Arturs palika pie vārtiņiem, kamēr Rūta ātri uzskrēja pa Marijas lieveņa kāpnītēm. Viņa izdzirdēja rakstāmmašīnas ašo klaboņu un, iegājusi iekšā, ieraudzīja Mārtiņu pārrakstām manuskripta pēdējo lappusi. Rūta bija īpaši atnākusi uzzināt, vai Mārtiņš ieradīsies uz pusdienām Pateicības dienā, bet Mārtiņš, savu domu pārņemts, neļāva viņai ne muti pavērt.
— Ļauj man nolasīt tev šo! — viņš iesaucās, izņemdams no mašīnas lapu un atlikdams sāņus kopiju. — Tas ir mans pēdējais stāsts, bet tik atšķirīgs no visiem citiem, ka es mazliet par to baidos. Tomēr esmu pārliecināts, ka tas ir lielisks. Novērtē pati! Tas ir stāsts par Havaju. Es to nosaucu par «Viki-Viki».
Mārtiņa seja kvēloja radīšanas degsmē, lai gan Rūta drebinājās viņa aukstajā istabā un sasveicinoties bija jutusi, ka arī viņam pašam rokas ir saltas kā ledus. Viņa vērīgi klausījās, lai gan viņas seja visu laiku pauda acīm redzamu neatzinību. Beidzis lasīt, Mārtiņš jautāja:
— Saki atklāti — vai tev patika vai ne?
— Es … es nezinu, — Rūta atbildēja. — Vai tu domā, ka to varēs pārdot?
— Liekas gan, ka ne, — viņš atzina. — Žurnāliem tas ir pārāk ciets rieksts. Toties skaidra patiesība!
— Kāpēc tu joprojām stūrgalvīgi raksti tādus darbus, ko nav iespējams pārdot? — Rūta nežēlīgi turpināja. — Vai tad tu neraksti tādēļ, lai nopelnītu iztiku?
— Jā, protams. Bet mans varonis, kā izrādījās, bija stiprāks par mani. Viņš pieprasīja, lai stāsts tiek uzrakstīts tā, nevis citādi.
— Bet kāpēc tavs Viki-Viki tik rupji runā? Lasītājus aizskars viņa leksika, un redaktori, protams, rīkosies pareizi, noraidīdami šo stāstu.
— Tāpēc, ka īstais Viki-Viki runātu tieši tā.
— Tā ir slikta gaume.
— Tā ir dzīve! — Mārtiņš skarbi noteica. — Tas ir reāli. Tā ir patiesība. Es varu aprakstīt dzīvi tikai tādu, kādu to redzu.
Rūta nekā neatbildēja, brīdi valdīja neveikls klusums. Mārtiņš pārāk stipri mīlēja Rūtu, tāpēc nesaprata viņu, bet Rūta nesaprata Mārtiņu tāpēc, ka viņš neiekļāvās viņas šaurajā priekšstatu lokā.
— Zini, es saņēmu honorāru no Transcontinental Monthlij, — Mārtiņš teica, gribēdams pievērst sarunu patīkamākam tematam. Atcerējies, kā apstrādājis redakcijas bārdaino trio un atņēmis četrus dolārus un deviņdesmit centus līdz ar prāmja biļeti, viņš neviļus iesmējās.
— Tad tu nāksi! — Rūta līksmi iesaucās. — Tādēļ jau es atnācu, lai to uzzinātu.
— Nākšu? — Mārtiņš neizpratnē pārjautāja. — Kur?
— Rīt uz pusdienām! Tu taču sacīji, ka izpirksi uzvalku, līdzko dabūsi naudu.
— To es pavisam aizmirsu, — Mārtiņš pazemīgi atzinās. — Redzi, šorīt policists paņēma līdzi abas Marijas govis un teliņu, un … un gadījās, ka viņai tobrīd nebija naudas, ar ko samaksāt sodu, un es to samaksāju. Tā viss mans honorārs par «Zvanu skaņām» tika apķīlātājam kabatā.
— Tātad tu nenāksi?
Mārtiņš pārlaida acis savam apģērbam.
— Es nevaru.
Rūtas zilajās acīs ieriesās asaras, viņa pārmetoši paskatījās^ uz Mārtiņu, bet nekā nebilda.
— Nākamgad mēs abi Pateicības dienā pusdienosim pie Delmoniko vai Londonā, vai arī Parīzē — kur vien tu vēlēsies. Esmu par to pārliecināts.
— Nesen lasīju avīzē, — viņa pēkšņi sacīja, — ka dzelzceļa pastā atbrīvojušās dažas vietas. Tu taču esi pirmais pretendents, vai ne?
Mārtiņš bija spiests atzīties, ka saņēmis uzaicinājumu, bet nav ieradies.
— Es biju… es esmu tik pārliecināts par sevi, — viņš taisnojās. — Pēc gada pelnīšu desmitreiz vairāk nekā jebkurš pasta ierēdnis. Gan redzēsi!
— Ak! — Rūta vienīgi noteica. Viņa piecēlās un uzvilka cimdus. — Man jāiet, Mārtiņ. Arturs gaida.
Mārtiņš apskāva Rūtu un noskūpstīja, bet viņa palika vienaldzīga pret glāstiem. Viņas augums nenotrīsēja kā parasti, viņa neapvija rokas Mārtiņam ap kaklu, viņas lūpas neatbildēja skūpstam.
«Sadusmojusies,» Mārtiņš nodomāja, kad, pavadījis Rūtu līdz vārtiņiem, nāca atpakaļ. «Bet kāpēc? Tas, protams, ir nepatīkami, ka policists tieši šodien aizveda govis. Bet tā ir tikai nelaimīga sagadīšanās. Tur neviens nav vainojams.» Mārtiņam ne prātā neienāca, ka viņš pats varētu rīkoties arī citādi. «Nūja,» viņš beidzot nosprieda, «es, viņasprāt, esmu vainīgs, ka atraidīju vietu pastā. Turklāt viņai nepatika «Viki-Viki».»
Pēkšņi uz kāpnēm noklaudzēja soļi, Mārtiņš pagriezās un ieraudzīja nākam pastnieku. Ar parasto gaidu satraukumu Mārtiņš paņēma veselu žūksni lielu, iegarenu aplokšņu. Starp tām bija arī viena maza aploksne. Uz tās bija iespiesta New York Outviem adrese. Mārtiņš mazliet vilcinājās, atplēsdams šo aploksni. Diezin vai tas būs paziņojums, ka pieņemts viņa stāsts. Pēdējā laikā viņš nebija sūtījis nevienu manuskriptu šādiem žurnāliem. «Varbūt,» no šās domas sirds gandrīz pamira, «varbūt viņi grib pasūtīt man rakstu?» Taču Mārtiņš tūlīt atvairīja pārdrošo, neiespējamo minējumu.
Aploksnē bija īss oficiāls redaktora paziņojums, ka saņemta šāda pievienotā anonīmā vēstule; bez tam redaktors lūdza Mārtiņu neuztraukties, jo redakcija nekādā gadījumā neņemot vērā anonīmas vēstules.
Anonīmā vēstule bija neveikli rakstīta ar roku drukas burtiem. Tā bija rupja, bezjēdzīga apsūdzība, ka «tā saucamais Mārtiņš Idens», kas piegādājot žurnāliem savus stāstus un dzejoļus, patiesībā neesot nekāds rakstnieks, viņš gluži vienkārši zogot stāstus no veciem žurnāliem, pārrakstot ar mašīnu un sūtot tos prom ar savu vārdu. Uz aploksnes bija pasta spiedogs «Sanleandro». Mārtiņam nevajadzēja lauzīt galvu, lai uzminētu autoru. Higin- botama pareizrakstība, Higinbotama izteicieni, Higinbo- tama domas bija skaidri redzamas katrā rindā. Mārtiņš uzreiz saprata, ka tas ir nevis kāda Sanleandro itālieša smalkās rokas darbs, bet gan viņa svaiņa rupjš safabricējums.
— Kāpēc tas viņam vajadzīgs? — Mārtiņš sev veltīgi jautāja. — Ko ļaunu esmu nodarījis Bernardam Higin- botamam? — Tas bija tik bezjēdzīgi, tik nepamatoti. Tam trūka jebkāda saprātīga izskaidrojuma. Nedēļas laikā pienāca vēl kādas desmit šādas vēstules no dažādiem Austrumu štatu žurnāliem. Mārtiņš atzina, ka redaktori izturas ļoti pieklājīgi. Lai arī viņi Mārtiņu nemaz nepazina, daudzi pat izteica Mārtiņam līdzjūtību. Bija skaidrs, ka anonīmas apsūdzības rada viņos pretīgumu. Zemiskais mēģinājums viņam kaitēt acīmredzot nebija izdevies. Gluži pretēji, tas varēja pat nākt par labu, jo pievērsa viņa vārdam redaktoru uzmanību. Kāds no redaktoriem, tagad lasot viņa stāstu, atcerēsies, ka to sarakstījis tas pats Mārtiņš Idens, kas minēts anonīmajā vēstulē. Un — kas zina? — varbūt šī atcere labvēlīgi ietekmē viņa darbu likteni.
Ap to laiku kāds atgadījums krietni mazināja Mārtiņa cieņu arī Marijas acīs. Reiz no rīta viņš atrada Mariju virtuve mirkstam asaras un sāpēs vaidam — lai kā viņa pulējas, tomēr nespēja paslidināt smagos gludekļus. Mārtiņš tūlīt atskarta, ka viņai ir gripa, iedeva groku, kas bija vel atlicis kada no Brisendena atnestajām pudelēm, un skubināja likties gultā. Taču Marija tam nepiekrita. Viņa pastavēja, ka veļa katrā ziņā jāizgludina un vēl šovakar jānodod, citādi rīt viņas septiņiem izsalkušajiem berneļiem nebūs ko ēst.
Sev par lielu brīnumu (Marija to nemitējās daudzināt līdz nāves stundai), viņa ieraudzīja, ka Mārtiņš satver gludekli un uzmet uz gludināmā dēļa plānu batista blūzi. Tā bija Keitas Flenegenas svētdienas blūze, bet Keita Flenegena bija lepnākā modes dāma visā kvartālā. Mis Flenegena bija stingri piekodinājusi, ka blūze katrā ziņā jāatdod atpakaļ šovakar. Visi zināja, ka viņa saietas ar kalēju Džonu Kolinzu, un, kā Marija bija noskaidrojusi, viņi abi rīt dosies uz Zelta Vārtu parku. Marija velti mēģināja glābt smalko apģērba gabalu. Mārtiņš ar varu nosēdināja viņu krēslā, un Marija, acis iepletusi, vēroja, kā Mārtiņš rīkojas ar gludekļiem. Nebija pagājušas ne desmit minūtes, kad Mārtiņš parādīja viņai blūzi, kas bija tik labi izgludināta, kā Marija pati nekad neizgludi- nātu, — Mārtiņš piespieda viņu to atzīt.
— Es izgludinātu vēl ātrāk, ja jūsu gludekļi būtu karstāki, — viņš paskaidroja.
Taču, pēc Marijas domām, viņš jau bija sakarsējis gludekļus līdz pēdējai iespējai.
— Jūs nepareizi apslakāt, — viņš vēl piedevām aizrādīja. — Es jums parādīšu, kā to dara. Ja gribat gludināt ātri, apslacītā veļa jātur zem pamatīga spiediena.
Mārtiņš uznesa no pagraba malkas kasti, piestiprināja tai vāku un uzlika uz tā dzelzs lūžņus, ko bērni bija savākuši, lai nodotu vecu lietu tirgotājam. Apslacīto veļu viņš ieklāja kastē un noslogoja ar vāku, uz kura bija dzelzs lūžņi, — to izdarīt nepavisam nebija grūti.
— Tagad skatieties, Marij! — viņš uzsauca, izmetās kails līdz viduklim un paķēra gludekli, kas bija nokaitis gandrīz sarkans.
Marija vēlāk visiem stāstīja, kā, beidzis gludināt, Mārtiņš mācījis viņai mazgāt vilnas veļu.
— Viņš saka: «Marija, liela muļķe, es jūs pamācīs.» Un pamācīja. Desmit minūtes, un uzmunsterē una mašīna. Baļļa, ratu rumba, divi mieti — šitā!
šo ierīci uztaisīt Mārtiņš bija iemācījies no Džo «Karst- avotu» mazgātavā. Veca ratu rumba, kas bija piestiprināta pie kārts, noderēja par virzuli. Otrā kārts galā bija piesieta virve, kas apmesta ap griestu spāri, tā ka ar vienu roku varēja kustināt virzuli; baļļā samērktā vilnas veļa ar šo ierīci tika pamatīgi izvelēta.
— Marija vairs nekad nemazgāt vilna, — tā viņa vienmēr nobeidza savu stāstāmo. — Es liks bērniem darīties ar šņori, rumbu un baļļu. Tas ir viens slīpēts zellis, tas misters Idens.
Tomēr Mārtiņš zemu krita Marijas acīs, lai arī bija ietaisījis viņas virtuvē lielisku mazgājamo ierīci. Romantiskais oreols, kas viņu apmirdzēja, izgaisa kā dūmi, kad atklājās, ka viņš ir izbijis veļas mazgātājs. Visas viņa grāmatas, lepnie viesi, kas ieradās karietē vai ar viskija pudelēm, — viss uzreiz zaudēja savu burvību. Šis Mārtiņš Idens tātad bija visvienkāršākais strādnieks, tāds pats kā viņa, viņi abi piederēja pie vienas un tās pašas kārtas un šķiras. Viņš bija kļuvis tuvāks un saprotamāks, bet noslēpumainais valdzinājums bija zudis.
No saviem piederīgajiem Mārtiņš arvien vairāk atsvešinājās. Pēc mistera Higinbotama neveiksmīgā uzbrukuma sevi īstā gaismā parādīja arī nākamais svainis Hermanis fon Smits. Mārtiņam bija izdevies pārdot dažus stāstiņus, dzejolīšus un anekdotes un pagaidām nodrošināt labldā- jību. Viņš ne vien daļēji samaksāja parādus, bet izpirka arī melno uzvalku un divriteni. Pārbaudījis divriteni, Mārtiņš atklāja, ka tam izļodzījusies stūre un vajadzīgs remonts, un, lai parādītu savu draudzīgo attieksmi pret nākamo svaini, aizsūtīja divriteni uz Hermana fon Smita darbnīcu.
Tās pašas dienas pievakarē Mārtiņš jutās patīkami pārsteigts, saņemot atpakaļ divriteni, ko atstūma kāds zēns. Šmits, acīmredzot gribēdams parādīt tādu pašu laipnību, bija izlabojis divriteni ārpus kārtas, turklāt nogādājis arī mājās, ko parasti nedara neviena darbnīca. Taču, apskatījis divriteni, Mārtiņš pārliecinājās, ka nekāds remonts nav izdarīts. Piezvanījis uz darbnīcu, viņš uzzināja, ka māsas saderinātais nevēlas «ielaisties ar viņu nekādās darīšanās».
— Hermani fon Smit, — Mārtiņš jautrā tonī atbildēja,
— es iegriezīšos pie jums, lai kārtīgi iegāztu pa jūsu vācisko degunu!
— Ja jūs rādīsieties manā darbnīcā, — skanēja atbilde,
— es sūtīšu pēc policijas! Es jūs ietupināšu! Ar mani jums neiznāks kautiņš! Ar tādiem kā jūs es negribu ielaisties nekādās darīšanās! Jūs esat loderis, bet es strādāju. Ja es precu jūsu māsu, tas vēl nenozīmē, ka varat mani izmantot. Kāpēc jūs neejat darbā un godīgi nepelnāt sev maizi? Ko? Atbildiet!
Mārtiņš, kā jau īsts filozofs, apvaldīja dusmas un pakara klausuli, par atbildi tikai gari iesvilpies. Sākumā viņš jutās uzjautrināts, bet tad viņu pārņēma nomācoša vientulība. Neviens viņu nesaprata, nevienam viņš nebija vajadzīgs, varbūt vienīgi Brisendenam, bet Brisendens bija diezin kur pazudis.
Jau metās krēsla, kad Mārtiņš izgāja no sakņu veikala, pasitis padusē iepirkumu. Uz stūra pieturēja tramvajs, un no tā izkāpa kalsns, pazīstams stāvs; Mārtiņa sirds aiz prieka strauji iepukstējās. Tas bija Brisendens, un tramvaja laternu gaismā Mārtiņš ieraudzīja viņa mēteļa kabatas, vienā bija grāmatas, otrā — pudele viskija.
Brisendens nekā nepaskaidroja par savu ilgo prombūtni, un Mārtiņš arī neizvaicāja. Caur garaiņiem, kas tvaikoja no groka glāzes, viņš labpatikā vēroja drauga bālo seju.
— Es arī neesmu turējis rokas klēpī, — Brisendens paziņoja, kad Mārtiņš bija pastāstījis par saviem pēdējiem darbiem.
Viņš izvilka no kabatas manuskriptu un sniedza Mārtiņam, kas, izlasījis virsrakstu, jautājoši pavērās Brisen- denā.
— Jā, tā tas ir, — Brisendens iesmējās. — Nav pe|ams nosaukums, vai ne? «Efemera» — labāk nemaz nevar pateikt. Bet tas ir jūsu vārds — atcerieties, ka jūs runājāt par cilvēku kā pēdējo no efemerām, atdzīvinātu matēriju, ko radījusi temperatūra un kas cīnās par savu sīko vietiņu termometra skalā. Tas iesēdās man galvā — un vajadzēja uzrakstīt veselu poēmu, lai tiktu no tā vajā. Nu, ko jūs par to domājat?
Sācis lasīt, Mārtiņš pirmāk pietvīka, bet pēc tam no- bāla. Tas bija vispilnīgākais mākslas darbs. Te forma triumfēja pār saturu, ja par triumfu var saukt domu un vārdu ideālu saplūsmi, tik pilnīgu, ka Mārtiņam sajūsmā acis kļuva valgas, galva apreiba un pār muguru skrēja saltas trīsas. Tā bija gara poēma — sešsimt vai septiņsimt dzejas rindu, dīvaina, fantastiska, svešāda poēma. Tā likās baisma, neiespējama, tomēr tā pastāvēja un bija te uzrakstīta melns uz balta. Tā attēloja cilvēku ar visiem viņa meklējumiem, nerimtīgajām tieksmēm izdibināt bezgalīgo izplatījumu, tuvoties vistālāko sauļu varavīkšņai- najām sfērām. Tā bija mirēja neprātīga orģija, mirēja, kurš vēl ir dzīvs, bet kura elpa jau aptrūkst un sirds sitas pēdējiem gurstošiem pukstiem. Poēmas svinīgajā ritmā jautās planētu dunoņa, meteoru sadursmju dārdi, zvaigžņu pulku kaujas troksnis tumšajā izplatījumā, ko apgaismoja ugunīgi miglāji, un tam visam cauri kā sidraba saiva šaudījās cilvēka balss — vārga, žēlabaina un neapklustoša varenajos pasauļu bojā ejas grandos.
— Nekas tamlīdzīgs vēl nav uzrakstīts, — Mārtiņš teica, kad beidzot bija atguvis valodu. — Tas ir brīnišķīgi! Brīnišķīgi! Tas iesitas galvā — esmu gluži noreibis. Sis lielais jautājums man tagad neizies no prāta. Vienmēr skanēs ausīs cilvēka žēlabainā balss, kurš alkst sasniegt neaizsniedzamo. Tieši kā oda gaudīgais sīciens starp ziloņu vareno taurēšanu un lauvu rēcieniem. Taču šī sīkoņa pauž nepiepildītas alkas. Es droši vien runāju aplamības, bet poēma ir mani pilnīgi pārņēmusi savā varā. Jūs esat… es nezinu, ko sacīt… jūs esat tieši ģeniāls! Kā jūs to radījāt? Kā spējāt to radīt?
Mārtiņš pārtrauca savu slavas dziesmu tikai tādēļ, lai turpinātu ar jaunu sparu.
— Es vairs nekad nerakstīšu. Esmu tikai nožēlojams papīra ķēzītājs. Jūs man parādījāt, kas ir īsta meistarība. Jūs esat ģēnijs! Nē, pat vairāk nekā ģēnijs! Visu ģēniju ģēnijs! Tā ir neprātīga patiesība. Patiesība visā savā slēptākajā būtībā. Vai jūs, dogmatiķi, maz to saprotat? Pat zinātne nespēj jūs apstrīdēt. Tā ir gaišreģa patiesība, kaldināta no kosmosa melnās dzelzs un varenā ritmā saliedēta skaistuma un diženuma tīģelī. Nekā vairāk es neteikšu! Esmu uzvarēts, satriekts. Nē, tomēr vēl kaut ko pateikšu: atļaujiet man parūpēties par poēmas izdošanu.
Brisendens sāka ņirdzīgi smieties.
— Vai visā kristīgajā pasaulē ir kaut viens žurnāls, kas iedrošinātos publicēt šādu darbu? Jūs jau pats to labi zināt.
— Nē, nezinu. Esmu pārliecināts, ka visā kristīgajā pasaulē nav neviena žurnāla, kas to ķertin neķertu. Tādi sacerējumi rodas pa simt gadiem reizi. Tā nav šodienas poēma. Tā ir gadsimta poēma.
— Es gribētu jūs turēt pie vārda.
— Netēlojiet ciniķi! — Mārtiņš aizrādīja. — Žurnālu redaktori nemaz nav tik lieli muļķi. To es zinu. Vai gribat derēt, ka «Efemeru» pieņems, ja arī ne pirmo, tad otro reizi piedāvājot?
— Ir viens apstāklis, kas liedz man piekrist jūsu priekšlikumam, — Brisendens teica un, mirkli klusējis, piebilda: — Tas ir liels darbs, lielākais no visiem, ko jebkad esmu uzrakstījis. To es zinu. Tā ir mana gulbja dziesma. Es bezgala lepojos ar šo poēmu. Es to dievinu. Tā man patīk labāk nekā viskijs. Tas ir tas pilnīgais gara ražojums, par kādu sapņoju kopš agras jaunības, kad cilvēks vēl tiecas pēc skaidriem ideāliem un tic skaistām ilūzijām. Un tagad esmu sasniedzis savu ideālu, sasniedzis, jau stāvēdams kapa malā. Vai tiešām man jāatdod tas sabradāt cūkām? Nē, es negribu derēt! Tas ir mans! Es esmu to radījis un dalos tajā tikai ar jums!
— Bet padomājiet ari par pārējo pasauli! — Mārtiņš iebilda. — Skaistuma mērķis taču ir iepriecināt un sagādāt baudu!
— Lai tas iepriecina mani un sagādā baudu man!
— Neesiet tāds egoists!
— Neesmu nekāds egoists!
Brisendens saltā, ļaunā priekā iesmējās, it kā jau iepriekš tīksminādamies ap to, ko grasījās teikt.
— Esmu tāds pats altruists kā izsalkusi cūka.
Mārtiņš veltīgi pūlējās pierunāt draugu grozīt lēmumu.
Viņš ņēmās iegalvot Brisendenam, ka viņa naids pret žurnāliem ir aplams un fanātisks, ka viņa rīcība ir tūkstoškārt vairāk nosodāma nekā Herostrata noziegums, kurš nodedzināja Efesas Diānas templi. Klausoties šai pārmetumu gāzmā, Brisendens māja ar galvu un mierīgi sūca groku, atzīdams, ka sarunu biedram visur ir pilnīga taisnība, tikai attiecībā uz žurnāliem ne. Viņa naids pret redaktoriem bija bezgalīgs, un viņš lādēja redaktorus daudz niknāk nekā Mārtiņš.
— Es lūgšu jums pārrakstīt poēmu, — viņš sacīja. — Jūs to izdarīsiet tūkstošreiz labāk par jebkuru mašīnrakstītāju. Un tagad gribu dot jums vienu labu padomu.— Brisendens izvilka no kabatas biezu manuskriptu. — Te ir jūsu «Saules kauns». Es to izlasīju ne tikai vienu, bet veselas trīs reizes! Tas ir lielākais cildinājums, ko varu jums parādīt. Pēc tā, kā jūs saslavējāt «Efemeru», man, protams, jāklusē. Bet šo es jums gribu pateikt: ja publicēs «Saules kaunu», tas sacels milzīgu troksni. Sāksies neganta polemika, un tā jums būs vērtīgāka nekā jebkura reklāma.
Mārtiņš sāka smieties.
— Varbūt jūs man vēl ieteiksiet aizsūtīt šo rakstu kādam žurnālam?
— Nē, nekādā ziņā ne, ja vēlaties, lai to iespiež. Piedāvājiet to kādai no lielajām izdevniecībām. Varbūt to izlasīs kāds neprātīgs vai pamatīgi piedzēries recenzents un dos labvēlīgu atsauksmi. Jā, ir redzams, ka jūs esat lasījis grāmatas! Tās visas ir pārstrādātas Mārtiņa Idena smadzenēs un ieplūdinātas «Saules kaunā». Mārtiņš Idens reiz būs ļoti slavens, un krietnu daļu no šās slavas būs sagādājis šis darbs. Meklējiet izdevēju un — jo ātrāk, jo labāk!
Tovakar Brisendens ilgi nosēdēja pie Mārtiņa; jau bija vēls, kad Mārtiņš viņu pavadīja līdz tramvaja pieturai. Kāpdams vagonā, Brisendens pēkšņi pagriezās un iespieda draugam saujā saburzītu papīrīti.
— Ņemiet to, — viņš sacīja, — man šodien veicās rikšošanas sacīkstēs!
Nošķinda zvans, un tramvajs sāka braukt, atstājot Mārtiņu galīgi apskurbušu, ar saņurcīto papīrīti rokā. Atgriezies sava istabiņā, viņš attina papīrīti — tā bija simtdo- lāru banknote.
Mārtiņš izmantoja to bez jebkādas kautrēšanās. Viņš zināja — draugam ir daudz naudas, turklāt bija pārliecināts, ka visai drīz varēs to atdot. Otrā rītā viņš nolīdzināja visus parādus, samaksāja Marijai īri trīs mēnešus uz priekšu un izpirka no lombarda visas savas mantas. Viņš nopirka Marionai kāzu balvu, Rūtai un Ģertrūdei Ziemsvētku dāvanas. Piedevām viņš vēl aizveda Silvu baru uz Oklendu un, izpildīdams savu solījumu, lai gan tikai pēc gada, iegādāja apavus gan Marijai, gan visām viņas atvasēm. Bez tam viņš iepriecināja bērnus ar taurēm, lellēm, dažādām rotaļlietām, saldumiem un riekstiem, tā ka mazās rociņas tik tikko varēja visus saiņus saturēt.
Sās dīvainās procesijas priekšgalā blakus Marijai iegājis konditorejā, lai nopirktu konfektes, Mārtiņš tur nejauši sastapa Rūtu un viņas māti. Misis Morze jutās ārkārtīgi sašutusi. Pat Rūta bija uztraukusies, jo piešķīra lielu nozīmi ārišķībām, un viņai nebija visai patīkami redzēt savu iemīļoto kopā ar šo skrandaino portugāļu varzu, šāds lepnuma un pašcieņas trūkums Rūtu aizskāra. Vēl ļaunāk, šis incidents Rūtai lieku reizi pierādīja, ka Mārtiņš nespēj pacelties pāri savai videi. Šis fakts pats par sevi jau bija nepatīkams, un bezkaunīgi dižoties ar to visas pasaules priekšā, viņas pasaules priekšā nebūt nepieklājās. Lai arī Rūtas un Mārtiņa saderināšanās līdz šim tika turēta slepenībā, tomēr abu tuvās attiecības nevienam vairs nebija nekāds noslēpums, un konditorejā, kā par spīti, bija daudzi paziņas, kas ar ziņkāri slepus vēroja mis Morzes iecerētā pavadonību. Rūta nespēja pacelties pāri ļaužu aizspriedumiem, un Mārtiņa brīvā rīcība viņai bija pilnīgi nesaprotama. Viņas viegli ievainojamā daba šo atgadījumu uztvēra kā apkaunojošu. Mārtiņš, todien ieradies pie Morzēm, atrada Rūtu tik satrauktu, ka neuzdrīkstējās pat izņemt no kabatas dāvanu, un nolēma to iedot izdevīgākā brīdī. Viņš pirmo reizi ieraudzīja Rūtu vienās asarās — dusmu un aizvainojuma asarās, un šis skats viņu tā satrieca, ka viņš klusībā nosauca sevi par rupju dzīvnieku, kaut gan vainu skaidri neapzinājās. Mārtiņam ne prātā neienāca kaunēties no savas kartas ļaudīm, un viņš nespēja aptvert, ka nodarījis Rūtai pārestību, iedams pirkt Marijas Silvas bērniem Ziemsvetku dāvanas. Taču, noklausījies Rūtas paskaidrojumus, viņš saprata arī viņas viedokli un uztvēra to visu ka sievišķīgas vājības izpausmi, no kuras acīmredzot nav brīva pat vislabākā no sievietēm.