Atslēdzis ar patentatslēgu durvis, namatēvs iegāja iekšā līdz ar kādu jaunu puisi, kas neveikli noņēma cepuri. Puisis bija ģērbies raupja auduma drēbēs, kuras smaržoja pēc jūras, un, ienācis plašajā priekšnamā, acīmredzot jutās neērti. Viņš nezināja, ko iesākt ar žo- kejcepuri, un jau dzīrās to bāzt svārkkabatā, taču biedrs izņēma galvassegu viņam no rokām. Tas tika izdarīts vienkārši un dabiski, tāpēc jaunais neveiklis uzelpoja vieglāk. «Saprot,» viņš nodomāja. «Gan palīdzēs man izkulties arī uz priekšu.»
Jauneklis sekoja namatēvam pa pēdām un ejot zvalstījās plecos, neviļus plati izpletis kājas, it kā gludā grīda šūpotos kā bangaina jūra. Plašās telpas likās pārāk šauras viņa gāzelīgajai gaitai, un viņš baidījās atdurties ar saviem platajiem pleciem durvju stenderēs vai nogrūst no zemā kamīna dzegas greznumlietiņas. No daudzajiem un dažādajiem priekšmetiem vairoties, jauneklis cirtās no vienas puses uz otru, pārspīlēdams briesmas, kas īstenībā pastāvēja tikai viņa iedomās. Starp flīģeli un istabas vidū novietoto grāmatām apkrauto galdu varēja iziet līdzās vismaz pusducis cilvēku, bet viņš to uzdrīkstējās, aiz bailēm trīcot. Viņa spēcīgās rokas ļengani kūļājās gar sāniem. Puisis nezināja, ko ar tām iesākt, un, kad satrauktajā iztēlē pavīdēja doma, ka roka nejauši varētu atsisties pret grāmatu kaudzi, viņš pēkšņi kā izbiedēts zirgs metās sānis, gandrīz apgāzdams klaviersoliņu. Vērojot biedra brīvās, vieglās kustības, viņam pirmo reizi ienāca prātā, ka viņa paša gaita ir citāda nekā pārējiem. Uzvilnīja spējš kauna uzplūds par savu lempību. Piere norasoja sīkām sviedru lāsēm, un viņš apstājās, lai ar mutautiņu noslaucītu seju, kas bija bronzaini iedegusi.
— Ne tik strauji, Artur, draudziņ, — jauneklis teica, mēģinādams slēpt satraukumu aiz mākslotas jautrības. —• Tas par daudz vienā reizē priekš manim. Ļaujiet saņemt dūšu. Jūs zin, es negribēju nākt, un es domā, jūsējie arī nav pārāk nocietušies mani redzēt.
— Būs jau labi, — sekoja nomierinoša atbilde. — Nebaidieties. Mēs esam pavisam vienkārši cilvēki… A, man vēstule!
Piegājis pie galda, Arturs atplēsa aploksni un sāka lasīt vēstuli, dodot viesim iespēju sasparoties. Viesis saprata un bija pateicīgs. Jauneklis bija apveltīts ar iejūtību un uztvērīgu prātu un, lai arī šobrīd izskatījās apmulsis un satraukts, tornēr pamazām iedzīvojās svešajos apstākļos. Viņš nosusināja pieri un jau mierīgāk raudzījās apkārt, kaut gan acīs izteiksme bija kā vajātam zvēram, kas bīstas slazdu. Ielenca neparastā apkaime, nomāca bažas par gaidāmo, neziņa, kā izturēties; jauneklis saprata, ka viņa gaita un uzvedība ir tūļīga, un baidījās, vai arī rakstura īpašības un gara spējas nav šā tūļīguma skartas. Puisis bija sevišķi jūtīgs, ārkārtīgi patmīlīgs, un uzjautrinājuma pilnais skatiens, ko Arturs viņam zagšus uzmeta pāri vēstules malai, trāpīja kā dunča dūriens. Viņš redzēja šo skatienu, bet izlikās nemanām, jo daudz, ko jau bija paspējis iemācīties un pirmām kārtām — turēt sevi grožos. Tomēr šis dunča dūriens bija ievainojis viņa lepnumu. Viņš lādēja sevi, ka vispār te nācis, taču nolēma izturēt līdz galam, lai notiktu kas notikdams. Vaibsti kļuva asāki, acīs iedegās cī_ņas_ uguntiņas. Viņš lūkojās apkārt daudz drošāk un vērīgāk, cenzdamies saglabāt atmiņā ikvienu šās skaistās telpas priekšmetu. Acis bija plati ieplestas, nekas tām nepalika nemanīts, un no redzētā skaistuma tajās pamazām apdzisa cīņas liesma un parādījās silts mirdzums. Jauneklis vienmēr dziļi izjuta daiļumu, un daiļuma šeit bija papilnam.
Piepeši viņa skatienu saistīja kāda eļļas glezna. Milzu bangas sitās un šķīda pret klinti, kas slējās virs ūdens; zemi negaisa mākoņi aizsedza apvārsni, un otrpus plīstošajām bangām kāds loču šoneris, tik slīpi sasvēries, ka uz klāja viss bija skaidri saredzams, Šķēla viļņus, asi izceldamies pret vētras plosītajām saulrieta debesīm. Te bija skaistums, un tas viņu neatvairāmi valdzināja. Aizmirsis savu neveiklo gaitu, viņš piegāja gleznai pavisam klāt. Viss skaistums no audekla pēkšņi izzuda. Viņa seja pauda apjukumu. Viņš cieši raudzījās uz šiem it kā pavirši un nemākulīgi uztrieptajiem krāsu plankumiem, tad dažus soļus atkāpās. Glezna tūlīt atdzīvojās pirmītējā skaistumā. «Triku bilde,» puisis nodomāja un aizgriezās, taču daudzo iespaidu jūklī vēl paspēja izjust sašutumu, ka tik daudz skaistuma upurēts vienīgi trikam. Viņam nebija nekādas sajēgas par glezniecību. Līdz šim viņš bija redzējis tikai oleogrāfijas, kas vienmēr izskatījās gludas un skaidras — tiklab tuvumā, kā no tālienes. Eļļas gleznas bija gan redzētas veikalu logos, bet stikls liedza jūsmīgajām acīm tām par daudz tuvoties.
Jauneklis pavērās atpakaļ uz biedru, kas vēl arvien lasīja vēstuli, un ieraudzīja uz galda grāmatas. Acīs iegailējās alkaina kāre — kā izsalkušam, pamanot ēdienu. Strauji, pleciem nolīgojoties pa labi un kreisi, viņš piegāja pie galda un sāka aizrautīgi šķirstīt grāmatas. Pētīja virsrakstus un autoru vārdus, izlasīja pa rindkopai, gan ar acīm, gan rokām tīksminājās ap sējumiem un piepeši uzgāja reiz lasītu grāmatu. Visas pārējās bija svešas — nepazīstami nosaukumi un autori. Pa tvērienam gadījās Svinberna krājums, un jauneklis kaistošu seju sāka to uzmanīgi lasīt, aizmirsdams visu apkārtni. Rādītāja pirkstu ielicis atšķirtnē, viņš divas reizes pievēra grāmatu, lai paskatītos titullapā autora vārdu. Svinbernsl So vārdu viņš neaizmirsīs. Šim Svin- bernam ir acis pierē, tas tiešām redzējis krāsas, starojošas krāsas. Bet kas ir šis Svinberns? Varbūt miris jau pirms simt gadiem vai vairāk kā lielākā daļa dzejnieku, varbūt dzīvo un raksta vēl tagad? Jauneklis atšķīra titullapu. Jā, šis vīrs bija sarakstījis arī citas grāmatas. Rīt no paša rīta jādodas uz bibliotēku un jāmēģina dabūt kāds Svinberna darbs. Jauneklis atkal iegrima grāmatā un aizmirsa, kur atrodas. Nemaz nemanīja istabā ienākam kādu jaunu sievieti. Tikai Artura balss lika viņam atjēgties.
— Rūta, tas ir misters Idens.
Grāmata aizvērās pār rādītājpirkstu, taču, pirms jauneklis paspēja apgriezties, viņu pāršalca vēl nepazītu jūtu vilnis, un to cēlonis bija nevis jaunā sieviete, bet viņas brāļa Artura vārdi. Puiša muskuļainais augums slēpa sevī saasinātu jūtīgumu. Pat visniecīgākais ārējais iespaids satrauca viņa domas, jūtas un sajūtas, lika tām iedegties un trīsuļot kā nemierīgai liesmai. Viņš bija ārkārtīgi atsaucīgs un iejūtīgs, dzīvā iztēle arvien saspringti darbojās, izdibinot sakarību starp lietām, līdzības un atšķirības. «Misters Idens» — šie vārdi lika nodrebēt puisim, kas visu mūžu bija bijis «Idens» vai «Mārtiņš Idens», vai tikai «Mārtiņš». Un tagad — misters! «Tas tiešām jau ir solis uz priekšu,» viņš nodomāja. Atmiņa acumirklī kļuva līdzīga milzīgai camera obscura, un apziņā bezgalīgā virknē attēlojās ainas gan uz kuģiem katlu telpās un zem baka, gan dokos un ostās, cietumos un dzertuvēs, slimnīcās un pilsētu nomalēs, un vienīgais kopējais pavediens šajās visdažādākajās vietās bija tas, kā viņu uzrunāja.
Tad viņš apgriezās un ieraudzīja meiteni. To uzskatot, visas atmiņu ainas tūlīt izgaisa. Tā bija bāla, ēteriska būtne lielām, zilām, apgarotām acīm un kupliem, zeltainiem matiem. Kā meitene ģērbusies, viņš neredzēja, bet zināja, ka tērps ir tikpat brīnumains kā viņa pati. Meitene šķita kā blāvi zeltains zieds uz slaida stiebriņa. Nē, tā ir lauma, dieviete; tāds pārdabisks skaistums nevar būt no šās pasaules. Varbūt grāmatām tiešām taisnība un augstākajā sabiedrībā ir daudz tādu būtņu kā viņa? Jā, šādu meiteni Svinberns varēja apdzejot. Kas zina, varbūt viņai līdzīga arī bija tam prātā, kad attēloja Izoldi — tur tai grāmatā uz galda. Vienā mirklī Mārtiņam pārvēlās pāri vesela iespaidu, domu un izjūtu lavīna. Taču ārējās norises neapturami turpināja savu gaitu. Viņš redzēja šauru roku sniedzamies pretī, un meitene, raudzīdamās viņam tieši acīs, stingri kā vīrietis paspieda viņa plaukstu. Sievietes, ko viņš pazina, tā nemēdza sniegt roku. Daudzas sasveicinoties roku nemaz nedeva. Atkal uzvilnīja atmiņas par tiem dažādajiem veidiem, kā viņš iepazinies ar sievietēm; atmiņas brāzmoja kā pali un draudēja pārplūdināt apziņu. Taču jauneklis tās atvairīja un lūkojās meitenē. Nekad vēl nebija redzēta tāda sieviete! Sievietes, ko viņš pazina… Tūlīt abās pusēs meitenei nostājās tās, kuras bija pazinis viņš. īsu mirkli, kas šķita bezgala ilgs, viņš stāvēja it kā portretu galerijā, kur ap šo meiteni sagrupētas daudzas sievietes, ko vajadzēja ašu skatienu novērtēt un salīdzināt ar viņu. Viņš redzēja kalsnās un slimīgās fabrikas strādnieces un pārgalvīgās nebēdnes no Mākitstrī- tas dienvidu gala. Redzēja lopkopes no rančo un tum- snējās garo papirosu smēķētājas no Vecās Meksikas. Tās nomainīja mazās, lellīgās japānietes, kas sīkiem solīšiem tipināja ar koka sandalītēm kājās; eirāzietes, kuru smalkajiem vaibstiem uzspiests deģenerācijas zīmogs, un apaļīgās, ziedu vītnēm greznojušās Dienvidjūras salu zeltaini brūnās skaistules. Taču visas aizgainīja grotesks un baismīgs pūlis — gorīgās, izpūrušās Vaitčeplas ielu staigules, džina piesūkušās netiklības perēkļu raganas, vesela varza elles plēsoņu, derdzīgu un neķītru, vampīri, kas uzglūn matrožiem, ostu padibenes, cilvēces zaņķa gļotas un nosmalstījumi.
— Vai jūs neapsēdīsieties, mister Iden? — meitene sacīja. — Ļoti vēlējos ar jums iepazīties, kopš Arturs mums visu pastāstīja. Tas bija drosmīgi, ka jūs…
Mārtiņš noraidoši atmāja ar roku un nomurmināja, ka neesot vērts par to runāt, jebkurš cits būtu rīkojies tāpat. Kad viesis pacēla roku, meitene ievēroja, ka to viscaur klāj tikko apdzijuši nobrāzumi, un, uzmetusi acis otrai rokai, kas viņam slābani karājās gar sāniem, redzēja, ka arī tā ir skrambaina. Ātrais, vērīgais skatiens vēl pamanīja rētu gan uz vaiga, gan pierē zem matiem, gan uz kakla, kur rēta pazuda aiz cietās apkaklītes. Viņa apslāpēja smaidu, ieraugot uz bronzaini iedegušā kakla sarkano svītru, ko ieberzusi šī apkaklīte. Redzams, puisis nav radis nēsāt stīvinātas apkaklītes. Rūta, kā jau sieviete, ievēroja arī lētās drānas, ko viņš valkāja, redzēja apģērba slikto maisveida piegriezumu, svārkus, kas meta kūkumu plecos, un daudzās krunkas, kuras lika nojaust puiša spēcīgos bicepsus.
Atmetis ar roku un nomurminājis, ka neesot izdarījis nekā tāda, par ko būtu vērts runāt, Mārtiņš, paklausot meitenes uzaicinājumam, ļodzīgi tuvojās sēdeklim. Viņš paspēja apbrīnot kustību vieglumu, ar kādu apsēdās viņa, bet pats devās pie krēsla iepretī meitenei, sava tū- Jīguma apziņas nomākts. Sī sajūta bija jauna un neparasta. Līdz šim tas viņam nebija rūpējis. Vai viņš ir veikls vai neveikls — šādas domas vēl nekad nebija ienākušas prātā. Viņš piesardzīgi nosēdās uz krēsla malas un nezināja, ko iesākt ar rokām. Liec kur likdams, visur tās traucē. Arturs izgāja, un Mārtiņš viņu pavadīja ilgu pilnu skatienu. Atstāts lielajā istabā viens ar šo bālo dievieti sievietes izskatā, viņš jutās kā pazudis. Šeit nebija nedz bufetnieka, kam uzsaukt, lai ielej vīnu, nedz zēna, ko aizsūtīt pēc kausa alus tepat aiz stūra, — šie dzērieni atraisītu mēli draudzīgām sarunām.
— Jums uz kakla ir rēta, mister Iden, — meitene ieteicās. — Kā jūs to ieguvāt? Tas noteikti ir bijis kāds dēkains piedzīvojums.
— Meksikānis trāpīja ar nazi, mis, — jauneklis atbildēja, pārlaida mēli pār apkaltušajām lūpām un no- kremšļojās. — Tas tik bija kautiņš! Kad izrāvu šim duramo, šis gribēja nokost man degunu.
Viņš to pateica gluži vienkārši, tomēr acu priekšā pavērās svelmainā, zvaigžņotā nakts Salinakrusā, krasta baltā strēle, osta ar cukurkravas kuģu ugunīm, piedzērušo matrožu balsis tālumā, ostas strādnieku rosība, meksikāņa seja, niknuma izvaibīta, acu plēsonīgais mirdzums zvaigžņu gaismā, tērauda asmens trieciens kaklā, asiņu šalts, pūlis un kliedzieni, divi stāvi — viņš un meksikānis —, kamolā savijušies, valstās pa smiltīm, bet kaut kur klusi trinkšķ ģitāra. Tāda bija aina, kas atausa atmiņā, un Mārtiņš notrīsēja, to atceroties; ienāca prātā, vai vīrs, kas attēlojis loču šoneri gleznā tur pie sienas, varētu uzgleznot arī šādu ainu. Baltais krasts, zvaigznes un cukurkravas kuģu ugunis droši vien izskatītos lieliski, viņš domāja, tāpat smiltis, tumšais ļaužu pūlis, kas ielenc abus. pretiniekus. Arī nazim vajadzēja rast vietu gleznā, viņš nosprieda, droši vien tērauds skaisti zaigotu sidrabainajā zvaigžņu gaismā. Taču viņa vārdos no tā visa nebija ne miņas.
— Meksikānis gribēja man nokost degunu, — viņš noteica.
— Ai! — meitene iesaucās vārgā, klusā balsī, un jauneklis redzēja viņas izteiksmīgajā sejā pavīdam mulsu.
Arī viņš pats bija iztrūcies un samulsis, iedegušajos vaigos ielija viegls sārtums, bet viņam šķita, ka tie kaistu tikpat stipri kā katlu telpā pie kurtuves atvērtajām durtiņām. Ar jaunu dāmu laikam neklājas runāt par tik nejaukām lietām kā kautiņi, kur laiž darbā nažus. Gra- matās viņas aprindu cilvēki par tādām lietām nerunā — varbūt vispār par tām nekā nezina.
Saruna, tikko sākusi ierosīties, apsīka. Tad meitene no jauna mēģināja to atdzīvināt, vaicājot par rētu uz vaiga. Mārtiņš saprata, ka meitene pūlas runāt par viņam tuvu tematu, un nolēma turpmāk pievērsties tematam, kas tuvs viņai.
— Tas bija tikai nejaušs gadījums, — jauneklis teica, pielikdams roku pie vaiga. — Kādu nakti bezvējā, bet lielā jūrā norāvās grotburas falle un pēc tam visa taļļa. Falle bija drāšu un locījās gaisā kā čūska. Visa sardze saskrēja to ķert, bet es metos un to sakampu, taču man pamatīgi trāpīja pa ņuņņām.
— Ak! — Rūta iesaucās, un šoreiz viņas balsī jautās līdzjūtība, lai gan viņa nekā nebija sapratusi, kas ir «falle» un ko nozīmē «ņuņņas», it kā viņš būtu runājis grieķiski.
— Tas Svineberns… — Mārtiņš iesāka, mēģinādams īstenot savu nodomu, bet nepareizi izrunāja dzejnieka vārdu.
— Kas?
— Svineberns, — viņš atkartoja tikpat nepareizi. — Dzejnieks.
— Svinberns, — viņa pārlaboja.
— Jā, tas pats … — puisis izstomīja, un viņam atkal sārtojās vaigi. — Vai sen jau miris?
— Kā? Neesmu dzirdējusi, ka viņš būtu miris. — Meitene ieinteresēta uzlūkoja Mārtiņu. — Kur jūs ar viņu iepazināties?
— Savām acīm es viņu nekad nav redzējis, — jauneklis atbildēja. — Bet lasīju dažus viņa pantiņus, re, tur tai grāmatā uz galda, pirms jūs ienācāt. Kā jums patīk viņa pantiņi?
Tagad meitene sāka raiti un nepiespiesti runāt par tematu, ko viņš bija ierosinājis. Jauneklis jutās brīvāk un iesēdās dziļāk krēslā, bet vēl arvien stingri turējās pie roku balstiem, it kā baidīdamies, ka krēsls varētu izslīdēt un nomest viņu uz grīdas. Viņam bija izdevies uziet tematu, kas viņai tuvs, un tagad viņš, veldzēdamies bālās sejas daiļumā, saspringti klausījās vārdu plūsmā, pārsteigts, cik daudz akurāti sakrautu zināšanu glabā šī skaistā galviņa. Runai sekot viņš spēja, bet traucēja nepazīstamie vārdi, kas tik viegli raisījās pār meitenes lūpām, arī kritiskās piezīmes un meitenes domu gaita bija viņam sveša, tomēr tas viss rosināja un satrauca Mārtiņa prātu. «Te ir gara pasaule,» viņš nodomāja, «te ir skaistums, tik kvēls un brīnišķīgs, par kādu es nebūtu uzdrīkstējis pat sapņot.» Mārtiņš aizmirsa visu un alkaini raudzījās Rūtā. «Te ir kaut kas, kā dēļ vērts dzīvot, cīnīties, lai to iegūtu, — jā, vērts pat mirt! Grāmatām taisnība. Pasaulē ir tādas sievietes. Šī meitene ir viena no tām.» Viņa spārnoja jaunekļa iztēli, acu priekšā pavērās spilgtas, lieliskas ainas, kur mijās noslēpumaini, romantiski mīlas un varoņdarbu skati, varoņdarbu, kas veikti sieviešu dēļ, vienas vienīgas bālas sievietes — glezna, zeltaina zieda dēļ. Un caur šīm līganajām, trīsuļojošajām vīzijām kā caur pasakainu mirāžu viņš redzēja dzīvo sievieti, kas sēdēja krēslā un stāstīja viņam par literatūru un mākslu. Viņš klausījās un raudzījās runātājā, nemaz nenojauzdams, cik ciešs viņa skatiens un cik liesmaini acīs deg visa viņa būtnes vīrietība. Un meitene, lai cik maz zināja par vīriešu pasauli, tomēr, kā jau sieviete, saspringa, jūtot šo degošo acu liesmu. Nekad vēl neviens vīrietis nebija viņu tā uzlūkojis, un tas meiteni mulsināja. Pēkšņi pazuda izklāsta pavediens. Jauneklis viņu biedēja, bet vienlaikus viņa izjuta dīvainu tīksmi, ka viņu kāds tā uzlūko. Audzināšana brīdināja no briesmām, kādas jautās šajā bīstamajā, viltīgajā, noslēpumainajā vilinājumā, taču instinkts gavilēja visā viņas būtnē, likdams viņai aizmirst savu cilmi un sabiedrisko stāvokli un tiekties pretī šim ieklīdenim no citas — svešas pasaules, šim neveiklajam jaunajam puisim, kam rokas klāj brūču rētas un sarkana svītra ap kaklu, ko tur iegrauzusi cietā, neierastā apkaklīte, cilvēkam, kurš acīmredzot grūtas dzīves aptraipīts un samaitāts. Viņa bija tīra un skaidra, un šī skaidrība sacēlās, bet viņa bija arī sieviete un tikko sāka aptvert šo sievietes dabas paradoksu.
— Kā jau teicu — bet ko tad es teicu? — Rūta piepeši aprāva runu un pati jautri iesmējās par savu apjukumu.
— Jūs teic, ka no tā Svinberna neiznāca ievērojams dzejnieks, tāpēc ka… Te jūs palikāt, mis. — Viņš līdzēja atcerēties, taču pēkšņi juta tādu kā izsalkumu, un sīkas, tīkamas trīsas noskrēja pār muguru, klausoties meitenes smieklos. «Kā sudrabs,» Mārtiņš nodomāja, «kā sudraba zvārgulīši,» — un tai pašā mirklī, bet tikai uz mirkli, pārcēlās tālā zemē, kur, sēžot zem sārtzie- dainu ķiršu zariem un smēķējot cigareti, klausījās smailo pagodu zvanu šķindā, kas aicināja uz dievkalpojumu ticīgos salmu sandalēm kājās.
— Jā, pateicos, — viņa sacīja. — Un beigu beigās Svinberns nav aizsniedzis kalngalus arī tāpēc, ka viņš, taisnību sakot, ir parupjš. Daudzus viņa dzejoļus nemaz nav vērts lasīt. īstu dižgaru darbos katra rinda pauž skaistumu un patiesīgumu un modina cēlas un dziļas jūtas. No lielo dzejnieku vārsmām nedrīkstētu zaudēt ne rindas, jo tad pasaule kļūtu daudz nabagāka.
— Man likās ļoti labi, — Mārtiņš nedroši teica, — vismaz tas, ko nupat izlasīju. Bij es to zinājis, ka viņš ir tāds … tāds … bezkaunis. Tas droši vien parādās citās viņa grāmatās.
— Arī tai grāmatā, ko jūs lasījāt, varētu izmest daudz rindu, un tas nebūtu nekāds zaudējums, — viņa sacīja stingrā un pamācošā tonī.
— Es tās nav ievērojs, — Mārtiņš atbildēja. — Tas, ko es lasīju, bija makten skaists. Viss tur mirdzēja un staroja, un arī manī viss tika gaišs it kā no saules vai starmeša. Tā man rādījās, bet es jau no dzejas ne vella nezinu, mis.
Viņš saminstinājās un pēkšņi apklusa. Mulsināja mokoša atskārta, ka trūkst spēju izteikt savas domas. Lasīdams viņš juta tās dzīves kvēli un diženumu, ko aprakstījis dzejnieks, bet paša vārdu krājums bija pārāk niecīgs, lai to attēlotu. Viņš neprata pārdzīvoto ietērpt vārdos un salīdzināja sevi ar matrozi, kas tumšā naktī uz sveša kuģa taustās ap nepazīstamu takelāžu. «Nu labi,» viņš nolēma, «lai plīst vai lūst, bet man jāiepazīstas ar šo jauno pasauli.» Vēl nekad nebija gadījies, ka viņš nespētu veikt to, ko gribēja, un tagad viņš ļoti gribēja iemācīties savas jūtas un domas izteikt tā, lai viņa tās varētu saprast. Viņa jau aizēnoja gandrīz visu jaunekļa apvārsni.
Longfello, piemēram… — Rūta atsāka.
Ja, to es ir lasījs, — viņš spēji pārtrauca, vēlēdamies izklāstīt visu savu grāmatu gudrību un parādīt meitenei, ka nebūt nav pilnīgs nejēga. — «Dzīves psalmu», «Ekselsioru» … jā, rādās, tas arī ir viss.
Viņa smaidīdama palocīja galvu, un viņam šķita, ka šajā smaidā pavīd iecietība — līdzjūtīga iecietība. Viņš ir gatavais nelga, mēģinādams dižoties ar savām niecīgajām zināšanām. Droši vien šis Longfello sarakstījis neskaitāmi daudz dzejoļu grāmatu.
— Atvainojiet, mis, ka iemaisījos. Es, patiesību sakot, neko lielu no visām tām lietām nesaprotu. Man ar to nav bijis darīšanu, bet es panākšu, ka tās būs mana darīšana.
Sie vārdi skanēja kā draudi. Jaunekļa balss pauda apņēmību, acis spulgoja un vaibsti iezīmējās asāki. Rūtai likās — viņam pat zods izvirzījies uz priekšu; sejas izteiksme bija kļuvusi netīkami izaicinoša. Tomēr vienlaikus no jaunekļa it kā virda spēcīgas vīrišķības straume un brāzās viņai pāri.
— Man liekas, jūs tiešām panāksiet, ka tā būs… ka tā būs jūsu darīšana, — viņa smiedamās nobeidza. — Jūs esat ļoti stiprs.
Rūtas skatiens mirkli kavējās pie Mārtiņa muskuļainā — gandrīz vai vērša kakla, kas bija iededzis saulē zeltaini brūns un izstaroja robustu spēku un veselību. Un, lai gan jauneklis sēdēja pretī pietvīcis un sakautrējies, meiteni atkal kaut kas vilktin vilka pie viņa. Rūta bija pārsteigta par neprātīgo domu, kāda iešāvās prātā. Šķita, ja viņa apskautu abām rokām šo kaklu, tad viss spēks un sparīgums ieplūstu viņā. Šī doma Rūtu izbiedēja, it kā viņa būtu atklājusi savā dabā negaidītu samaitātību. Turklāt fiziskais spēks aizvien bija licies kaut kas rupjš, dzīvniecisks. Viņai vīrietības ideāls saistījās ar slaidumu un eleganci. Tomēr savādā iedoma neatstājās. Rūtu mulsināja atskārsme, ka viņai vispār ir radusies vēlēšanās apskaut šo iedegušo kaklu. Viņa pati jau no dzimšanas bija trausla, un viņas miesa un dvēsele tiecās pēc spēka. Taču meitene to neapzinājās. Viņa zināja tikai, ka vēl neviens vīrietis nav viņu tā satraucis kā šis, kurš ik brīdi šausmināja ar savu kļūdaino valodu.
— Nē, es nav nekāds mirla, — Mārtiņš sacīja. — Ja vajadzība spiež, varu sagremot pat dzelzs lūžņus. Bet pašreiz man ir tā kā gremošanas traucējums. Lielāko daļu no jūsu teiktā es nevaru sagremot. Es, zināt, neko tādu nav nekad mācījies. Man patīk grāmatas un dzejas, ja vien iznāk laika, es tās vienmēr lasu, bet nekad par tām nav domājis tā kā jūs. Tāpēc nemāku par tām tā runāt. Man iet tāpat kā kuģiniekam svešā jūrā bez kartes un kompasa. Man dikti gribētos uziet pareizo virzienu — varbūt jūs var man palīdzēt? No kurienes jūs visu to zin, ko nupat stāstījāt?
— Acīmredzot no skolas, studijām, — viņa atteica.
— Es gāju skolā, kad bij mazs knauķis, — viņš iebilda.
— Jā, bet es domāju vidusskolu, universitāti, lekcijas.
— Jūs gājuši universitātē? — Mārtiņš neslēptā izbrīnā iesaucās. Viņš juta, ka starp viņiem paveras plaisa vismaz miljons jūdžu platumā.
— Es vēl tagad tur eju. Klausos speciālu kursu angļu filoloģijā.
Mārtiņš nezināja, ko nozīmē «filoloģija», un, prātā paturējis šo robu, jautāja tālāk:
— Cik ilgi man jāmācās, lai tiktu universitātē?
Redzot jaunekļa tieksmi pēc zināšanām, Rūta uzmundrinoši pasmaidīja un teica:
— Atkarībā no tā, cik daudz jau esat mācījies. Vai jūs nemaz neesat gājis vidusskolā? Nu jā, protams, ne. Bet vai pamatskolu esat beidzis?
— Divi gadi vēl palika, kad aizgāju, — Mārtiņš paskaidroja. — Bet es vienmēr ar labām atzīmēm ir ticis pāri.
Nākamajā acumirklī, noskaities par savu lielību, viņš satvēra roku balstus un spieda tos tik nikni, ka pirkstu gali iesāpējās. To pašu brīdi viņš pamanīja istabā ienākam kādu sievieti. Redzēja meiteni pieceļamies un steidzamies ienācējai pretī. Abas saskūpstījās un roku rokā tuvojās viņam.
«Tai jābūt viņas mātei,» Mārtiņš nodomāja.
Ienācēja bija slaida gaišmate staltu augumu un skaista. Viņas tērps atbilda šās mājas garam. Tērpa smalkās līnijas priecēt priecēja jaunekļa acis. Viņa un viņas ģērbs atsauca Mārtiņam atmiņā sievietes, kas bija kādreiz redzētas uz skatuves. Tad viņš atcerējās, ka redzējis šādas lepnas dāmas Londonā pie teātru ieejas, kur bija stāvējis un skatījies uz tām, līdz policists viņu izdzina no kolonādes sīkajā lietū uz ielas. Pēc tam Mārtiņš domās pārcēlās uz Jokohamu, kur pie grandhoteļa ari bija vērojis lepnas dāmas. Tūlīt acu priekšā sāka ņirbēt tūkstošiem Jokohamas ainu — pati pilsēta un osta. Taču viņš aši aizvāza atmiņu kaleidoskopu, jo saprata, ka nepieciešams visu uzmanību pievērst tagadnei. Mārtiņš zināja, ka iepazīstoties jāpieceļas, ar pūlēm uzrausās kājās un tāds nu stāvēja: bikses ceļgalos meta kūkumus, rokas ļengi karājās gar sāniem, bet sejā iegūlusi skarba izteiksme, domājot par gaidāmajiem smagajiem pārbaudījumiem.
Iešana uz ēdamistabu nomocīja Martinu kā lietuvēns. Viņš vairākas reizes klupa un atsitās pret dažādiem priekšmetiem, paspēra soli un atkal apstājās, dažbrīd viņam šķita, ka tikt uz priekšu nemaz nav iespējams. Beidzot viņš tomēr veica šo bīstamo gājienu un tapa nosēdināts blakus viņai. Mārtiņu biedēja lielais daudzums nažu un dakšiņu. Tie draudēja ar nezināmām briesmām, un viņš kā apburts skatījās uz tiem, līdz apžilba acis un uz šā žilbā fona sāka virmot pazīstamas kuģa baka ainas, kur viņš kopā ar biedriem sēž un ēd sālītu vērša gaļu, gan graizīdams to ar saliecamu nazi, gan turēdams tāpat pirkstos, vai ar līku dzelzs karoti strebj no skārda bļodiņas biezu zirņu viru. Deguns samanīja sastāvējušās gaļas smaku, bet ausīs skanēja ēdēju skaļie šmaksti, ko pavadīja kuģa sienu un baļķu krakšķoņa. Viņš redzēja savus biedrus tā ēdam un nosprieda, ka viņi ēd kā cūkas. Nu, šeit viņš uzmanīsies. Centīsies ēst bez trokšņa. Visu laiku paturēs to prātā.
Mārtiņš pavērās apkārt galdam. Pretī sēdēja Arturs un otrs brālis — Normans. «Tie ir viņas brāļi,» viņš sev sacīja un juta pret tiem labvēlību. Kā šīs ģimenes locekļi cits citu mīl! Atmiņā pavīdēja aina, kā meitene bija apsveikusi māti un abas roku rokā tuvojušās viņam. Viņa pasaulē vecāki un bērni nemēdz šādi izrādīt jūtas. Viņam tas bija savā ziņā atklājums, pierādījums tam jūtu cildenumam, ko sasniegusi augstākā sabiedrība. Tas šķita pats skaistākais no visa, ko Mārtiņš šajā jaunatklātajā pasaulē paspējis saskatīt. Viņš jutās dziļi aizkustināts, sirdī ielija maigums un vēlība. Visu mūžu Mārtiņš bija alcis mīlestības. Visa viņa būtne tiecās pēc tās. Mīlestība bija viņa būtības organiska nepieciešamība. Tomēr viņš dzīvoja bez mīlestības, tālab arvien vairāk un vairāk nocietinājās. Viņš nekad agrāk nebija atskārtis, ka viņam trūkst mīlestības. Arī tagad viņš to neatskārta. Jauneklis tikai redzēja mīlestības izpausmes, un tās viņu dziļi saviļņoja, likās skaistas, cēlas un apbrīnojamas.
Mārtiņš priecājās, ka nav klāt mistera Morzes. Viņam jau bija diezgan grūti iepazīties ar Rūtu, ar viņas māti un brāli Normanu. Arturu viņš jau pazina, kaut arī maz. Iepazīties vēl ar tēvu — nē, tas būtu pārāk
daudz, par to viņš bija pārliecināts. Viņam šķita, ka savu mūžu nav tik grūti strādājis. Vissmagākais darbs tagad likās tīrā bērnu spēle. Piere norasoja sīkām sviedru lāsītēm, un krekls kļuva mikls no piepūles, veicot reizē tik daudz neierasta. Viņam bija jāēd tā, kā vēl nekad nebija ēdis, jātur rokās neparasti rīki, slepus jāvēro pārējie galda biedri un jāmācās, kā lietot katru no šiem rīkiem; vienlaikus vajadzēja uzsūkt arī iespaidu straumi, kas brāzās pāri, paspēt tos paturēt prātā un sagrupēt; bez tam jauneklis tvīka ilgās pēc meitenes, un šī tvīksme māca kā neskaidrs, sāpīgs nemiers, viņš izjuta alkainu vēlēšanos iekļūt tajā dzīves sfērā, kur mīt viņa, tāpēc saspringti un nemitīgi kaldināja pārdrošus un miglainus plānus, kā to panākt. Zagšus raudzīdamies uz Normanu, kas sēdēja pretī, vai uz kādu citu, lai zinātu, kuru nazi vai dakšiņu attiecīgajā reizē lietot, Mārtiņš tai pašā laikā centās iegrebt atmiņā katra vaibstus un uzminēt, kādas ir viņu attiecības ar Rūtu. Turklāt jauneklim vajadzēja runāt, klausīties, ko viņam saka un ko citi runā savā starpā, un neizbēgami arī pašam atbildēt, taču mēle, radusi pie vaļīgas valodas, bija pastāvīgi jāsavalda. Lai mērs būtu pilns, te uzturējās arī sulainis, kas šķita kā nemitīgs bieds; viņš klusu parādījās Mārtiņam pie pleca līdzīgi drausmai sfinksai, kas uzdeva mīklas, kuras vienmēr vajadzēja tūlīt atrisināt. Visu maltītes laiku Mārtiņam nelika miera doma par pirkstu skalojamām bļodiņām. Gribot negribot bija neatlaidīgi jādomā, kad tās pasniegs un kādas tās izskatīsies. Viņš bija dzirdējis par šādām bļodiņām un driZ - varbūt jau pēc pāris mirkļiem — tās ieraudzīs, jo viņš taču sēž pie viena galda ar augstākām būtnēm, kas vienmēr tādas lieto, un tagad arī viņš pats, jā, arī viņš tās lietos. Tomēr visvairāk viņu nodarbināja grūti izšķiramais jautājums: kā pret šiem cilvēkiem izturēties? Kā sevi nostādīt? Reizēm ienāca prātā mazdūšīga doma — jāizliekas citādam nekā patiesībā —, bet to tūlīt izgaisināja otra, piesardzīgāka, biedinot, ka tāds mēģinājums neizdosies, jo pēc dabas viņš nespēj izlikties un var kļūt smieklīgs.
Maltītes pirmajā pusē, aizņemts ar domām, kā izturēties, Mārtiņš bija ļoti kluss. Viņš nezināja, ka šī klusēšana ir pretrunā ar Rūtas brāļa Artura vārdiem, kurš dienu iepriekš bija paziņojis mājiniekiem, ka atvedīšot uz pusdienām mežoni, bet lai viņi neuztraucoties — mežonis būšot interesants. Mārtiņš Idens nekad neticētu, ka Rūtas brālis var būt tāds nodevējs, it īpaši tāpēc, ka bija izglābis šo brāli no nelāga kautiņa. Un tā Mārtiņš tagad sēdēja pie galda, savas neveiklības nomākts, apburts no visa, kas noris ap viņu. Pirmo reizi viņš saprata, ka ēšana var būt arī kaut kas vairāk nekā izsalkuma apmierināšana. Līdz šim Mārtiņš nekad nebija pievērsis uzmanību tam, ko viņš ēd. Tā bija tikai barība. Tagad pie šā galda viņš veldzēja savu daiļuma izjūtu, jo ēšana te sniedza estētisku baudu. Un ne tikai estētisku, bet arī intelektuālu baudu. Viņa prāts bija saspringts. Viņš dzirdēja vārdus, kuru nozīmi nezināja, un atkal citus, ko bija lasījis tikai grāmatās; neviens no viņa paziņām, nedz vīrietis, nedz sieviete, nebija tik izglītoti, lai prastu tos izrunāt. Dzirdot šos vārdus tik viegli raisāmies no šās brīnišķās ģimenes locekļu — viņas tuvinieku lūpām, Mārtiņš sajūsmā notrīsēja. Romantika un skaistums, viss cēlais, par ko bija lasīts grāmatās, tagad kļuva īstenība. Viņu bija pārņēmusi ta reta un svētlaimīgā jutoņa, kad cilvēks redz savus sapņus pārkāpjam iztēles ietvarus un topam par tiešamību.
Nekad viņš vēl nebija pacēlies šādos dzīves augstumos, tādēļ klausoties, vērojot un tīksminoties centās nesaistīt pārējo uzmanību, bet uzrunāts atbildēja pavisam īsi — «jā, mis», «nē, mis» Rūtai un «jā, misis», «nē, misis» viņas mātei. Bieži viņš tikko novaldījās, nepateicis viņas brāļiem «jā, ser» un «nē, ser», kā bija radis uz kuģa. Mārtiņš juta, ka šāda atbilde būtu nevietā un nozīmētu atzīt viņu pārākumu, bet tas nedrīkst notikt, ja viņš grib šo meiteni kādreiz iekarot. To liedza arī viņa lepnums. «Dieva vārds!» viņš sev teica. «Es neesmu sliktāks par šiem, un, ja šie zina daudz ko tādu, ko nezinu es, arī es šos varētu šur tur pārtrumpot.» Taču nākamajā mirklī, kad Rūta vai viņas māte Mārtiņu uzrunāja «mister Iden», lepnā spītība aizmirsās un jaunekļa vaigs sajūsmā starot staroja. Viņš ir civilizēts cilvēks, jā gan, un sēž plecu pie pleca pie viena galda ar cilvēkiem, par kādiem lasījis tikai grāmatās! Tagad viņš pats it kā ieticis grāmatā un dēko pa bieza sējuma lappusēm.
Taču, kamēr Mārtiņš sēdēja pie galda un, par spīti Artura raksturojumam, drīzāk atgādināja rāmu jēru nekā mežoni, viņš visu laiku lauzīja galvu, kā izturēties. Jauneklis nebūt nebija rāms jērs, un spēlēt otro vijoli — tas nepavisam nepiedienēja viņa valdonīgajai dabai. Viņš runāja tikai tad, kad bija nepieciešams, un viņa runa bija neveikla un saraustīta, tā līdzinājās nesenajai klumburīgajai iešanai uz ēdamistabu; viņš rakņājās savā daudzvalodu vārdu krājumā, prātodams, kādus vārdus attiecīgajā reizē lietot, un baidīdamies, ka nepratīs tos pareizi izrunāt, bet citi, viņam zināmie, pārējiem liksies rupji, nodrāzti un vienkārši. Taču visu laiku nomāca apziņa, ka piesardzība vārdu izvēlē traucē izteikt to, ko viņš patiesībā jūt un domā, un vērš viņu par nelgu. Bez tam šīs piespiedu sakas žņaudza viņa brīvo garu gandrīz tāpat kā stīvinātā, neierastā apkaklīte kaklu. Turklāt viņš skaidri zināja, ka ilgi to vairs neizturēs. Pēc dabas viņš bija domu un izjūtu bagāts, un viņa radošais gars neatlaidīgi prasīja savu tiesu. Šīs domas un izjūtas uzplijīgi mācās virsū, tiecās izlauzties uz āru un iegūt noteiktu veidu, līdz beidzot viņš aizmirsa, kur atrodas, un vecie, zināmie vārdi, ko bija radis lietot, paspruka pār lūpām.
Kad sulainis, kas visu laiku kā traucēklis un apgrūtinājums stāvēja Mārtiņam pie pleca, piedāvāja ēdienu, Mārtiņš to atraidīja, īsi un izteiksmīgi noteikdams: «Pou!»
Visi tūlīt sasprindza, arī sulainis šķita pašapmierināti smīnam, un Mārtiņš bija gatavs vai zemē ielīst. Tomēr viņš ātri atguvās.
— Tas ir kanaku vārds un nozīmē «pietiek». Tas man tā tikai izskrēja. Burtu pa burtam iznāk p-a-u.
Viņš pamanīja, ka meitenes acis ziņkāri pēta viņa rokas, un, atbildot uz šo mēmo jautājumu, sacīja:
— Es ir tikko atbraucis ar Klusā okeāna pasta tvaikoni. Tas nokavējās, un visās Pjudžetsaundas ostās mēs rāvāmies kā īsti nēģeri, lai ielādētu kargo — jauktu kravu, ja jūs zin, ko tas nozīmē. Tur es ir nobrāzis rokām ādu.
— Es jau nevēroju skrambas, — viņa steidza paskaidrot. — Jūsu rokas liekas pārāk mazas jūsu augumam.
Puisis nosarka. Viņš to uztvēra kā norādi uz vēl vienu trukumu.
— Jā, — viņš it kā taisnodamies piekrita. — Tiesa kas tiesa, dūres man nav diez ko lielas un smagas, toties pleci un rokas ir stipri kā vērsim — un varu pamatīgi gāzt. Ja es kādam situ pa purslām, tad sasitu arī savas dūres.
Mārtiņš jutās nelaimīgs par to, ko nupat bija izteicis. Viņš īgņojās uz sevi. Bija ļāvis mēlei vaļu un sarunājis nepiedienības.
— Tas bija drosmīgi, ka jūs palīdzējāt Arturam, gluži svešam cilvēkam, — Rūta smalkjūtīgi sacīja, redzēdama, cik puisis ir apmulsis, kaut arī nesaprata, kāpēc.
Viņš turpretim saprata viņas rīcību un siltā pateicības uzplūdā atkal ļāva mēlei vaļu.
— Par to nav vērts runāt, — viņš sacīja. — Jebkurš darītu tāpat. Tas kaušļu bars tieši meklēja, kur piesieties, Arturs tos nemaz neaiztika. Tie klupa viņam virsū, es atkal tiem un dažam labam pamatīgi sadevu. Nobrāzu rokām ādu, toties vienam otram no šo bandas visi zobi vairs nebūs žaunās. Esmu priecīgs, ka tā iznāca. Kad redzu …
Pavērtu muti Mārtiņš pēkšņi apklusa, stindzināja apziņa par savu mazvērtību un samaitātību, un viņš jutās gluži necienīgs elpot to pašu gaisu, ko elpo viņa. Kamēr Arturs, pārtvēris sarunas pavedienu, jau divdesmito reizi sāka stāstīt par dēku uz prāmja — kā viņam uzbrucis dauzoņu bars, un kā Mārtiņš īdens meties tiem virsū un viņu izglābis —, pats šās dēkas varonis sēdēja pie galda sarauktu pieri un domāja, ka nupat uzvedies kā īsts muļķis, un vēl vairāk lauzīja galvu, prātodams, kā pret šiem cilvēkiem izturēties. Līdz šim viņš acīmredzot nav uzvedies, kā pieklājas. Viņš nepieder pie šo ļaužu kārtas, tāpēc neprot runāt viņu valodā — tur tas suns aprakts. Izlikties, ka pieder pie viņu kārtas, Mārtiņš nespēja. Tāda viltus spēle neizdotos, turklāt tā derdzās viņa dabai. Izlikšanās un viltība Mārtiņam bija svešas. Lai notiktu kas notikdams, viņš gribēja būt tas, kas ir patiesībā. Tagad viņš vēl nemāk runāt viņu valodā, bet ar laiku pratīs. To viņš bija cieši apņēmies. Taču runāt patlaban vajadzēja, bet viņš runās savā valodā, protams, mīkstinot izteiksmi, lai viņi to saprastu un tā viņus pārāk neaizskartu. Turpmāk viņš vairs neiz- liksies, jo ar klusēšanu rada nepareizu ieskatu, it kā zinātu to, ko īstenībā nezina. Abiem brāļiem spriežot par universitāti un vairākkārt lietojot vārdu «trig», Mārtiņš, palikdams uzticīgs savam lēmumam, viņus pārtrauca:
— Ko nozīmē «trig»?
— Trigonometrija, — Normans atbildēja. — Augstākās «mat» nozare.
— Un ko nozīmē «mat»? — sekoja nākamais jautājums, kas nez kādēļ lika Normanam iesmieties.
— Matemātika, aritmētika, — Normans atbildēja.
Mārtiņš Idens palocīja galvu. Viņš bija ieskatījies zinību laukā, kam, šķiet, nav nedz gala, nedz malas. Taču redzētais ieguva taustāmību. Viņa neparastās iztēles spējas iemiesoja abstraktos jēdzienus konkrētos tēlos. Trigonometrija, aritmētika un visa tā zinātnes nozare, ko simbolizē šie vārdi, viņa smadzeņu alķīmiskajā laboratorijā pārvērtās par spilgtu ainavu. Viņš redzēja gan saules apmirdzētus izcirtumus, gan zaļu lapotni, kam dūrās cauri staru zelta šķēpi. Tālumā visu aizplīvuroja sārta dūmaka, bet aiz šās sārtās dūmakas — to viņš zināja — atradās nepazīstama burvju zeme, romantisku brīnumu zeme. Tas viss reibināja kā vīns. Te gaidīja piedzīvojumi, kur var likt lietā galvu, te bija pasaule, kas jāiekaro, un tūlīt no apziņas dzīlēm uznira doma — jāiekaro, lai iegūtu viņu, šo lilijbalto dievieti, kas sēž viņam blakus.
Mirdzošo vīziju satrieca un izgaisināja Arturs, kas visu vakaru bija nopūlējies, lai viņa mežonis beidzot sevi parādītu. Mārtiņš Idens atcerējās savu nodomu. Pirmo reizi šai vakarā viņš kļuva tas, kas patiesībā ir, sākumā apzināti un mērķtiecīgi, bet drīz vien, aizmirsies radīšanas priekā, sāka stāstīt, cenzdamies klausītājiem atainot dzīvi tādu, kādu to pazīst. Viņš bija bijis matrozis uz kontrabandistu šonera «Halciona», kad kuģi notvēra muitas kuteris. Mārtiņš prata redzēt un prata redzēto ietērpt vārdos. Viņš uzgleznoja klausītājiem gāzmainu jūru, komandas locekļus un abus kuģus. Ar savu iztēles spēku Mārtiņš panāca, ka klausītāji ar viņa acīm redzēja to, ko bija redzējis viņš. No daudzo sīkumu jūkļa viņš ar īsta mākslinieka izjūtu izvēlējās visspilgtāko un nozīmīgāko, uzbūra ainas, kas zaigoja un laistījās gaismā, krāsās un dzīvīgumā, aizraudams klausītājus ar savu skarbo daiļrunību, iedvesmu un spēku. Dažbrīd viņus biedēja tēlojuma tiešums un izteicieni, taču netīkamais stāstījumā allaž mijās ar skaisto un traģismu mīkstināja humors, neparastās un trāpīgās jūrnieku asprātības.
Kamēr Mārtiņš runāja, meitene izbrīna pilnām acīm raudzījās viņā. Jaunekļa uguns viņu sasildīja. Rūta sev jautāja, kā varējusi tādā saltumā dzīvot visus šos gadus. Viņai gribējās pieglausties šim kvēlajam, liesmainajam vīrietim, kas gluži kā vulkāns izvirda spēku, sparīgumu un veselību. Vēlēšanās piekļauties bija tik stipra, ka viņa ar pūlēm savaldījās. Taču pretēja izjūta viņu vienlaikus atgrūda no Mārtiņa. Viņai derdzās šīs izrētotās rokas, kurās pēdas atstājis darbs un ieēdušies visi dzīves netīrumi, derdzās izspīlētie muskuļi un sarkanā švīka, ko ieberzusi cietā apkaklīte. Jaunekļa pirmatnīgais spēks viņu biedēja. Katrs rupjais vārds griezās ausīs, katrs skarbās dzīves posms aizvainoja dvēseli. Tomēr viņa joprojām juta šā vīrieša pievilcības spēku, tas viņai likās velnišķīgs, jo tam bija tāda vara pār viņu. Viss, kas tik stingri bija nostiprinājies viņas prātā, tagad sāka grīļoties. Romantika un piedzīvojumi, ar ko bija pilna Mārtiņa dzīve, sagrāva visu līdz šim ierasto. Klausoties viņa brīvajos smieklos un jautrajos stāstos par briesmām, meitenei dzīve vairs netēlojās grūta, vairs neprasīja pūļu un neierobežoja, tā šķita kā spēļlietiņa, ar ko patīkami rotaļāties, ko var- bezrūpīgi grozīt uz visām pusēm un aizmest bez nožēlas. «Tādēļ rotaļājies arī tu!» viņai uzsauca iekšēja balss. «Pieglaudies viņam, ja tev tā tīk, skauj rokām viņa kaklu!» Viņai gribējās nosodīt sevi par šo neprātīgo tieksmi, viņa centās domāt par savu šķīstību, savu kulturālību, par visu to, kā viņam trūka. Rūta paskatījās apkārt un ieraudzīja, ka arī pārējie klausās Mārtiņā kā apburti; tas viņu galīgi satriektu, ja viņa nepamanītu savas mātes acīs šausmas — sajūsmīgas, tomēr šausmas. Jā, šis no tumsības iznirušais cilvēks ir ļauns. Māte arī to redz, un mātei ir taisnība. Rūta paļāvās uz mātes spriedumu, kā bija vienmēr radusi paļauties. Mārtiņa uguns vairs nesildīja, un bailes, ko viņš iedvesa, vairs nebija tik skaudras.
Vēlāk Rūta spēlēja klavieres, spēlēja ar izaicinājumu, neapzināti vēlēdamās vēl padziļināt nepārejamo bezdibeni, kas viņus šķīra. Sī mūzika gluži kā nežēlīgs vāles sitiens trāpīja Mārtiņa galvu, bet apdullinādama un sagraudama tā vienlaikus viņu saviļņoja. Viņš ar godbijību raudzījās uz meiteni. Tāpat kā Rūta, arī Mārtiņš juta, ka bezdibenis starp viņiem padziļinās, toties vēl jo ciešāka kļuva viņa apņēmība tikt tam pāri. Taču Mārtiņš bija pārāk jūtīgs un nesavaldīgs, lai visu vakaru mierīgi sēdētu un vērotu šo bezdibeni, it sevišķi vēl, ja skan mūzika. Mūzika jaunekli vienmēr spēcīgi saviļņoja. Kā stiprs vīns tā rosināja drosmīgas domas, kā reibs dzēriens skurbināja iztēli un pacēla aizmākoņu augstumos. Mūzika kliedēja pretīgo tiešamību, iepludināja dvēselē skaistumu, rosināja sapņus un spārnoja tos. Viņš gan nesaprata, ko Rūta spēlē. Melodijas nepavisam nelīdzinājās tām, kādas viņš bija dzirdējis deju zālēs bungojam uz nenoskaņotām klavierēm, nelīdzinājās arī pūtēju orķestra vara ragu dārdiem, kas plēsa vai ausis pušu. Taču grāmatās viņam bija gadījies lasīt par šādu mūziku, viņš pilnīgi akli ļāvās meitenes spēlei un sākumā pacietīgi gaidīja, ka uztvers tajā skaidru, vienkāršu ritmu, bet tad gluži apmulsa, jo motīvi mainījās pārāk bieži. Līdzko bija uztverta melodija un iztēle jau sāka lidot tai līdzi, tā tūlīt pazuda haotiskajā skaņu jūklī un fantāzija kā smags akmens krita atpakaļ uz zemes.
Mirkli Mārtiņam pat iešāvās prātā, vai tikai Rūta viņu apzināti neizsmej. Viņas spēlē jautās kaut kas naidīgs, un viņš pūlējās uzminēt to, ko gribēja paust meitenes rokas, sitot pa klavieru taustiņiem. Taču viņš tūlīt aiz- gainīja šo necienīgo un neiespējamo domu un atkal centās brīvi ļauties mūzikai. Pirmītējā burvība no jauna pārņēma viņu savā varā. Kājas vairs nesaistīja zemes pinekļi, un gars atbrīvojās no miesas. Acu priekšā viz- moja žilbs mirdzums, viss apkārtējais izzuda, un viņš lidinājās virs kādas nezināmas pasaules, par kuru sirdī jau sen loloja sapni. Pazīstamais un nepazīstamais savijās spilgtā un neatvairāmā vīzijā. Mārtiņš pārcēlās svešās svelmainu zemju ostās, klaiņoja pa tirgus laukumiem mežonīgu, vēl nekad neredzētu cilšu ņūklī. Nāsis sajuta aso, pazīstamo smaržu, kas vēdīja no salām un ko siltajās bezvēja naktīs uz jūras bija radis ieelpot, viņš atkal garas tropu dienas burāja pret dienvidu pasātu starp palmu vainagotām koraļļu salām, kuras te pazuda, te atkal parādījās tirkīzzilajā jūrā. Ainas radās un gaisa tikpat žigli kā domas. Vienu mirkli Mārtiņš auļoja zirgā pa saules izdedzinātu tuksnesi, bet jau nākamajā brīdī caur varvīkšņaini zaigojošu, nokveldētu dūmaku ielūkojās Nāves ielejas baltajās kapenēs vai airēja pa Ledus okeānu, kur saulē zvīļoja un laistījās milzīgi ledus kalni. Viņš gulēja koraļļu salā zem kokospalmas un klausījās krasta bangu rāmajā šalkoņā. Vecs kuģa vraks dega zilām liesmām, un šai dīvajā gaismā dejotājas dejoja «hulu», ko pavadīja dziedoņu kaislie mīlas saucieni, havajiešu ģitāru gaudulīgie strinkšķi un tamtamu rīboņa. Nolaidās saldkaira tropu nakts. Tālumā pret zvaigžņainajām debesīm melnoja vulkāna siluets. Virs galvas lēni peldēja bāls pusmēness, un zemu pie apvāršņa mirdzēja Dienvidu Krusts.
Mārtiņš atgādināja arfu; tas, ko viņš savā mūžā bija pieredzējis un iepazinis, bija stīgas, bet mūzika — vējš, kas skāra šīs stīgas un lika tām vibrēt, izraisot atmiņas un sapņus. Viņš visu to ne tikai izjuta. Katra izjūta ieguva veidu, krāsu un spožumu, un viss, ko radīja viņa iztēle, brīnumainā un noslēpumainā kārtā izvērtās par tiešamību. Pagātne, tagadne un nākotne saplūda kopā, viņš aizlidoja uz plašu, siltu pasauli, kur viņas dēļ veica cildenus varoņdarbus, jā, nu jau viņš ir pie viņas, iekarojis viņu, skauj viņu savām rokām, aiznes uz savu sapņu valstību.
Rūta, pavērusies viņā pār plecu, ieraudzīja viņa sejā atspoguļojamies visus šos pārdzīvojumus. Tā bija gluži pārvērtusies seja — acis lielas un spulgas, tās it kā saskatīja cauri skaņu plīvuram dzīves ritumu un pulsāciju un redzēja milzīgos fantāzijas tēlus. Viņa bija pārsteigta. Lempīgais, neaptēstais puisis bija pazudis. Slikti pieguļošais uzvalks, savainotās rokas un saulē iedegusī seja palikusi, bet tas viss šķita kā cietuma režģi, caur kuriem viņa redzēja cēlu dvēseli, mēmu un bezpalīdzīgu, jo trūka vārdu, kas izpaustu jūtas, kādas šo dvēseli saviļņo. Taču to visu Rūta skatīja tikai īsu mirkli, atkal atgriezās tūļīgais puisis — un viņa pasmējās par savu spējo iedomu. Tomēr šā mirkļa iespaids neizgaisa, un, kad Mārtiņš neveikli pienāca klāt, lai atvadītos, viņa iedeva jauneklim Svinberna dzejoļu krājumu un piedevām vēl Brauninga krājumu — pašreiz viņa studēja Brauningu angļu literatūras kursā. Mārtiņš viņai likās gluži kā zēns, kad nosarcis, pateicības vārdus murminādams, stāvēja pretī, un viņu pāršalca mātes maiguma un līdzjūtības vilnis. Aizmirsās gan tūļīgais puisis, gan ieslodzītā dvēsele, gan vīrietis, kas tik vīrietīgi bija raudzījies vjņā, iepriecēdams un reizē biedēdams ar savu skatienu. Viņa redzēja stāvam pretī vienīgi zēnu, kas paspieda viņas roku, — plauksta bija tik cieta un raupja kā koka miza un ieskrambāja ādu, — un stostīdamies teica:
— Ievērojamākā diena manā mūžā. Redzat, es nav pieradis pie visa šitā … — Viņš apmulsis pavērās apkārt. — … pie šitādiem cilvēkiem un šitādām mājām. Priekš manīm tas ir pavisam kaut kas jauns, bet tas man patīk.
— Ceru, ka jūs vēl atnāksiet, — viņa sacīja, kad Mārtiņš atsveicinājās no viņas brāļiem.
Viņš uzlika galvā žokejcepuri, zvalstīgi izmetās laukā pa ārdurvīm un pazuda.
— Nu, ko tu par viņu domā? — Arturs vaicāja.
— Ļoti interesants, atsvaidzina kā ozona strāva, — viņa atbildēja. — Cik viņam gadu?
— Divdesmit, gandrīz divdesmit viens. Es viņam šodien jautāju. Nebūtu domājis, ka viņš tik jauns.
«Tātad es esmu trīs gadus vecāka,» Rūta nodomāja, noskūpstīdama brāļus un novēlēdama viņiem ar labu nakti.