Nākamajā dienā Marijai iznāca uztraukties: pie Mārtiņa atkal ieradās neparasts viesis. Taču šoreiz viņa pavisam nezaudēja galvu un pat ieveda Brisendenu pagaidīt viesistabā.
— Ceru, ka jūs neļaunosieties par manu ielaušanos, — Brisendens teica.
— Nē, es ļoti priecājos! — Mārtiņš iesaucās, stingri paspiezdams viņa roku, un, piedāvājis viesim vienīgo krēslu, pats apsēdās uz gultas. — Kā jūs dabūjāt zināt, kur dzīvoju?
— Piezvanīju Morzēm. Mis Morze pati bija pie telefona un pateica jūsu adresi. Un tagad esmu klāt. — Brisendens izņēma no kabatas nelielu sējumiņu. — Te jums būs kāda dzejnieka krājumiņš. Ņemiet un lasiet! Ko man vairs gramatas! — viņš iesaucās, kad Mārtiņš mēģināja iebilst.
— Man šorīt atkal naca asinis pa muti. Vai jums ir viskijs? Nu, protams, nav! Pagaidiet mirkli!
Viņš ātri piecēlās un izgāja. Mārtiņš skatījās, kā viņš aiziet, un sajuta sirdī sāpīgu dūrienu, ieraudzījis, cik s'a- gumuši par iekritušajam krūtīm viņa pleci, kas reiz droši vien bijuši plati un spēcīgi. Sameklējis divas glāzes, Mārtiņš sāka lasīt atnesto grāmatu. Tas bija Henrija Vogana Marlova jaunākais dzejoļu krājums.
— Skotu viskija nav, — Brisendens atgriezies paziņoja.
— Tas blēdis tirgojas tikai ar amerikāņu viskiju. Te ir vesels kvarts.
— Tūlīt aizsūtīšu kādu bērneli pēc citroniem, un mēs izbrūvēsim groku, — Mārtiņš ieteica. — Interesanti, cik Marlovs saņēmis par šādu grāmatu, — viņš turpināja, pacilādams sējumiņu.
— Kādus piecdesmit dolārus, — Brisendens atbildēja,
— tas ir, ja laimējies atrast izdevēju, kas gribējis riskēt.
— Tātad no dzejošanas nevar pārtikt?
Mārtiņa balss un seja pauda dziļu vilšanos.
— Protams, ne. Kurš muļķis tā doma? Turpretī no sik- šņošanas gan var pārtikt. Tādi kā Brjūss, Virdžīnija Springa vai Sidžviks. Tie taisa smukus pantiņus. Bet īsti dzejnieki… Vai jūs zināt, kā dzīvo Marlovs? Strādā par skolotāju kādā Pensilvānijas zēnu skola, un no visam elles filiālēm zemes virsū tā neapšaubāmi ir visellišķīgākā. Es nemainītos ar viņu, pat ja viņš piedāvātu man par to veselus piecdesmit mūža gadus. Tomēr viņa darbi mirdz starp visiem mūsdienu rīmējumiem ka rubīni starp stikla gabaliem. Bet ko par viņu raksta kritiķi! Kaut velns parāvis tos stulbos pigmejus!
— Vispār cilvēki, kas paši nav spējuši kļūt par rakstniekiem, pārāk daudz raksta par īstiem rakstniekiem, — Mārtiņš piebalsoja. — Taisni šausmas, kas tik nav samelsts, piemēram, par Stīvensonu!
— Indīgi mūdži! — Brisendens caur zobiem nošņāca.
— Jā, es pazīstu vienu no šiem izdzimumiem, kas vienā laidā pašapmierināti knābāja Stīvensonu par viņa vēstuli tēvam Daimjenam. Viņš to gan analizēja, gan izsvēra, gan …
— Gan mērīja ar sava «es» nožēlajamo mērauklu, — Mārtiņš iestarpināja.
— Jā, labi teikts! Kā tad citādi! Viņi visi zākā un apgāna skaisto, labo un patieso un pēc tam vēl uzmundrinoši uzsit uz pleca, sacīdami: «Labs sunītis, Fido, labs! Fui!» — «Nožēlojamie pļāpīgie kovārņi no cilvēkiem,» — tā nāves gultā par viņiem teicis Ričards Rilfs.
— Viņi grib knābāt zvaigžņu putekļus, — dedzīgi turpināja Mārtiņš, — grib notvert ģēnija domu, kas lido kā meteors. Es reiz sacerēju rakstu par kritiķiem, pareizāk sakot, par recenzentiem.
— Rādiet šurp! — Brisendens aši sacīja.
Mārtiņš izvilka no galdapakšas «Zvaigžņu putekļu» eksemplāru, Brisendens tūlīt sāka lasīt, reizumis iespurk- damies un paberzēdams rokas, un pavisam aizmirsa dzert groku.
— Jūs taču pats esat tāds zvaigžņu puteklītis, kas ielidojis aklu punduru valstībā, kuriem zvīņas uz acīm! — iesaucās Brisendens, izlasījis rakstu. — Protams, pirmais žurnāls to kāri paķēra, vai ne?
Mārtiņš pašķirstīja piezīmju grāmatiņu.
— To atraidīja veseli divdesmit septiņi žurnāli.
Brisendens gribēja skaļi iesmieties, bet tūlīt sāka klepot.
— Sakiet, — viņš beidzot izgārdza, — jūs droši vien rakstāt arī dzejoļus? Iedodiet izlasīt!
— Tikai nelasiet tagad, — Mārtiņš lūdza. — Man gribas ar jums parunāt. Dzejoļus es iesaiņošu, un jus varēsiet tos paņemt līdzi uz mājām.
Brisendens aizgāja, pasitis padusē «Mīlestības sonetus» un «Feju un pērli». Otrā dienā viņš atkal ieradās pie Martina un pateica vienīgi:
— Dodiet vēl!
Viņš apgalvoja, ka Mārtiņš ir īsts dzejnieks. Izrādījās, ka Brisendens pats arī raksta dzejoļus.
Mārtiņš bija sajūsmā, izlasījis šos dzejoļus, un nobrīnījās, uzzinājis, ka Brisendens ne reizi nav pat mēģinājis tos publicēt.
— Lai mēris parauj viņu dzimtas! — Brisendens no- skandēja, atbildot uz Mārtiņa piedāvājumu aizsūtīt tos kādam žurnālam. — Mīliet skaistumu paša skaistuma dēļ un vairs nedomājiet par žurnāliem! — viņš deva padomu. — Ak, Mārtiņ Iden! Drīzāk dodieties atkal jūrā! Ejiet par matrozi uz kāda kuģa! No visas sirds jums to iesaku. Ko jūs te panāksiet šais pretīgajās un samaitātajās pilsētu kloākās? Jūs taču katru dienu pats sevi nogalināt! Jūs izvarojat skaistumu, lai pielāgotos žurnālu prasībām. Kā jūs nesen teicāt? Jā … «Cilvēks ir pēdējā efemera.» Kam jums, pēdējais no efemerām, vajadzīga slava? Slava jums būs īsta inde. Jūs esat pārāk savdabīgs, pārāk nemākslots un pārāk gudrs, lai, manuprāt, pārtiktu no slavinājumu mannas putriņas! Ceru, ka jūs nekad nepārdosiet žurnāliem nevienu rindiņu! Skaistums ir vienīgais, kam jākalpo. Kalpojiet tam, un pie velna pūli! Panākumi? Kādus vēl jums vajag panākumus? Jūs jau esat tos sasniedzis gan sonetā par Stīvensonu, kas, starp citu, ir daudz pārāks par Hen- lija «Parādību», gan «Mīlestības sonetos», gan «Jūras dziesmās». Vai radīšanas prieks vien nav kaut ko vērts? Jūs vilina nevis slava, bet pats radīšanas process. Es to skaidri zinu. Un arī jūs to zināt. Jūs esat skaistuma
ievainots. Tā ir nedzīstoša brūce, nedziedināma vaina, nokaitēts duncis sirdī. Kāpēc jums jāluncinās ap žurnāliem? Lai jūsu mērķis ir tikai skaistums! Kāpēc jūs gribat izkalt no tā naudu? Jums nudien nekas neiznāks. Tādēļ nav velti jāuztraucas. Lasiet žurnālus kaut tūkstoš gadu, un jūs neatradīsiet tajos nekā līdzvērtīga kaut vai vienai Kītsa rindiņai! Atmetiet ar roku slavai un naudai un jau rīt dodieties jūrā!
— Es pūlos nevis slavas, bet mīlestības dēļ, — Mārtiņš iesmējās. — Jūsu pasaulē mīlestībai acīmredzot nemaz nav vietas, turpretī man skaistums ir mīlestības kalps.
Brisendens pavērās viņā ar apbrīnu un nožēlu.
— Cik jūs vēl esat jauns, Mārtiņ! Cik bezgala jauns! Jūs uzlidosiet augstu, tomēr piesargieties — jūsu spārni ir maigi un trausli kā visplānākais šķidrauts. Neapdedziniet tos! Bet jūs jau esat tos apdedzinājis. Šie «Mīlestības soneti» taču apjūsmo kaut kādus brunčus! Kauns!
— Tie tikpat labi apjūsmo mīlestību! — Mārtiņš iebilda un atkal iesmējās.
— Neprāta filozofija! — Brisendens atcirta. — Es par to pārliecinājos, kad iegrimu sapņojumos pēc krietnas hašiša devas. Piesargieties! šīs buržuāziskās pilsētas jūs pazudinās. Paraugieties uz šo tirgoņu midzeni, kur mēs iepazināmies. Tas jau ir sliktāks par mēslu bedri. Tādā atmosfērā nevar saglabāt veselību. Gribot negribot aizžņaudzas elpa. Tur nav neviena — nedz vīrieša, nedz sievietes, kas paceltos pāri šim muklājam. Tie visi ir tikai staigājoši kuņģi, tikai gliemeži, kuri it kā vadās pēc augstām idejām …
Viņš spēji aprāvās un paskatījās uz Mārtiņu. Pēkšņa nojauta kā zibens uzplaiksna atklāja visu. Viņa seja pauda šausmas un pārsteigumu.
— Savu apbrīnojamo mīlestības ciklu jūs esat veltījis viņai — šim bālajam, kaulotajam, nenozīmīgajam sievišķim?
Acumirklī Mārtiņa roka sagrāba Brisendenu aiz kakla un purināja tā, ka viņam klabēja zobi. Taču Mārtiņš nemanīja viņa acīs bailes, tajās jautās vienīgi ziņkāre un velnišķīgs izsmiekls. Tad Mārtiņš atguvās, atlaida vaļā pirkstus un iesvieda Brisendenu gultā.
Brisendens labu brīdi kampa gaisu, bet atelsies sāka smieties.
— Jūs padarītu mani par savu mūžīgu parādnieku, ja būtu izkratījis no manis niecīgās dzīvības paliekas, — viņš sacīja.
— Man pēdējā laikā nervi pārāk saspīlēti, — Mārtiņš taisnojās. — Ceru, ka neesmu jums nodarījis pāri. Es tūlīt pagatavošu jaunu groku.
— Ak jūs, jaunais helēni! — Brisendens iesaucās. — Jūs neprotat pienācīgi novērtēt savu ķermeni. Jūs esat ellišķīgi stiprs. Tieši kā jauna pantera! Lauvēns! Bet —ak vai! Pašam vien būs jāsamaksā par savu spēku!
— Kādēļ tā? — Mārtiņš ziņkāri vaicāja, pasniegdams viņam glāzi. — Iedzeriet un nedusmojieties!
— Gluži vienkārši. — Brisendens dzēra groku un smaidīja. — Sieviešu dēļ. Tās nedos jums miera līdz mūža galam, tāpat kā visu laiku nav devušas miera. Es taču neesmu nekāds vakarējais, ka nošautu greizi. Žņaugt mani nav nekāda labuma. Es tik un tā pateikšu visu līdz galam. Saprotu, ka tā ir jūsu pirmā mīlestība. Taču skaistuma vārdā nākamo reizi esiet izvēlīgāks. Kāda velna pēc jums vajadzīgas tās buržuāziskās jumpravas? Ko jūs ar tām pinaties? Atrodiet sev īstu sievieti, kaislu, dedzīgu, tādu, kas smejas par visādām dzīves likstām un rotaļājas gan ar mīlestību, gan nāvi. Pasaulē ir tādas sievietes, un viņas, ticiet man, iemīlēs jūs tikpat labprāt kā jebkura gļēva un maziska radība, kas uzaugusi buržuāziskos apstākļos.
— Gļēva un maziska? — Mārtiņš aizskarts iesaucās.
— Jā, tieši tā, gļēva un maziska! Viņa jums vāvuļos par morāli un tikumību, bet baidīsies no īstas dzīves. Viņa mīlēs jūs, Mārtiņ, bet pēc sava prāta, turklāt savu nožēlojamo morāli mīlēs vēl vairāk. Jūs alkstat lielas, atde- vīgas mīlestības, jums vajadzīga brīva dvēsele, spilgts taurenis, nevis pelēka kode. Starp citu, jums arī tā spilgtums galu galā apniks, ja, sev par nelaimi, vēl ilgi dzīvosiet. Bet jūs nedzīvosiet ilgi! Jūs taču neatgriezīsieties uz saviem kuģiem, nedosieties jūrā! Jūs klimtīsiet pa šīm pūstošajām pilsētām, kamēr pats sapūsiet!
— Runājiet, ko gribat, mani jūs nepārliecināsiet! Pēc jusu temperamenta jums beigu beigās ir taisnība, bet man pec mana temperamenta ir tikpat neapšaubāma taisnība.
Viņiem nebija vienādas domas nedz par mīlestību, nedz par žurnāliem, nedz daudz ko citu, tomēr Mārtiņš juta pret Brisendenu kaut ko vairāk nekā vienkāršu patiku.
Viņi satikās katru dienu, lai arī Mārtiņa smacīgajā istabiņā Brisendens nespēja uzturēties vairāk par stundu. Brisendens nekad neaizmirsa paņemt līdzi kvartu viskija, un, kad viņi pusdienoja kādā ārpilsētas restorānā, viņš arvien pasūtīja skotu viskiju ar sodu. Brisendens vienmēr maksāja par abiem, un ar viņa gādību Mārtiņš iepazina daudzus izmeklētus ēdienus, pirmo reizi nobaudīja dzirkstošo šampanieti un reinvīnus.
Taču Brisendens bija un palika mūžīga mīkla. Pēc izskata askēts — viņš, par spīti vārgajai veselībai, bija apveltīts ar milzu temperamentu un saasinātu juteklību. Viņš nebaidījās no nāves, ar nicinājumu izturējās pret visām dzīves norisēm, tomēr kaisli mīlēja dzīvi līdz tās vissīkākajai izpausmei. Viņu bija pārņēmusi dzīves iekāre, tieksme sakāpināt izjūtu, «griezties ar savu sīko pasaulīti starp kosmiskajiem putekļiem, no kuriem esmu cēlies», kā viņš reiz teica. Viņš bija mēģinājis lietot narkotiku un darījis visādas dīvainības tikai tādēļ, lai gūtu jaunas izjūtas. Viņš stāstīja Mārtiņam, ka trīs dienas neesot dzēris ne pilītes ūdens, lai ceturtajā dienā ar baudu varētu dzesēt slāpes. Mārtiņš nekad neuzzināja, kas viņš ir un no kurienes nāk. Cilvēks bez pagātnes, ko drīzā nākotnē gaida kaps, bet tagadnē dedzina dzīves drudzis.