Vai tiešām kāds šādi atzīstas mīlestībā? Ja es tev tā atzītos, tu droši vien man iecirstu pļauku!
— Tu nesaproti, — Rūta iebilda. — Ikviens mākslas veids ir ierobežots. (Viņa atcerējās lekciju par mākslas nosacītību, ko nesen bija klausījusies universitātē.) Glezniecībā, piemēram, ir divas dimensijas, tomēr jāatzīst, ka rodas ilūzija par trešo dimensiju, ko paver gleznotāja mākslas spēks. Rakstniecībā šis visvarenais un viszinošais ir autors. Mēs taču atzīstam, ka autoram ir tiesības atklāt varoņu visslēptākās domas, lai gan domājot varone bijusi pilnīgi viena un nedz autors, nedz kāds cits nav varējis viņas pārdomas noklausīties. Tāpat ir ar teātri, tēlniecību, operu — ar visiem mākslas veidiem. Ar zināmām pretrunām jāsamierinās.
— Jā, to es saprotu, — Mārtiņš atbildēja. — Jebkura māksla ir nosacīta. (Rūta nobrīnījās, cik pareizi viņš izsakās, it kā būtu mācījies universitātē, nevis pašmācības ceļā ieguvis aptuvenas zināšanas, lasot bibliotēkā visu, kas pagadās pa rokai.) Bet arī nosacītībai jābūt reālai. Kokus, kuri uzzīmēti uz kartona un nostādīti abās pusēs skatuvei, mēs pieņemam par mežu. Tā ir nosacītība, bet pietiekami reāla. Turpretī jūras attēlojumu mēs nekad neuzskatītu par mežu. Mēs to nemaz nevarētu. Tas būt pretēji mūsu izjūtām. Tāpēc šo divu vājprātīgo ālēšanās, vaikstīšanās un konvulsīvās kustības, ko mēs šovakar redzējām, nekādi nevar atzīt par mīlestības izpausmi un attēlošanu.
— Vai tiešām tu iedomājies, ka mūzikas izpratnē esi pārāks par kritiķiem? — Rūta sašuta.
— Nē, nē, nebūt ne. Es tikai atļaujos domāt pats savas domas. To visu stāstīju tādēļ, lai paskaidrotu, kālab Tetralani kundzes ziloņa grācija man sabojāja visu prieku par lielisko orķestri. Iespējams, ka slavenajiem mūzikas kritiķiem ir pilnīga taisnība. Bet man ir pašam savs uzskats, un es to nepakļaušu pat visas pasaules kritiķu vienprātīgam spriedumam. Kas man nepatīk, tas nepatīk. Kāpēc man jāizliekas, it kā tas man patiktu? Vai tikai tāpēc, ka tas patīk citiem? Es negribu pakļaut savu gaumi modei!
— Bet mūzika prasa sagatavotību, — Rūta iebilda, — un operai nepieciešama īpaša sagatavotība. Varbūt…
— …es vēl neesmu pietiekami sagatavots, lai klausītos operu, — Martins pabeidza.
Viņa palocīja galvu.
— Var jau būt, — viņš piekrita, — bet es pat esmu par to priecīgs. Ja no agras jaunības būtu radināts pie operas, tad droši vien šovakar raudātu sentimentālas asaras, skatoties uz šo klaunu ķēmošanos, un neuztvertu nedz viņu skaistās balsis, nedz orķestra skanīgumu. Bet tev ir taisnība. Tas, protams, ir atkarīgs no sagatavotības. Taču es jau esmu par vecu. Man vajadzīgs vai nu kaut kas reāls, vai arī galīgi nekas. Ilūzija, kurā nav ne drusciņas patiesības, mani neaizkustina, un opera man liekas pārāk neīsta, it īpaši, kad redzu, kā mazais Barillo krampjaini apskauj būdīgo Tetralani un stāsta tai, cik kaisli to mīl.
Taču Rūta, kā vienmēr, sprieda par Mārtiņa uzskatiem pēc ārējām pazīmēm un saskaņā ar savu padevību vispāratzītajam. Kas viņš tāds galu galā ir, ka uzlūko par nemaldīgu tikai sevi, bet visu kulturālo pasauli apvaino neizpratnē? Mārtiņa vārdi un domas Rūtu ne mazākā mērā neietekmēja. Viņa bija pārāk pieradusi pie vispāratzītā un neatbalstīja dumpīgas domas. Turklāt mūzikai viņa nodevās kopš bērnības, kopš bērnības bija jūsmojusi par operu tāpat kā visi viņas aprindu cilvēki. Ar kādām tiesībām šis Mārtiņš Idens, kurš tikko izniris no regtaima un ielu dziesmiņu valstības, drīkst spriest par mūziku, kas sajūsmina visu pasauli? Bija aizskarta Rūtas patmīļa, un, iedama līdzās Mārtiņam, viņa jutās tāda kā apvainota. Labākajā gadījumā Mārtiņa uzskatus un spriedumus varēja uztvert kā untumu vai muļķīgu joku. Taču, kad, pavadījis Rūtu līdz namdurvīm, Mārtiņš viņu apskāva un maigi noskūpstīja, viņa spējā mīlestības uzbrāzmā atkal aizmirsa visu. Vēlāk, vaļā acīm guļot gultā, Rūta visu laiku prātoja, kā varējis notikt, ka viņa iemīlējusi tik savādu cilvēku, iemīlējusi pretēji savas ģimenes gribai.
Nākamajā dienā Mārtiņš Idens, nolicis pie malas citus darbus, jauno iespaidu varā uzrakstīja rakstu ar nosaukumu «Ilūziju filozofija». Ar marku greznotā aploksne devās ceļojumā, taču šim nabaga manuskriptam bija lemts mainīt vēl daudzas markas un doties vēl daudz garākos ceļojumos.