— Iesim, es jums parādīšu «īstus cilvēkus», — kādā janvara vakarā Mārtiņam teica Brisendens.
Viņi bija pusdienojuši Sanfrancisko un tagad gaidīja prāmi, lai brauktu uz Oklendu, kad Brisendenu pēkšņi pārņēma iegriba parādīt Mārtiņam «īstus cilvēkus». Viņš pagriezās atpakaļ un gāja gar krastmalu, gluži kā izstīdzējusi ēna slīdēdams savā plīvojošajā mētelī; Mārtiņš ar pūlēm tika viņam līdzi. Pa ceļam Brisendens nopirka divas pudeles veca portvīna un, turēdams tās rokā, ielēca tramvajā, kas brauca pa Mišenstrītu; to pašu darīja arī Mārtiņš, apkrāvies ar vairākām pudelēm viskija. «Nez ko teiktu Rūta, ja mani tagad redzētu,» Mārtiņam iešāvās prātā, bet tikai mirkli, jo visas viņa domas nodarbināja jautājums, kas ir šie «īstie cilvēki».
— Varbūt šovakar tur neviena nebūs, — Brisendens teica, kad viņi bija izkāpuši no tramvaja un ieniruši strādnieku kvartāla tumšā ieliņā Mākitstrīta dienvidu pusē. — Tad jums neizdosies redzēt to, ko tik ilgi meklējāt.
— Velns parāvis, kas galu galā tas ir? — Mārtiņš jautāja.
— Cilvēki, īsti, saprātīgi cilvēki, nevis tādi pļāpīgi tukš- pauri kā tie, kas salasās tai tirgoņu midzenī, kur jūs satiku. Jūs lasāt grāmatas un ciešat no vientulības. Labi, es jūs iepazīstināšu ar cilvēkiem, kas arī kaut ko ir lasījuši, un jūs vairs nejutīsieties tik vientuļš.
Mani daudz neinteresē viņu bezgalīgie strīdi, — Brisendens piebilda, nogājis vienu kvartālu. — Es vispār neciešu grāmatu filozofiju. Toties viņi neapšaubāmi ir īsti cilvēki, nevis buržuāziski cūkas! Bet piesargieties, viņi jūs iebāzīs maisā, lai jūs runātu, par ko runādams.
Ceru, ka tur būs arī Nortons, — viņš mazliet vēlāk turpināja aizelsdamies, neļaudams Mārtiņam izņemt no rokām portvīna pudeles. — Nortons ir ideālists, beidzis Har- vardas universitāti. Apbrīnojama atmiņa! Ideālisms noveda viņu pie anarhisma filozofijas, un ģimene novērsās no viņa. Viņa tēvs ir dzelzceļu sabiedrības prezidents, multimiljonārs, bet dēls pusbadā dzīvo Frisko, rediģē anarhistisku lapeli par divdesmit pieciem dolāriem mēnesī.
Mārtiņš maz pazina Sanfrancisko, it īpaši Mākit- strīta dienvidu pusi, tāpēc neaptvēra, kur Brisendens viņu ved.
— Pastāstiet vēl, — Mārtiņš lūdza, — es gribu jau iepriekš ar viņiem iepazīties. No kā viņi dzīvo? Kāpēc nokļuvuši te?
— Ceru, ka arī Hamiltons šovakar atnāks, — sacīja Brisendens, apstājies, lai atpūtinātu rokas. — Strons-Ha- miltons — tas ir sens vārds. Viņš nāk no Dienvidiem, no labas ģimenes. Taču pēc dabas ir īsts klaidonis, lielākais sliņķis pasaulē, kaut gan arī strādā, pareizāk sakot, mēģina strādāt kādā sociālistiskā kooperatīvā par sešiem dolāriem nedēļā. Bet viņš ir nelabojams hobo! Viņš pat Sanfrancisko nokļuvis klaiņodams. Reizēm viņš augu dienu nosēž parkā uz sola, turklāt nav ne kumosa ēdis, bet, kad es piedāvāju aiziet pusdienās uz restorānu, kas atrodas divus kvartālus attālu, — zināt, ko viņš atbildēja? «Pārāk liels apgrūtinājums, veco zēn. Labāk nopērc man paciņu papirosu!» Viņš, tāpat kā jūs, bija spenserists, līdz Kreiss viņu pievērsa materiālistiskajam monismam. Ja izdosies, es izaicināšu viņu runāt par monismu. Nortons arī ir monists, tikai neatzīst nekā cita kā vienīgi garu. Viņam ir mūžīgi strīdi ar Kreisu un Hamiltonu.
— Kas ir Kreiss? — Mārtiņš jautāja.
— Mēs ejam tieši pie viņa. Bijušais profesors, padzīts no universitātes, — vecu vecais stāsts. Prāts ass kā nazis. Pelna maizi, kā tikai var. Reiz bijis pat faķīrs. Pilnīgi brīvs no aizspriedumiem. Bez sirdsapziņas pārmetumiem novilks pat mironim kreklu. Atšķirība starp viņu un buržuju ir tā, ka viņš laupa bez jebkādām ilūzijām. Viņš var runāt par Nīči, Šopenhaueru, Kantu, vienalga, par ko, taču patiesībā viņu interesē tikai monisms, pat par savu mīļo Mēriju viņš domā daudz mazāk nekā par monismu.
Hekels ir viņa elks. Vienīgā iespēja, kā viņu apvainot, ir aizskart Hekelu. Tā, esam klāt!
Brisendens nolika pudeles uz pakāpiena, lai atvilktu elpu pirms iešanas augšā. Tas bija visparastākais divstāvu stūra nams ar bāru un pārtikas veikalu apakšstāvā.
— Tā banda dzīvo te un aizņem visu otro stāvu, — Brisendens teica, — bet vienīgi Kreisam ir divas istabas. Ejam!
Augšā nedega lampiņa, taču Brisendens šai melnajā tumsā orientējās tikpat labi kā savās mājās. Viņš apstājās, lai sacītu Mārtiņam:
— Te ir viens puisis — Stīvenss, teozofs. Kad viņš iekarst, tad saceļ lielu brēku. Mazgā traukus restorānā. Patīk labi cigāri. Reiz es redzēju, ka, paēdis par desmit centiem, viņš nopirka cigāru par piecdesmit. Katram gadījumam paķēru līdzi pāris cigāru.
Otrs ir austrālietis, uzvārdā Pārijs, statistiķis un staigājoša enciklopēdija. Jautājiet viņam, cik labības izvests no Paragvajas tūkstoš deviņi simt trešajā gadā vai cik angļu audekla ievests Ķīnā tūkstoš astoņsimt deviņdesmitajā gadā, vai cik svēra Džimmijs Brits, kad uzveica Bat- lingu-Nelsonu, vai kas bija Savienoto Valstu čempions vidējā svarā tūkstoš astoņsimt sešdesmit astotajā gadā, — viņš visu atbildēs tikpat ātri un pareizi kā automāts. Vēl ir kāds Endijs, mūrnieks, — tam par visu ir pašam savs uzskats, un tas lieliski spēlē šahu; tad vēl Harijs, maiznieks, dedzīgs sociālists un rosīgs arodbiedrību darbinieks. Starp citu, vai atceraties pavāru un viesmīļu streiku? To sarīkoja Hamiltons. Viņš noorganizēja šo arodbiedrību un izstrādāja streika plānu, sēdēdams šeit, Kreisa istabā. To viņš darīja tikai prieka pēc, bet aiz slinkuma vairs nepiedalījās arodbiedrības darbā. Ja vien gribētu, viņš jau sen būtu augstā amatā. Sai cilvēkā ir bezgalīgas iespējas, bet viņš ir neiedomājami slinks.
Brisendens gāja pa tumsu tālāk, kamēr gaismas svītra norādīja, kur durvju slieksnis. Klauvējiens, atbilde: «Iekšā!» — un Mārtiņš jau spieda roku Kreisam, glītam tumšmatim ar spoži baltiem zobiem, melnām, slīpām ūsām un lielām, izteiksmīgām acīm. Mērija, cienīga jauna blondīne, mazgāja traukus mazā dibenistabiņā, kas vienlaikus noderēja gan par virtuvi, gan ēdamtelpu. Priekšistaba bija reizē guļamistaba un viesistaba. Te bija izžauta veļa, un virtenes karājās tik zemu, ka Mārtiņš pirmajā brīdī neievēroja divus vīriešus, kas sarunājās istabas kaktā. Abi līksmiem izsaucieniem saņēma Brisendenu un viņa pudeles, un Mārtiņš iepazīstināts uzzināja, ka tie ir Endijs un Pārijs. Mārtiņš ziņkāri klausījās Pāriju stāstām par boksu, ko vakar noskatījies. Brisendens aizrautīgi korķēja vaļā pudeles un gatavoja groku. Pēc viņa komandas: «Surp visu klanu!» — Endijs tūlīt devās pa istabām sasaukt visus iemītniekus.
— Mums laimējies, salasījušies gandrīz visi, — Brisendens čukstēja Mārtiņam. — Lūk, Nortons un Hamiltons, iesim pie viņiem! Stīvensa diemžēl vēl nav. Ejam! Es lūkošu ierosināt sarunu par monismu. Kad viņi iedzers kādu glāzi un iesils, tad tik jūs redzēsiet!
Sākumā^ saruna lāgā nevedās, tomēr Mārtiņš uzreiz prata novērtēt šo cilvēku aso un uztvērīgo prātu. Katram bija sava noteikta pārliecība, reizēm pretrunīga, un, lai arī viņi trieca jokus un asprātības, taču nebūt nebija sekli. Mārtiņš drīz ieveroja, ka ikviens no viņiem neatkarīgi no sarunas temata parāda dziļas un plašas zināšanas un ikvienam ir skaidri un pamatoti uzskati par pasauli un sabiedrību. Savus spriedumus viņi ne no viena neaizguva; viņi bija īsti prāta dumpinieki, un viņiem bija sveša jebkādā tukšu salmu kulšana. Nekad Mārtiņš pie Morzēm nebija dzirdējis tik saistošas sarunas un karstus strīdus. Likās, pasaulē nav tāda jautājuma, kas nerosinātu viņu interesi. Saruna pārlēca no misis Hemfrijas Vordas jaunākās grāmatas uz Šova pēdējo lugu, no drāmas nākotnes uz atminam par Mensfīldu. Viņi cildināja vai izsmēja rīta avīžu ievadrakstus, runāja par strādnieku stāvokli Jaunzēlandē, par Henriju Džeimsu un Branderu Metjūsu, apsprieda Vācijas politiku Tālajos Austrumos un «dzelteno briesmu» ekonomiskās sekas, strīdējās par vēlēšanām Vācijā un Bebeļa pēdējo runu, tad, pievērsušies vietējai politikai, runāja par jaunākajiem pasākumiem un nesaskaņām apvienotajā strādnieku partijā un par to, kā labāk organizēt vispārēju ostas strādnieku streiku. Mārtiņu pārsteidza viņu neparasti plašās zināšanas visos šais jautājumos. Viņiem bija zināms tas, par ko nekad nerakstīja avīzēs, viņi zināja visas slepenās auklas un atsperes, kas dancināja marionetes. Mārtiņam par lielu izbrīnu, arī Mērija piedalījās visās šais sarunās, turklāt parādīja tik lielu sapratni, kādu Mārtiņš nebija ievērojis nevienai no pazīstamajām sievietēm. Viņi sprieda par Svinbernu un Roseti, pēc tam pārgāja uz franču literatūru, un Mērija uzreiz sāka runāt par tādiem jautājumiem, no kuriem Mārtiņš nekā nesajēdza. Toties, uzzinājis, ka Mērijai patīk Meter- links, viņš izvirzīja savu rūpīgi pārdomāto argumentāciju, ko bija licis «Saules kauna» pamatā.
Atnāca vēl daži cilvēki, un, kad istabā gaiss jau bija tik biezs no tabakas dūmiem, ka varēja vai cirvi pakārt, Brisendens nolēma dot kaujas signālu.
— Te jums ir jauns materiāls, ko apstrādāt, Kreis, — viņš sacīja. — Zaļoksnējs puisis sārtiem vaigiem — piens un asinis, Herberta Spensera dievinātājs. Pamēģiniet iztaisīt no viņa hekelistu!
Kreiss pēkšņi saspringa, gluži kā elektriskās strāvas sists, bet Nortons līdzjūtīgi pavērās Mārtiņā un pasmaidīja, it kā apsolīdams aizstāvību.
Kreiss tūlīt bruka virsū Mārtiņam, taču Nortons pamazām sāka iemest pa vārdam, līdz beidzot saruna izvērtās par īstu divcīņu starp Nortonu un Kreisu. Mārtiņš klausījās un neticēja savām ausīm. Viņam likās gluži neiespējami, ka viņš to visu tiešām dzird, turklāt kur — strādnieku kvartālā, Mākitstrīta dienvidu pusē. Sais cilvēkos it kā bija atdzīvojušās visas grāmatas, ko viņš lasījis. Viņi runāja ar degsmi un aizrautību, domu darbība uzbudināja viņus tāpat, kā citus uzbudina dusmas vai reibinoši dzērieni. Tā nebija iespiesto vārdu sausa filozofija, ko radījuši kaut kādi mītiski pusdievi, līdzīgi Kantam un Spen- seram. Tā bija šo strīdnieku dzīva filozofija, kas iegājusi viņu asinīs un tagad verd un mutuļo viņu sarunā. Lāgiem šai sarunā iejaucās arī pārējie — un visi ar saspringtu uzmanību sekoja vārdu cīņai, nemitīgi smēķēdami papirosus.
Mārtiņu nekad nebija iejūsminājis ideālisms, taču Nor- tona izklāstā tas viņam likās īsts atklājums. Kreiss un Hamiltons uzskatīja, ka ideālismam nav nekāda loģiska pamatojuma, viņi smējās par Nortonu, saukdami viņu par metafiziķi, bet Nortons savukārt dēvēja par metafiziķiem viņus. «Fenomeni» un «nūmeni» vienā laidā šaudījās gaisā. Kreiss un Hamiltons apvainoja Nortonu mēģinājumā izskaidrot apziņu, izejot no pašas apziņas. Nortons turpretī pārmeta viņiem žonglēšanu ar vārdiem, to, ka viņi savos spriedumos nonāk līdz teorijai tikai ar vārdiem, nevis ar faktiem. Tas viņus satracināja. Viņu galvenais princips taču bija tieši tāds, ka jāsāk ar faktiem un faktiem jādod definējums.
Kad Nortons ņēmās citēt Kanta duālismus, Kreiss teica, ka ikviens vecs, lādzīgs vācu filozofs pēc nāves nokļūstot Oksfordā. Kad Nortons atgādināja Hamiltona nosacītības likumu, pretinieki tūlīt paziņoja, ka arī balstās uz šo likumu. Mārtiņš sēdēja, ceļgalus aptvēris, un klausījās, sajūsmā trīcēdams. Tomēr Nortons nebija īsts Spensera piekritējs, tāpēc strīda iekarsībā bieži vērsās pie Mārtiņa, polemizēdams ar viņu tāpat kā ar pārējiem.
— Jūs zināt, ka Berklijam vēl neviens nav atbildējis,— viņš sacīja, griezdamies tieši pie Mārtiņa. — Herberts Spensers nonāca tuvāk par citiem, tomēr arī nedeva galīgu atbildi. Pat visdrosmīgākie viņa sekotāji neies tālāk. Es lasīju Seliba rakstu par Spenseru, un arī viņš apgalvo, ka Spenseram «gandrīz» izdevies atbildēt Berklijam.
— Vai tu atceries, ko sacīja Jūms? — iesaucās Hamiltons.
Nortons palocīja galvu, bet Hamiltons uzskatīja par vajadzīgu paskaidrot pārējiem:
— Jūms teica, ka Berklija argumenti neprasot nekādu atbildi un esot pilnīgi nepārliecinoši.
— Pēc Jūma prāta, nepārliecinoši, — Nortons atcirta. — Un Jūma prāts bija tāpat konstruēts kā tavs, tikai viena starpība: viņš bija pietiekami gudrs un atzina, ka nevar atbildēt Berklijam.
Nortons bija ļoti straujš un aizsvilīgs, kaut gan nekad nezaudēja savaldību, turpretī Kreiss un Hamiltons atgādināja aukstasinīgus mežoņus, kas lēnām un mierīgi meklē pretinieka vārīgākās vietas, lai tur trāpītu. Pret nakti Nortons, ko bija saniknojuši nemitīgie pārmetumi, ka viņš ir metafiziķis, pieķēries abām rokām pie krēsla, lai nepielēktu kājās, nolēma dot izšķirošo triecienu pretiniekiem, — meitenīgā seja bija koši piesārtusi, un pelēkās acis mirdzēja.
— Nu labi, hekelisti! — viņš iesaucās. — Varbūt es spriežu kā pūšļotājs, bet man gribētos zināt, kā spriežat jūs! Jums taču nav nekādas bāzes, lai gan jūs plātāties ar savām pozitīvistiskajām zināšanām. Jūs esat tumsonīgi dogmatiķi! Jau sen pirms materiālistiskā monisma skolas rašanās visa augsne bija tā izrakņāta, ka nekādus pamatus vairs nevarēja likt. Loks — lūk, kurš to izdarīja, Džons Loks! Pirms divsimt gadiem, pat vairāk, viņš savos «Eksperimentos ar cilvēka saprātu» jau pierādījis jēdziena, «iedzimta ideja» aplamību. Bet jūs ar to vēl noņematies līdz šim. Visu vakaru man nemitīgi pierādāt, ka iedzimtas idejas neeksistē.
Un ko tas liecina? Tas liecina, ka cilvēks nevar izprast to, kas stāv pāri pār realitāti. Kad cilvēks piedzimst, viņa smadzenēs nav nekā. Visas turpmākās zināšanas pamatojas tikai uz fenomeniem, uz parādībām, kuras uztveram ar savām piecām sajūtām. Nūmenu nebija jūsu smadzenēs, kad jūs piedzimāt, tātad nekādi nevar tajās iekļūt arī vēlāk…
— Nav tiesa! — viņu pārtrauca Kreiss.
— Ļaujiet man pabeigt! — Nortons uzkliedza. — Jūs spējat saprast tik to spēka un vielas darbību un mijiedarbību, kas tā vai citādi skar jūsu sajūtas. Redzat, esmu ar mieru pat atzīt, ka matērija pastāv! Lai tā būtu! Bet tagad es jūs iznīcināšu ar jūsu pašu argumentiem. Cita ceļa man nav, jo jums abiem diemžēl nav saprotama abstrakta domāšana,
Tātad sakiet — ko jūs zināt par matēriju, pamatojoties uz jūsu pozitīvistiskajām zināšanām? Jūs zināt tikai to, ko uztverat, tas ir, tikai fenomenus. Jums saprotamas tikai matērijas izmaiņas vai, pareizāk sakot, tas, ko jūsu apziņa uztver kā matērijas izmaiņas. Pozitīvā zinātne nodarbojas vienīgi ar fenomeniem, bet jūs, muļķi, iedomājaties, ka nodarbojaties ar nūmeniem, un uzskatāt sevi par onto- logiem. Jā, pozitīvā zinātne interesējas tikai par parādībām. Kāds jau reiz ir teicis, ka zinātne par parādībām nevar pacelties pāri šīm parādībām.
Jūs nevarat atbildēt Berklijam, pat ja protat atspēkot Kantu, tomēr jūs apgalvojat, ka Berklijam nav taisnība, jo jūsu zinātne, noliedzot dieva esību, neapšauba matērijas eksistenci. Es pieļauju matērijas eksistenci tikai tādēļ, lai jūs saprastu manu domu gaitu. Esiet pozitīvisti, ja jums tīk, taču ontoloģijai nav vietas pozitīvajās zinātnēs, tāpēc lieciet tai mieru! Spenseram ir taisnība kā agnosti- ķim, bet, ja Spensers…
Taču tuvojās laiks, kad atgāja pēdējais prāmis uz Ok- lendu, un Brisendenam ar Mārtiņu vajadzēja iet projām. Viņi klusām izlavījās laukā, kamēr Nortons vēl arvien runāja, bet Kreiss un Hamiltons gaidīt gaidīja izdevību, lai kluptu viņam virsū kā pāris satracinātu dzinējsuņu.
— Jūs atklājāt man pasaku valstību, — Mārtiņš teica
Brisendenam, kad abi bija uzkāpuši uz prāmja. — Sarunādamies ar tādiem cilvēkiem, tūlīt jūti, ka ir vērts dzīvot! Esmu galīgi satraukts. Līdz šim nebiju īsti sapratis, kas ir ideālisms. Tomēr arī tagad nevaru to atzīt. Es zinu, ka vienmēr palikšu reālists, — droši vien tā esmu radīts. Bet man gribētos pastrīdēties ar Kreisu un Hamiltonu un uzdot arī Nortonam divus trīs jautājumus. Manuprāt, pret Spenseru netika celti nopietni iebildumi. Esmu satraukts kā bērns, kas pirmo reizi bijis cirkā. Tagad redzu, ka man vēl daudz jālasa. Jādabū Seliba grāmata. Esmu pārliecināts, ka Spensers ir neatspēkojams. Nākamreiz arī es piedalīšos strīdā.
Taču Brisendens, smagi elpodams, snauda, iespiedis zodu šallē un nokāris galvu uz iekritušajām krūtīm, un viss viņa vārgais augums trīcēja līdz ar katru dzenskrūves apgriezienu.