Mārtiņam lēca laimes saule. Nākamajā dienā pēc Rūtas apciemojuma viņš saņēma čeku par trim dolāriem no kāda Ņujorkas bulvāru žurnāliņa — maksu par trīs trioletiem. Vēl pēc divām dienām kāda Čikāgas avīze pieņēma viņa «Apslēptās mantas meklētājus», apsolīdama maksāt desmit dolāru pēc publicēšanas. Maksa nebija liela, bet tas bija viņa pirmais sacerējums — pirmais mēģinājums izteikt savu iedomu rakstveidā. Beidzot arī piedzīvojumu stāstu pusaudžiem pieņēma kāds ikmēneša žurnāls Youih and Age. Tiesa, stāstā bija divdesmit viens tūkstotis vārdu — un viņam piedāvāja tikai sešpadsmit dolāru, apmēram septiņdesmit piecus centus par tūkstoš vārdiem, bet šis bija viņa otrais literārais mēģinājums, un Mārtiņš pats tagad skaidri redzēja, cik daudz tajā vainu un nepilnību.
Starp citu, pat viņa visagrākajos darbos nebija manāmas viduvējības iezīmes. Tajos drīzāk jautās pārāk daudz spēka — iesācēja pārmērīgā spēka, kurš liek zvirbuļus šaut ar lielgabalu un odus gaiņāt ar kara vāli. Tādēļ Mārtiņš jutās priecīgs, ka izdevies kaut par smiekla naudu pārdot savus agrīnos sacerējumus. Viņš apzinājās to īsto vērtību un pie šās atziņas bija nonācis diezgan īsā laikā. Visas cerības viņš lika uz saviem vēlākajiem darbiem. Viņa mērķis nebija kļūt tikai par žurnālu rakstnieku. Viņš gribēja apbruņoties ar visiem īsta mākslinieka daiļrades ieročiem. Taču upurēt spēku Mārtiņš negribēja. Tieši otrādi, viņš centās šo spēku vēl pastiprināt, vienlaikus iegrožojot to ar formu. Arī patiesības mīlestību viņš nezaudēja. Visos savos sacerējumos viņš tiecās saliedēt reālismu ar fantāzijas radīto izdomu un skaistumu. Viņš meklēja apgarotu reālismu, ko caurauž ticība cilvēkam un tā centieniem.
Lasīdams grāmatas, Mārtiņš bija noskaidrojis, ka pastāv divi literāri virzieni. Viens tēloja cilvēku par kaut kādu dievību, pilnīgi ignorējot tā cilvēcisko dabu; otrs turpretī redzēja cilvēkā tikai zvēru un negribēja atzīt tā garīgās tieksmes un milzīgās iespējas. Mārtiņš nepieslējās nedz vienam, nedz otram virzienam, uzskatīdams tos par pārāk vienpusīgiem. Pēc Mārtiņa domām, starp šiem abiem virzieniem iespējams kompromiss, kas visvairāk tuvinātos īstenībai, jo necildinātu «dievību» un apstrīdētu arī uztveri par cilvēku kā rupju, mežonīgu zvēru. Stāstā «Piedzīvojums», ko Rūta atzina par neinteresantu, Mārtiņš bija mēģinājis īstenot savas mākslinieciskās patiesības ideālu, bet rakstā «Dievs un zvērs» izteicis savus teorētiskos uzskatus šai jautājumā.
Tomēr «Piedzīvojums» un visi pārējie stāsti, kurus viņš uzlūkoja par labākajiem, joprojām klīda no vienas redakcijas uz otru. Savus pirmos stāstus Mārtiņš turēja par nenozīmīgiem, priecādamies vienīgi par honorāru, diez cik augstu viņš nevērtēja arī «šausmu» stāstus, no kuriem divus nupat bija pieņēmuši žurnāli. Šie stāsti bija visskaidrākā izdoma un fantastika, kam piešķirta šķietama realitāte, un tur slēpās to spēks. Aplamā un neticamā patiesīgs attēlojums Mārtiņa uztverē bija tikai veikls triks, nekas vairāk. Tādi sacerējumi nevarēja būt nekāds ieguldījums lielajā literatūrā. Lai arī mākslinieciskā ziņā tie varbūt bija meistariski, Mārtiņš augstu nevērtēja māksli- nieciskumu, kas atšķiras no dzīves īstenības. Jāuzliek mākslinieciskajai izdomai dzīvās dzīves maska — lūk, triks, un šo paņēmienu Mārtiņš bija izmantojis pusduci «šausmu» stāstu, kurus uzrakstīja, pirms vēl nebija sasniedzis tādas augstienes kā «Piedzīvojums», «Prieks», «Katls» un «Dzīves vīns».
Dabūjis trīs dolārus par trioletiem, Mārtiņš kaut kā iztika, kamēr saņēma čeku no White Mouse. Viņš izmainīja trīsdolāru čeku pie aizdomīgā veikalnieka portugāļa, samaksāja vienu dolāru no parāda un divus atlikušos dolārus sadalīja starp maiznieku un sakņu tirgotāju. Mārtiņš vēl nebija tik bagāts, lai atļautos ēst gaļu, un pārtika visai skopi, līdz pēkšņi pienāca White Mouse čeks. Mārtiņš nevarēja izšķirties, kur čeku izmainīt. Viņš savu mūžu nebija spēris kāju bankā, naudas lietās jau nekādā ziņā ne, bet tagad viņu pārņēma naiva un bērnišķīga vēlēšanās ieiet vienā no lielākajām Oklendas bankām un tur lepni izmainīt savu čeku par četrdesmit dolāriem. Tomēr praktiskais veselais saprāts ieteica čeku izmainīt pie pārtikas preču tirgotāja un tā nodrošināt arī turpmāk kredītu. Mārtiņš negribīgi gāja uz pārtikas veikalu un, izmainījis čeku, dzēsa visu parādu. Viņš iznāca no veikala naudas pilnām kabatām un devās pie saviem pārējiem kreditoriem — norēķinājās ar maiznieku un miesnieku, samaksāja Marijai īri gan par pagājušo, gan par nākamo mēnesi, izpirka uzvalku un divriteni, nokārtoja maksu par rakstāmmašīnu. Pēc šiem izdevumiem viņam vēl kabatā palika apmēram trīs dolāri.
Taču arī šī niecīgā summa Mārtiņam likās vesela ba- gatība. Izpircis uzvalku, viņš tūlīt devās pie Rūtas un pa ceļam nevarēja atturēties, laiku pa laikam tīksmi nepa- žvadzinājis riekšavu sudrabnaudas. Tāpat kā izsalkušais nespēj novērst acis no barības, arī Mārtiņš, kam tik ilgi nebija bijis kabatā ne centa, nespēja izlaist monētas no rokām. Viņš nebija nedz skops, nedz naudkārīgs, bet nauda viņam nozīmēja kaut ko vairāk nekā zināms daudzums dolāru un centu. Tā nozīmēja panākumus, un iekaltie ērgļi Mārtiņam šķita spārnoti uzvaras vēstneši.
Nemanot Mārtiņam atgriezās pārliecība, ka pasaule ir skaista. Tā rādījās vēl skaistāka. Daudzas nedēļas pasaule bija skumja un drūma, turpretī tagad, kad visi parādi nomaksāti, kabatā vēl skan trīs dolāri un sirdī nostiprinājusies cerība uz panākumiem, saule Mārtiņam atkal šķita spoža un silta un pat spējās lietus brāzmas, kas gājējus izmērcēja līdz ādai, viņam lika tikai līksmi pasmaidīt. Badošanās laikā Mārtiņš nemitīgi domāja par tūkstošiem izsalkušo, kas izkaisīti pa visu pasauli, turpretī tagad, kad viņš pats bija paēdis, domas par tiem viņu vairs nesatrauca. Viņš tos aizmirsa un, mīlestības pārņemts, sāka domāt par bezgaldaudzajiem mīlētājiem, kas dzīvo zemes virsū. Galvā neviļus raisījās mīlas lirikas motīvi, un, radošā iedvesmā aizrāvies, viņš nemanot aizbrauca ar tramvaju divus kvartālus tālāk, taču nemaz par to nepukojās.
Morzu mājās Mārtiņš sastapa daudz viesu. No San- rafaelas bija atbraukušas ciemos divas Rūtas māsīcas, un, izmantojot šo ieganstu, misis Morze nolēma īstenot savu plānu — pulcināt ap Rūtu jaunu cilvēku sabiedrību. Viltīgā nodoma piepildīšana bija sākusies Mārtiņa piespiedu prombūtnē, un tagad kara darbība gāja vaļā pilnā sparā. Misis Morze bija spraudusi sev par mērķi aicināt mājā vīriešus, kas jau ir taisījuši vai arī taisa karjeru. Tādējādi bez māsīcām Dorotejas un Florensas viesu vidū bija divi augstskolas profesori — viens latīnists, otrs angļu filoloģijas speciālists; jauns amerikāņu virsnieks, Rūtas skolas biedrs, tikko atgriezies no Filipīnām; jauns cilvēks, vārdā Melvils, Džozefa Perkinsa — Sanfrancisko Trestu apvienības vadītāja privātsekretārs; beidzot, bankas kasieris Čārlzs Hepguds, jauneklīgs trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis, Stenfordas universitātes absolvents, Nila un Draudzības kluba biedrs, viens no mēreniem republikāņu partijas līderiem, izvirzīts pēdējās vēlēšanās, — vārdu sakot, visādā ziņā izredzīgs jauns cilvēks. Viena no dāmām bija gleznotāja-portretiste, otra — profesionāla mūziķe, bet trešā — socioloģijas zinātņu doktore, slavena ar savu organizatorisko darbību Sanfrancisko graustu rajonos. Starp citu, misis Morzes plānā sievietēm nebija sevišķas nozīmes. Tās bija kaut kas līdzīgs nepieciešamajām butaforijām. Vīriešus, kas taisa karjeru, taču vajadzēja kaut kā pievilināt.
— Sarunājoties tikai neiekaisti, — Rūta brīdināja Mārtiņu pirms iepazīstināšanas ar pārējiem.
Mārtiņš sākumā jutās ļoti neērti, atkal uzmācās senās bailes savā neveiklībā apgāzt kādu mēbeli vai greznum- 1 ietinu. Turklāt viņu mulsināja šī sabiedrība. Viņam nekad vēl nebija gadījies būt kopā ar tik daudziem augsti stāvošiem cilvēkiem. It sevišķi viņa uzmanību saistīja bankas kasieris, un Mārtiņš nolēma pirmajā izdevīgajā gadījumā iepazīties ar šo cilvēku tuvāk. Zem Mārtiņa ārējā bikluma tomēr rosījās pašpārliecinātais «es», un viņam kārot kāroja pamēroties spēkiem ar šiem vīriešiem un sievietēm, lai uzzinātu, ko tie iemācījušies no grāmatām un dzīves un ko viņš var mācīties no tiem.
Rūtas skatiens bieži meklēja Mārtiņu, un viņa bija ļoti pārsteigta un iepriecināta, redzot, cik brīvi viņš tērzē ar viņas māsīcām. Mārtiņš tiešām arī jutās brīvi, gan tikmēr, kamēr sēdēja, jo tad nevajadzēja baidīties par saviem zvalstīgajiem pleciem. Rūta zināja, ka māsīcas ir gudras meitenes un lieliskas sarunu biedrenes, un nevarēja vien nobrīnīties, kā abas, gulēt ejot, slavināja Mārtiņu. Arī
Mārtiņš, radis savās aprindās būt nepārspējams joku plēsējs un visu deju vakaru un svētdienas pikniku mīlulis, atklāja, ka šeit tāpat spēj būt asprātīgs un izmest pa trāpīgam vārdiņam. Un panākumi jau stāvēja viņam aiz muguras, uzmundrinoši uzsita uz pleca un solīja veiksmi, tāpēc Mārtiņš nesamulsis smējās pats un smīdināja arī citus.
Kad viesības gāja uz beigām, pierādījās, ka Rūtas bažas tomēr bijušas pamatotas. Nosēdušies redzamā vietā, Mārtiņš un profesors Koldvels bija iedegušies sarunā, un, lai gan Mārtiņš vēl nevicināja pa gaisu rokas, Rūta jau samanīja viņa acis bieži iedzirkstamies skaudrā spožumā, samanīja, ka balss pamazām kļūst skaļāka un vaigi sārtojas. Neprazdams izturēties nosvērti un apslāpēt iekarsību, Mārtiņš bija spilgts pretstats savaldīgajam jaunajam profesoram.
Taču Mārtiņam daudz nerūpēja ārējās izpausmes. Viņš tūlīt ievēroja, ka sarunas biedram ir ļoti attīstīts prāts un plašas zināšanas. Turklāt izrādījās, ka profesors Koldvels nemaz nav tāds, kādu Mārtiņš iedomājās parastu angļu filoloģijas profesoru. Mārtiņš katrā ziņā gribēja uzvedināt profesoru -stāstīt par specialitāti, lai gan Koldvels sākumā vairījās, Mārtiņam beidzot tomēr izdevās panākt savu. Mārtiņš nesaprata, kāpēc sabiedrībā nav pieņemts runāt par profesionāliem tematiem. .
— Tas ir muļķīgi un nepareizi, — viņš jau sen pirms šī vakara bija teicis Rūtai. — Kāpēc nav atļauts runāt par profesionāliem tematiem? Kālab tad cilvēkiem jāsanāk kopā, ja tie nedrīkst sevi parādīt no labās puses? Bet labākais cilvēkā ir tas, kas viņu visvairāk interesē, kas ir viņa specialitāte, kam viņš veltījis visu savu dzīvi, par ko domā un pat sapņo dienām un naktīm. Iedomājies, ka misters Batlers, sekojot sabiedrības etiķetei, pēkšņi sāktu klāstīt savus uzskatus par Polu Verlēnu, vācu drāmu vai d'Anuncio romāniem! Mēs aiz garlaicības nomirtu. Ja man, piemēram, jāklausās misterā Batlerā, tad labāk lai viņš runā par savu jurisprudenci. Galu galā šī sfēra viņā ir tā labākā. Dzīve ir tik īsa, un man vienmēr gribas gūt no cilvēkiem labāko, kas viņos ir.
— Tomēr, — Rūta iebilda, — ir tādi jautājumi, kas vienādi interesē visus.
— Nē, tu maldies, — Mārtiņš savukārt iebilda. — Katrs cilvēks un katra sabiedrības grupa vienmēr atdarina tos, kam ir augstāks stāvoklis. Un kam ir visaugstākais stāvoklis sabiedrībā? Dīkdieņiem, bagātajiem dīkdieņiem. Viņiem nav ne mazākās sajēgas par lietām, kas zināmas cilvēkiem, kuri ar kaut ko nodarbojas. Tādiem, protams, ir garlaicīgi klausīties šādās sarunās, tāpēc viņi paziņo, ka tie ir profesionāli jautājumi, kurus sabiedrībā risināt nav pieklājīgi. Un viņi arī nosaka, par ko drīkst runāt sabiedrībā, proti, par nesenajām operas izrādēm, par jaunākajiem romāniem, kāršu spēli, biljardu, kokteiļiem, automobiļiem, zirgu apskatēm, foreļu zveju, tunču zveju, medībām, burāšanu un tā tālāk, — tas ir, ievēro, par lietām, par ko šiem dīkdieņiem parasti ir sajēga. Patiesību sakot, tās ir profesionālas dīkdieņu sarunas. Un vissmieklīgākais ir tas, ka izglītoti cilvēki vai tādi, kas sevi tur par izglītotiem, šai ziņā pakļaujas šo muļķu un dīkdieņu uzskatiem. Par sevi varu teikt, ka man noteikti gribas gūt no cilvēkiem vislabāko, sauciet to par profesionālam sarunām, vulgaritāti — vai kā jums tīk.
Taču Rūta to nesaprata. Mārtiņa uzbrukumi vispāratzītajam viņai vienmēr likās tikai tīša ietiepība.
Lai vai kā, bet Mārtiņš ietekmēja profesoru Koldvelu ar savu nopietnību un izaicināja viņu runāt par viņam tuviem tematiem. Rūta, piegājusi pie viņiem, dzirdēja Mārtiņu sakām:
— Jūs taču Kalifornijas universitāte droši vien neuzdrīkstaties sludināt tādas ķecerības?
Profesors Koldvels paraustīja plecus.
— Es esmu kārtīgs nodokļu maksātājs un lojāls politiķis. Sakramento mūs ieceļ, un mums jāklanās Sakra- mento, jāklanās štata pārvaldei, partijas presei un pat abu partiju presei.
— Jā, tas ir skaidrs; bet kā jūs pats raugāties uz to? Droši vien jūtaties kā zivs uz sauszemes? — Mārtiņš tincināja.
— Universitātes dīķī neatradīsies daudz tādu kā es. Reizēm man šķiet, es tiešām esmu zivs, kas izmesta uz sauszemes, un sāku domāt, ka labāk un brīvāk justos kaut kur Parīzē kādā nomaļā latīņu kvartāla krodziņā, kur salasās bohēmieši un kur dzer lētu sarkanvīnu. Es pusdienotu lētos restorānos un izteiktu ārkārtīgi pārdrošus uzskatus par visu pasaules iekārtojumu. Tiešām — man dažkārt liekas, es pēc dabas esmu radikālis. Tomēr ir tik daudz jautājumu, par kuriem nebūt neesmu pārliecināts. Es k|ūstu bijīgs, kad saduros vaigu vaigā ar savām cilvēciskām vājībām, tas mani vienmēr kavē aptvert visus faktorus kādā problēmā — cilvēciskā, vitālā problēmā.
Un, klausoties viņā, Mārtiņam neviļus ienāca prātā «Dziesma par pasātvēju»:
Dienas vidū esmu straujš,
Bet, kad mēness starus auž,
Buras piepūst man prieks.
Gandrīz dungojot dziesmas vārdus, Mārtiņš skatījās uz profesoru un atklāja, ka Koldvelam ir kaut kas kopējs ar ziemeļaustrumu pasātu, vēsu, spēcīgu un pastāvīgu. Viņš bija rāms un paļāvīgs, tomēr viņā jautās arī kaut kas mulsinošs. Mārtiņam šķita, ka profesors droši vien nekad neizsaka savas domas līdz galam, gluži tāpat kā ziemeļaustrumu pasāts nekad nepūš no visa spēka, bet vienmēr atstāj sev aiztaupi, ko gan nekad neizlieto. Mārtiņa iztēle, kā vienmēr, bija spilgta. Viņa smadzenes bija it kā milzīga atmiņu un izdomu glabātava, vienmēr atklāta un pieejama. Lai notiktu kas notikdams, Mārtiņš acumirklī uzgāja šai noliktavā kaut ko līdzīgu vai pavisam pretēju un tūlīt ietvēra to gleznainā vīzijā. Tas norisa pilnīgi neapzināti, un katru reālās dzīves notikumu pastāvīgi pavadīja iztēles radītas ainas. Tāpat kā toreiz greizsirdības ledainā zaiga Rūtas acīs lika atcerēties viesuļvētru mēness naktī, tā tagad profesors Koldvels uzbūra okeāna ainavu: ziemeļaustrumu pasāta dzīti, pār saulrietā purpursārto jūru traucas baltkrēpju viļņi; tā ik mirkli acu priekšā uzplaiksnīja dažādas vīzijas, kas nebūt netraucēja domas, bet, tieši otrādi, palīdzēja tās risināt. Šīs vīzijas bija atbalsis no visa, ko Mārtiņš reiz pārdzīvojis, redzējis un lasījis grāmatās, un tās arvien, gan nomodā, gan miegā, drūzmējās viņa galvā.
Un šobrīd, klausoties profesora Koldvela plūstošajā valodā, gudra, izglītota cilvēka valodā, Mārtiņš neviļus atcerējās savu pagātni. Viņš redzēja sevi agrā jaunībā — īsts huligāns, uz vienas auss pasista cieta salmenīca, mugurā divrindu svārki, gaita zvalstīga —, viņa ideāls tad bija darīt tik daudz negantību, cik pieļāva policija. Mārtiņš nemēģināja kaut ko slēpt vai mīkstināt. Jā, kādu savas dzīves posmu viņš bija parasts huligāns, vadīja bandu, kura mūžīgi karoja ar policiju un terorizēja strādnieku kvartāla krietnos namsaimniekus. Tagad viņa ideāls bija pārveidojies. Viņš pavērās apkārt uz labi audzinātājiem un labi ģērbtajiem vīriešiem un sievietēm, elpoja izsmalcinātas kultūras atmosfēru un vienlaikus redzeja savu agrīnās jaunības rēgu, ar cietu salmenīcu galva un divrindu svārkiem mugurā, gāzelēdamies nākam šurp pa viesistabas paklāju. Taču šis huligānu bandas_ vadonis bija pārtapis par to Mārtiņu Idenu, kas tagad sēž mīksta atzveltnī un sarunājas ar universitātes profesoru.
Patiesību sakot, Mārtiņš nekad un nekur nebija juties īsti savā vietā. Viņš tikai lieliski piemērojies apstākļiem, vienmēr bijis labi ieredzēts, jo neatpalika nedz darbā, nedz izpriecās, vienmēr prata sevi aizstāvēt un iedvest cieņu. Taču viņš nekur nebija iesakņojies. Pilnīgi apmierinādams savus biedrus, viņš pats nekad nebija apmierināts. Viņu vienmēr bija mācis nemiers, viņš visu laiku bija dzirdējis balsi, kas viņu kaut kur aicina, un meklēdams bija klaiņojis pa visu pasauli, līdz beidzot atradis grāmatas, mākslu un mīlestību. Un tagad viņš atrodas tā visa vidū — vienīgais no agrākajiem biedriem, kurš bez liekām ceremonijām var ierasties pie Morzēm.
Visas šīs domas un vīzijas nebūt netraucēja Mārtiņam uzmanīgi klausīties profesorā. Viņš ievēroja, cik plašas ir sarunu biedra zināšanas, un laiku pa laikam atklāja robus un trūkumus savā izglītībā, kaut gan, pateicoties Spenseram, viņam vispārējos vilcienos bija skaidri zinātņu pamati. Vajadzēja tikai laiku, lai aizpildītu robus. «Tad redzēsim!» Mārtiņš nodomāja. Taču patlaban viņš, vērīgi un godbijīgi klausīdamies, it kā sēdēja profesoram pie kājām. Taču pamazām Mārtiņš sāka manīt arī sarunu biedra spriedumu vājo pusi, kas diezin vai durtos acīs, ja tik bieži neparādītos. Un, kad Mārtiņš to uztvēra, tūlīt izzuda nevienlīdzības sajūta, kas viņu traucēja sarunas sākumā.
Otrreiz Rūta pienāca pie viņiem tieši tad, kad Mārtiņš sāka runāt.
— Es pateikšu, kur jūs maldāties vai, labāk sakot, kas ir jūsu spriedumu vājā puse, — viņš sacīja. — Jūs noniecināt bioloģiju. Tās trūkst jūsu pasaules uztverē. Tas ir, es domāju patieso, izskaidrojošo bioloģiju, kas sākas ar laboratorijas mēģinājumiem neorganisko audu atdzīvināšanā un beidzas ar visplašākiem socioloģiskiem un estētiskiem vispārinājumiem.
Rūta jutās galīgi apstulbusi. Viņa divus gadus bija klausījusies profesora Koldvela lekcijas, un viņš meitenei likās visu gudrību iemiesojums.
— Es jūs labi nesaprotu, — profesors nedroši sacīja.
Mārtiņš bija pilnīgi pārliecināts, ka profesors viņu ļoti
labi sapratis.
— Mēģināšu paskaidrot, — Mārtiņš teica^ — Atceros, reiz lasīju Ēģiptes vēsturē — lai saprastu Ēģiptes mākslu, vispirms jāizprot šās zemes raksturs.
— Gluži pareizi, — profesors piekrita.
— Un man šķiet, — Mārtiņš turpināja, — ka zemes raksturu savukārt nevar izprast bez iepriekšējām zināšanām par to, kas ir tas pamats, uz kura veidojusies dzīve. Kā lai saprotam iikumus, iestādījumus, paradumus un reliģiju, ja nekā nezinām par cilvēkiem, kas visu to radījuši, pat nezinām, kā radušies paši cilvēki? Literatūra galu galā tāpat ir cilvēku radīta kā Ēģiptes māksla. Vai kosmosā ir kaut kas, kas nav pakļauts vispārējam evolūcijas likumam? Es zinu, ka atsevišķiem mākslas veidiem ir izstrādāta evolūcijas vēsture, bet man šķiet, ka tā izstrādāta tīri mehāniski. Cilvēks tur atstāts malā. Lieliski ir izstrādāta instrumentu, piemēram, arfas evolūcija, mūzikas, dziesmu, deju evolūcija. Bet ko var sacīt par pašu cilvēku, par tiem iekšējiem orgāniem, kas viņā attīstījušies, pirms viņš uztaisīja savu pirmo darba rīku vai no- dūca pirmo dziesmu? To jūs aizmirsāt, bet tieši to es saucu par bioloģiju. Tā ir bioloģija šā vārda visplašākajā nozīmē.
Zinu, ka izsakos mazliet nesakarīgi, bet es cenšos pats, ja tā var teikt, kaldināt savu ideju. Tā man ienāca prātā, kamēr jūs runājāt, un grūti uzreiz atrast tai skaidru izteiksmi. Jūs pieminējāt cilvēka spēju ierobežotību, kas liedz viņam aptvert visus faktorus. Un jūs tieši, man vismaz tā liekas, aizmirstat bioloģisko faktoru, tas ir, visu mākslu pamatu pamatu, galveno materiālu, no kā veidojusies visas cilvēces kultūra.
Rūtai par lielu izbrīnu, Mārtiņu tūlīt neiznīcināja, profesors pat pavērās Mārtiņā, kā Rūtai likās, acīmredzot ievērodams Martina jaunību. Beidzot pēc krietna brīža profesors sāka runāt, virpinādams pirkstos pulksteņa ķēdīti. ' '
— Zināt, — viņš sacīja, — man jau reiz to pārmeta kāds ļoti ievērojams cilvēks — zinātnieks evolucionists
Žozefs Lekonts. Bet viņš jau ir miris, un es domāju, ka neviens mani vairs neatmaskos, un tagad ierodaties jūs un no jauna mani apsūdzat. Iespējams — es to nemēģinu noliegt, — ka jūsu apgalvojumā ir sava daļa taisnības, pat ļoti liela daļa. Esmu pārāk iegrimis klasikā un pietiekami nesekoju dabaszinātņu attīstībai; varbūt tas izskaidrojams ar manu izglītības ievirzi, enerģijas un darbaspēju trūkumu. Jūs droši vien brīnīsieties, ja teikšu, ka es nekad neesmu bijis nedz fizikas, nedz ķīmijas laboratorijā. Tomēr tā ir. Lekontam bija taisnība, tāpat kā arī jums, mister Iden, lai gan es nezinu, cik lielā mērā.
Ar kaut kādu ieganstu aizvedusi Mārtiņu sānis, Rūta čukstēja:
— Tu esi galīgi monopolizējis profesoru Koldvelu. Varbūt vēl kāds grib ar viņu patērzēt.
— Piedod, — Mārtiņš samulsis atzina. — Es pamudināju viņu runāt, un tas bija tik interesanti, ka aizmirsu citus. Man nekad nav gadījies sastapt tik gudru un izglītotu sarunu biedru. Bet vai zini ko? Es kādreiz domāju, ka visi, kas mācās universitātē vai ieņem augstu sabiedrisku stāvokli, ir tikpat gudri un izglītoti.
— Viņš ir izņēmums, — Rūta atbildēja.
— Acīmredzot. Bet ar ko lai tagad runāju? A, iepazīstini mani ar to bankas kasieri!
Mārtiņš sarunājās ar viņu minūtes piecpadsmit, un Rūta nevarēja vien nopriecāties par sava iemīļotā izturēšanos. Mārtiņa acis ne reizi neiedzirkstījās, vaigi ne reizi ne- piesārta, un Rūta apbrīnoja mieru un nosvērtību, ar kādu Mārtiņš risināja sarunu. Turpretī Mārtiņa acīs visa bankas ierēdņu suga galīgi zaudēja prestižu, un vakara beigās viņā nostiprinājās pārliecība, ka vārdi «bankas ierēdnis» un «tukšu salmu kūlējs» ir sinonīmi. Amerikāņu virsnieks, kā izrādījās, bija labsirdīgs, veselīgs un līdzsvarots jauns cilvēks, pilnīgi apmierināts ar savu likteni. Uzzinājis, ka viņš veselus divus gadus mācījies universitātē, Mārtiņš bija ļoti pārsteigts un nekādi nevarēja saprast, kur palikušas visas viņa zināšanas. Tomēr šis virsnieks Mārtiņam patika daudz labāk nekā bankas ierēdnis ar savām pliekanībām.
— Mani neuztrauc viņa pliekanības, — Mārtiņš vēlāk sacīja Rūtai, — bet kaitina uzpūtīgais, pašapmierinātais, augstprātīgi iecietīgais tonis, kādā viņš izsaka šīs pliekanības. Es varētu izstāstīt visu reformācijas vēsturi pa to laiku, kamēr šis kungs man paskaidroja, ka strādnieku partija apvienojusies ar demokrātisko partiju. Viņš izmet vārdus tāpat, kā profesionāls pokera spēlmanis izdala kārtis. Kādreiz es tev to parādīšu.
— Man ļoti žēl, ka viņš tev nepatīk, — Rūta atbildēja. — Viņš ir mistera Batlera izredzētais. Misters Batlers apgalvo, ka viņš esot visgodīgākais un visuzticamākais cilvēks; misters Batlers viņu sauc par klinti jeb Pīteru uz ko var balstīt jebkuru valsts banku.
— Par to es nešaubos, spriežot kaut vai pēc tā mazumiņa, ko dzirdēju. Bet es esmu zaudējis jebkuru cieņu pret bankām. Vai tu nedusmojies, mīļā, ka tik klaji izsaku savas domas?
— Nē, nemaz. Tas ir ļoti interesanti.
— Jā, — Mārtiņš apstiprināja. — Es taču esmu barbars, kas guvis pirmos iespaidus par civilizāciju. Civilizētam cilvēkam es droši vien radu lielu interesi. _
— Kā tev patīk manas māsīcas? — Rūta vaicāja.
— Labāk par citām viešņām. Viņas ir ļoti jautras un izturas vienkārši, bez pretenzijām.
— Tātad pārējās sievietes tev arī patīk?
Viņš papurināja galvu.
— Nē, tā sabiedriskā darbone nav nekas cits kā papagailis, kas pļāpā par sociālām problēmām. Esmu ar mieru zvērēt, ja izņemtu laukā viņas smadzenes, tajās neatrastu nevienas patstāvīgas domas. Portretiste ir briesmīgi garlaicīga. Viņa būtu piemērota sieva Hepgudam. Un kur tad mūziķe! Nezinu, varbūt viņai ir lieliska pirkstu tehnika un spožs izpildījums, bet no mūzikas viņa gan nekā nejēdz.
— Bet viņa lieliski spēlē, — Rūta mēģināja atspēkoties.
— Jā, spēlēt viņa spēlē virtuozi, taču mūzikas iekšējo būtību galīgi neizprot. Es jautāju, kādu domu viņai pauž muziķa, — zini, mani vienmēr interesē šis jautājums, — bet viņa nekā cita nevarēja atbildēt kā vienīgi to, ka dievinot mūziku, ka mūzika esot viscildenākā no visām mākslām un muziķa viņai dārgāka par dzīvību.
— Tu visus piespied runāt par profesionāliem tematiem, — Ruta pārmetoši sacīja.
— To es nenoliedzu. Bet, ja jau viņi par sava darbu
1 Grieķiski «klints», «akmens».
nevar pateikt nekā prātīga, tad iedomājies manas mokas, ja viņi sāktu runāt par vispārējiem tematiem. Es gan domāju, ka šeit, kur cilvēkiem ir visas iespējas baudīt kultūru … — Mārtiņš mirkli apklusa, acu priekšā atkal parādījās agrās jaunības rēgs — puisis, divrindu svārkos, cietu salmenīcu galvā, zvalstīdamies iet pāri istabai. — Jā, es agrāk domāju, ka šeit katrs cilvēks, gan vīrietis, gan sieviete, spīdēt spīd ar savu prātu un savām zināšanām. Taču no tā nedaudzā, ko redzēju, jau varu secināt — lielākā daļa šo cilvēku ir galīgi muļķi, bet deviņdesmit procentu no pārējiem — neizturami garlaicīgi. Turpretī profesors Koldvels ir pavisam citāds. īsts cilvēks no galvas lidz kājām, līdz pat beidzamajai smadzeņu šūniņai.
Rūta atplauka.
— Pastāsti man par viņu, — viņa skubināja, — nevis par viņa lieliskajām īpašībām un gudrību, to visu es pati zinu, bet par to, ko tu viņā atradi peļamu. Man ļoti kārojas zināt.
— Bet ja nu es nokļūstu sprukās? — Mārtiņš jokodams atvairījās. — Kā būtu, ka tu pati vispirms pasacītu? Vai varbūt tu neredzi viņā nekā cita kā tikai labo?
— Es klausījos pie viņa divus kursus un pazīstu viņu divus gadus; tādēļ man ļoti interesē, kāds ir tavs pirmais iespaids.
— Tas ir, tevi interesē sliktais iespaids? Labi. Es domāju, ka viņš pilnīgi ir tavas apbrīnas un cieņas vērts. Viņš ir visgudrākais un visvairāk attīstītais cilvēks, kādu jebkad esmu saticis, bet viņam nav mierīga sirdsapziņa. Nē, nē, nedomā nekā ļauna! — Mārtiņš iesaucās. — Es gribu teikt, viņš man atgādina cilvēku, kas pārāk dziļi ieskatījies lietu būtībā un izbijies cenšas sev iegalvot, ka nekā nav redzējis. Varbūt es ne visai skaidri izsaku savu domu. Mēģināšu citādi. Iztēlojies cilvēku, kas atradis taku uz biezoknī slēptu templi, tomēr nav gājis pa to; viņš varbūt ir pat redzējis pašu templi, bet vēlāk pūlas sevi pārliecināt, ka tā bijusi tikai lapotnes mirāža. Vai, teiksim, cilvēks, kas varējis veikt kaut ko lielisku, bet nav uzskatījis to par vajadzīgu un tagad visu laiku nožēlo, ka nav izdarījis to, ko varējis izdarīt; viņš klusībā smejas par atalgojumu, ko varējis dabūt par šo darbu, bet sirds dziļumos alkst šās atlīdzības un lieliskā darbības prieka.
— Neesmu viņu iepazinusi no šās puses, — Rūta atzina, — bet, atklati sakot, es īsti labi nesaprotu, ko tu gribi teikt.
— Tāpēc, ka es arī pats to tikai neskaidri nojaušu, — Mārtiņš it kā taisnojās. — Nevaru to nekādi pamatot. Tā ir tikai izjūta, un ļoti iespējams, ka maldīga. Tu droši vien pazīsti profesoru Koldvelu labāk nekā es.
No šā vakara pie Morzēm Mārtiņā palika dīvainas un pretrunīgas jūtas. Viņš bija vīlies savos nodomos, vīlies cilvēkos, kuriem gribēja būt līdzvērtīgs. No otras puses, panākumi viņu iedrošināja. Izrādījās, ka uzkāpt tiktāl ir vieglāk, nekā viņš domājis. Mārtiņš ne vien bija pārvarējis kāpiena grūtības, bet (viņš sev netēloja kautrību un to neslēpa) ticis augstāk par tiem, kurus gribēja sasniegt, atskaitot, protams, profesoru Koldvelu. Mārtiņš zināja dzīves un grāmatu gudrības daudz labāk nekā šie cilvēki un brīnījās, kādos kaktos un pažobelēs tie nobēdzinājuši savu izglītību. Viņš nezināja nedz to, ka pats ir apveltīts ar neparastām prāta spējām, nedz to, ka īsti un dziļi domātāji nekādā ziņā nav rodami Morzu viesistabā, nedz arī to, ka šādi domātāji ir līdzīgi ērgļiem, kas vientuļi lidinās debesu zilgmē augstu pār zemi, tālu no ikdienas dzīves kņadas un pliekanībām.