Mārtiņš joprojām zaudēja cīņu. Lai viņš taupīja kā taupīdams, ienākumu no «amatniecības» nepietika pat neatliekamajiem izdevumiem. Beidzot vajadzēja ieķīlāt melno uzvalku, un viņš nevarēja pieņemt Morzu ielūgumu uz pusdienām Pateicības dienā. Rūta bija ļoti apbēdināta, uzzinājusi atraidījuma iemeslu, un likās pat izmisusi. Beigu beigās Mārtiņš tomēr apsolīja ierasties, sacīdams, ka pats došoties uz Transcontinental Monthly redakciju pēc saviem pieciem dolāriem un par tiem izpirkšot melno uzvalku.
No rīta viņš aizņēmās desmit centu no Marijas. Viņam būtu ērtāk tos aizņemties no Brisendena, bet tas dīvainis bija pazudis no apvāršņa. Jau divas nedēļas nebija rādījies, un Mārtiņš velti lauzīja galvu, kur draugs palicis. Desmit centu Mārtiņam vajadzēja, lai pārceltos ar prāmi pāri Sanfrancisko līcim, un, ticis krastā, viņš soļoja pa
Mākitstrītu, gudrodams, ko iesākt, ja neizdosies dabūt naudu. Kā lai tiek atpakaļ uz Oklendu? Sanfrancisko viņam nebija neviena, no kā aizņemties desmit centu.
Transcontinental Monthly redakcijas durvis bija pusviru, un Mārtiņš neviļus palika stāvam, izdzirdējis skaļu balsi:
— Par to nav runa, mister Ford. (Mārtiņš zināja, ka «Fords» ir redaktors uzvārds.) Runa ir par to, vai jūs esat spējīgi man samaksāt. Tas ir, protams, skaidrā naudā. Mani neinteresē nedz jūsu žurnāla nākotnes izredzes, nedz nodomi. Es prasu tikai samaksu par savu darbu! Un lieciet vērā, kamēr nebūsiet man samaksājuši visu līdz pēdējam centam, Ziemsvētku numurs netiks iespiests. Sveiki! Tikmēr pie manis nerādieties, kamēr jums nebūs naudas!
Durvis atsprāga vaļā, un Mārtiņam garām padrāzās kāds vīrietis, dūres vīstīdams un lāstus murminādams. Mārtiņš nolēma tūlīt neiet iekšā un kādu stundas ceturksni uzkavējās gaitenī. Tad viņš atdarīja durvis un pirmo reizi mūžā pārkāpa pār redakcijas slieksni. Vizītkartes šeit acīmredzot neprasīja, jo izsūtāmais zēns gluži vienkārši iegāja dibenistabā un pateica, ka tur kāds gribot satikt misteru Fordu. Atgriezies zēns pamāja Mārtiņam un ieveda viņu redaktora kabinetā — redakcijas svētvietā. Vispirms Mārtiņu pārsteidza ārkārtīgā nekārtība, kas valdīja šai telpā. Pēc tam viņš ieraudzīja pie galda sēžam jauneklīgu vīrieti ar vaigu bārdu, kurš skatījās uz viņu neslēptā ziņkārē. Mārtiņu izbrīnīja šā vīrieša mierīgā sejas izteiksme. Strīds ar iespiedēju, redzams, nemaz nebija ietekmējis viņa garastāvokli.
— Es … es esmu Mārtiņš Tdens, — Mārtiņš iesāka. («Un esmu atnācis saņemt savus piecus dolārus,» viņš gribēja teikt.)
Bet šis bija pirmais redaktors, ar ko viņam gadījās tikties, tāpēc Mārtiņš negribēja tūlīt apliet redaktoru kā ar aukstu ūdeni. Taču, Mārtiņam par lielu pārsteigumu, misters Fords pielēca kājās, iesaukdamies: — Ko jūs sakāt! — un jau nākamajā mirklī ar abām rokām sajūsmā kratīja Mārtiņa roku. — Nemaz nevaru izteikt, kā es priecājos ar jums iepazīties, mister Iden! Es tik bieži jūs atceros, mēģinādams iedomāties, kāds jūs izskatāties.
Mazliet atkāpies, misters Fords nopētīja Mārtiņa uzvalku, lai gan šis nonēsātais un salāpītais apģērba gabals šādu apbrīnu nemaz nepelnīja, kaut arī bikšu vīles bija rūpīgi iegludinātas ar Marijas gludekļiem.
— Atzīstos, ka biju iztēlojies jūs daudz vecāku. Jūsu stāstā ir tādi domu graudi, tik daudz nobriedušu spriedumu, tas ir tik spēcīgi uzrakstīts! īsts meistardarbs — es to uzreiz sapratu, izlasījis pirmās desmit rindiņas. Vai gribat, es pastāstīšu, kā pirmoreiz izlasīju jūsu stāstu? Bet nē! Labāk vispirms iepazīstināšu jūs ar mūsu žurnāla līdzstrādniekiem.
Joprojām runādams, misters Fords ieveda Mārtiņu redakcijas birojā un iepazīstināja ar savu vietnieku misteru Vaitu — mazu, vāju vīreli ar šķidru vaigu bārdu un ledainām rokām, kurš izskatījās tā, it kā vinu kratītu drebuļi.
— Un tas ir misters Ends. Misters Ends ir mūsu pārvaldnieks.
Mārtiņš paspieda roku jocīgam plikpaurim, kura seja vēl izskatījās diezgan jauna, lai gan to ieskāva kupla, balta bārda, ko sieva svētdienās rūpīgi apgrieza, pie viena noskūdama arī pakausi.
Visi trīs apstāja Mārtiņu un, runādami cits caur citu, apbēra ar uzslavām, līdz Mārtiņam beidzot sāka likties, ka viņu cenšas apvārdot.
— Mēs bieži brīnījāmies, kāpēc jūs nekad neienākat! — misters Vaits iesaucās.
— Man nebija naudas, lai pārbrauktu pāri līcim, — Mārtiņš atklāti atbildēja, tā gribēdams parādīt, ka viņam ļoti nepieciešama nauda.
«Mans «svētdienas uzvalks»,» viņš nodomāja, «jau pats par sevi pietiekami daiļrunīgi pauž manu vajadzību.»
Tālākajā sarunā viņš visu laiku centās norādīt uz savu trūkumu un šā apmeklējuma iemeslu. Taču viņa talanta apbrīnotāju ausis bija kurlas. Slavinātāji cēla vai debesīs viņa stāstu, klāstīja, kā par to jūsmojušas viņu sievas un tuvinieki. Taču viņi neizrādīja nekādu vēlēšanos izpaust sajūsmu taustāmākā veidā.
— Vai jūs zināt, kādos apstākļos es pirmoreiz izlasīju jūsu stāstu? — misters Fords jautāja. — Es braucu atpakaļ no Ņujorkas, un, kad vilciens piestāja Ogdenā, vagonā ienāca avīžu puika, un tam, kā izrādījās, bija Transcontinental Monthly jaunākais numurs.
«Ak dievs!» Mārtiņš nodomāja. «Sis nelietis brauc Pul- mana vagonā, bet es mirstu badā un nevaru izspiest no viņa savus nieka piecus dolārus!» Mārtiņu pārņēma dusmas. Pārestība, ko viņam bija nodarījis Transcontinental Monthlij, likās briesmīga; viņš atcerējās drūmos trūcības, pievilto cerību un badošanās mēnešus, atcerējās, ka arī tagad viņu moka izsalkums, jo kopš vakardienas nav ēdis ne kumosa. Uzmutuļoja niknums. Sie radījumi jau nav pat laupītāji, tie ir sīki zagļi. Ar melīgiem solījumiem tie bija izvīluši no viņa stāstu! Nu labi, viņš tiem parādīs! Un Mārtiņš nozvērējās neatstāt redakciju, iekams nebūs dabūjis visu, kas viņam pienākas. Jo vairāk tāpēc, ka naudas nav pat ar ko atgriezties Oklendā. Taču Mārtiņš vēl arvien valdījās, bet viņa sejā parādījās tāda izteiksme, kas satrauca un pat izbiedēja redakcijas vīrus.
Viņi sāka šķiest uzslavas ar vēl lielāku dedzību. Misters Fords atkal ņēmās stāstīt, kā pirmoreiz izlasījis «Zvanu skaņas», un misters Ends pavēstīja, ka viņa brāļameita jūsmot jūsmojot par šo stāstu, turklāt šī brāļameita neesot nekāda nesapraša, bet skolotāja Alamedā.
— Es jums pateikšu, kāpēc esmu ieradies, — Mārtiņš beidzot ierunājās. — Esmu ieradies, lai saņemtu savu naudu. Jums bija jāsamaksā man pieci dolāri pēc šā stāsta iespiešanas, kurš jums visiem tik ļoti patīk.
Misters Fords, kura seja pauda pilnīgu gatavību tūlīt samaksāt, jau aptaustīja kabatas, bet tad, pagriezies pret misteru Endu, pēkšņi paziņoja, ka aizmirsis naudu maja. Misters Ends pārmetoši paskatījās uz šefu, un 110 tā, ka viņš neviļus ar roku it kā aizsargātu kabatu, Mārtiņš saprata, ka viņam ir nauda.
— Tiešām ļoti žēl, bet es nupat norēķinājos ar iespiedēju, tur izgāja visa nauda, kas man bija klāt. Tā, protams, ir neapdomība, ka paņēmu līdzi tik maz naudas, bet jūs saprotiet — maksāšanas termiņš vēl nav pienācis, bet iespiedējs piepeši ieradās un lūdza izrādīt pretimnākšanu un izsniegt avansu.
Abi uzmeta gaidpilnu mirkli misteram Vaitam, bet šis džentlmenis tikai iesmējās un paraustīja plecus. Vina sirdsapziņa noteikti ir tīra. Viņš bija sācis strādāt Transcontinental Monthlij, lai apgūtu žurnālistiku, bet apgūt bija apguvis galvenokart finansu politiku. Transcontinental Monthlij jau četrus mēnešus nemaksāja viņam algu, un viņš bija paspējis uzzināt, ka svarīgāk ir apmierināt tipogrāfiju nekā norēķināties ar redaktora palīgu.
— Cik nejēdzīgi iznācis, — misters Ends mundri atsāka. — Jūs, mister Iden, mūs gluži negaidot pārsteidzāt. Bet tā ir tikai aizmāršība, ticiet man. Zināt, ko mēs izdarīsim? Mēs nosūtīsim jums čeku rīt no rīta. Mister End, vai jums ir pierakstīta mistera Idena adrese?
Jā, protams, mistera Idena adrese bija pierakstīta, un čeks tiks nosūtīts rīt no paša rīta. Mārtiņš nekā daudz nesaprata no finansu un banku lietām, bet tūlīt nosprieda — ja viņi taisās dot čeku rīt, tad tikpat labi to var izdarīt šodien.
— Tātad norunāts, mister Iden, rīt no rīta izsūtīsim jums čeku, — misters Fords teica.
— Nauda man vajadzīga šodien, nevis rīt, — Mārtiņš neatlaidās.
— Cik nelaimīga sagadīšanās! Ja jūs būtu ieradies kādu citu dienu… — misters Fords laipni iesāka, bet misters Ends, kas acīmredzot bija apveltīts ar daudz straujāku temperamentu, viņu pēkšņi pārtrauca.
— Misters Fords jau jums paskaidroja, kādi ir apstākļi, — viņš skarbi teica. — Un es arī. Ceku jums rīt nosūtīs.
— Es arī jums paskaidroju, ka nauda man vajadzīga šodien, — Mārtiņš atcirta.
Viņš juta, ka pulss sāk sist ātrāk no šā asā toņa, turklāt pēc dažām pārvaldnieka kustībām Mārtiņš noprata, ka Transcontinental Monthlij kase neapšaubāmi atrodas šā džentlmeņa kabatā.
— Tā ir tik nelaimīga … — misters Fords atsāka.
Taču misters Ends nepacietīgi pagriezās apkārt, acīmredzot grasīdamies atstāt istabu. Tai pašā mirklī Mārtiņš metās viņam klāt un sagrāba viņu aiz kakla tā, ka sniegbaltā bārda visā savā godībā pacēlās pret griestiem četrdesmit piecu grādu leņķī. Misters Vaits un misters Fords ar šausmām skatījās, kā Mārtiņš purina viņu pārvaldnieku kā Astrahaņas paklāju.
— Maksā ragā, tu godājamais jauno talantu izmantotāji — Mārtiņš kliedza. — Maksā ragā, vai es no tevis visas iekšas izkratīšu! — Tad, vērsdamies pie pārbiedētajiem skatītājiem, piebilda: — Stāviet malā! Citādi miltos samalšu!
Misters Ends slāpa nost, tāpēc Mārtiņam vajadzēja mazliet palaist vaļā pirkstus, lai viņš spētu izrādīt piekrišanu pavēlei «maksā ragā». Taču pēc vairākkārtējiem meklējumiem bikškabatā pārvaldnieks beidzot izvilka četrus dolārus un piecpadsmit centus.
— Apgrieziet otrādi kabatul — Mārtiņš pavēlēja.
Izkrita vēl desmit centu. Drošības labad Mārtiņš divreiz
pārskaitīja guvumu.
— Tagad jūsu kārta! — viņš uzkliedza misteram Fordam. — Man vēl pienākas septiņdesmit pieci centi!
Misters Fords bez liekas vilcināšanās pārmeklēja kabatas, bet salasīja tikai sešdesmit centu.
— Meklējiet pamatīgāk! — Mārtiņš draudīgi sacīja, pievākdams sīknaudu. — Kas jums tur sabāzts svārk- kabatās?
Misters Fords padevīgi apgrieza uz āru abas kabatas. No vienas izkrita kartona gabaliņš. Misters Fords piecēla to un gribēja bāzt atpakaļ kabatā, bet Mārtiņš uzsauca:
— Kas tas ir? Ā, prāmja biļete? Dodiet šurp! Tā maksā desmit centu. Tātad, ieskaitot biļeti, man tagad ir četri dolāri deviņdesmit pieci centi. Vēl vajadzīgi pieci centi!
Viņš tik neganti paskatījās uz misteru Vaitu, ka šis trauslais džentlmenis acumirklī izvilka no kabatas niķeļa monētu.
— Pateicos jums, — Mārtiņš teica, vērsdamies pie visiem trim. — Visu labu!
— Laupītājs! — misters Ends nošņāca.
— Blēdis! — Mārtiņš atbildēja, aizcirzdams durvis.
Mārtiņš bija uzvaras apskurbināts, tik apskurbināts, ka,
atcerējies piecpadsmit dolāru, kas jāsaņem no Hornet par «Feju un pērli», nolēma uz karstām pēdām iekasēt arī šo parādu. Taču Hornet redakcijā sēdēja gludi skūti, spēcīgi jauni cilvēki, īsti jūras laupītāji, kas raduši aptīrīt visu un visus, pat cits citu. Mārtiņš gan paspēja salauzt kādu mēbeli, taču beigu beigās redaktors (studenta gados plucis laurus atlētikā), nākot talkā pārvaldniekam, sludinājumu vākšanas aģentam un šveicaram, izgrūda Mārtiņu ārā pa durvīm un palīdzēja viņam ļoti ātri tikt lejā pa kāpnēm.
— Pienāciet atkal, mister Iden, vienmēr būs prieks jūs redzēt! — viņi smiedamies uzsauca no augšas.
Mārtiņš, sliedamies kājās, skābi smaidīja.
— Fū! — viņš nomurmināja. — Gods kam gods, zēni, jūs vismaz esat īsti cīkstoņi, nevis tikai tādi gnīdīzeri kā tie no Transcontinental Monthly!
Atkal nodārdēja smiekli.
— Jāatzīst, mister īden, — sacīja Hornet redaktors, — ka jūs, būdams dzejnieks, tīri labi protat sevi aizstāvēt. Kur jūs iemācījāties savu «taisno krustu», ja drīkstu jautāt?
— Turpat, kur jūs savu dubultnelsonu, — Mārtiņš atcirta. — Lai vai kā, bet zila acs jums tiks!
— Ceru, ka arī jūs nevarēsiet pastaipīt kaklu, — redaktors vēlīgi sacīja. — Bet kā būtu, ja mēs kopā uz to iedzertu? Protams, ne jau uz stīvo kaklu, bet uz šo mūsu iepazīšanos.
— Kas zaudējis, tam jāpiekrīt, — Mārtiņš atbildēja.
Un visi kopā, laupītāji un aplaupītais, izdzēra pudeli,
draudzīgi atzīdami, ka cīņā uzvar stiprākais, tāpēc piecpadsmit dolāru par «Feju un pērli» pēc šim tiesībām pienākas Hornet redakcijai.