Panākumi bija aizmirsuši Mārtiņa adresi, un to vēstneši vairs neklauvēja pie viņa durvīm. Divdesmit piecas dienas, neatvelkot elpu pat svētdienās un svētku dienās, Mārtiņš strādāja pie raksta «Saules kauns» — plaša apcerējuma, kurā bija gandrīz trīstūkstoš vārdu. Tas bija apzināts uzbrukums Meterlinka skolas misticismam — no pozitīvo zinātņu citadeles mests izaicinājums fantazētājiem, kuri sapņo par brīnumiem, taču pašā rakstā arī bija daudz kā skaista un brīnumaina, tikai tāda, kas ir savienojams ar īstenību. Sim lielajam apskatam Mārtiņš mazliet vēlāk pievienoja divus mazus rakstiņus — «Brīnumu gaidītāji» un «Mūsu «es» mēraukla». Sie raksti, gan garais, gan īsie, devās ceļojumā pa žurnālu redakcijām.
5ais divdesmit piecās dienās, kas pagāja, rakstot «Saules kaunu», Mārtiņam izdevās pārdot par sešarpus dolāriem savus «ejošos» darbus. Par vienu jociņu viņš saņēma piecdesmit centu, bet par otru, kas bija aizsūtīts kādai labākai humoristiskai nedēļas lapai, pat veselu dolāru. Turklāt bija pārdoti arī divi humoristiski dzejolīši, viens par diviem, otrs par trim dolāriem. Galu galā, izmantojis visu savu kredītu (kaut gan pārtikas preču tirgotājs bija to palielinājis līdz pieciem dolāriem), Mārtiņš atkal aiznesa uz lombardu divriteni un uzvalku. Par rakstāmmašīnas īri Mārtiņam atkārtoti pieprasīja samaksu, norādot, ka pēc noteikumiem jāmaksā viens mēnesis uz priekšu.
So sīkumu noieta uzmundrināts, Mārtiņš nolēma atkal nodoties «amatniecībai». Varbūt izdodas kaut kā pārtikt. Pagaldē mētājās kādi divdesmit nelieli stāstiņi, kurus bija noraidījušas literārās aģentūras. Mārtiņš tos pārlasīja, lai noskaidrotu, kā nevajag rakstīt avīžu stāstus, un izgudroja lielisku formulu. Mārtiņš nosprieda, ka avīžu stāsts nedrīkst būt traģisks, tam jābeidzas laimīgi, valodai nemaz nav nepieciešams skaistums, domai jābūt vienkāršai un jūtām — primitīvām. Taču jūtām tomēr ir jābūt, turklāt augstām un cēlām, apmēram tādām, kādas viņam agrā jaunībā lika no galerijas aplaudēt tāda veida lugām kā «Par dievu, karali un tēviju» un «Kaut nabags, bet godīgs».
To visu iegaumējis, Mārtiņš vēl izlasīja «Hercogieni», lai uztvertu īsto noskaņu, un sāka sacerēt stāstus pēc savas formulas. Šai formulai bija trīs kārtulas: 1) diviem mīlētājiem jābūt šķirtiem; 2) kāda rīcība vai apstākļu sakritība viņus atkal saved kopā; 3) kāzu zvani. Trešā kārtula ir pastāvīgs lielums, bet pirmo un otro iespējams neierobežoti variēt. Mīlētājus var izšķirt liktenīgi pārpratumi, apstākļu sagadīšanās, greizsirdīgi sāncenši, cietsirdīgi vecāki, viltīgi aizbildņi, mantkāri radinieki un tā joprojām; savienot viņus var mīlētāja vai mīlētājas varonīga rīcība, aizbildņa, vecāku vai sāncenša piespiesta vai labprātīga piekrišana, negaidīta noslēpuma atklāšana, mīlētāja pašaizliedzība un tā tālāk līdz bezgalībai. Reizēm vajadzēja likt, lai meitene sper pirmo soli, — šādu un vēl daudzus citus veiklus trikus un viltīgus paņēmienus Mārtiņš izdomāja, dažādodams šo tematu. Tikai ar vienu lietu viņš nedrīkstēja rīkoties pēc saviem ieskatiem — ar kāzu zvaniem, kam stāsta beigās vajadzēja noteikti skanēt, kaut vai debess nogāztos un zeme atvērtos. Arī stāsta apjoms bija stingri noteikts: maksimums — tūkstoš piecsimt vārdu, minimums — tūkstoš divsimt vārdu.
Lai pilnīgi apgūtu šādu stāstu sacerēšanas mākslu, Mārtiņš izstrādāja kādu duci shēmu,_ pēc kurām rakstot vienmēr vadījās. Shēmas atgādināja tabulas, kādas lieto matemātiķi, un tās varēja izmantot no augšas, no lejas, no labās uz kreiso, no kreisās uz labo un bez jebkādas garīgas piepūles sastādīt visdažādākās kombinācijas, vienmēr vienlīdz pareizas un precīzas. Pēc šīm shēmām Mārtiņš pusstundā uzmeta ap duci sižetu, nolika tos sāņus un vēlāk brīvā laikā izstrādāja. Parasti viņš to darīja pirms gulētiešanas — pēc veselas dienas nopietna darba. Viņš atzinās Rūtai, ka varot šos stāstiņus rakstīt pat miegā. Galvenais ir sastādīt shēmu, pārējo var veikt tīri mehāniski.
Par savu formulu spēku Mārtiņš nešaubījās un, pazīdams izdevēju gaumi, bija pārliecināts, ka divi pirmie nosūtītie stāsti ienesīs naudu. Un tiešām — pēc dienām desmit Mārtiņš saņēma divus čekus, katru par četriem dolāriem.
Taču tai laikā Mārtiņš izdarīja jaunus, neiepriecinošus atklājumus par žurnālu apgādiem. Transcontinental Monthlij bija iespiedis viņa «Zvanu skaņas», bet čeku vēl arvien nepiesūtīja. Mārtiņam nauda bija ļoti vajadzīga, un viņš aizrakstīja uz redakciju. Viņš saņēma tikai izvairīgu atbildi un lūgumu sūtīt vēl kādus darbus. Badojies divas dienas, Mārtiņš atkal bija spiests ieķīlāt divriteni. Katru nedēju viņš divas reizes rakstīja Transcontinental Monthly atgādinājumu par saviem pieciem dolāriem, bet acīmredzot pirmā atbilde bija saņemta tikai aiz nejaušības. Mārtiņš nezināja, ka Transcontinental Motithly jau gadiem ilgi tikko velk dzīvību, ka tas ir ceturtās vai pat desmitās šķiras izdevums, ka tam nav nedz abonentu, nedz pircēju, nedaudzos lasītājus tas iegūst pa daļai ar sīkām aizkulišu tenkām, pa daļai ar patriotisko jūtu sa- viļņošanu un tajā lielāko tiesu iespiež sludinājumus — arī gandrīz vai aiz filantropiskiem apsvērumiem. Viņš nezināja arī to, ka Transcontinental Monthly ir izdevēja un redaktora vienīgais ienākumu avots un šo avotu viņi spēj saglabāt, tikai pastāvīgi pārkravājoties, lai izvairītos no īres maksas, un sistemātiski nesedzot nevienu rēķinu kreditoriem. Vai Mārtiņam varēja ienākt prātā, ka par viņa
pieciem dolāriem redaktors nokrāsoja savu māju Alamedā, turklāt krāsoja pats brīvajās pēcpusdienās, jo arodbiedrību noteiktā alga krāsotājiem bija pārāk liela, bet pirmais streiklauzis, ko viņš salīga, nokrita no kāpnēm, kuras tīšām kāds pagrūda, un to ar pārlauztu atslēgas kaulu aizveda uz slimnīcu.
Nepienāca arī desmit dolāru par rakstu «Apslēptās mantas meklētāji», ko bija pieņēmis kāds Čikāgas laikraksts. Raksts bija iespiests, par to Mārtiņš pārliecinājās, pāršķirstot avīžu komplektu pilsētas lasītavā, bet nekādu atbildi no izdevēja nesaņēma. Viņa vēstules tika atstātas bez ievērības. Lai justos pārliecināts, ka tās sasniegušas adresātu, Mārtiņš dažas no tām sūtīja ierakstītas. «Tā ir zādzība,» viņš nosprieda, «apzināta zādzība.» Viņš cieta badu, viņam bija nolaupīta prece, kuru pārdodot viņš varētu nopirkt sev dienišķo maizi.
Youth and Age, nedēļas žurnāls, iespiedis divas trešdaļas Mārtiņa stāsta, divdesmit vienu tūkstoti vārdu, pēkšņi beidza iznākt. Līdz ar to Mārtiņam bija zudusi jebkāda cerība saņemt savus sešpadsmit dolārus.
Lai mērs būtu pilns, «Katls», viņa labākais stāsts, aizgāja zudumā. Izmisumā pārskatot daudzus žurnālus, Mārtiņš to bija aizsūtījis nedēļas žurnālam The Billow — Sanfrancisko augstāko aprindu izdevumam, šo žurnālu viņš izvēlējās galvenokārt tāpēc, ka drīz varēja saņemt atbildi — redakcija atradās netālu no Oklendas, tepat otrpus līča. Pēc divām nedēļām viņš nopriecājās, ieraugot stāstu iespiestu redzamā vietā, turklāt ar ilustrācijām. Sirdij strauji pukstot, Mārtiņš steidzās mājup, minēdams, cik varētu saņemt par savu labāko stāstu. Viņu pacilāja apziņa, cik ātri stāsts pieņemts un iespiests, lai arī redaktors, kā par brīnumu, nekā nebija ziņojis par pieņemšanu. Nogaidījis nedēļu, divas un vēl pāris dienu, Mārtiņš meta kaunu pie malas un aizrakstīja The Billow redaktoram, ka šis nelielais rēķins droši vien aizmirsies daudz svarīgāku darījumu dēļ.
«Pat ja saņemšu tikai piecus dolārus,» Mārtiņš domāja, «par šo naudu varēšu nopirkt pupas un zirņus un uzrakstīšu vēl pusduci tikpat labu stāstu.»
Beidzot pienāca atbilde, kas Mārtiņu sajūsmināja ar savu vēso, apbrīnojamo nekaunību. «Mēs esam Jums pateicīgi,» redaktors rakstīja «par Jūsu lielisko stāstu. Mēs šeit redakcijā visi ar aizrautību to izlasījām, kā redzat, tūlīt ievietojām goda vietā. Ļoti ceram, ka ilustrācijas Jums patika.
Spriežot pēc Jūsu vēstules, Jūs uzskatāt, ka mēs maksājam par sacerējumiem, ko neesam pasūtījuši. To mēs parasti nedarām, un Jūsu stāsts nebija mūsu pasūtīts. Pieņemdami to publicēšanai, mēs, protams, domājām, ka Jums tas zināms. Mums atliek vienīgi nožēlot šo nepatīkamo pārpratumu un apliecināt Jums savu visdziļāko cieņu. Vēlreiz pateicamies un, cerot, ka Jūs neaizmirsīsiet mūs arī turpmāk, paliekam utt.»
Postskriptā bija piebilsts, ka, lai gan The Billow nevienam nesūtot brīveksemplārus, redakcija tomēr jutīšoties pagodināta, piesūtot viņam bezmaksas abonementu nākamajam gadam.
Saņēmis šo mācību, Mārtiņš visiem saviem manuskriptiem pirmajā lappusē uzrakstīja: «Samaksa pēc jūsu parastās likmes.»
«Reiz viņi maksās pēc manas parastās likmes!» viņš sevi mierināja. .
Mārtiņu šai laikposmā pārņēma dedzīgas alkas pilnveidoties — un viņš bez mitas laboja un pārveidoja «Jautro ielu», «Dzīves vīnu», «Prieku», «Jūras dziesmas» un citus savus agrīnos sacerējumus. Viņam, tāpat kā senāk, nepietika ar deviņpadsmit stundu darba dienu. Viņš cītīgi rakstīja un lasīja, cenzdamies darbā remdināt mokas, kādas sagādāja atteikšanās no smēķēšanas. Rūtas atnestās zāles ar spilgto etiķeti viņš bija nobēdzinājis vistālākā rakstāmgalda atvilktnes stūrī. Sevišķi grūti bija iztikt bez tabakas, kad māca izsalkums, un, lai arī viņš uzvarēja kārdinājumu, prasība pēc smēķa tomēr nemazinājās. Mārtiņš šo atturību uzskatīja par savu lielāko varoņdarbu, turpretī Rūtai šķita, ka viņš rīkojas tikai pareizi. Viņa nopirka Mārtiņam zāles, kas atradina no smēķēšanas, par savu kabatas naudu un pēc pāris dienām jau to visu aizmirsa.
Mārtiņš ienīda savus mehāniski uzrakstītos stāstiņus un par tiem zobojās, tomēr tieši tos varēja veiksmīgi pārdot. Ar šādā veidā iegūto naudu viņš samaksāja visus savus parādus un pat nopirka jaunas divriteņa riepas. Mazie stāstiņi vismaz sagādāja naudu diendienīgiem izdevumiem, un viņam vēl atlika laika nopietnam darbam.
Turklāt Mārtiņu vienmēr iekveldināja atmiņas par četrdesmit dolāriem, kas bija saņemti no White Mouse. Viņš lika savas cerības uz to, ka varbūt arī citi pirmšķirīgi žurnāli maksā nepazīstamiem autoriem tikpat daudz, varbūt pat vairāk. Bet kā iekļūt šais pirmšķirīgajos žurnālos? Tie pēc kārtas atraidīja visus viņa labākos stāstus, aprakstus un dzejoļus, tomēr ik mēnesi šais žurnālos parādījās desmitiem pliekanu, garlaicīgu, mākslinieciski nevērtīgu ražojumu. «Kaut jel viens no šiem redaktoriem,» Mārtiņš reizēm domāja, «nolaistos no saviem augstumiem un atrakstītu man vienu vienīgu uzmundrinošu rindiņu! Varbūt mani darbi ir pārāk neparasti, varbūt tie viņiem neder aiz dažādiem apsvērumiem — bet vai tiešām manos sacerējumos nav nevienas dzirkstītes, kas izraisītu atzinību, kaut vai vēlēšanos atbildēt?» Un Mārtiņš atkal paņēma «Piedzīvojumu» vai kādu citu līdzvērtīgu stāstu un pārlasīja simtiem reižu, mēģinādams uzminēt izdevēju klusēšanas cēloni.
Taču, kad pienāca skaistais Kalifornijas pavasaris, Mārtiņa labklājības periods beidzās. Jau vairākas nedēļas viņu satrauca literārās aģentūras neizprotamā klusēšana. Beidzot kādā jaukā dienā viņš saņēma atpakaļ uzreiz visus desmit «mehāniskos» stāstiņus. Pievienotā vēstule īsi paziņoja, ka aģentūra esot materiālu pārblīvēta un vairākus mēnešus nebūšot vajadzīgi jauni manuskripti. Mārtiņš, rēķinādamies ar šiem desmit stāstiņiem, bija pēdējā laikā dzīvojis pat izšķērdīgi. Aģentūra parasti viņam maksāja piecus dolārus par stāstu un līdz šim nevienu nebija noraidījusi. Tāpēc Mārtiņš bija rīkojies tā, it kā viņa tekošajā rēķinā jau būtu piecdesmit dolāru. Tā Mārtiņam pēkšņi uzbruka nebaltas dienas, un viņš izmisumā atsāka sūtīt savus vecos darbus sīkajiem apgādiem, kas nemaksāja naudu, bet jaunos piedāvāja lielajiem žurnāliem, kuri tos noteikti atsūtīja atpakaļ. Viņš atkal devās uz Oklendas lombardu. Divi trīs humoristiski dzejolīši, ko bija pieņēmuši daži Ņujorkas nedēļas žurnāli, sagādāja iespēju kaut kā izvilkties. Tad viņš saņēmās un aizrakstīja vairākiem lielajiem žurnāliem: kāpēc neiespiež viņa stāstus? Viņam atbildēja, ka pašplūsmes manuskriptus parasti neizskatot, lielāko daļu materiāla pēc žurnālu pasūtījuma rakstot autori, kas jau ir pazīstami un pieredzējuši.
Mārtiņam tā bija grūta vasara. Izdevēji un redaktori bija aizbraukuši atvaļinājumā, un manuskripti, kas parasti atgriezās atpakaļ pēc trīs nedēļām, tagad nogulēja redakcijās trīs mēnešus un pat ilgāk. Vienīgais mierinājums bija tas, ka atkrita izdevumi par markām. Tikai žur- rāli-laupītāji joprojām rosīgi darbojās, un Mārtjns aizsūtīja tiem visus savus agrīnos sacerējumus: «Pērļu zveju», «Jūrniecība kā amats», «Bruņurupuču zveja», «Ziemeļaustrumu pasāts». Par šiem manuskriptiem viņš nesaņēma ne centa. Tiesa gan, pēc sešu mēnešu sarakstes Mārtiņš par «Bruņurupuču zveju» saņēma skujamo aparātu un apgāds Acropolis apsolīja viņam piecus dolārus un piecus gadus brīvu a-bonementu par «Ziemeļaustrumu pasātu», bet izpildīja tikai solījuma otro daļu.
Par sonetu Stīvensonam Mārtiņš izspieda divus dolārus no kāda Bostonas izdevēja, kas savu žurnālu gan vadīja Metjū Arnolda garā, bet varēja atļauties tikai maksāt viszemāko likmi. Poēma «Feja un pērle», meistariska divsimt rindu gara satīra, ko Mārtiņš bija nupat pabeidzis, ļoti iepatikās kāda Sanfrancisko žurnāla redaktoram, — šo žurnālu finansēja kāda liela dzelzceļu sabiedrība. Redaktors piedāvāja Mārtiņam samaksai par poēmu dzelzceļa brīvkarti. Mārtiņš jautāja, vai brīvkarti drīkst pārdot kādai citai personai. Uzzinājis, ka nedrīkst un nav cerību šādi iegūt naudu, Mārtiņš pieprasīja atpakaļ manuskriptu. Viņš to drīz vien saņēma līdz ar redaktora vēstuli, kurā bija izteikta nožēla, ka poēmu nav izdevies iespiest. Mārtiņš atkal aizsūtīja poēmu uz Sanfrancisko, šoreiz žurnālam Hornet, ko bija dibinājis kāds visai talantīgs žurnālists, kas ātri vien uzpūtis tam popularitāti. Diemžēl žurnāla zvaigzne bija sākusi bālēt jau sen pirms Mārtiņa dzimšanas. Redaktors piedāvāja Mārtiņam par poēmu piecpadsmit dolāru, bet, tiklīdz poēma bija iespiesta, acīmredzot aizmirsa savu solījumu. Nedabūjis atbildi uz vairākiem pieprasījumiem, Mārtiņš beidzot aizrakstīja asu vēstuli un saņēma no jauna redaktora vēsu paziņojumu, ka viņš neatbildot par sava priekšgājēja kļūdām un pats neesot visai augstās domās par poēmu «Feja un pērle».
Taču vissliktāk ar Mārtiņu apgājās Čikāgas žurnāls The Globe. Mārtiņš bija ilgi atturējies piedāvāt «Jūras dziesmas», līdz bads viņu piespieda. Kad savs ducis žurnālu bija dzejoļus atraidījuši, tie beidzot piestāja The Globe klusajā ostā. Ciklā bija trīsdesmit dzejoļu, un Mārtiņam vajadzēja saņemt dolāru par katru dzejoli. Jau pirmajā mēnesī publicēja četrus dzejoļus, un Mārtiņš tūlīt saņēma čeku par četriem dolāriem, bet, ieskatoties žurnālā, Mārtiņu pārņēma šausmas — viņa darbs bija galīgi sakropļots. Dažiem dzejoļiem bija sagrozīti virsraksti: «Fi- nis» vietā iespiests «Finišs», «Dziesma par klinti jūrā» — «Dziesma par zemūdens klinti». Viens virsraksts bija aizstāts ar citu — pilnīgi nepiemērotu virsrakstu: «Medūzas gaismas» vietā redaktors bija ielicis «Atpakaļ pa pēdām». Paši dzejoļi bija vēl briesmīgāk izkropļoti. Mārtiņš grieza zobus un plēsa matus. Frāzes, rindas, pat veselas strofas bija izmestas, sajauktas un pārstatītas tā, ka reizēm nekā nevarēja saprast. Dažu viņa rindiņu un strofu vietā bija ieliktas pavisam citas. Mārtiņš nevarēja iedomāties, ka šādā noziedzībā var būt vainīgs redaktors ar veselu saprātu, un nosprieda, ka tas ir kāda burtliču mācekļa vai pārrakstītāja nodarījums. Mārtiņš uz karstām pēdām aizrakstīja redaktoram, lai pārtrauc dzejoļu cikla iespiešanu un sūta manuskriptu atpakaļ. Viņš rakstīja vēstuli pēc vēstules, lūdza, pieprasīja, draudēja, bet nekādu atbildi nesaņēma. Katru mēnesi parādījās šie izkropļotie dzejoļi, līdz viss cikls bija publicēts, un katru mēnesi Mārtiņš saņēma čeku par to, kas ievietots iepriekšējā numurā.
Visās šais neveiksmēs Mārtiņu vēl uzturēja možu atmiņas par četrdesmit dolāriem no White Mouse, kaut gan aizvien vairāk un vairāk laika ziedot vajadzēja «ejošajiem» sīkumiem. Viņš nejauši uzgāja «ienesīgu darba lauku» agronomijas un tirdzniecības žurnālos, mēģināja saistīties arī ar reliģiskiem nedēļas izdevumiem, bet atrada, ka tie sola drošas izredzes nomirt badā. Visgrūtākajā brīdī, kad jau bija ieķīlāts melnais uzvalks, Mārtiņam pēkšņi laimējās republikāņu partijas komitejas izsludinātajā konkursā. Patiesībā bija nevis viens konkurss, bet veseli trīs konkursi, un Mārtiņš uzvarēja visos; viņš rūgti pasmējās par sevi un par to, ka spiests izmantot šādus paņēmienus. Viņa poēma ieguva pirmo godalgu — desmit dolāru, aģitācijas dziesma dabūja otro godalgu — piecus dolārus, raksts par republikāņu partijas uzdevumiem atkal ieguva pirmo godalgu — divdesmit piecus dolārus. Tas viss viņu ļoti iepriecināja tikmēr, kamēr viņš nebija devies iekasēt šo naudu. Kaut kas acīmredzot bija sagājis grīstē komitejā, un, lai gan tās locekļu vidū bija viens baņķieris un viens senators, tomēr izrādījās, ka naudas komitejai nav. Gaidot samaksu, Mārtiņš pierādīja, ka tikpat labi izprot arī demokrātiskās partijas uzdevumus, iegūdams pirmo godalgu par rakstu, ko sacerēja tādam pašam konkursam. Turklāt šai konkursā viņš pat saņēma savus divdesmit piecus dolārus. Turpretī četrdesmit dolārus, kas pienācās no pirmā konkursa, viņš nedabūja nekad.
Lai tiktos ar Rūtu, Mārtiņam vajadzēja likt lietā viltību; tā kā iešana turp un atpakaļ no Ziemeļoklendas līdz Morzu mājai aizņēma pārāk daudz laika, Mārtiņš nolēma izpirkt divriteni, bet ieķīlāt melno uzvalku. Braukšana ar divriteni ietaupīja laiku un bija arī lielisks fizisks vingrinājums, turklāt deva iespēju satikt Rūtu tikpat bieži kā agrāk; īsas buraudekla bikses un apvalkāts svīteris labi noderēja par riteņbraucēja kostīmu, un Mārtiņš tagad gandrīz katru dienu varēja doties pēcpusdienas izbraucienos kopā ar Rūtu. Mājās tikties Mārtiņam vairs nebija visai ērti, jo misis Morze turpināja neatlaidīgi īstenot savu nodomu un pastāvīgi aicināja daudz viesu. Izmeklētā sabiedrība, kuru Mārtiņš sastapa Morzu namā un uz kuras locekļiem vēl nesen bija skatījies no lejas uz augšu, tagad viņu tikai garlaikoja. Tā vairs nelikās izmeklēta. Grūtās dzīves, saspringtā darba un mūžīgo neveiksmju dēļ Mārtiņš bija kļuvis nervozs un viegli sakaitināms; sarunas ar šādiem cilvēkiem padarīja viņu gandrīz vai traku. Tā nebija pārmērīga iedomība. Cilvēkus viņš vērtēja, nevis salīdzinot ar sevi, bet ar lielajiem domātājiem, kuru grāmatas bija lasījis dziļā godbijībā. Rūtas mājā viņš nekad nebija saticis neviena patiesi gudra cilvēka, vienīgi profesoru Koldvelu, kas, starp citu, vairs tur nenāca. Visi pārējie bija tukšpauri, nožēlojami dogmatiķi, sīki ļautiņi ar sīkām domiņām. Šī gara tumsonība Mārtiņu pārsteidza. Kāpēc viņi visi ir tik stulbi? Kur palikusi viņu izglītība? Viņi taču ir lasījuši tās pašas grāmatas, ko lasījis viņš. __ Kā varējis gadīties, ka viņi no tām nekā nav guvuši?
Mārtiņš zināja, ka pasaulē ir dižgari, īsti, dziļi domātāji. Labākais pierādījums tam bija grāmatas, kas palīdzējušas viņam pacelties pāri Morzu viduvējībai. Un viņš zināja arī, ka tā saucamajā augstākajā sabiedrībā var sastapt cilvēkus, kas ir d,audz gudrāki un interesantāki nekā tie, kuri pulcējas Morzu viesistabā. Viņš bija lasījis angļu romānus, kuros labākās sabiedrības cilvēki strīdas par politiskiem un filozofiskiem tematiem. Viņš zināja, ka lielās pilsētās, ne vien Anglijā, bet pat Savienotajās Valstīs, pastāv saloni, kur pulcējas mākslas un zinātņu pārstāvji. Agrāk viņš aiz muļķības bija domājis, ka jebkurš labi ģērbies cilvēks, kas nepieder pie strādnieku šķiras, ir apveltīts ar prāta spējām un daiļuma izjūtu. Cietināta apkaklīte viņam bija likusies kultūras pazīme, un viņš vēl nebija atskārtis, ka augstskolas izglītība un īstas zināšanas nebūt nav viens un tas pats.
Taču viņš izlauzīs sev ceļu arvien augstāk un augstāk. Un Rūtu vedīs sev līdzi. Kaisli mīlēdams Rūtu, viņš bija pārliecināts, ka viņa spīdēs visur. Tagad viņš saprata, ka vide, kurā meitene uzaugusi, daudzējādā ziņā viņu iegrožojusi, tāpat kā viņu, Mārtiņu, savā laikā iegrožoja viņa vide. Rūtai vēl nekad nav radusies izdevība tā īsti sevi parādīt. Grāmatas viņas tēva kabinetā, gleznas pie sienām, viņas klavierspēle — tas viss bija tikai skaista āriene. Pret īstu literatūru, īstu glezniecību, īstu mūziku Morzes un visi viņu paziņas bija akli un kurli. Taču svarīgāka par to visu bija pati dzīve, par ko viņiem ari trūka jebkāda priekšstata. Viņi sevi dēvēja par vienotiem, nēsāja mērenas brīvdomības masku, taču bija vismaz par diviem gadsimtiem atpalikuši no izskaidrojošās zinātnes; viņiem bija viduslaiku domāšanas veids, un viņu uzskati par pasauli un tās rašanos atgādināja metafiziķu uzskatus, kas bija tikpat jauni, cik visjaunākā rase, un tikpat seni kā alu cilvēks, pat vēl senāki; tā bija tā pati metafizika, kura lika pirmajam pleistocēna pērtiķveida cilvēkam baidīties no tumsas, jūdam iedvesa domu, ka Ieva radīta no Ādama ribas, Dekartu ierosināja skatīties uz pasauli kā uz sava niecīgā «es» projekciju, bet kādu ievērojamu angļu garīdznieku pamudināja izsmiet evolūciju iznīcinošā satīrā, kas tūlīt sacēla vētrainu sajūsmu un viņa vārdu trekniem burtiem ierakstīja vēstures lappusēs.
Jo vairāk Mārtiņš par to visu domāja, jo skaidrāk saprata, ka vienīgā atšķirība starp šiem advokātiem, virsniekiem, komersantiem un baņķieriem, no vienas puses, un strādnieku šķiras piederīgajiem, no otras puses, ir tā, ka tie citādi ēd, ģērbjas un dzīvo. Tiem visiem trūka paša galvenā, tā, ko viņš atrada grāmatās un juta pats sevī. Morzes bija parādījuši viņam savu aprindu «krējumu», bet tas viņu nesajūsmināja. Lai arī nabags un naudas aizdevēju vergs, viņš tomēr stāvēja galvas tiesu augstāk par visiem tiem, kurus satika Morzu viesistabā; un, izpircis no lombarda savu vienīgo uzvalku, Mārtiņš ieradās pie šiem ļaudīm un jutās to vidū kā princis, kas notiesāts dzīvot starp cūkganiem.
— Jūs neieredzat sociālistus un baidāties no viņiem,— viņš reiz pie pusdienu galda sacīja misteram Morzein. — Bet kāpēc? Jūs taču nepazīstat nedz viņus, nedz viņu uzskatus.
Saruna par sociālismu izraisījās pēc tam, kad misis Morze bija dzēlīgi nodziedājuši kārtējo slavas dziesmu misteram Hepgudam. Mārtiņš necieta šo pašapzinīgo vā- vuļotāju un vienmēr zaudēja apvaldu, kad runa bija par viņu.
— Jā, — Mārtiņš teica, — Čārlijs Hepguds ir jauns cilvēks ar izredzēm nākotnē, to visi stāsta, un tas ir tiesa. Es domāju, ka viņš jau labu laiku pirms miršanas tiks iecelts par gubernatoru un varbūt par senatoru.
— Kāpēc jūs tā domājat? — misis Morze vaicāja.
— Es dzirdēju viņa runu vēlēšanu kampaņā. Tā bija tik gudri muļķīga un banāla, bet reizē tik pārliecinoša, ka līderiem viņš noteikti jāuzskata par pilnīgi drošu un uzticamu cilvēku, un pliekanības, ko viņš sarunāja, pilnīgi atbilst vidusmēra vēlētāja pliekanībām, — jūs taču zināt, ka ikvienam ir glaimojoši dzirdēt no tribīnes sludinām savus uzskatus.
— Man tiešām šķiet, ka tu apskaud misteru Hepgudu,— Rūta iejaucās sarunā.
— Lai dievs pasarga!
Šausmas, kas pavīdēja Mārtiņa acīs, noskaņoja misis Morzi kareivīgi.
— Jūs taču negribat sacīt, ka misters Hepguds ir muļķis? — viņa dzedri jautāja.
— Viņš nav lielāks muļķis par vidusmēra republikāni,— Martins atcirta. — Vai arī vidusmēra demokrātu. Viņi visi ir vai nu muļķi, vai viltīgi, turklāt viltīgo ir daudz mazāk. Vienīgie gudrie republikāņi ir miljonāri un to apzinīgie iztapoņi. Tie ļoti labi zina, kur gaidāms trekns kumoss, un zina ari, kadeļ.
— Es arī esmu republikānis, — misters Morze smaidīdams teica. — Interesanti, pie kā jūs mani pieskaitīsiet.
— Jūs esat neapzinīgs iztaponis.
— Iztaponis?
— Jā, protams. Jūs strādājat korporāciju labā. Jūs nepazīstat strādnieku šķiru, un jums nav juridiskas prakses krimināllietās. Jūsu ienākumi nav atkarīgi nedz no tiem, kas sit savu sievu, nedz no kabatas zagļiem. Jūs pārtiekat uz to cilvēku rēķina, kam sabiedrībā ir galvenā loma, un — kā maizi ēd, tā dziesmu dzied. Jā, protams, jūs esat iztaponis! Jūs esat ieinteresēts aizstāvēt to kapitālistisko organizāciju intereses, kurām kalpojat.
Misters Morze viegli pietvīka.
— Man jums jāaizrāda, ser, — viņš sacīja, — ka jūs runājat kā viszvērīgākais sociālists.
Un tad Mārtiņš izteica savu piezīmi par sociālistiem:
— Jūs neieredzat sociālistus un baidāties no viņiem. Bet kāpēc? Jūs taču nepazīstat nedz viņus, nedz viņu uzskatus.
— Jūsu uzskati jau katrā ziņā sakrīt ar sociālistu uzskatiem, — misters Morze atbildēja.
Rūta bažīgi skatījās uz strīdniekiem, bet misis Morze nopriecājās, ka viņas naidnieks iemanto mājas kunga un pavēlnieka nelabvēlību.
— Ja es saucu republikāņus par muļķiem un uzskatu, ka brīvība, brālība un vienlīdzība ir plīstoši ziepju burbuļi, tad tas nebūt neliecina, ka esmu sociālists, — Mārtiņš smaidot atbildēja. — Ja es apšaubu Džefersonu un to tumsonīgo francūzi, kas viņu iedvesmoja, tad tāpēc vien mani nevar dēvēt par sociālistu. Ticiet man, mister Morze, ka jūs esat daudz tuvāk sociālismam nekā es, jo es īstenībā esmu zvērināts sociālisma ienaidnieks.
— Jums, protams, labpatīk jokot, — misters Morze vēsi noteica.
— Nebūt ne. Es runāju pavisam nopietni. Jūs atzīstat vienlīdzību, tomēr jūs pats strādājat korporācijas labā, kuras domā vienīgi par to, kā iznīcināt šo vienlīdzību. Mani jūs saucat par sociālistu tikai tāpēc, ka es neatzīstu vienlīdzību un piekrītu tieši tam principam, ko jūs, patiesību sakot, apstiprināt ar visu savu dzīvi. Republikāņi ir visniknākie vienlīdzības ienaidnieki, lai gan visur to sludināt sludina. Vienlīdzības vārdā viņi nemitīgi iznīcina vienlīdzību. Tādēļ es viņus saucu par muļķiem. Turpretī es esmu individuālists. Es ticu, ka skriešanās sacīkstēs uzvar ātrākais, bet cīņā — stiprākais. So atziņu esmu guvis no bioloģijas, vismaz man tā šķiet, ka to esmu guvis no turienes. Atkārtoju, ka es esmu individuālists, bet individuālisti ir senseni un mūžīgi sociālisma ienaidnieki.
— Tomēr jūs ejat uz sociālistu mītiņiem, — misters Morze sapīcis iebilda.
— Protams, tieši tāpat, kā izlūks iet uz ienaidnieka nometni. Kā lai citādi izpēta ienaidnieku? Bez tam šais mītiņos es ļoti uzjautrinos. Sociālisti ir lieliski vārdu cīņas meistari un, vai nu labu, vai sliktu, tomēr kaut ko ir mācījušies. Jebkurš no viņiem zina daudz vairāk par socioloģiju un visām citām «loģijām» nekā parasts kapitālists. Jā, es kādas desmit reizes esmu bijis sociālistu mītiņos, bet tāpēc neesmu kļuvis par sociālistu, tāpat kā no Cār- lija Hepguda spriedelēšanas neesmu kļuvis par republikāni.
— Nezinu, — misters Morze izvairīgi noteica, — tomēr man šķiet, ka jums ir nosliece uz sociālismu.
«Velns parāvis,» Mārtiņš nodomāja, «viņš taču nav sapratis ne vārda! It kā es būtu runājis pret sienu! Kur palikusi viņa izglītība?»
Tā Mārtiņš savā attīstības ceļā sadūrās aci pret aci ar buržuāzisko morāli; drīz tā viņam kļuva īsts biedēklis. Viņš pats bija intelektuāls morālists, un šo apkārtējo cilvēku morāle kaitināja viņu pat vēl vairāk nekā uzpūtīgā pliekanība; šī morāle bija dīvains ekonomikas, metafizikas, sentimentalitātes un atdarināšanas mistrojums.
Paraugu šim kuriozajam mistrojumam Mārtiņš neviļus sastapa savu tuvinieku vidū. Viņa māsa Mariona bija iepazinusies ar kādu strādīgu jaunu cilvēku, mehāniķi, pēc izcelsmes vācieti, kurš, pamatīgi apguvis amatu, bija atvēris velosipēdu darbnīcu. Kļuvis arī par lietotu divriteņu pārdošanas aģentu, viņš pelnīja itin brangi. Mariona, iegriezusies pie Mārtiņa, paziņoja par savu saderināšanos un pēc tam jokodamās satvēra Mārtiņa roku, un sāka zīlēt pēc rokas līnijām viņam nākotni. Nākamajā reizē viņa ieradās kopā ar Hermani fon Šmitu. Mārtiņš apsveica abus tik atjautīgiem un izsmalcinātiem teicieniem, kas acīmredzot lāgā nepatika diezgan aprobežotajam līgavainim. Sliktais iespaids vēl pastiprinājās, kad Mārtiņš nolasīja vairākus pantus, ko bija sacerējis pēc Marionas pēdējā apciemojuma. Tas bija smalks dzejolītis, viegls un graciozs, ar virsrakstu «Zīlētāja». Nolasījis to skaļi, Mārtiņš pārsteigts ieraudzīja, ka viesi neizrāda nekāda prieka. Tieši otrādi, māsas acis raizīgi bija pievērstas līgavainim, kura seja, kas likās iztēsta ar cirvi, pauda skaidru nepatiku un sapīkumu. Incidents tā ari beidzās, viesi drīz atvadījās, un Mārtiņš to visu ātri vien aizmirsa, lai gan nevarēja saprast, kā sieviete, kaut arī no strādnieku šķiras, var nejusties glaimota un iepriecināta, ja par viņu ir sacerēti dzejoļi.
Pēc dažām dienām Mariona atkal ieradās pie Mārtiņa, šoreiz viena pati. Tikko ienākusi, viņa tūlīt sāka skarbi pārmest Mārtiņam nepiedienīgo rīcību.
— Kas noticis, Marion? — viņš pārsteigts jautāja. — Tu runā tā, it kā kaunētos no saviem tuviniekiem vai vismaz no sava brāļa.
— Skaidrs, ka es kaunos! — viņa iesaucās.
Mārtiņš galīgi apjuka, ieraudzījis māsas acīs aizvainojuma asaras. Aizvainojums katrā ziņā bija patiess.
— Vai tiešām tavs Hermanis ir greizsirdīgs, ka brālis uzraksta par savu māsu dzejoli?
— Viņš nemazam nav greizsirdīgs, — viņa iešņukstējās.— Viņš saka, tas esot nepieklājīgi, pie… piedauzīgi.
Mārtiņš izbrīnā gari iesvilpās, tad parakņājās atvilktnē un izņēma «Zīlētājas» norakstu.
— Es to nesaprotu, — viņš sacīia, iedodams lapiņu māsai. — Izlasi pati un pasaki, kas tur ir piedauzīgs. Tu taču tā teici, vai ne?
— Ja viņš tā saka, tad tā arī ir, — Mariona atbildēja, riebumā atgrūzdama papīrīti. — Viņš pieprasa, lai tu saplēs to. Viņš negribot tādu sievu, par ko raksta tādas lietas un tā, ka visi var izlasīt. Viņš saka, tas esot negods un viņš to necietīšot.
— Tās ir tīrās blēņas, Marion! — Mārtiņš iesaucās, bet pēkšņi mainīja domas. Viņam pretī sēdēja nelaimīga meitene,' ko bija veltīgi pārliecināt tāpat kā viņas līgavaini, un tāpēc, apzinādamies, cik šis incidents muļķīgs, Mārtiņš tomēr nolēma piekāpties.
— Labi, — viņš sacīja un, saplēsis manuskriptu sīkos gabaliņos, iesvieda to papīrgrozā.
Viņu mierināja apziņa, ka «Zīlētājās» oriģināls jau atrodas kāda Ņujorkas žurnāla redakcijā. Nedz Mariona, nedz viņas iecerētais to nekad neuzzinās, un nekas ļauns nenotiks, ja šo mazo, nevainīgo dzejolīti kādreiz piiblicēs.
Mariona izstiepa roku pret papīrgrozu.
— Vai drīkst? — viņa lūdza.
Mārtiņš pamāja ar galvu un klusēdams nolūkojās, ka māsa savāc saplēstā manuskripta gabaliņus un sabaž jakas kabatās, — tie viņai vajadzīgi lietiskam pierādījumam par savas misijas sekmīgu veikumu. Mariona viņam atgādināja Lisiju Konoli, lai gan viņai trūka tā ugunīguma un nebēdnīgā dzīvesprieka, ar ko tik pārpilna jaunā strādnieku meiča, kuru viņš bija saticis teātrī. Tomēr viņām bija daudz kā kopēja — gan apģērbā, gan manierēs, gan rīcībā, un Mārtiņš neviļus pasmaidīja, pēkšņi iztēlodamies šīs meitenes Morzu viesistabā. Taču uzjautrinošā aina izgaisa, un Mārtiņu pārņēma dziļa vientulība. Viņa masa un Morzu viesistaba ir tikai jūdžu stabi noietajā ceļā. Tas viss jau ir pagātnē. Mārtiņš maigi paskatījās uz savam grāmatām. Tās ir viņa vienīgie uzticamie draugu
— Ko tu teici? — viņš pēkšņi pārsteigts vaicāja.
Mariona atkārtoja jautājumu.
— Kāpēc es nestrādāju? — Mārtiņš iesmejas, bet smiekli neskanēja īsti sirsnīgi. — Vai tev Hermanis uzdeva to prasīt?
Mariona papurināja galvu.
— Nemelo! — Mārtiņš bargi teica, un viņa apmulsusi palocīja galvu. — Tu pasaki savam Hermanim, lai viņš nemaisās citu darīšanās! Ja es par viņa līgavu saceru dzejoļus, tad tā manis pēc vēl ir viņa darīšana, bet gar pārējo viņam nav nekādas daļas. Saprati? Tātad tu domā, ka no manis neiznāks rakstnieks? — viņš turpināja. — Tu uzskati, ka esmu nogājis no ceļa, ka daru kaunu visai ģimenei?
— Es domāju, ka būtu daudz labāk, ja tu kaut ko strādātu, — Mariona stingri sacīja, un Alārtins redzēja, ka viņa runā atklāti. — Hermanis saka …
— Pie velna Hermani! — Mārtiņš viņu labsirdīgi pārtrauca. — Tu labāk pasaki, kad būs kāzas. Un pajautā savam Hermanim, vai viņam labpatiks pieņemt no manis kazu davanu.
Kad māsa bija aizgājusi, Mārtiņš ilgi domāja par šo incidentu,_ divas trīs reizes rūgti iesmiedamies. Jā, viņi visi — māsa un viņas līgavainis, viņa aprindu ļaudis un tas sabiedrības locekļi, pie kuras pieder Rūta, — viņi visi pielāgojas vispārējai mērauklai,_ visi veido savu dzīvīti pec gatava, šaura parauga, pastāvīgi skatās cits uz citu, atdarina cits citu, šie nožēlojamie radījumi ir gatavi izdzēst savas individuālās iezīmes, atteikties no īstās dzīves, lai tikai nepārkāptu muļķīgos principus, kuriem pakļaujas jau no bērna kājas. Viņi visi garā virtenē parādījās Mārtiņa acu priekšā — Bernards Higinbotams rokrokā ar misteru Batleru, Hermanis fon Šmits plecu pie pleca ar Cārliju Hepgudu, un Mārtiņš viņus visus cieši nopētīja, visus nomērīja ar to mērauklu, ko bija atradis grāmatās. Velti viņš jautāja: kur ir lielie gari, diženie domātāji? Tie nebija rodami šo plātīgo, vulgāro un tum- sonīgo rēgu varzā, kas pildīja viņa mazo skabūzīti. Un pret šo varzu viņš juta tādu pašu riebumu, kādu droši vien juta Kirke pret savām cūkām. Kad pēdējais rēgs bija izzudis, pēkšņi parādījās vēl viens negaidīts un neaicināts — jaunais dūru varonis ar cietu platmaļu salmenīcu uz vienas auss, divrindu svārkos, gāzelīgu gaitu — Mārtiņš Idens savas dzīves agrienā.
— Tu jau nebiji labāks, mīļo draudziņ, — Mārtiņš ņirgājās. — Tava morāle bija tāda pati kā viņiem, un tu arī nezināji vairāk par viņiem. Tu ne par ko nelauzīji galvu un nerūpējies. Savus uzskatus tu ieguvi gatavus, tāpat kā savas drēbes. Tu rīkojies tā, ka izpelnījies vispārēju atzinību. Tu biji savas bandas vadonis, tāpēc ka pārējie tevi izraudzīja. Tu kāvies un komandēji bandu nevis tāpēc, ka tev tas patika, — tu labi zini, ka patiesībā tev tas derdzās, — bet tāpēc, ka citi tev pamudinoši uzsita uz pleca. Tu uzveici Sierģīmi tālab, ka negribēji piekāpties, bet piekāpties negribēji tālab, ka biji rupjš dzīvnieks, turklāt tev, tāpat kā pārējiem, bija iestāstīts, ka vīrietim jābūt negantam, asinskāram un nežēlīgam, ka citus sist un sakropļot ir slavējami un vīrišķīgi. Un kāpēc tu, kucēn, atvīli saviem biedriem meitenes? Ne jau tāpēc, ka viņas tev patika, bet tāpēc, ka visi apkārtējie jau no pusaudža gadiem uzjundīja tevī ērzeļa un mežonīga vērša instinktus. Bet tagad no tā laika pagājuši daudzi gadi. Ko tu patlaban par to visu domā?
Un it kā par atbildi vīzijā norisa pēkšņa pārmaiņa. Cietā salmenīca un divrindu svārki pazuda, tos nomainīja vienkāršs, neuzkrītošs uzvalks, sejā izzuda skarbā, zvērīgā izteiksme, to apmirdzēja iekšēja gaisma, apgaroja skaistuma un patiesības kopsakara izpratne. Parādība bija ļoti līdzīga tagadējam Mārtiņam. Noliekusies pār atvērtu grāmatu, tā stāvēja pie galda, ko apgaismoja lampa. Mārtiņš paskatījās uz grāmatas nosaukumu — «Estētikas pamati». Nākamajā mirklī Mārtiņš saplūda kopā ar parādību, nosēdās pie galda un, apgriezis lampai degli, iegrima lasīšanā.
Kādā skaistā rudens dienā, tikpat skaistā kā tā atvasaras diena pērngad, kad viņi pirmoreiz atklāja, ka mīl viens otru, Mārtiņš lasīja Rūtai priekšā savus «Mīlestības sonetus». Tāpat kā toreiz, viņi pievakarē bija aizbraukuši ar divriteņiem kalnos un sēdēja savā iemīļotajā vietā. Klausoties Rūta vairākkārt bija sajūsmā iesaukusies, un Mārtiņš, beidzis lasīt, satraukts gaidīja, ko viņa sacīs.
Rūta ilgi klusēja, it kā meklēdama vārdus, kas varētu mīkstināt bargo spriedumu.
— Dzejoļi jau ir skaisti, — viņa beidzot sacīja, — jā, pat ļoti skaisti. Taču tu nesaņemsi par tiem nekādu naudu. Tu taču saproti, ko es gribu teikt, — viņa runāja gandrīz lūdzoši. — Viss, ko tu raksti, neder dzīvei. Nezinu, kāds tam iemesls — droši vien nav pieprasījuma —, bet tu nekā nevari nopelnīt ar saviem sacerējumiem. Mīļais, nepārproti mani! Es ļoti lepojos — citādi es nebūtu īsta sieviete —, lepojos un priecājos, ka man ir veltīti šie brīnišķīgie dzejoļi. Taču mūsu kāzas tie netuvina, vai nav tiesa, Mārtiņ? Nedomā, ka esmu mantkāra. Tikai mīlestība man liek domāt' par mūsu nākotni. Jau vesels gads pagājis, kopš atzināmies viens otram mīlestībā, bet kāzu diena ir tikpat tālu, cik toreiz. Neuzskati šo atgādinājumu par netaktisku — atceries, ka runa ir par manu sirdi, par visu manu dzīvi. Ja tevi tā aizrauj rakstīšana, sameklē taču sev darbu kādā avīzē. Kāpēc tu nevari kļūt par reportieri? Vismaz pagaidām.
— Es sabojāšu savu stilu, — Mārtiņš dobjā, neskanīga balsī atbildēja. — Tu nemaz iedomāties nevari, cik daudz esmu pūlējies, lai izkoptu savu stilu.
— Bet tu jau naudas dēļ.rakstīji arī avīžu feļetonus. Vai tie nesabojā tavu stilu?
— Nē, tas ir pavisam kas cits. Es tos rakstīju pēc vesela nopietna darba cēliena. Turpretī reportiera darbs jāstrādā no rīta līdz vakaram, tam jāatdod visa dzīve. Un tad dzīve pārvēršas par tādu kā virpuli, acumirkļa dzīvi bez pagātnes un bez nākotnes; reportierim nemaz nav laika domāt par kādu citu stilu kā vienīgi par reportāžas stilu, kam nav nekā kopīga ar literatūru. Lai es kļūstu par reportieri tieši tagad, kad mans stils tikko izveidojies, tapis skaidrs, — tā taču būtu literāra pašnāvība! Tiesa kas tiesa, arī katrs feļetons, katrs vārds šai feļetonā man vienmēr sagādāja īstas mocības, tā bija varmācība pret sevi pašu, pret savu daiļuma izjūtu. Tu nemaz nevari aptvert, cik tas bija smagi. Es jutos kā noziedznieks. Un pat klusībā nopriecājos, kad šos «ejošos» stāstiņus vairs nepieņēma, kaut gan tāpēc vajadzēja ieķīlāt uzvalku. Bet ko var salīdzināt ar to baudu, ko izjutu, rakstot «Mīlestības sonetus»? Jaunrades prieks taču ir viscildenākais prieks pasaulē! Tas man simtkārt atlīdzina visu zaudēto.
Mārtiņš nezināja, ka Rūtai teiciens «jaunrades prieks» ir tukša skaņa. Viņa gan sarunā bieži lietoja šos vārdus, un Mārtiņš pirmo reizi tos bija dzirdējis tieši no viņas mutes. Viņa bija lasījusi par jaunrades prieku, dzirdējusi augstskolas profesorus to daudzinām lekcijās, pat pieminējusi, liekot pārbaudījumus humanitāro zinātņu bakalaures grāda iegūšanai. Taču viņa pati bija tik viduvēja un radīšanas aizrautība viņai tik sveša, ka viņa varēja tikai papagailiski atkārtot to, ko par jaunrades prieku runā citi.
— Bet varbūt redaktoram bija taisnība, labojot tavas «Jūras dziesmas»? — Rūta jautāja. — Ja redaktors neprastu pareizi novērtēt literāru sacerējumu, viņš nebūtu nekāds redaktors.
— Tas ir vēl viens pierādījums vispāratzītu uzskatu sīkstumam, — Mārtiņš strauji iebilda, aizsvilies dusmās, dzirdot pieminam savus naidniekus redaktorus. — To, kas ir atzīts, uzskata ne vien par pareizāko, bet arī par labāko. Fakts, ka zemes virsū kaut kas eksistē, jau tiek uzskatīts par šās eksistences attaisnojumu — liec to vērā — ne tikai pašreizējos apstākļos, bet mūžīgi mūžos. Protams, cilvēki savā iesīkstējušā gara tumsonībā tic visām šīm muļķībām, tic aiz pašapmāna, ko tik lieliski aprakstījis Veiningers. Šie tumsoņi uzskata, ka viņi domā, un izlemj tādu cilvēku likteņus, kuri tiešām domā.
Mārtiņš pēkšņi apklusa, atskārzdams, ka Rūta to visu nemaz nesaprot.
— Es nezinu, kas tas Veiningers tāds ir, — viņa atzinās. — Tu vienmēr visu tik briesmīgi vispārini, ka nevaru uztvert tavu domu. Es saku, ja redaktors …"
— Bet es tev saku, ka visi redaktori, katrā ziņā deviņdesmit deviņi procenti no tiem, ir neveiksminieki. Tie ir neizdevušies rakstnieki. Nedomā, ka tiem labāk patīk vilkt savu jūgu redakcijā un atzīt savu verdzisko atkarību no žurnālu noieta un izdevēja manīguma nekā nodoties daiļrades priekam. Viņi ir mēģinājuši rakstīt, bet cietuši neveiksmi. Un te ir tas nolādētais paradokss. Visas durvis uz literāriem panākumiem apsarga šie cerberi, šie literatūras neveiksminieki. Gan redaktori, gan redaktoru palīgi, gan recenzenti — lielākā daļa no viņiem, gandrīz visi tie, kas lasa manuskriptus, ir cilvēki, kas reiz gribējuši kļūt par rakstniekiem, bet nav spējuši. Tomēr tieši šie cilvēki, kuri, kā apstiprinājies, ir tam vismazāk piemēroti zemes virsū, izrādās, lemj par literatūras likteni un izšķir, ko vajag un ko nevajag iespiest. Viņi, šie nožēlojami pelēcīgie un netalantīgie, spriež tiesu par savdabīgumu un ģenialitāti. Aiz viņiem nāk kritiķi, parasti tādi paši neveiksminieki. Nestāsti, ka viņi nekad nav sapņojuši par rakstīšanu, nav mēģinājuši rakstīt dzejoļus vai prozu, — ir mēģinājuši, tikai nekas nav iznācis. No šiem kritiskajiem žurnālu rakstiem kļūst nelabi tāpat kā no zivju eļļas. Tu jau zini manas domas par tā saucamo kritiku. Ir, protams, arī lieli kritiķi, bet tie parādās tikpat reti kā komētas. Ja no manis neiznāks rakstnieks, es sākšu strādāt par redaktoru. Vismaz būs rieciens maizes, turklāt ar sviestu.
Tomēr Rūtas asais prāts tūlīt uztvēra pretrunu iemīļota apgalvojumos.
— Bet, Mārtiņ, ja tā ir un ja talantīgiem cilvēkiem visu redakciju durvis ir slēgtas, kā tad lieli rakstnieki tikuši pie vārda?
— Padarot neiespējamo par iespējamu, — viņš atbildēja. — Viņi radījuši tik spožus, liesmainus sacerējumus, ka visi viņu ienaidnieki sadeguši un pārvērtušies pelnos. Viņiem līdzēja uzvarēt brīnums, kāds lemts tikai vienam no tūkstoša. Viņi ir līdzīgi Karlaila milžiem, kurus nevar pievārēt. Es arī izdarīšu to pašu. Es sasniegšu neiespējamo.
— Bet ja tev neizdosies? Tev jādomā arī par mani, Martin!
— Ja man neizdosies? — Viņš mirkli raudzījās uz Rutu, it kā viņa butu pateikusi kaut ko neiedomājamu. Tad viņam atausa gaisma un acis iemirdzējās. — Ja neizdosies, kļūšu par redaktoru, un tu būsi redaktora sieva!
Rūta par šo asprātību vienīgi saviebās, savilka tik burvīgu grimasi, ka Mārtiņš to tūlīt aizgainīja ar skūpstiem.
— Rimsties, rimsties, — Rūta atvairījās, ar gribas piepūli cenzdamās atbrīvoties no Mārtiņa valdzinošā spēka.
— Es runāju ar tēvu un māti. Es pret viņiem nekad tā neesmu sacēlusies. Izturējos rupji un negodbijīgi. Viņi abi ir noskaņoti pret tevi, tu jau to zini, bet es tik pārliecinoši runāju par savu nešaubīgo mīlestību uz tevi, ka tēvs beidzot bija ar mieru pieņemt tevi savā kantorī. Viņš pat nolēma tev tūlīt maksāt krietnu algu, lai mēs varētu apprecēties un dzīvot patstāvīgi kādā mazā kotedžā. Tas ir ļoti mīļi no viņa puses, vai ne, Mārtiņ?
Mārtiņš juta, ka truls izmisums sažņaudz sirdi; viņš neviļus tvēra kabatā pēc tabakas un cigarešu papīra (kurus jau sen vairs nenēsāja līdzi) un kaut ko neskaidri nomurmināja.
Bet Rūta turpināja:
— Es tev atklāti pateikšu — tikai, dieva dēļ, neapvainojies, — ko tēvs par tevi domā; viņam nepatīk tavi radikālie uzskati, bez tam viņš tur tevi par sliņķi. Es, protams, zinu, ka tu neesi slinks. Zinu, cik tu grūti strādā.
«Nē, cik grūti, to pat tu nezini,» Mārtiņš nodomāja, bet skaļi tikai iejautājās:
— Bet kā tu domā? Vai tev arī mani uzskati liekas pārāk radikāli?
Viņš raudzījās Rūtai tieši acīs un gaidīja atbildi.
— Man tie liekas … ļoti neskaidri, — viņa beidzot atbildēja.
Ar to bija viss pateikts, un dzīve pēkšņi Mārtiņam likās tik nomācoša, ka viņš gluži aizmirsa Rūtas bikli izsacīto priekšlikumu — stāties darbā viņas tēva kantorī. Bet viņa, aizgājusi, kā viņai šķita, pietiekami tālu, bija ar mieru pacietīgi gaidīt, kamēr radīsies izdevība atkal atgriezties pie šā jautājuma.
Taču gaidīt nevajadzēja ilgi. Mārtiņam savukārt bija Rūtai kaut kas vaicājams. Viņš vēlējās uzzināt, cik liela ir Rūtas ticība viņam, un pēc nedēļas katrs dabūja atbildi uz savu jautājumu.
Mārtiņš to paātrināja, nolasīdams Rūtai priekšā rakstu «Saules kauns».
— Kāpēc tu negribi kļūt par reportieri? — Rūta vai- caja, kad Martins bija beidzis lasīt. — Tev tik ļoti patīk rakstīt, un tu noteikti gūtu panākumus. Žurnālistikā tu varētu izvirzīties un iegūt vārdu. Daudzi speciālkorespondenti pelna milzu naudu, turklāt braukā pa visu pasauli. Tos sūta visur — gan uz Āfriku, kā, piemēram, Stenliju, gan uz Vatikānu, lai intervētu pāvestu, gan izpētīt noslēpumaino Tibetu.
— Tātad tev nepatīk mans raksts? — Mārtiņš jautāja. — Tu domā, ka es varētu kļūt vienīgi par žurnālistu, nevis par rakstnieku?
— Nē, nē! Tavs raksts man ļoti patīk. Tas ir labi uzrakstīts. Es tikai baidos, vai tas nav par gudru mūsu lasītājiem. Katrā ziņā manam prātam tas ir par grūtu. Skan ļoti skaisti, bet es nekā nesaprotu. Vispirms jau pārāk daudz speciālo zinātnisko terminu. Tev patīk galējības, mans mīļais, un tas, kas tev šķiet saprotams, nebūt nav saprotams mums pārējiem.
— Jā, rakstā tiešām ir daudz filozofisko terminu. — Nekā vairāk Mārtiņš nespēja pateikt.
Viņš vēl jutās pārāk satraukts, jo nupat bija izpaudis skaļi savas visvairāk nobriedušās domas, un Rūtas spriedums viņu apstulbināja.
— Kaut arī tas vārdiski nav izdevies, — Mārtiņš neatlaidās, — vai tiešām tu neuztver galveno domu, pašu būtību?
Rūta papurināja galvu.
— Nē. Tas ir tik atšķirīgs no visa, ko esmu lasījusi agrāk. Esmu lasījusi Meterlinku un pilnīgi sapratu…
— Viņa misticismu tu saproti? — Mārtiņš iesaucās.
— Jā. Bet tavs raksts, kas domāts kā uzbrukums Meter- linkam, man ir pilnīgi nesaprotams. Nu, runājot par oriģinalitāti …
Mārtiņš nepacietīgi pameta ar roku, taču klusēja. Pēkšņi līdz viņa apziņai nonāca vārdi, jo Rūta joprojām runāja.
— Galu gala daiļrade tev ir tikai rotaļlieta, — Ruta sacīja, — un tu pietiekami ilgi esi ar to spēlējies. Tagad pienācis laiks izturēties pret dzīvi nopietni, pret mūsu dzīvi, Mārtiņ. Līdz šim tu esi dzīvojis tikai sev.
— Tu gribi, lai es iesaistos darbā?
— Jā. Tēvs tev piedāvāja …
— Zinu jau, zinu, — viņš skarbi pārtrauca, — bet pasaki man skaidri un gaiši: vai tu man vairs netici?
Rūta klusējot spieda viņa roku. Viņas acis aizmiglojās.
— Ne jau tev, bet tavām literārajām spējām, — viņa gandrīz čukstus atbildēja.
— Tu esi lasījusi gandrīz visus manus darbus, — viņš tikpat skarbi turpināja. — Ko tu par tiem domā? Tev šķiet, ka tie nav izdevušies? Sliktāki par tiem, ko raksta citi?
— Bet citi saņem naudu par saviem darbiem, turpretī tu…
— Tā nav atbilde uz manu jautājumu. Vai tu domā, ka literatūra nav mans aicinājums?
— Nu labi, es atbildēšu. — Rūta pārvarēja sevi. — Es nedomāju, ka tu varētu kļūt par rakstnieku. Nedusmo, mīļais! Tu mani piespiedi to pateikt. Un tu taču zini, ka es literatūru saprotu labāk par tevi.
— Jā, tu jau esi humanitāro zinātņu bakalaure, — Mārtiņš domīgi noteica. — Tev vajadzētu saprast… Bet ar to vēl viss nav pasacīts, — viņš turpināja pēc neilgas klusēšanas, kas bija mokoša abiem. — Es zinu, kas ir mans aicinājums. Neviens to nevar zināt labāk par mani. Es zinu, ka gūšu panākumus. Es pārvarēšu visus šķēršļus. Manī bangot bango tas viss, kas atainojas manos dzejoļos, stāstos, rakstos. Bet es tevi nelūdzu tam visam ticēt. Netici nedz man, nedz manam literārajam talantam. Vienīgais, ko es tev lūdzu, — tici manai mīlestībai, mīli mani joprojām!
Pirms gada es tevi lūdzu pagaidīt divus gadus. Viens gads jau ir pagājis. Ar visu sirdi un dvēseli jūtu, ka otrā gada beigas gūšu panākumus. Atceries, tu reiz man teici — lai kļūtu par rakstnieku, jānostrādā mācekļa gadi. Nu esmu tos nostrādājis. Es steidzos, veicu to īsā laikā. Tu biji visu manu centienu gala mērķis, un doma par tevi vairoja enerģiju. Vai tu zini, ka sen jau esmu aizmirsis, ko nozīmē kārtīgi izgulēties? Reizēm šķiet, ka pagājuši miljoniem gadu, kad gulēju tik ilgi, cik man nepieciešams, un pamodos labi izgulējies. Tagad mani vienmēr pieceļ modinātājs. Lai kad es ietu gulēt, agri vai vēlu, pastāvīgi nostādu to uz noteiktu stundu; tā ir pēdējā apzinātā piepūle, ko izdaru pirms aizmigšanas: uzgriežu modinātāju un nodzēšu lampu.
Kad jūtu, ka mācas virsū miegs, apmainu grūtu grāmatu pret vieglāku. Bet, ja arī pie šās grāmatas sāku snauduļot, tad dauzu galvu ar dūrēm, lai aizdzītu miegu. Esmu lasījis par kādu cilvēku, kas baidījies aizmigt. Atceries Kiplinga stāstu. Sis cilvēks iestiprinājis gultā naglu tā, ka, līdzko laidies miegā, tās asais gals dūries kailajā mugurā. Es darīju tāpat. Nolēmu, ka neaizmigšu līdz pusnaktij, līdz vieniem, līdz diviem, līdz trijiem…
Un tiešām neaizmigu līdz nosacītajam laikam. Šī nagla mēnešiem ilgi bija mana gultas biedrene. Es nonācu tiktāl, ka piecarpus stundu miega man jau bija nepieļaujama izšķērdība. Tagad guļu četras stundas. Esmu miega badā, dažkārt man reibst galva un domas jūk — tik bezmērīgi gribas gulēt; nāves miegs man reizēm liekas svētlaime un bieži nāk prātā Longfello vārsma:
Jūras dzelme ir dziļa un klusa, Ai, cik tās dzīlēs mierīga dusa! Ienirt un izzust, un nebūt vairs, Dzīve kā sapnis tik paliek kairs.
Protams, tas viss ir tīrās blēņas. To rada nervozitāte, garīga pārpūle. Bet jautājums ir: kādēļ es to visu darīju? Tevis dēļ. Lai saīsinātu mācekļa gadus, piespiestu panākumus pasteigties. Un tagad mani mācekļa gadi ir nokalpoti. Esmu apguvis savu arodu. Varu tev galvot, ka neviens students gadā neiemācās tik daudz, cik es iemācos mēnesī. Es to zinu, vari tam droši ticēt. Es nebūtu sācis par to runāt, ja man izmisīgi negribētos, lai tu mani saproti. Es nelielos. Manu zināšanu daudzumu var pārbaudīt pēc grāmatām. Tavi brāļi salīdzinājumā ar mani ir neizglītoti mežoņi, bet visas savas zināšanas es ieguvu tais stundās, kad viņi saldi gulēja. Kādreiz es vēlējos kļūt slavens. Tagad slava man ir pavisam vienaldzīga. Es vēlos tikai tevi. Tu man esi vajadzīga vairāk nekā barība, vairāk nekā apģērbs, vairāk par visu pasaulē. Es ilgojos tikai pēc tā, lai beidzot varētu aizmigt, piekļāvis galvu tev pie krūtīm, un nepaies ne gads, kad šīs ilgas piepildīsies.
Mārtiņa spēks viļņiem pāršalca Rūtu, un, jo vairāk viņa tam pretojās, jo vairāk tas viņu valdzināja. Šis pārvarīgais spēks tagad strāvoja no viņa mirdzošajām acīm, kaislajiem vārdiem un tā milzīgā dzīvīguma, kas bangoja viņā. Un vienu mirkli, tikai vienu īsu mirkli drošā, nesatricināmā Rūtas pasaule sagrīļojās un viegli ieplaisāja — viņa pēkšņi ieraudzīja īsto Mārtiņu īdenu, diženu un neuzvaramu! Un, tāpat kā zvēru dresētājs, ko brīžiem pārņem šaubas, arī viņa piepeši apšaubīja iespēju pakļaut šā cilvēka nevaldāmo garu.
— Un vēl kaut kas, — viņš turpināja. — Tu mani mīli. Bet kādēļ tu mani mīli? Tieši tas spēks, kas liek man rakstīt, liek tev mani mīlēt. Tu mīli mani tāpēc, ka esmu citāds nekā pārējie vīrieši, kurus tu pazīsti un varētu iemīlēt. Neesmu radīts nedz kantorim un grāmatvedībai, nedz sīkām darījumu mahinācijām. Piespied mani darīt to pašu, ko dara šie cilvēki, liec elpot to pašu gaisu, ko elpo viņi, un dalīties viņu uzskatos — un tu iznīcināsi atšķirību starp mani un viņiem, iznīcināsi mani, iznīcināsi to, ko tu pati mīli. Visdzīvīgākā manī ir tieši šī dziņa rakstīt. Tu taču mani nekad nebūtu iemīlējusi, ja es būtu tikai tāds vidusmēra cilvēciņš bez literāras tieksmes.
— Bet tu aizmirsti, — viņu pārtrauca Rūta, kuras seklajam prātam bija nosliece rast līdzības, — ka ari agrāk ir bijuši savādnieki izgudrotāji, kas mērdējuši savas ģimenes badā, visu mūžu nopūlēdamies ap kaut kādu mūžīgo dzinēju. Sievas, protams, šos neprāšus mīlēja, bet ne jau viņu apmātības dēļ.
— Taisnība, — viņš atbildēja, — bet ir bijuši arī citādi izgudrotāji, ne tikai savādnieki, tādi, kas visu mūžu pūlējušies radīt kaut ko reālu un praktisku un galu galā savu panākuši. Es taču netīkoju pēc kaut kā neiespējama …
— Tu pats teici, ka gribi padarīt neiespējamo par iespējamu, — Rūta iemeta starpā.
— Es izsacījos tēlaini. Cenšos panākt vienīgi to, ko jau pirms manis panākuši ļoti daudzi, — rakstīt un pārtikt no literāra darba.
Rūtas klusēšana Mārtiņu iekaisināja.
— Tātad tu uzskati, ka mans mērķis ir tikpat neiespējams kā mūžīgais dzinējs? — viņš vaicāja.
Atbildi sniedza viņas rokas spiediens — maigs rokas spiediens, it kā māte mierinātu gražīgu bērnu. Rūtai šobrīd Mārtiņš arī likās tikai gražīgs bērns, neprātis, kas grib sasniegt neiespējamo.
Rūta vēlreiz atgādināja Mārtiņam, cik naidīgi pret viņu ir noskaņoti viņas vecāki.
— Bet tu taču mani mīli? — viņš jautāja.
— Mīlu, mīlu! — viņa iesaucās.
— Un es mīlu tevi, un nekā viņi man nevarēs izdarīt! — Viņa balsī skanēja uzvaras līksme. — Es ticu mūsu mīlestībai un nebaidos no viņu naida! Viss pasaulē ir nepastāvīgs, tikai mīlestība ne! Mīlestība nepaliek ceļmalā, ja tā ir stipra mīlestība, nevis vārga kroplīte, kas klūp un krīt uz katra soļa.
Kādu pēcpusdienu Mārtiņš nejauši uz Brodvejas sastapa savu māsu Ģertrūdi; tikšanās bija priecīga un vienlaikus mokoša. Uz stūra gaidot tramvaju, Ģertrūde pirmā ieraudzīja Mārtiņu, un viņu pārsteidza brāļa vājā un drūmā seja. Mārtiņš tiešām bija drūms un izmisis. Viņš atgriezās no neauglīgas sarunas ar lombardnieku, no kura bija gribējis izkaulēt papildu aizdevumu par divriteni. Bija iestājies lietains, rudenīgs laiks, tāpēc Mārtiņš jau sen bija ieķīlājis divriteni, bet katrā ziņā gribēja saglabāt melno uzvalku.
— Jums taču ir melnais uzvalks, — lombardnieks teica, pārzinādams visu Mārtiņa mantību. — Varbūt esat to ielicis pie tā žīda Lipkes? Ja jūs tiešām …
Viņš tik bargi paskatījās uz Mārtiņu, ka Mārtiņš steigšus iesaucās:
— Nē, nē! Es neesmu ieķīlājis uzvalku. Man uzvalks vajadzīgs, lai nokārtotu kādu naudas lietu.
— Lieliski, — augļotājs nomierinājies sacīja. — Man arī tas vajadzīgs tai pašā nolūkā. Bez tā es jums naudu nevaru aizdot.. Es tak nenodarbojos ar šīm lietām sava prieka pēc.
— Divritenis taču maksā vismaz četrdesmit dolāru, turklāt ir pilnīgā lietošanas kārtībā, — Mārtiņš iebilda. — Bet jūs man devāt par to tikai septiņus dolārus. Pat ne visus septiņus! Sešus un divdesmit piecus centus! Jūs jau atvilkāt procentus.
— Ja gribat dabūt vēl naudu, atnesiet uzvalku, — lombardnieks kā skaldīt noskaldīja, un Mārtiņš atstāja mazo, piesmakušo ūķi galīgi izmisis; šis izmisums atspoguļojās ari viņa sejā, un tās drūmā izteiksme pārsteidza un apbēdināja Ģertrūdi.
Viņi pat nepaspēja sasveicināties, kad pienāca tramvajs, kas gāja pa Telegrāfa avēniju un apstājās, lai uzņemtu veselu pūli cilvēku ar iepirkumiem. Mārtiņš satvēra māsas elkoni, lai palīdzētu viņai iekāpt, un viņa saprata, ka viņš pats nebrauks. Stāvēdama uz kāpšļa, Ģertrūde pavērās atpakaļ, un sirds viņai atkal sažņaudzās, redzot brāļa iz- ģindušo seju.
— Vai tu nebrauksi? — viņa jautāja.
Un tūlīt nokāpa uz ietves un sāka soļot brālim blakus.
— Es vienmēr eju kājām, lai izkustētos, — viņš paskaidroja.
— Tad es tev gabaliņu paiešos līdzi, — Ģertrūde sacīja.
— Man ar tas nāks par labu. Pēdējā laika nejūtos diez cik sprauna.
Mārtiņš paskatījās uz masu un ieraudzīja, cik viņa pārvērtusies — seja neveselīgi bāla un savītusi, pleci nošļukuši, augums aptaucis, bet neveikla un smagnēja gaita bija īsta karikatūra kādreizējās jautras un veselās meičas brīvajai un vieglajai gaitai.
— Labāk te pagaidi tramvaju, — Martins teica, kad viņi bija aizgājuši līdz nākamajai pieturai. Viņš manīja, ka Ģertrūde sāk aizelsties.
— Ak dievs! Pareizi, es esmu nogurusi, — viņa sacīja.
— Bet tev arī nekaitētu kāpt tramvajā. Tev tik planas pazoles, ka tās būs cauras, kamēr vēl nebūsi ticis līdz Ziemeļoklendai.
— Man ir vēl viens paris apavu, — Martins atbildēja.
— Atnāc rīt pusdienās, — Ģertrūde pēkšņi uzaicinaja.
— Paša Higinbotama nebūs, viņš brauks uz Sanleandro pa darīšanām.
Mārtiņš papurināja galvu, tomēr, dzirdot pieminam pusdienas, nevarēja apslāpēt kārīgo dzirkstīti, kas iegailējās acīs kā izsalkušam vilkam.
— Tev nav ne penija, Mārt, tāpēc tu ej kājām. Izkustēties vajag, kā tad!
Viņa mēģināja nicīgi nospurgties, bet nekas neiznāca. Parakņājusies somiņā, viņa iespieda Mārtiņam saujā piec- dolāru gabalu.
— Se, ņem! Es aizmirsu, ka tev nupat bija dzimumdiena, — viņa nomurmināja.
Mārtiņš neviļus sažņaudza rokā naudas gabalu. Tai paša mirklī viņš saprata, ka nedrīkst pieņemt dāvanu, tomēr sasvārstījās. Sī zelta ripiņa taču nozīmēja ēdienu, dzīvību, garīgu un miesīgu atplaukumu, radoša spēka pacēlumu, un — kas zina? — varbūt viņš uzraksta kaut ko tadu, kas ienesīs daudz šādu zelta ripulīšu. Viņš atcerējās divus tikko sacerētos rakstus, kas bija iesviesti pagaldē uz manuskriptu kaudzes, jo nebija naudas, ko nopirkt markas. Acu priekšā degtin dega to iespiestie virsraksti: «Brīnumu priesteri» un «Skaistuma šūpulis». Viņš tos vēl nekur nebija aizsūtījis, bet apzinājās, ka tie ir vislabākie, kas sarakstīti par šiem jautājumiem. Vajadzīgas tikai markas! Pēkšņi līdzās izsalkumam uzbrāzmoja ticība veiksmei, un viņš aši iebāza naudas gabalu kabatā.
— Es tev simtkārt atdošu, Ģertrūd, — Mārtiņš izsto- mija, jo kaklu aizžņaudza elsas un acīs iemirdzējās valgums. — Piemini manus vārdus! — viņš pēkšņā pārliecībā iesaucās. — Nepaies ne gads, un es tev ieskaitīšu saujā simt šādu mazu zelta ripiņu. Tev nemaz nav man jātic. Tikai jāgaida. Un tad redzēsi!
Ģertrūde nemaz nedomāja ticēt. Viņai kļuva neērti, un, brīdi klusējusi, viņa ierunājās:
— Es zinu, ka tu badojies, Mārt. Tavs ģīmis jau to rāda. Nāc ēst, kad vien gribi. Kad Higinbotama nebūs mājā, es došu tev zinu, aizsūtīšu kādu no bērniem. Bet, Mārt…
Mārtiņš jau zināja, ko Ģertrūde sacīs, masas domu gaita viņam bija skaidra.
— Vai tev nebūtu laiks sākt kaut ko strādāt?
— Tu arī domā, ka es nekā nesasniegšu? — viņš jautāja.
Viņa pakratīja galvu.
— Neviens man netic, Ģertrūd, tikai es pats sev ticu.— Viņa balsī skanēja kaismīga spīts. — Es jau esmu sarakstījis daudz labu darbu un agri vai vēlu dabūšu par tiem naudu.
— Kā tu zini, ka tie ir labi?
— Tāpēc, ka … — Visas zināšanas par literatūru, par literatūras vēsturi piepeši atdzīvojās smadzenēs, un viņš saprata, ka veltīgi ir mēģināt māsai ieskaidrot, uz kā balstās viņa ticība saviem spēkiem. — Tāpēc, ka mani stāsti ir labāki nekā deviņdesmit deviņi procenti no tiem, ko iespiež žurnālos.
— Labāk klausi prātīgam padomam, — Ģertrūde iebilda, cieši pārliecināta, ka uzstādījusi pareizu diagnozi brāļa slimībai. — Jā, klausi prātīgam padomam, — viņa atkārtoja, — bet rīt nāc pusdienās!
Iesēdinājis māsu tramvajā, Mārtiņš aizsteidzās uz pastu un par trim dolāriem nopirka markas. Vēlāk, ejot pie Morzēm, viņš iegriezās pasta nodaļā un nosūtīja daudz lielu, biezu aplokšņu, izlietodams visas markas, atstājot vienīgi trīs divpensu vērtībā.
Mārtiņam tas bija neaizmirstams vakars, jo toreiz viņš iepazinās ar Resu Brisendenu. Kā Brisendens nokļuvis pie Morzēm un kas šo cilvēku atvedis, to Mārtiņš tā arī neuzzināja. Viņu pat nemudināja ziņkāre pajautāt Rūtai, jo Brisendens viņam likās bāls un neinteresants cilvēks.
Pēc stundas Mārtiņš nosprieda, ka Brisendens turklāt ir ari neuzvedīgs — klimst pa istabām, blenž uz gleznām un bāž degunu grāmatās un žurnālos, ko paņem no galda vai izvelk no plauktiem. Beidzot, nelikdamies zinis gar pārējo sabiedrību, Brisendens atgāzās ērtā, mīkstā krēslā, izvilka no kabatas plānu grāmatiņu un sāka lasīt. Lasot viņš visu laiku ātri laida pirkstus caur matiem. Tad Mārtiņš šo cilvēku aizmirsa un atcerējās tikai vakara beigās, ieraudzījis jaunu dāmu vidū, kuras acīm redzamā labpatikā trieca jokus ar viņu.
Ejot mājup, Mārtiņš uz ielas nejauši panāca Brisen- denu.
— Hallo! Vai tas esat jūs? — Mārtiņš jautāja.
Uzrunātais norūca kaut ko ne visai laipnu, tomēr turējās līdzās. Mārtiņš vairs nemēģināja uzsākt sarunu, un viņi klusēdami nogāja vairākus kvartālus.
— Vecais, uzpūtīgais ēzelis!
Šā izsauciena pēkšņums un sparīgums Martinu pārsteidza. Tas viņu sasmīdināja, tomēr viņš vienlaikus juta augošu nepatiku pret šo cilvēku.
— Kāda velna pēc jūs tur lienat? — Brisendens izmeta, kad viņi klusēdami bija nogājuši vēl vienu kvartālu.
— Un jūs? — Mārtiņš savukārt vaicāja.
— Kaut jupis mani parauj, bet es nezinu, — Brisendens atbildēja. — Es vismaz tur biju pirmo reizi. Galu galā diennaktī ir divdesmit četras stundas, tās kaut kā jānosit. Ejam iedzert!
— Labi, ejam, — Mārtiņš atbildēja.
Nākamajā mirklī viņš sev domās pārmeta šo piekāpību. Mājās gaidīja «ejošais» darbs, turklāt viņš šonakt gribēja ižlasīt vienu Veismana sējumu, nemaz nerunājot par Herberta Spensera autobiogrāfiju, ko lasīja ar lielāku aizrautību nekā jebkuru saistošu romānu. «Kāpēc es eju līdzi šim cilvēkam, kurš man nemaz nepatīk?» Mārtiņš domāja. Taču viņu nevilināja nedz ceļa biedrs, nedz iedzeršana, bet viss pārējais, kas saistīts ar to, — spoža gaisma, spoguļi, glāžu pieskandieni un spīguļošana, pietvīkušas sejas un skaļas balsis. Jā, skaļas vīriešu balsis, jautru un bezrūpīgu vīriešu balsis, kuri dzīvē gūst panākumus un vieglu sirdi var nodzert savu naudu. Mārtiņš bija vientuļš, tur tā nelaime. Tāpēc viņš pieņēma uzaicinājumu tikpat ātri, kā zivs saķer balto āķi. Kopš Mārtiņš bija atstājis Karstavotus un šķīries no Džo, viņš nebija spēris kāju nevienā dzertuvē, vienīgi tai reizē, kad viņu uzcienāja pārtikas tirgotājs portugālis. Garīga piepūle neradīja tādu prasību stiprināt spēkus ar alkoholu kā fizisks pārgurums, tāpēc Mārtiņam vīna nekārojās. Taču patlaban viņam gribējās iedzert vai, pareizāk sakot, gribējās būt trokšņainajā kroga atmosfērā, kur dzer, klaigā un dārdina smieklus. Tāds krodziņš bija «Groto», kur Brisendens un Mārtiņš, atzviluši ērtos ādas sēdekļos, saka malkot skotu viskiju ar sodu.
Viņi sarunājās. Sprieda par dažādām lietām un katrs pa kārtai pasūtīja jaunu porciju. Mārtiņš, kas bija neparasti panesīgs, nevarēja vien nobrīnīties par daudzumu, kādu spēj izdzert Brisendens, bet vēl vairāk brīnījās par domām, kādas tas izsaka. Drīz vien Mārtiņš pārliecinājās, ka Brisendens ir īsts viszinis un otrs patiesi izglītotais cilvēks, ko viņam gadījies sastapt. Turklāt Brisendenam bija daudz kas tāds, kā trūka profesoram Koldvelam, proti, degsme, neparasta gaišredzība un uztvērība, brīvs domu lidojums. Brisendens runāja nepārspējami. Plānās lūpas lāgiem izmeta trāpīgas, gluži kā ar mašīnu noskaldītas frāzes, kas .dzēla un graizīja, taču nākamajā mirklī no tām raisījās maigi, glāsmaini vārdi, gleznaina, harmoniska izteiksme, kas slēpa sevī neizdibināmā dzīves skaistuma atspulgu; reizēm viņa runa dārdēja kā kara taure, kurā atbalsojas kosmiskās cīņas jūklis un grandoņa, reizēm skanēja sidrabaini, dzedri zvīļoja kā zvaigžņainās tāles un īsi un skaidri nopamatoja pēdējos zinātnes atklājumus; tomēr tā bija reizē dzejnieka valoda, tās cildenās un netveramās patiesības piestrāvota, kas nav vārdos izsakāma, bet tikai nojaušama tais smalkajās un sarežģītajās asociācijās, ko šie vārdi izraisa. Brisendena gara acu skatiens ietiecās cilvēku izpētes vēl neaizsniegtās mācību jomās, par kurām nevarēja stāstīt parastiem vārdiem, taču spožā, maģiskā runas māksla palīdzēja viņam piešķirt neparastu nozīmi šiem parastajiem vārdiem, kurus nesaprastu viduvēji prāti, bet kuri Mārtiņam bija skaidri uztverami.
Mārtiņš tūlīt aizmirsa pirmo nepatīkamo iespaidu par Brisendenu. Te bija viss labākais, par ko viņš līdz šim lasījis tikai grāmatās. Pretī sēdēja tāda domājoša cilvēka ideāls iemiesojums, par kādu Mārtiņš sev bija radījis priekšstatu. «Man jāguļ dubļos pie viņa kājām,» Mārtiņš klusībā nemitīgi atkārtoja.
— Jūs acīmredzot esat mācījies bioloģiju! — viņš beidzot skaļi iesaucās.
Mārtiņam par lielu pārsteigumu, Brisendens papurināja galvu.
— Bet jūs izklāstāt tādas atziņas, kas nav iedomājamas bez zināšanām bioloģijā, — Mārtiņš turpināja, pamanījis Brisendena skatienā izbrīnu. — Jūsu slēdzieni sakrīt ar visu lielo zinātnieku spriedumiem. Nevar būt, ka jūs viņu darbus neesat lasījis.
— Prieks to dzirdēt, — Brisendens atbildēja. — Ļoti patīkami, ka manas virspusējās zināšanas pavērušas man īsāko ceļu uz patiesības izpratni. Lai gan man gluži vienalga, vai man ir taisnība vai nav. Tik un tā tam nav nekādas nozīmes. Absolūto patiesību cilvēks nekad neizzinās.
— Jūs esat Spensera māceklis! — Mārtiņš līksmi iesaucās.
— Neesmu lasījis Spenseru kopš jaunības. Un arī tikai «Audzināšanu».
— Kaut es tik viegli varētu iegūt zināšanas, — Mārtiņš pēc pusstundas teica, rūpīgi izanalizējis visus Brisendena garīgos uzkrājumus. — Jūs esat īsts dogmatiķis, un tas ir visapbrīnojamākais. Jūs dogmatiski nonākat pie tādiem atzinumiem, ko zinātne var izdibināt tikai a pos- teriori. Jūs ar joni izdarāt pareizus secinājumus. Jūsu zināšanas tiešām ir diezgan virspusējas. Taču jūs gaismas ātrumā veicat visu izziņas ceļu un tiekat pie patiesības kaut kādā pārdabiskā veidā.
— Jā, tas vienmēr mulsināja manus skolotājus — tēvu Džozefu un brāli Datonu, — Brisendens atbildēja. — Tur gan nav nekā pārdabiska. Laimīga likteņa untuma dēļ es nokļuvu kādā katoļu koledžā. Bet kur jūs guvāt izglītību?
Stastīdams par sevi, Mārtiņš vērīgi pētīja Brisendena ārieni — garenās sejas smalkos, aristokrātiskos vaibstus, slīpos plecus, blakus uz krēsla uzmesto mēteli, kam kabatas bija bāztin piebāztas grāmatām. Brisendena seja un slaidās, šaurās plaukstas, Mārtiņam par brīnumu, bija tumši iedegušas. Diezin vai Brisendens daudz uzturējās laukā. Kur viņš tā iededzis? Sis iedegums likās neveselīgs, tas nedeva Mārtiņam miera, un viņš visu laiku par to domāja, pētīdams Brisendena seju — šauru, kalsnu seju izciļņiem vaigu kauliem un plānu, smalki veidotu ērgļa degunu, kādu Mārtiņš vēl nekad nebija redzējis. Acu veidojumā nebija nekā ievērojama. Tās bija brūnganas, nedz pārāk lielas, nedz pārāk mazas; taču šais acīs dega dīvaina uguns, un to izteiksme bija divējāda, savādi pretrunīga. Dzēļas un nepielūdzamas — tās reizē modināja arī žēlumu. Mārtiņam nezin kāpēc bija neizsakāmi žēl Brisendena, un drīz viņš dabūja zināt, kas radīja šo izjūtu.
— Es esmu diloņslims, — Brisendens nevērīgi izmeta, kad bija pastāstījis par nesenējo uzturēšanos Arizonā.
— Es tur nodzīvoju kādus divus gadus klimatiskās dziedniecības kursa dēļ.
— Vai jums nav bail tagad atgriezties šajā klimatā?
— Bail?
Viņš tikai atkartoja Martina teikto vardu, taču Martins uzreiz saprata, ka Brisendens ne no kā pasaulē nebaidās. Brisendena acis piemiedzās, nāsis papletās, un Mārtiņam gandrīz aizrāvās elpa, redzot šai sejā iegulstam ērgļa izteiksmi — lepnu, apņēmīgu un izaicinošu. «Lieliski!» Mārtiņš nodomāja, un sirds viņam sajūsmā sāka strauji pukstēt. Tad viņš skaļi noskandēja:
Nežēlīgā liktens šaustīts, Es mirkstu asinīs, bet galvu neliecu.
— Jums laikam patīk Henlijs? — Brisendens jautāja, un viņa acu izteiksme tūlīt kļuva maiga un glāsmaina.
— Nu, protams, vai gan jums varētu nepatikt Henlijs! Ak, Henlijs! Drosmīgs gars! Viņš paceļas pāri mūsdienu žurnālu sikšņotajiem kā gladiators starp einukiem.
— Bet jums laikam nepatīk žurnāli? — Mārtiņš piesardzīgi iejautājās.
— Bet vai jums patīk? — Brisendens tik nikni uzbļāva, ka Martins pat notrīsēja.
— Es… es rakstu vai, pareizāk, mēģinu rakstīt žurnāliem, — Mārtiņš izstomīja.
— Nu, tas nav tik traki, — jau daudz miermīlīgāk sacīja Brisendens. — Jūs mēģināt rakstīt, bet jums neveicas. Es novērtēju un cienu jūsu neveiksmes. Varu iedomāties, ko jūs rakstāt. Man pat nav jālasa jūsu sacerējumi. Tajos ir viens trūkums, kas jums aizver visas durvis. Tiem ir dziļš saturs, un to žurnāli nepieprasa. Žurnāliem vajadzīgi visādi draņķi un mēsli, un tos tie saņem atliku likām — tikai ne no jums, protams.
— Es ari nevairos no amatnieciskā darba, — Mārtiņš iebilda.
— Gluži otrādi… — Brisendens mirkli apklusa un nekaunīgi aplūkoja visas Mārtiņa nabadzības pazīmes — nonēsāto kaklasaiti, spīdošās piedurknes, nospūrušās, ieplīsušās aproces, un ilgi vēroja Mārtiņa iekritušos vaigus. — Gluži otrādi, amatnieciskais darbs vairās no jums un tik neatlaidīgi, ka jūs nekā nepanāksiet šai nozarē. Paklau, mīļais, jūs droši vien apvainosieties, ja es jūs uzaicināšu paēst.
Mārtiņš negribot pietvīka, un Brisendens sāka uzvaroši smieties.
— Paēdis cilvēks jau neapvainotos par šādu priekšlikumu, — viņš secināja.
— Jūs esat īsts velns! — Mārtiņš noskaities iesaucās.
— Es jums vēl neko neesmu piedāvājis!
— Pamēģiniet tikai!
— Ak tā! Tādā gadījumā es jūs uzaicinu paēst kopā ar mani vakariņas.
Brisendens, to teikdams, piecēlās, it kā nolēmis tūlīt pat iet uz restorānu.
Mārtiņš sažņaudza dūres, deniņos sāka pulsēt asinis.
— Bosko! Viņš tās ēd dzīvas! Ēd dzīvas! — iesaucās Brisendens, atdarinādams šejienes slavenā čūsku rijēja antrepenieri.
— Es jūs tiešām varētu apēst dzīvu, — sacīja Mārtiņš, savukārt nekaunīgi aplūkodams dilonīgo, izģindušo Bri- sendenu.
— Tikai es neesmu tā vērts.
— Nevis jūs, bet šis incidents nav tā vērts, — Mārtiņš noteica un tūlīt sāka no visas sirds skaļi smieties. — Atzīstos, Brisenden, jūs man piešuvāt bārdu. Tas, ka esmu izsalcis un jūs to ievērojāt, ir gluži dabiska parādība un man nav nekas apkaunojošs. Redzat, es nicinu šīs sīkās konvencionalitātes un aizspriedumus, bet, līdzko jūs pateicāt visvienkāršāko patiesību, skaidri un gaiši nosaucāt lietas īstajos vārdos, es uzreiz pārvērtos par šo pašu sīko aizspriedumu vergu.
— Jā, jūs apvainojāties, — Brisendens apstiprināja.
— Atzīstos, pirms brīža tiešām apvainojos. Ir aizspriedumi, kas iesīkstējuši kopš bērnības. Lai gan daudz esmu paspējis iemācīties, tomēr šad tad aizsvilstos. Katram jau ir sava uts kažokā.
— Vai tagad šī uts ir nokauta?
— Beigta un pagalam!
— Noteikti?
— Noteikti.
— Nu, tad ejam kaut ko iekost!
— Ejam!
Mārtiņš grasījās samaksat par viskiju un izvilka savus pēdējos divus dolārus, taču Brisendens neļāva viesmīlim tos nemt un samaksāja pats.
Bāzdams naudu atpakaļ kabatā, Mārtiņš nepatikā saviebās, bet tūlīt nomierinājās, juzdams, ka Brisendens viegli un draudzīgi uzliek viņam roku uz pleca.