Marija Silva bija nabadzīga un skaidri zināja, kas ir nabadzība. Rūtai vārds «nabadzība» nozīmēja tikai sliktus dzīves apstākļus. Tas bija viņas vienīgais priekšstats par nabadzību. Viņa zināja, ka Mārtiņš ir nabadzīgs, un domās salīdzināja viņa dzīvi ar Ābrama Linkolna vai mistera Batlera jaunību, vispār ar tādu cilvēku likteni, kuri sākumā mitinājušies nabadzībā, bet vēlāk guvuši panākumus un tikuši pie turības. Atzīdama, ka nabadzība nav patīkama no daudziem viedokļiem, Rūta vienlaikus, tāpat kā lielākā daļa viņas aprindu cilvēku, uzskatīja nabadzību par lielisku darba un karjeras stimulu, protams, ja cilvēkam, kas dzīvo nabadzība, ir kaut kadas spējas. Tādēļ Rūta pārāk neuztraucās, uzzinājusi, ka Martinam vajadzējis ieķīlāt pulksteni un mēteli. Tieši otrādi, viņa jutās pat apmierināta, cerēdama, ka tā viņš jo drīzāk naks pie prāta un atmetīs rakstīšanu.
Mārtiņa vājā un iekritusī seja nevedināja Rūtu domāt, ka viņš cieš badu. Viņa gan samanīja šo pārmaiņu un nopriecājās, ka Mārtiņa izskats kļuvis apgarotāks, zaudējis to veselīgo, dzīvniecisko spēku, kas viņu gan valdzināja, gan atbaidīja. Rūtu sajūsmināja Mārtiņa acu neparastais mirdzums, kas vērta viņu līdzīgu dzejniekam vai zinātniekam — tas ir, tam, kas viņš pats gribētu būt un kas Rūtai patiktu, lai viņš būtu. Taču Marijai Silvai jaunekļa liesie .vaigi un spožās acis pauda pavisam kaut ko citu, un pēc šīm pazīmēm viņa sekoja visiem Mārtiņa labklājības atplūdiem un uzplūdiem. Viņa redzēja Mārtiņu izejam no mājas ar mēteli mugurā, bet pārnākam bez mēteļa, lai gan diena bija vēsa un drēgna; pēc tam viņa vaigi uz laiku kļuva mazliet apaļāki un salkuma uguns acīs nodzisa. Tāpat Marija redzēja pazūdam pulksteni un divriteni, un atkal uz laiku jauneklī uzplauka dzīvības spēki.
Marija zināja arī, kā viņš strādā, jo viņai bija redzams, cik petrolejas Mārtiņš izdedzina pa nakti. Darbs! Marija saprata, ka Mārtiņš kaut ko dara, lai gan šis darbs bija pavisam citāds. Viņa nevarēja vien nobrīnīties — jo mazāk Mārtiņš ēda, jo vairāk strādāja. Dažreiz, kad viņai šķita, ka Mārtiņu sevišķi stipri moka bads, viņa aizsūtīja jauneklim ar vienu no saviem bērneļiem klaipiņu svaigas maizes, ķircigi aizbildinoties, ka viņš jau neprotot tik labu izcept. Citreiz viņa aizsūtīja veselu bļodu karstas viras, klusībā kaudamās ar šaubām, vai viņai ir tiesības atraut šo viru bērniem — savai miesai un asinīm. Mārtiņš jutās bezgala pateicīgs, jo no pieredzes zināja — ja pasaulē ir īsta labdarība, tad tā sastopama tikai šeit, starp nabadzīgajiem.
Kādu dienu, paēdinājusi savas atvases ar produktu atliekām, Marija iztērēja pēdējos piecpadsmit centus par galonu lēta vīna un uzcienāja arī Mārtiņu, kas bija ienācis virtuvē pēc ūdens. Mārtiņš dzēra uz viņas veselību, un viņa dzēra uz Mārtiņa veselību. Tad viņa dzēra uz Mārtiņa pasākuma veiksmi — un Mārtiņš dzēra uz to, lai drīzāk ierastos Džeimss Grants un samaksātu par veļas mazgāšanu. Džeimss Grants bija namdara māceklis, kas mēdza neakurāti maksāt rēķinus un bija Marijai parādā veselus trīs dolārus.
Marija un Mārtiņš dzēra tukšā dūšā, un skābais jaunais vīns ātri sakāpa abiem galvā. Lai arī pilnīgi nesaderīgi, abi viņi bija nabagi un vientuļi, un šī nabadzība, par ko viņi vairījās runāt, vienoja viņus stiprām saitēm. Marija nopriecājās, uzzinājusi, ka Mārtiņš bijis Azoru salās, kur viņa dzīvojusi līdz vienpadsmit gadiem. Vēl vairāk viņa nopriecājās, dzirdēdama, ka viņš bijis arī Havaju salās, uz kurieni viņas ģimene vēlāk pārcēlusies. Marijas sajūsma kļuva bezmērīga, kad Mārtiņš pastāstīja, ka bijis arī Mauī salā, kur viņa apprecējusies. Kanuluī, kur Marija iepazinusies ar savu vīru, Mārtiņš bija bijis divas reizes. Zināms, ka viņa atceras cukurkravas kuģus! Viņš braucis uz tiem? Ak tu dieniņ, ir gan tā pasaule maza! Un Vaj- luku! Arī tur Mārtiņš ir bijis! Vai viņš nepazīst plantācijas galveno uzraugu? Kā nu ne, pat kopā iemetuši pa glāzītei!
Tā, gremdēdamies atmiņās, viņi slīcināja izsalkumu jaunajā, skāņajā vīnā. Mārtiņam gan nākotne nerādījās pārāk drūma. Agri vai vēlu viņš gūs panākumus un slavu. Viņš jau samanīja blakām to elpu. Vēl mazliet — un viņš satvers tos ar roku. Tad viņš sāka vērīgi aplūkot pretī sēdošās sievietes dziļu grumbu izvagoto seju, atcerējās viru un svaigo maizi, ko viņa bija sūtījusi, un juta uzvilnījam siltu jo siltu pateicību un vēlēšanos atlīdzināt viņai.
— Marij! — viņš pēkšņi iesaucās. — Ko jūs vēlētos iegūt?
Viņa neizpratnē paskatījās uz jaunekli.
— Ko jūs patlaban, šai brīdī, vēlētos iegūt?
— Septiņus pārus zābaku bērniem.
— Jūs tos dabūsiet, — Mārtiņš paziņoja, un viņa sajūsmā palocīja galvu.
Marijas acīs iedzirkstījās labsirdīgs prieks. Mārtiņš jokoja ar viņu, bet ar viņu — Mariju tik sen neviens nav jokojis.
— Pārdomājiet labi, — viņš brīdinaja, kad Marija jau pavēra muti, lai runātu.
— Labs ir, — viņa teica, — es pārdomāš. Man vajadzīgs māja, sava māja, nemaksāt īri. Es maksā septiņi dolāri par mēnesi.
— Jūs to dabūsiet, — Mārtiņš pavēstīja, — turklāt ļoti drīz. Bet kāda ir jūsu vislielākā vēlēšanās? Iedomājieties, ka es esmu dievs un varu visu izpildīt. Runājiet, es klausos!
Marija brīdi nopietni apsvēra.
— Jūs būs izbīties, — viņa brīdināja.
— Nē, nē, — viņš iesmējās, — es neizbīšos. Sakiet droši!
— Tas ir kas liels, ļoti liels, — viņa atkal brīdināja.
— Labi, labi. Šaujiet vaļā!
— Nu tad… — Viņa dziļi ievilka elpu kā bērns, kas grib, bet baidās kaut ko lūgt. — Es gribēt ferma, lopu ferma. Daudz goves, daudz pļavas, daudz zāles. Tuvu pie Sanleānas. Tur dzīvot mana māsa. Es pārdot pienu Ok- lendā. Saņemt daudz naud. Džo un Niks nebūs ganīt govis. Tie iet skolā. Iznāk gudri indžinieri, taisīt dzelzceļus. Jā, es dikti gribēt piena ferma!
Marija apklusa un mirdzošām acīm pavērās Mārtiņā.
— Jūs to dabūsiet, — viņš tūlīt atbildēja.
Viņa palocīja galvu un iedzēra uz dāsno dāvinātāju, labi zinādama, ka solītās balvas nekad nedabūs. Viņa bija pateicīga Mārtiņam par labajiem nodomiem un prata novērtēt solījumu, tāpat kā būtu novērtējusi dāvanu.
— Jā, Marij, — Mārtiņš turpināja. — Nedz Nikam, nedz Džo nebūs jāgana govis, visi bērni labiem, stipriem apaviem kājās ies skolā visu cauru gadu. Tā būs pirmšķirīgi iekārtota ferma. Dzīvojamā māja, zirgu stallis, steliņģi, govju kūtis. Jums būs cūkas, vistas un cāļi, sakņu dārzs, augļu dārzs — vārdu sakot, viss, kas vajadzīgs; jums pietiks līdzekļu, lai algotu laukstrādnieku, pat divus laukstrādniekus. Jums pašai nebūs jāstrādā, jūs tikai aprūpēsiet savus bērnus. Un, ja gadīsies labs cilvēks, jūs viņu apprecēsiet, un viņš saimniekos fermā, bet jūs vadīsiet vieglākas dienas.
Tik devīgu roku nomērījis Marijas tiesu no savām nākotnes bagātībām, Mārtiņš piecēlās un devās ieķīlāt savu vienīgo goda uzvalku. Viņam nenācās viegli izšķirties par
šādu rīcību, jo tā viņš atņēma sev iespēju redzēties ar Rūtu. Otra laba uzvalka Mārtiņam nebija, un salāpītajā matroža blūzē viņš varēja iet uz maiznīcu vai skārni, pat iegriezties pie Ģertrūdes, bet nevarēja būt ne domas, ka šādi drīkstētu ierasties pie Morzēm.
Mārtiņš nemitējās strādāt, izjuzdams bezcerību, kas jau robežoja ar pilnīgu izmisumu. Arvien biežāk sāka likties, ka zaudēta arī otra kauja un tiešām būs jāmeklē darbs. Tad visi būtu apmierināti — gan veikalnieki, gan māsa, gan Rūta, gan arī Marija, kurai viņš bija parādā īri par veselu mēnesi. Par rakstāmmašīnu viņš jau nebija maksājis divus mēnešus, un nomātava pieprasīja vai nu samaksāt, vai atdot atpakaļ mašīnu. Jau gatavs padoties un noslēgt īslaicīgu pamieru ar likteni, Mārtiņš devās likt atlases eksāmenus, lai varētu strādāt par dzelzceļa pastnieku. Sev par brīnumu, viņš pārbaudi izturēja pirmais. Vieta bija nodrošināta, tikai neviens nezināja, kad tā atbrīvosies.
Un šai visdziļākā izmisuma laikā izdevniecību mašīna pēkšņi pārtrauca ierasto gaitu. Vai nu bija salūzis kāds zobrats, vai arī tā nebija pietiekami ieeļļota, taču kādu rītu pastnieks atnesa šauru, plānu aploksni. Aploksnes stūrī Mārtiņš ieraudzīja Transconiinental Monthly spiedogu. Sirds salēcās un pamira, augumu pārņēma vājums, ceļi sāka dīvaini trīcēt. Ieklunkurojis savā istabā, viņš, joprojām turēdams rokā aploksni, noslīga uz gultas un šai mirklī skaidri saprata, ka pārāk liela prieka vēsts spēj nonāvēt cilvēku.
Protams, tā ir priecīga vēsts. Tik plānā aploksnē taču nevar ielikt manuskriptu. Mārtiņš atcerējās, ka šim žurnālam bija aizsūtījis «Zvanu skaņas», šausmu stāstu, un tajā bija piectūkstoš vārdu. Un, tā kā lielie žurnāli vienmēr maksā pēc manuskripta pieņemšanas, tad aploksnē acīmredzot atrodas čeks. Divi centi par vārdu, par tūkstoš vārdiem — divdesmit dolāru. Čeks tātad būs par simt dolāriem. Simt dolāru! Atplēšot aploksni, viņš jau domās pārskaitīja visus savus parādus: trīs dolāri astoņdesmit pieci centi — pārtikas preču tirgotājam, četri dolāri .— miesniekam, divi dolāri — maizniekam, par saknēm — pieci dolāri, kopā — četrpadsmit dolāru un astoņdesmit pieci centi. Tālāk: par istabu — divi dolāri piecdesmit centi, īre par mēnesi uz priekšu — divi dolāri piecdesmit centi, divu mēnešu noma par rakstāmmašīnu — astoņi dolāri, vienu mēnesi uz priekšu — četri dolāri, kopā — trīsdesmit viens dolārs astoņdesmit pieci centi. Bez tam jāizpērk ieķīlātās mantas: pulkstenis — pieci dolāri piecdesmit centi, mētelis — pieci dolāri piecdesmit centi, divritenis — septiņi dolāri septiņdesmit pieci centi, uzvalks — pieci dolāri piecdesmit centi (jāpiemaksā sešdesmit procentu — bet kāda tam nozīme!). Kopsummā parādu — piecdesmit seši dolāri un desmit centi, šis skaitlis it kā bija uzrakstīts gaisā ugunīgiem cipariem. Atlikums — četrdesmit trīs dolāri un deviņdesmit centi likās karaliska bagātība, jo būs jau samaksāts uz priekšu gan par istabu, gan par rakstāmmašīnu.
Pa to laiku Mārtiņš beidzot bija atplēsis aploksni un izņēma ar mašīnu rakstītu vēstuli. Ceka nebija. Viņš papurināja aploksni, paturēja pret gaismu un tad, neticēdams savām acīm, drudžainā steigā saplēsa. Ceka nebija. Tad Mārtiņš sāka lasīt vēstuli, starp redaktora slavinājumiem cenzdamies uziet paskaidrojumu, kāpēc nav atsūtīts čeks. Paskaidrojumu viņš neatrada, toties izlasīja kaut ko tādu, kas viņu trāpīja kā zibens spēriens. Vēstule izslīdēja no rokām. Gar acīm metās tumšs, un, atkritis gultā, viņš uzvilka segu. līdz ausīm.
Pieci dolāri par «Zvanu skaņām» — pieci dolāri par piectūkstoš vārdiem! Nevis divi centi par vardu, bet desmit vārdu par vienu centu! Un redaktors vēl darbu slavē! Ceku autors saņemšot, kad stāsts būšot publicēts. Tātad viss ir muļķīgs joks — gan tas, ka zemākā likme ir divi centi par vārdu, gan tas, ka honorāru maksā pēc manuskripta pieņemšanas. Viss ir meli, un viņš uzķēries uz šā āķa. Zinājis to agrāk, viņš nekad nebūtu sācis rakstīt. Būtu gājis strādāt, strādājis Rūtas dēļ. Mārtiņš atcerējās, cik daudz laika iztērējis, kopš sācis rakstīt, un tikai tālab, lai beigu beigās saņemtu vienu centu par desmit vārdiem. Tie honorāri, kādus, spriežot pēc avīzēm, saņem lielie rakstnieki, droši vien arī ir tikai pašu avīžnieku izdoma. Arī visi pārējie netiešie priekšstati par rakstnieka karjeru ir aplami — lūk, skaidrs pierādījums!
Transcontinental Monthlij maksā divdesmit piecus centus, un mākslinieciskais vāks norāda, ka tas pieder pie pirmklasīgiem žurnāliem. Tas ir vecs, cienījams žurnāls, kas sācis iznākt jau sen pirms Mārtiņa piedzimšanas. Uz vāka vienmēr iespiests kāda pasaulslavena rakstnieka izteikums, kas liecina par Transcontinental Monthlij godpilno misiju, jo minētais literatūras spīdeklis sācis savu karjeru, pirmoreiz publicēdamies tieši šajā žurnālā. Un šis mākslinieciski un morāli augstvērtīgais žurnāls maksā piecus dolārus par piectūkstoš vārdiem! Tad Mārtiņš atcerējās, slavenais rakstnieks nesen bija miris svešumā un galīgā nabadzībā, un nosprieda, ka tas nav nekāds brīnums, ja autori saņem šādus honorārus.
Jā, viņš ir uzķēries uz šā āķa, noticējis preses pīlei par honorāriem un tādēļ zaudējis veselus divus gadus! Bet tagad pietiek, viņš izspļaus šo ēsmu. Vairs nerakstīs nevienu rindu! Viņš darīs to, ko vēlas Rūta, ko vēlas visi citi, — sāks strādāt. Šī doma neviļus atsauca atmiņā Džo — Džo, kas tagad kaut kur klīst pa klaidoņu valstību, kur nekas nav jādara. Mārtiņš aiz skaudības dziļi nopūtās. Diendienīgais deviņpadsmit stundu darbs pēkšņi lika sevi manīt. Taču Džo nav iemīlējies, nepazīst atbildību, kādu uzliek mīlestība, un drīkst klaiņot pa pasauli, nekā nedarīdams. Turpretī Mārtiņam ir noteikts mērķis, kura dēļ jāstrādā. Rīta agrumā viņš jau sāks meklēt darbu, rīt pat jau pateiks Rūtai, ka nolēmis mainīt dzīves veidu un labprāt strādātu viņas tēva kantorī.
Pieci dolāri par piectūkstoš vārdiem, desmit vārdu par centu — tirgus cena mākslai! Meli, netaisnība, nekrietnība, kas slēpās aiz šiem skaitļiem, nedeva Mārtiņam miera. Bet caur aizvērtajiem plakstiem dega — «trīs dolāri un astoņdesmit pieci centi», summa, kādu viņš bija parādā pārtikas preču tirgotājam. Mārtiņu kratīja drudzis, lauzīja visus kaulus. It īpaši lauzīja muguru. Galva sāpēja, pakausis sāpēja, deniņi sāpēja, šķita, ka pat smadzenes sāp galvaskausā un pietūkst, jo sevišķi skaudras bija sāpes virs uzacīm. Aizvērto acu priekšā joprojām liesmoja nežēlīgie, mokošie — «trīs dolāri astoņdesmit pieci centi». Lai aizdzītu šo ļauno rēgu, Mārtiņš atvēra acis, bet spilgtā dienas gaisma radīja acīs svelošas sāpes, vajadzēja atkal aizdarīt plakstus, un «trīs dolāri astoņdesmit pieci centi» atkal iekvēlojās visā spožumā.
Pieci dolāri par piectūkstoš vārdiem, desmit vārdu par vienu centu — šī doma bija ieurbusies smadzenēs, viņš nespēja to aizgainīt, tāpat kā nespēja aizgainīt «trīs dolārus astoņdesmit pfecus centus». Beidzot šķita, ka uzmācīgie cipari sāk pārvērsties, un Mārtiņš ziņkāri vēroja šo pārmaiņu, līdz tie bija pārvērtušies par skaitli «divi». «A!» viņš uzminēja. «Tas ir parāds maizniekam!» Pēc tam parādījās «divi dolāri piecdesmit centi». Šī summa
Mārtiņu samulsināja, viņš pūlējās atcerēties, pūlējās tik saspringti, it kā izšķirtos viņa dzīvības un nāves jautājums. Viņš neapšaubāmi kādam ir parādā divarpus dolāru — bet kam? Katrā ziņā jāatrisina šis uzdevums, ko uzdevusi ļaunā un nežēlīgā pasaule, un Mārtiņš klīda pa garajiem atmiņas gaiteņiem, atvērdams visas durvis un ielūkodamies visās telpās, kur samestas daždažādas atceres drumslas un paliekas, bet velti meklēja atbildi. Šķita, ka pagāja gadsimti, kamēr viņš pēkšņi uzreiz atcerējās, ka parādā šādu summu Marijai. Juzdams milzīgu atvieglojumu, Mārtiņš nodomāja, ka tagad atkratījies no uzmācīgā lietuvēna un varēs atpūsties. Uzdevums bija atrisināts. Bet velti, bija izgaisuši «divi dolāri piecdesmit centi», taču tūlīt iedegās — «astoņi dolāri». Kam viņš ir parādā astoņus dolārus? Atkal vajadzēja doties nogurdinošos klaiņo- jumos pa atmiņas nostūriem.
Mārtiņš neapjauta, cik ilgi klaiņojis, varbūt veselu mūžību, kad pēkšņi viņu atžilbināja klauvējieni pie durvīm un Marijas jautājums, vai viņš neesot slims. Dobjā, svešādā balsī Mārtiņš atbildēja, ka bijis tikai aizsnaudies. Viņu pārsteidza tumsa, kas valdīja istabā. Vēstule bija saņemta divos dienā, bet tagad jau bija vēls vakars; acīmredzot viņš ir slims.
Atkal iekvēlojās skaitlis «astoņi», un viņš atkal sāka saspringti domāt. Tagad viņš bija kļuvis manīgāks. Kādēļ vajadzēja maldīties atceres jūklī? Viņš bijis īsts muļķis. Japagriež tikai uz labu laimi milzīgais atmiņu rats, raibais, virpuļojošais domu karuselis. Tas sāka griezties arvien ātrāk un ātrāk, pēkšņi ierāva viņu savā virpuļlokā un aiznesa melnā bezgalībā.
Mārtiņš nemaz nebrīnījās, ieraugot sevi veļas mazgātavā klājam stīvinātas aproces zem ruļļa. Taču viņš ievēroja, ka uz aprocēm ir kaut kas uzdrukāts. «Droši vien jauns paņēmiens veļas apzīmēšanai,» Mārtiņš nodomāja, bet, paskatījies tuvāk, ieraudzīja skaitli — 3,85. Viņš atcerējās, ka tas ir pārtikas preču tirgotāja rēķins un ka viņam savi rēķini katrā ziņā jānorullē. Prātā iešāvās viltīga doma. Viņš nometīs visus rēķinus uz grīdas un nemaksās. Domāts — darīts. Atriebīgi sagumzījis aproces, viņš svieda tās uz briesmīgi netīrās grīdas. Kaudze auga augumā, katrs rēķins divkāršojās, desmitkāršojās, sadalījās tūkstoš tādos pašo rēķinos, tikai Marijas rēķins par divarpus dolāriem nepavairojās. Tas nozīmēja, ka Marija neuzstās, lai viņš maksā, un Mārtiņš augstsirdīgi nolēma samaksāt tikai viņas rēķinu; tā nospriedis, viņš sāka meklēt šo rēķinu kaudzē, kas bija samesta uz grīdas. Viņš meklēja izmisīgi, gadsimtiem ilgi, līdz beidzot atvērās durvis un mazgātavā ienāca viesnīcas īpašnieks — resnais holandietis. Holandieša seja bija gluži sarkana no dusmām, un pērkonīgā balsī viņš nodārdināja pa visu plašo pasauli: «Aproču vērtību es jums atvilkšu no algas!» Kaudze uzreiz izauga par lielu kalnu, un Mārtiņš saprata, ka vajadzēs strādāt tūkstošiem gadu, lai samaksātu par šīm aprocēm. Neatlika nekas cits kā nogalināt viesnīcas īpašnieku un nodedzināt ve)as mazgātavu. Bet resnais holandietis veikli sagrāba viņu aiz apkakles un saka svaidīt augšup un lejup. Tas pārsvieda Mārtiņu pāri gludināmajiem galdiem, pāri plītij, rullim, mazgājamai mašīnai, vejas izgriezējam. Mārtiņš lēkāja ta, ka klabēja zobi un džinkstēja galva, visu laiku brīnīdamies par holandieša spēku.
Pēc tam viņš atkal stāvēja pie ruļļa, bet šoreiz ņēma laukā nogludinātās aproces, kuras otrā pusē laida iekšā kāda mēnešraksta izdevējs. Katra aproce pārvērtās par čeku, un Mārtiņš tos alkainā ziņkārē apskatīja, bet čeki bija tukši. Viņš stāvēja pie ruļļa miljoniem gadu un visu laiku ņēma pretī čekus, baidīdamies izlaist kaut vienu, jo tas varētu būt izpildīts uz viņa vārda. Beidzot tāds parādījās. Trīcošiem pirkstiem Mārtiņš to satvēra un pacēla pret gaismu. Ceks bija par pieciem dolāriem. «Ha, ha, hā!» izdevējs smējās aiz veļļas ruļļa. «Nu, tad es tevi tūlīt nogalināšu!» Mārtiņš teica. Viņš iegāja blakus telpā pēc cirvja un ieraudzīja tur Džo, kas cietināja manuskriptus. Gribēdams glābt manuskriptus, Mārtiņš svieda uz Džo cirvi, bet cirvis palika gaisā karājamies. Mārtiņš aizskrēja atpakaļ pie ruļļa un redzēja, ka tur virpuļo sniega vētra. Nē, virpuļoja nevis sniegs, bet milzum daudz čeku un katrs vismaz par tūkstoš dolāriem! Viņš sāka tos vākt kopā, salika paciņās pa simt gabaliem un katru paciņu apsēja ar lentīti.
Pacēlis galvu, viņš pēkšņi ieraudzīja Džo, kas stāvēja, žonglēdams ar gludekļiem, stīvinātiem krekliem un manuskriptiem. Šad tad Džo paķēra arī pa čeku paciņai un uzsvieda gaisā, tās izlidoja cauri jumtam un, plašā lokā griezdamās, pazuda izplatījumā. Mārtiņš metās virsū Džo, bet tas izkampa viņam cirvi un uzsvieda gaisā. Pēc tam
Džo sagrāba Mārtiņu un ari uzsvieda gaisā. Mārtiņš izlidoja cauri jumtam, paspēja saķert manuskriptus un nokrita zemē ar veselu žūksni. Taču viņu atkal uzrāva augšā, un viņš joņoja pa gaisu, mezdams bezgalīgus lokus. Bet kaut kur tālumā bērna balstiņa dziedāja: «Jel griez mani dejā, Villij, vēl reizi, vēl reizi, vēl reizi!»
Cirvis bija iestrēdzis starp Piena Ceļu, stīvinātajiem krekliem un manuskriptiem, un Mārtiņš, to paņēmis, nolēma nogalināt Džo, tiklīdz atgriezīsies zemes virsū. Bet viņš vairs neatgriezās zemes virsū. Divos naktī Marija, izdzirdusi caur plāno starpsienu viņu vaidam, ienāca istabiņā, pielika viņam pie sāniem karstus gludekļus un uzklāja sāpošajām acīm mitru dvieli.