Nākamajā rītā Mārtiņš Idens neaizgāja meklēt darbu. Jau bija vēla pēcpusdiena, kad viņš atguvās no drudža murgiem un pārlaida acis istabai. Astoņus gadus vecā Mērija, viena no Silvas meitenītēm, sēdēja pie viņa un, tikko viņš pamodās, spalgi iekliegušies, aizskrēja pēc mātes. Marija atsteidzās no virtuves. Uzlikusi tulznaino roku uz Mārtiņa karstās pieres, viņa sataustīja pulsu.
— Est gribēt? — viņa jautāja.
Mārtiņš pakratīja galvu. Ēst viņam nemaz negribējās, viņš pat brīnījās, ka reiz jutis izsalkumu.
— Esmu slims, Marij, — viņš vārgā balsī sacīja. — Kas man kaiš? Vai nezināt?
— Gripa, — viņa atbildēja. — Diva trīsa diena, un vesels. Tagad labāk bez ēšana. Vēlāk ēst. Varbūt rīt.
Mārtiņš nebija radis slimot un, kad Marija un meitenīte bija aizgājušas, mēģināja piecelties un apģērbties. Acis tik neganti sāpēja, ka viņš tikai ar pūlēm turēja tās vaļā, taču, līdz pēdējam sasprindzinājis gribu, piespieda sevi uzrausties no gultas un apsēsties pie galda, bet spēki viņu tūlīt atstāja, galva noslīga uz galda — un viņš ilgi nespēja piecelties. Pēc pusstundas viņš kaut kā. bija ticis atpakaļ gultā un gulēja nepakustēdamies, aizvēris acis un lūkodams izprast savas slimīgās izjūtas. Marija vairākkārt ienāca pārmainīt auksto kompresi uz pieres. Citādi viņa lika slimnieku mierā, saprātīgi nolēmusi neuzplīties viņam ar runāšanu. Tas Mārtiņu aizkustināja, un viņš pateicībā nomurmināja:
— Marija, jums būs piena ferma, daudz monēta.
Tad Mārtiņš atcerējās vakardienu. Šķita, ka pagājusi vesela mūžība, kopš saņemta vēstule no Transcontinental Monthly, kopš tā laika, kad viņš atskārtis savus nomal- dus, nolēmis to visu izbeigt un atšķīris jaunu lappusi dzīves grāmatā. Viņš bija sevi pagalam nokausējis un tagad gulēja pievārēts. Viņš pats bija vainīgs, ka saslimis, jo pārāk novārdzinājies ar badošanos. Trūka spēka cīnīties ar gripas baciļiem, kas iebrukuši organismā. Un tagad viņš te gulēja un nespēja piecelties.
— Vai ir vērts sarakstīt pat tik daudz grāmatu, ka iznāk vesela bibliotēka, ja tādēļ jāziedo dzīvība? — viņš skaļi sev jautāja. — Nē, tas man neder! Pie velna visu literatūru! Man liktenis lēmis nākotnē strādāt kantorī, būt par grāmatvedi, saņemt ik mēnesi algu un dzīvot jaukā mājiņā kopā ar Rūtu.
Divas dienas vēlāk Mārtiņš jau apēda olu, divas šķēles grauzdētas maizes un izdzēra tasi tējas; tad viņš lūdza iedot atnesto pastu, bet acis vēl sāpēja — un lasīt bija grūti.
— Izlasiet man priekšā vēstules, Marij, — viņš sacīja. — Lielās, biezās aploksnes neplēsiet vaļā. Metiet zem galda. Lasiet plānās.
— Es nevarēt, — viņa atbildēja. — Terēza varēt, viņa iet skolā.
Terēza Silva, deviņus gadus veca meitene, atplēsa aploksnes un sāka lasīt. Mārtiņš izklaidīgi klausījās uzstājīgajā pieprasījumā nokārtot nomas maksu par rakstāmmašīnu, — viņa prātu tikmēr nodarbināja doma, kā atrast darbu. Pēkšņi viņš uztvēra šādus vārdus:
— «Mēs piedāvājam Jums četrdesmit dolāru par Jūsu stāstu,» — Terēza gausi burtoja, — «ja Jūs atļaujat mums izdarīt šādus īsinājumus un labojumus…»
— No kāda žurnāla tas ir? — Mārtiņš iesaucās. — Dod šurp vēstuli!
Tūlīt aizmirsās sāpošās acis, viņš alkaini sāka lasīt. Žurnāls White Mouse piedāvāja četrdesmit dolāru par stāstu «Virpulis» — vienu no viņa agrīnajiem šausmu stāstiem. Mārtiņš pārlasīja vēstuli vairākas reizes. Redaktors atklāti rakstīja, ka stāsta galveno domu autors gan neesot gluži skaidri atklājis, tomēr ideja esot tik oriģināla, ka viņi nolēmuši stāstu publicēt. Ja viņš atļaujot stāstu par vienu trešdaļu saīsināt, viņi nekavējoties izsūtīšot čeku par četrdesmit dolāriem.
Palūdzis tinti un spalvu, Mārtiņš tūlīt rakstīja redaktoram, lai saīsina stāstu kaut vai par trijām trešdaļām, bet iespējami drīzāk atsūta čeku.
Terēza steigšus aizskrēja iemest vēstuli pastkastītē, bet Mārtiņš atslīga uz spilvena un nogrima domās. Tātad tie tomēr nav meli. White Mouse maksā honorāru, darbu pieņemot. Stāstā «Virpulis» ir trīstūkstoš vārdu. Nocērpjot vienu trešdaļu, paliek vēl divi tūkstoši. Četrdesmit dolāru par divtūkstoš vārdiem — tieši divi centi par vārdu. Honorārs pēc manuskripta pieņemšanas un divi centi par vārdu — laikrakstiem taisnība! Bet viņš White Mouse bija uzskatījis par trešās šķiras žurnālu! Redzams, viņam vēl nav nekādas sajēgas par žurnāliem. Transcontinental Monthlg viņš bija atzinis par pirmšķirīgu, bet tas maksā vienu centu par desmit vārdiem! Viņš bija noniecinājis White Mouse, bet šis žurnāls maksā divdesmit reižu vairāk, turklāt pēc manuskripta pieņemšanas, nevis iespiešanas.
Tātad viens ir skaidrs: izveseļojies viņš neies meklēt darbu! Viņa galvā drūzmējās simtiem stāstu, ne sliktāku par «Virpuli», un, saņemot par tiem četrdesmit dolāru gabalā, viņš varēs nopelnīt daudz vairāk nekā jebkurā citā darbā. Viņš ir uzvarējis tieši tad, kad cīņa likās zaudēta. Izvēle bijusi pareiza. Ceļš vaļā! Iekarojis White Mouse, viņš pamazām pievienos savu labvēļu sarakstam žurnālu pēc žurnāla. «Ejošo» sīkumu rakstīšanu vajadzēs atmest. Tik un tā tie nav ienesuši ne dolāra, izšķiests vienīgi laiks. Tagad viņš nodosies darbam, īstam darbam, ieliks tajā visu to, kas viņā ir visvērtīgākais. Mārtiņam gribējās, kaut Rūta būtu šeit un dalītos priekā, un piepeši starp vēstulēm, kas bija izmētātas uz segas, viņš atrada vienu no viņas. Rūta maigi pārmeta, ka Mārtiņš tik pēkšņi nozudis un briesmīgi ilgi vairs nerādās. Mārtiņš sajūsmā atkal un atkal pārlasīja vēstuli, aplūkoja rokrakstu, tīksminājās ap katru burtu, beidzot noskūpstīja parakstu.
Mārtiņš atklāti Rūtai aizrakstīja, ka ieķīlājis savu vienīgo labo uzvalku, tāpēc nav varējis viņu apciemot. Viņš pastāstīja, ka slimojis, bet nu jau gandrīz atveseļojies, un piebilda, ka pēc kādām divām nedēļām (tiklīdz saņems čeku no Ņujorkas) izpirks uzvalku un tai pašā dienā ieradīsies.
Taču Rūta nevēlējās gaidīt divas nedēļas. Turklāt viņas iemīļotais bija slims. Nākamajā dienā viņa Artura pavadībā karietē atbrauca pie Mārtiņa, par lielām gavilēm Silvas atvasēm, milzīgu izbrīnu kaimiņiem un šausmām Marijai. Saplūkājusi aiz ausīm savus Silvēnus, kas šaurajā lievenītī bija apstājuši neparastos apmeklētājus, Marija, nežēlīgi kropļodama vārdus, sāka atvainoties par savu nevīžīgo izskatu. Uzrotītās piedurknes, ziepju putām apkaltušās rokas, slapjais, šķiedrainais maiss, kas bija aizsiets par priekšautu, skaidri liecināja, kādā darbā viesi viņu pārsteiguši. Ieraugot smalkos jaunos cilvēkus, kuri jautāja pēc viņas īrnieka, Marija tik ļoti uztraucās, ka pat aizmirsa tos aicināt mazajā viesistabā. Lai nokļūtu līdz Mārtiņa istabai, viņiem vajadzēja iet cauri karstajai virtuvei, kas bija mitruma un garaiņu pilna, kā jau lielā veļas dienā. Uzbudinājumā Marija sajauca durvis, un, kamēr tika ar tām galā, slimnieka istabiņā ieplūda tvaika mutuļi, netīras veļas un ziepjūdens smaka. v
Rūta viegli pagriezās pa labi, tad pa kreisi, tad atkal pa labi un nokļuva šauraja kanala starp Martina galdu un gultu. Taču Arturs nebija tik piesardzīgs un uzgrūdās virsū pannām un katliem virtuves stūrī, ka nošķindēja vien, Arturs istabiņā ilgi neuzkavējās. Uz vienīgā krēsl^ bija apsēdusies Rūta, un viņas brālis, uzskatīdams savu pienākumu par veiktu, izgāja laukā un nostājās pie vārtiem, kur tūlīt kļuva par septiņu ziņkāru Silvēnu necerētas izklaides objektu. Ap karieti bija salasījušies visa kvartāla bērni, gaidīdami kaut kādu briesmīgu, dramatisku atrisinājumu. Kariete šai nomalē parādījās tikai kāzu vai bēru gadījumos. Šoreiz neviens nedz laulājās, nedz bija nomiris, tātad droši vien notiks kaut kas neparasts un vēl nepieredzēts, ko vērts gaidīt.
Visu šo laiku Mārtiņš neprātīgi ilgojās redzēt Rūtu. Apveltīts ar mīlestības pilnu sirdi, viņš vairāk nekā jebkurš cits alka līdzjūtības, nevis parastas līdzjūtības, bet dziļas, saprotošas atsaucības. Taču viņš jau bija pārliecinājies, ka Rūtas atsaucība galvenokārt izriet no iedzimta, mazliet sentimentāla maiguma, nevis no viņa — Martina īdena centienu izpratnes. Kamēr Mārtiņš sarunājās ar viņu, turēdams viņas roku, Rūta, mīlestības mudināta, viegli spieda Mārtiņa roku, asarām acīs vērās jaunekļa izdilušajā sejā un domāja, cik viņš nelaimīgs un bezpalīdzīgs.
Taču, kad Mārtiņš pastāstīja Rūtai, kādā izmisumā nonācis, saņemot vēstuli no Transcontinental Monthlij, un cik lielu prieku sagādājis While Mouse priekšlikums, Rūta izturējās vienaldzīgi. Viņa dzirdēja vārdus, ko Mārtiņš izrunāja, un saprata to jēgu, bet nedalījās nedz jaunekļa priekā, nedz izmisumā. Viņas uztverē tam visam bija tikai viena nozīme. Viņu neinteresēja nedz stāsti, nedz žurnāli, nedz izdevēji. Viņu interesēja vienīgi tas, kad būs iespējams ar Mārtiņu apprecēties. Rūta pati gan to neapjauta, neapjauta arī, ka viņas vēlēšanos, lai Mārtiņš «iekārtojas», rada neapzināts mātes instinkts. Protams, ja Rūtai to skaidri pateiktu, viņa vispirms samulstu un pēc tam sašutusi sāktu liegties, apgalvojot, ka viņai rūp vienīgi mīļotā cilvēka labklājība. Šā vai tā, bet, kamēr Mārtiņš, sajūsmināts par pirmajiem panākumiem savā izraudzītajā ceļā, izkratīja visu savu sirdi, Rūta, klausīdamās, bet nekā neuztverdama, aplūkoja istabu. Tas, ko viņa ieraudzīja, bija satriecošs.
Rūta pirmo reizi mūžā redzēja vaigu vaigā tik atbaidošu nabadzību. Viņai vienmēr bija licies, ka bads un mīlestība ir visai romantisks savienojums, bet nebija nekāda priekšstata,'kāda šī romantika izskatās īstenībā. Tādu ainu Rūta nekad nebija domājusi ieraudzīt. Viņa atkal un atkal pārlaida acis istabai, vienmēr apstādamās pie Mārtiņa. Viņai metās nelabi no netīrās veļas smakas, kas līdz ar garaiņiem bija ieplūdusi no virtuves. «Šī smaka droši vien iezīdusies arī Mārtiņā,» Rūta nodomāja, «ja tā briesmīgā sieviete bieži mazgā veļu. Deģenerācija ir lipīga.» Rūtai sāka likties, ka Mārtiņam jau pielipuši apkārtnes netīrumi. Viņa vēl nekad nebija redzējusi Mārtiņu ne- skuvušos, un trīs dienas neskūtā seja iedvesa viņai riebumu. Bārdas rugāji uz zoda un vaigiem vērta Mārtiņa seju tādu pašu tumšu un drūmu kā viss Silvu mājoklis, un šī seja vēl vairāk pauda to dzīvniecisko spēku, ko Rūta ienīda. Kā par nelaimi, divi Mārtiņa stāsti pieņemti iespiešanai! Viņš to tik lepni paziņoja, un tas vēl vairāk nostiprinās viņa neprātīgos nodomus. Daudz netrūka, un Mārtiņš būtu padevies un sācis strādāt. Turpretī tagad viņš ar jaunu sparu atkal ķersies pie rakstīšanas, badodamies un dzīvodams šai briesmīgajā mājā.
— Kas tā par smaku? — Rūta pēkšņi vaicāja.
— Droši vien veļas, Marija mazgā, — viņš atbildēja. — Es jau esmu pie šās smakas pieradis.
— Nē, nē. Tāda pretīga, sastāvējusies smaka.
Mārtiņš paostīja gaisu.
— Nekā cita nejūtu kā tabakas smaku, — viņš paziņoja.
— Ja, tiešam. Cik riebīgi! Kāpēc tu tik daudz smēķē, Mārtiņ?
— Nezinu. Varbūt jūtos vientuļš, tāpēc smēķēju vairāk. Bet vispār tas man ir vecs paradums. Es sāku smēķēt jau gluži mazs puika.
— Tas nav nekāds labais paradums, — Rūta pārmetoši sacīja. — No tā domas plok pie zemes.
— Tā ir tabakas vaina. Es smēķēju vislētāko. Pagaidi, saņemšu čeku par četrdesmit dolāriem un nopirkšu tādu marku, ko varēs smēķēt pat eņģeļu sabiedrībā! Nav slikti, vai ne, — trīs dienās pieņemti divi manuskripti! Ar šiem četrdesmit dolāriem nomaksāšu gandrīz visus savus parādus.
— Par divu gadu darbu? — viņa jautāja.
— Nē, mazāk par nedēļas darbu. Padod, lūdzu, to grāmatiņu pelēkos vākos no galda stūra.
Mārtiņš atvēra grāmatiņu un ātri pāršķirstīja.
— Jā, pilnīgi pareizi. Četras dienas pie «Zvanu skaņām», divas pie «Virpuļa». Četrdesmit pieci dolāri par nedēļas darbu. Simt astoņdesmit dolāru mēnesī! Kur citur es saņemtu tādu algu? Un tas ir tikai sākums. Man nepietiktu pat tūkstoš dolāru mēnesī, lai pienācīgi iekārtotu mūsu dzīvi. Piecsimt dolāru liela alga mēnesī mani neapmierinātu. Bet sākumam noder arī šie četrdesmit pieci dolāri. Ļauj man tikt uz ceļa! Tad tu redzēsi, kā es strādāšu — kūpēs vien!
Pārpratuši šo teicienu, Rūta atgriezās pie iepriekšējā temata.
— Tu jau arī tagad kūpini pārāk daudz, — viņa sacīja. — Tabakas šķirnei nav nozīmes. Smēķēšana pati par sevi ir slikts paradums, vienalga, ko tu smēķē. Tu kūpi kā skurstenis, kā vulkāns, kas darbojas. Staigājošs dūmvads, lūk, kas tu esi! Tas ir pretīgi, Mārtiņ, tu zini, ka tas ir pretīgi!
Rūta pieliecās tuvāk, un Mārtiņš, vērdamies viņas skaidrajās, zilajās acīs un maigajā sejā, atkal juta, ka nav meitenes cienīgs.
— Es gribu, lai tu atmet smēķēšanu, — viņa čukstēja. — Lūdzu, dari to … manis dēļ.
— Labi! — viņš iesaucās. — Es atmetīšu! Es darīšu visu, ko tu vēlēsies, mana mīļā!
Rūtu pēkšņi pārņēma kārdinājums. Redzēdama, cik viegli un ātri Mārtiņš šad tad mēdz piekāpties, viņa nodomāja — ja tagad prasītu, lai viņš atmet rakstīšanu, viņas vēlēšanās tiktu izpildīta. Sie vārdi jau bija viņai uz mēles. Tomēr viņa nevarēja tos izrunāt. Pietrūka drosmes. Viņa tikai pieliecās vēl tuvāk un, pieglaudusi galvu viņam pie krūtīm, nočukstēja:
— Mārtiņ, mīļais, es jau neprasu to sevis deļ, bet mūsu dēļ. Smēķēšana tev noteikti ir kaitīga. Turklāt nav labi būt vergam, kaut vai paraduma vergam.
— Tavs vergs es būšu vienmēr, — viņš smaidīdams atbildēja.
— Tādā gadījumā es tūlīt sākšu pavēlēt.
Rūta šķelmīgi paskatījās uz viņu, sirds dziļumos jau nožēlodama, ka noklusējusi savu galveno prasību.
— Esmu gatavs paklausīt jūsu majestātei!
— Labi. Tad uzklausi manu pirmo bausli: tev būs skut bārdu katru dienu! Paskaties, kā esi saskrapejis man vaigu!
Tā viss beidzās ar glāstiem un līksmiem smiekliem. Kaut ko viņa jau bija panākusi, nevar taču gribēt, lai vienā reizē būtu sasniegts viss. Rūta tīri sievišķīgi lepojās, ka piespiedusi Mārtiņu atteikties no smēķēšanas. Nākamreiz viņa pierunās Mārtiņu stāties darbā — viņš taču bija apsolījis izpildīt visas viņas vēlmes.
Rūta piecēlās un sāka pamatīgi apskatīt istabu — izpētīja pie veļas auklām piestiprinātās piezīmes, iepazinās ar noslēpumaino ierīci, pie kuras bija piekārts divritenis, bet, ieraudzījusi manuskriptu kaudzi zem galda, sadrūma: cik daudz velti izšķiesta laika! Petrolejas plītiņa viņu sajūsmināja, bet tālākā apskate atklāja, ka produktu plaukti ir tukši.
— Tev taču nav nekā ēdama! — viņa sirsnīgā līdzjūtība iesaucas. — Nabadziņš, tu jau mirsti badā!
— Produktus es glabāju Marijas pieliekamajā, — Mārtiņš meloja. — Ta ir labāk. Nebaidies, es nemirstu badu. Paskaties šurp!
Rūta pienāca klāt un ieraudzīja, ka Mārtiņš saliec elkoni roku un zem krekla piedurknes pietūkst cietie, dzelžainie muskuļi. Sis skats viņai derdzās. Viņas estētiskās jūtas bija aizskartas. Turpretī sirds, asinis, katra viņas būtības šķiedriņa tiecās pretī šiem varenajiem muskuļiem, un, padodamās pazīstamajam, neizprotamajam spēkam, viņa nevis atrāvās no Mārtiņa, bet viņam piekļāvās. Un, kad Mārtiņš slēdza viņu skavās, viņas prāts, kas dzīvi pazina tikai virspusēji, sašuta un pretojās, toties sirds, sievietes sirds, kuru skāra pati dzīve, uzvaroši līksmoja. Šādos mirkļos Rūta izjuta visu savas mīlestības lielumu, jo Mārtiņa stiprie, kaislie apskāvieni sagādāja viņai neizsakāmu, svētlaimīgu baudu. Šādos mirkļos viņai viss likās attaisnojams — ierasto principu neievērošana, novēršanās no augstajiem ideāliem, pat klusā nepaklausība mātei un tēvam. Vecāki negrib, ka viņu meita apprecas ar šo cilvēku. Meitas mīlestība pret to viņiem šķiet apkaunojoša. Šī mīlestība reizēm likās apkaunojoša arī viņai pašai, kad tālu no iemīļotā viņa atkal kļuva par saltu un apsvē- rīgu būtni. Atrazdamās kopā ar Mārtiņu, Rūta mīlēja viņu, tiesa, dažreiz šī mīlestība bija pilna sarūgtinājumu, tomēr bija mīlestība — valdonīga un neuzvarama.
— Gripa ir tīrais nieks, — Mārtiņš teica. — Drusku padrebina, un nejēdzīgi sāp galva, bet to nemaz nevar salīdzināt ar tropu drudzi.
— Vai tu esi slimojis ar tropu drudzi? — Rūta izklaidīgi jautāja, tīkodama paildzināt svētlaimīgo aizmirstību, kuru juta Mārtiņa skāvienos.
Viņa gandrīz neklausījās, ko viņš atbild, bet pēkšņi kāda frāze saistīja uzmanību. Mārtiņš bija izslimojis tropu drudzi slepenā spitālīgo kolonijā vienā no Havaju salam.
— Kā tu tur nokļuvi? — Rūta jautāja. Tik karaliska nevērība pašam pret sevi viņai likās noziedzīga.
— Nejauši, — viņš atbildēja. — Man ne prātā nenāca, ka uzduršos spitālīgiem. Es reiz dezertēju no šonera, aizpeldēju līdz krastam un devos dziļāk salā meklēt drošu patvērumu. Trīs dienas pārtiku no guavi augļiem, mežāboliem un banāniem — vispār no tā, kas aug džungļos. Ceturtajā dienā uzmaldījos uz taciņas. Tā aizlocījās kalnup, dziļāk salā, kur gribēju iet, un bija redzams, ka nesen pa to gājuši cilvēki. Kādā vietā taka veda pār kalna kori, tik smailu kā naža asmens. Taciņa tur bija tikko trīs pēdu platumā, bet abās pusēs rēgoja simtiem pēdu dziļi bezdibeņi. Viens labi apbruņots cilvēks tur varētu atsist simttūkstoš vīru lielas armijas uzbrukumu.
Tas bija vienīgais ceļš uz salas iekšieni. Pēc trim stundām es atrados mazā, sastingušas lavas pīķu apjoztā ielejā. Tajā bija iekopti taro lauciņi, auga augļu kokimn slējās kādas septiņas astoņas niedru būdas. Bet, līdzko ieraudzīju apdzīvotājus, tūlīt sapratu, kur esmu nokļuvis. Pietika viena acu uzmetiena.
— Un ko tu darīji? — Rūta aizturētu elpu jautāja, klausīdamās gluži kā Dezdemona — izbijusies, tomēr apburta.
— Ko es varēju darīt? Viņu vecākais bija labsirdīgs sirmgalvis, kam slimība jau pēdējā pakāpē, bet valdīt valdīja kā īsts karalis. Viņš bija atradis šo ieleju un nodibinājis tajā koloniju — tas, protams, bija nelikumīgi. Bet viņiem bija ieroči un liels krājums patronu; starp citu, visi kanald velnišķīgi labi šauj, pieraduši medīt kalnu kazas un meža cūkas. Tātad par bēgšanu nebija ne domas. Mārtiņam Idenam vajadzēja palikt un nodzīvot tur trīs mēnešus.
— Bet kā tev laimējās izglābties?
— Es tur nīktu vēl tagad, ja kolonijā nebūtu bijusi kāda meitene, pa pusei ķīniete, vienu ceturtdaļu baltā un vienu ceturtdaļu havajiete. Nabadzīte bija ļoti skaista un pat izglītota. Viņas mātei Honolulu piederēja liela bagātība, vismaz miļjons. Šī meitene mani galu galā izpestīja. Saproti, viņas māte pabalstīja koloniju ar naudu, tāpēc meitene nebaidījās no soda. Bet viņa lika man zvērēt, ka nevienam neatklāšu šo paslēptuvi. Zvērestu neesmu lauzis. Šī ir pirmā reize, kad par to ieminos. Nabaga meitenei tad bija parādījušās tikai lepras pirmās pazīmes. Labās rokas pirksti bija mazliet izgriezušies un virs elkoņa mazs plankumiņš. Nekā vairāk. Tagad viņa droši vien jau ir mirusi.
— Vai tev nemaz nebija bail? Kāda laime, ka tev nepielipa šī briesmīgā slimība!
— Sākumā nebija lāgā ap dūšu, — viņš atzinās, — bet vēlāk pieradu. Turklāt man bija tik ļoti žēl nelaimīgās meitenes, ka paša bailes aizmirsās. % Viņa tiešām bija skaista gan garā, gan miesā, un slimība viņu vēl tikko bija skārusi; tomēr viņai bija lemts nekad vairs neredzēt cilvēkus, vadīt šai ielejā pirmatnēja mežoņa dzīvi un dzīvai pamazām satrūdēt. Tu nemaz nevari iedomāties, cik briesmīga ir spitālība!
— Nabaga meitene! — Rūta nočukstēja. — Tomēr brīnums, ka viņa laida tevi projām.
— Kāpēc brīnums? — Mārtiņš neizpratnē jautaja.
— Tāpēc, ka viņa droši vien tevi mīlēja, — Rūta tāpat čukstus turpināja. — Saki atklāti: vai mīlēja?
Iedegums jau sen bija nozudis no Mārtiņa sejas, kad viņš strādāja veļas mazgātavā un vēlāk pastāvīgi uzturējās istabā, un pēdējā laikā no bada un slimošanas viņš bija kļuvis ļoti bāls; tagad šo bālumu lēnām pārplūdināja sārtums. Viņš jau pavēra muti, grasīdamies kaut ko teikt, bet Rūta aizsteidzās priekšā.
— Nekas, neatbildi! Lai paliek! — viņa smejot iesaucās.
Taču Mārtiņam šķita, ka Rūtas smieklos jaušas metāliska pieskaņa un acīs zalgo ledains spīdums. Neviļus ienāca prātā viesuļvētra, ko viņš reiz bija pieredzējis Klusā okeāna ziemeļdaļā. Uz mirkli acu priekšā parādījās aina — plosīgs orkāns, nakts orkāns, bet debess skaidra, spīd pilns mēness, un saltajā mēness gaismā zalgo milzīgi viļņi. Pēc tam viņš ieraudzīja meiteni no spitālīgo kolonijas un atcerējās, ka šī meitene ļāva viņam aizbēgt tikai tāpēc, ka viņu mīlēja.
— Viņa bija cēlsirdīga, — Mārtiņš vienkārši sacīja. — Viņa izglāba man dzīvību.
Likās, ar to šis incidents ir izbeigts, taču Mārtiņš pēkšņi izdzirdēja apslāpētas elsas un ieraudzīja, ka Rūta aiz- griezusies skatās laukā pa logu. Nākamajā mirklī viņa jau atkal pavērsās pret Mārtiņu, un viņas acīs vairs nebija ne miņas no plosīgās viesuļvētras.
— Es esmu tik muļķīga, — Rūta gaudās, — bet nekā nevaru sev līdzēt. Es tevi tik ļoti mīlu, Mārtiņ, ļoti, ļoti. Varbūt pamazām kļūšu iecietīgāka, bet tagad esmu briesmīgi greizsirdīga uz visiem taviem pagātnes rēgiem. Un tava pagātne ir rēgu pilna! Jā, jā, citādi nemaz nevar būt, — viņa steigšus turpināja, neļaudama Mārtiņam iebilst. — Redzi, nabaga Arturs māj man ar roku. Viņam apnicis gaidīt. Ardievu, dārgais! Ir tāda mikstūra, kas palīdz atradināties no smēķēšanas, — Rūta sacīja, jau stāvēdama durvīs. — Es tev to atsūtīšu.
Viņa aiztaisīja durvis, bet tad atkal pavēra.
— Mīlu, mīlu, — viņa čukstēja un tikai pēc tam aizgāja.
Marija godbijīgi pavadīja Rutu līdz karietei, cenzdamas pa ceļam sīki apskatīt Rūtas tērpu, — Marija nekad nebija redzējusi tādu apģērba piegriezumu, un tas viņai likās neparasti skaists. Vesels bars bērneļu vīlušies noraudzījās karietei pakaļ, kamēr tā nogriezās aiz stūra; nākamajā mirkli visu skatieni pievērsās Marijai, kas uzreiz bija kļuvusi par visievērojamāko šās ieliņas personu. Taču viena no viņas pašas atvasēm slavu sagandēja, paziņojot, ka cienījamie viesi bijuši nevis pie Marijas, bet pie viņas īrnieka. Pēc tam Marija atkal kļuva par niecību, toties Mārtiņš sāka manīt, ka visi kaimiņi viņam izrada pārspīlētu goddevību. Viņu acīs Mārtiņa vērtība pieauga par simt procentiem, un, ja tirgotājs portugālis arī butu redzējis šo brīnišķīgo karieti, tad droši vien atvēlētu Mar- tinam kredītu vēl par trīs dolāriem un astoņdesmit pieciem centiem.