Otrā rītā Mārtiņš pretēji Brisendena padomam aizsūtīja «Saules kaunu» uz Acropolis. Viņš nosprieda, ja žurnāls iespiedīs šo rakstu, tad to būs vieglāk pārdot kādam grāmatu apgādam. «Efemeru» viņš pārrakstīja un arī nosūtīja žurnālam. Neraugoties uz Brisendena gandrīz vai maniakālo naidu pret redaktoriem un žurnāliem, Mārtiņš cieši nolēma, ka šai dižajai poēmai jāierauga dienas gaisma. Viņš, protams, nedomāja to publicēt bez autora atļaujas. Viņam gribējās, lai to pieņem kāds no lielajiem žurnāliem, un tad, pēc viņa domām, izdotos dabūt Brisendena piekrišanu.
Torīt Mārtiņš sāka rakstīt stāstu, ko bija iecerējis jau pirms vairākām nedēļām un kas līdz šim brīdim prasīt prasījās uz papīra. Kā šķiet, tam vajadzēja būt stāstam par dzīvi uz jūras, divdesmitā gadsimta romantikas attēlojumam ar aizraujošu sižetu, reāliem raksturiem, reāliem apstākļiem un reāliem notikumiem. Taču saistošajā fabulā vajadzēja slēpties kaut kam tādam, ko paviršs lasītājs nesamanīs, bet kas tomēr nemazinās viņa interesi un patiku. Tieši šis «kaut kas», nevis sižeta risinājums Mārtiņam likās pats galvenais, kādēļ bija vērts stāstu rakstīt. Mārtiņu vienmēr sacerējumos valdzināja galvenā ideja, bet sižets bija atkarīgs no tās. Atradis šādu ideju, viņš meklēja tādus tēlus un tādas situācijas, kurās tā varēja visspilgtāk izpausties. Stāstam vajadzēja saukties «Novēlotais» un apjomā nepārsniegt sešdesmittūkstoš vārdu — ar Mārtiņa darba spējām un radošo enerģiju tas bija tīrais nieks. Sācis rakstīt, viņš jau pirmajā dienā izjuta dziļu savas meistarības baudījumu. Tagad viņš vairs nebaidījās, ka neveiklība, literārās apdares stūrainība varētu sagandē! domu. Daudzie saspringtā, neatlaidīgā darbā aizvadītie mēneši beidzot atalgojās. Tagad viņš ar drošu roku varēja ķerties pie savas ieceres īstenošanas, un nekad viņam vēl nebija bijusi tik stingra pārliecība, ka pareizi saprot dzīvi un prot to vispusīgi parādīt. «Novēlotajā» Mārtiņš gribēja attēlot patiesus notikumus un reālus cilvēkus, kas reāli jūt un domā. Taču bez tam stāstā vajadzēja būt dziļai, slēptai jēgai, idejai, kas ir vienādi patiesa visām zemēm, visiem laikiem un visām tautām. «Un par to visu man jāpateicas Herbertam Spenseram,» Mārtiņš nodomāja, uz mirkli atzvēlies krēslā. «Jā, pateicoties Herbertam Spenseram un tai visvarenajai pasaules atslēgai, ko viņš ielika man rokās un kas saucas «evolūcija».»
Mārtiņš skaidri apzinājās, ka patlaban rada kaut ko lielu un nozīmīgu. «Tā lieta ies! Noteikti ies!» viņš domās nemitīgi skandināja. Jā, lieta gāja. Beidzot viņš rakstīja tādu darbu, ko tūlīt pakamps jebkurš žurnāls. Viss stāsts it kā kvēloja acu priekšā ugunīgiem burtiem. Mārtiņš pēkšņi pārtrauca rakstīšanu un uzmeta piezīmju grāmatiņā fragmentu. Tam vajadzēja būt stāsta noslēgumam. Visa darba kompozīcija viņam atainojās tik skaidra, ka viņš jau varēja uzrakstīt beigas krietni pirms tam, kad pienāca laiks to darīt. Viņš salīdzināja savu vēl nepabeigto stāstu ar citu rakstnieku stāstiem par jūru un pārliecinājās, ka viņa sacerējums ir nesalīdzināmi labāks.
— Tikai viens cilvēks vēl varētu uzrakstīt kaut ko tamlīdzīgu, — Mārtiņš murmināja, — un tas ir Konrāds. Bet arī Konrāds atzinīgi paspiestu man roku par šo stāstu un teiktu: «Labi veikts, Mārtiņ, manu zēn!»
Nostrādājis gandrīz visu dienu, Mārtiņš pēkšņi atcerē- jas, ka ir ielūgts pusdienās pie Morzēm. Pateicoties Bri- sendenam, viņa melnais uzvalks bija izpirkts no lombarda un viņš atkal_ varēja iet sabiedrībā. Pa ceļam viņš iegriezās bibliotēkā un paņēma Seliba grāmatu. Viņš nolēma jau tramvaja izlasīt «Dzīves ciklu» — rakstu,'ko strīdā bija minējis Nortons. Lasot Mārtiņu pārņēma dusmas. Seja pietvīka, žokļi sacirtās, dūres visu laiku neapzināti žņaudzījās un likās saberžam kādu miltos. Izkāpis no tramvaja, viņš soļoja pa ielu tik draudīgā izskatā, it kā grasītos mesties kādam virsū, un ar tādu niknumu piespieda Morzu zvanu, ka uzreiz atģidās un uzjautrināts labsirdīgi iesmējās. Taču, iegājis iekšā, viņš juta, ka tūlīt uzbruk dziļa nomāktība. Viņam it kā salūza spārni, un viņš nokrita no tiem augstumiem, kur viņu bija aiznesusi iedvesma. «Buržuji», «tirgoņu midzenis» — viņš atcerējās Brisendena izteicienus. «Nu, un tad?» viņš pikti sev jautāja. «Es precēšu Rūtu, nevis viņas ģimeni.»
Mārtiņam šķita, ka Rūta nekad nav bijusi tik skaista, tik apgarota un vienlaikus arī tik veselīga. Vaigi viņai viegli sārtojās, un Mārtiņš atkal nevarēja novērst skatienu no viņas acīm — tik zili zilām acīm, kurās viņš pirmo reizi bija ieraudzījis nemirstības atspulgu. Tiesa gan, pēc tam viņš aizmirsa nemirstību un nosliecās uz pozitīvajām zinātnēm; taču pašreiz viņš Rūtas acīs lasīja kaut ko tādu, kam nebija vajadzīgs vārdisks apliecinājums. Mārtiņš lasīja tajās mīlestību. Tā pati mīlestība staroja arī viņa acīs, un mīlestība pacēlās pāri visiem strīdiem. Tāda bija Mārtiņa viskvēlākā pārliecība.
Tā pusstunda, ko viņš pavadīja kopā ar Rūtu pirms maltītes, vērta viņu atkal laimīgu un pilnīgi apmierinātu ar dzīvi. Taču pie pusdienu galda Mārtiņu pēkšņi pārņēma neparasts nogurums — dabiska reakcija pēc saspringtas darba dienas. Viņš apzinājās, ka viņa acis ir gurdas un viņš ir viegli sakaitināms un nesavaldīgs. Mārtiņš atcerējās, ka pie šā paša galda, kur viņam tagad bieži vien gadījās smīkņāt un garlaikoties, viņš pirmo reizi bija sēdējis tādu cilvēku sabiedrībā, kurus uzskatīja bezgala pārākus par sevi, un pat šās mājas gaiss tolaik šķita izsmalcinātas kultūras piesātināts. Viņš droši vien tad izskatījās ļoti jūsmīgs un aizkustinošs — pa pusei mežonis, satraukumā sviedriem noplūdis, galīgi apjucis no daudzajiem neparastajiem galda piederumiem, sulaiņa dižmanības nomākts, cenzdamies galīgi nezaudēt galvu šais augstākajās sfērās, kur nejaušība bija viņu iemetusi, un galu galā nolēmis būt tāds, kāds ir, nemēģinot izrādīt nedz zināšanas, nedz smalkas manieres, kādu viņam trūka.
Mārtiņš uzmeta Rūtai ašu skatienu, tādu skatienu, ar kādu pasažieris, iedomājies, ka kuģim varētu draudēt bojā eja, pārliecinās, vai glābšanas riņķis ir savā vietā. Jā, vienīgi šīs divas ir izturējušas laika pārbaudi — mīlestība un Rūta. Viss pārējais izgaisis kā skaista mirāža, līdzko viņš sācis lasīt grāmatas. Taču Rūta un mīlestība nav mirāža; tām abām viņš atrada bioloģisku apliecinājumu. Mīlestība ir dzīves visspēcīgākā izpausme. Daba ir noteikusi viņam mīlēt, sagatavojusi viņu mīlestībai kā kuru katru normālu cilvēku. Desmitiem tūkstošu, simtiem tūkstošu, nē, miljoniem gadsimtu daba pūlējusies pilnveidot cilvēku, un viņš neapšaubāmi ir tās augstākais sasniegums. Daba ir iedvesusi Mārtiņā mīlestību, miriādēm reižu palielinājusi viņa iztēles spēku un sūtījusi viņu pasaulē, lai viņš izjustu satraukumu, trīsas un vairošanās prieku. Viņa roka zem galda sameklēja Rūtas roku un paspieda to, un atbilde bija tāds pats kaisls spiediens. Viņi ātri pārmija skatienus, un Rūtas acīs staroja maigums un mīlestība. Arī Mārtiņa acis mirdzēja, un viņš pat nenojauta, ka spožums Rūtas acīs patiesībā ir tās kvēles atstari, kura deg viņa skatienā.
Viņam iepretī, pa labi no mistera Morzes, sēdēja tiesnesis Blounts, Sanfrancisko augstākais tiesnesis. Mārtiņš jau vairākkārt bija ar viņu ticies un nejuta pret šo vīru nekādas simpātijas. Tiesnesis ar Rūtas tēvu runāja par strādnieku arodbiedrībām, par politisko stāvokli un sociālismu, un misters Morze norādīja uz Mārtiņu kā uz sociālisma piekritēju. Tiesnesis Blounts ar tēvišķīgu iecietību palūkojās uz jaunekli. Mārtiņš klusībā pasmīnēja.
— Ar laiku jūs sapratīsiet savus maldus, — tiesnesis mierinoši sacīja. — Laiks ir labākās zāles šādām bērnu slimībām. (To teikdams, viņš pagriezās pret misteru Morzi.) Es šādos gadījumos nekad nestrīdos. Tas tikai uzkurina pacienta stūrgalvību.
— Pilnīgi pareizi, — svarīgi piekrita misters Morze,
— tomēr reizēm ir lietderīgi brīdināt pacientu par stūrgalvības varbūtējām sekām.
Mārtiņš iesmējās, lai gan ar piespiešanos. Diena bija bijusi tik gara, darbs visu dienu tik saspringts, ka reakcija lika sevi manīt.
— Jūs, bez šaubām, esat lieliski ārsti, — viņš sacīja,
— bet, ja jūs kaut mazliet interesē arī pacienta domas, tad atļaujiet viņam pateikt, ka esat slikti diagnostiķi. Patiesībā jūs abi slimojat ar slimību, kuru piedēvējat man. Turpretī es esmu pret to pilnīgi neuzņēmīgs. Sociālistiskā filozofija, kas jūs tā uzbudina, mani nekad nav skārusi.
— Veikli, veikli, — tiesnesis nomurmināja. — Lielisks strīda paņēmiens — vērst apvainojumu pret apvainotāju.
— Piedodiet, bet es spriežu pēc jūsu pašu vārdiem! — Martina acis zibsnīja, bet viņš vēl valdījās. — Redzat, cienītais tiesnesi, es esmu klausījies jūsu pirmsvēlēšanu runas. Pateicoties īpašai domāšanas falsifikācījai, — tas ir mans iemīļotais teiciens, lai gan visiem nav saprotams, — jūs uzskatāt sevi par konkurences sistēmas un principa «izdzīvo spēcīgākais» piekritējiem, bet tai pašā laikā liekat lietā visus iespējamos līdzekļus, lai spēcīgāko padarītu bezspēcīgu.
— Jaunais cilvēk!…
— Neaizmirstiet, ka esmu dzirdējis jūsu runas! — Mārtiņš viņu brīdinoši pārtrauca. — Jūsu nostāja jautājumā par tirdznieciskām attiecībām starp štatiem, par dzelzceļa un naftas trestu darbības noregulēšanu, par mežu plānveidīgu izciršanu un tā joprojām noved pie līdzekļu ierobežošanas, tas ir, būtībā sakrīt ar sociālistu pozīciju.
— Vai, pēc jūsu domām, nevajag ierobežot varasvīru pārmērīgo patvaļu?
— Par to nav runa. Es tikai gribu jums pierādīt, ka jūs esat slikti diagnostiķi. Es nebūt neesmu inficējies ar sociālisma mikrobu. Gribu pierādīt, ka jūs paši, tieši jūs esat inficējušies ar šo postošo mikrobu. Es pats esmu zvērināts sociālisma pretinieks, tāpat arī pretinieks jūsu jauktajai demokrātijai, kas patiesībā ir pseidosociālisms, tikai slēpjas aiz tukšu vārdu spēles.
Es esmu reakcionārs, tik pārliecināts reakcionārs, ka jūs, dzīvodami melīgu sabiedrisko attiecību aizsegā, nekad nesapratīsiet manus uzskatus, jo esat pārāk tuvredzīgi, lai kaut ko saskatītu cauri šim aizsegam. Jūs tikai izliekaties ticam spēcīgākā uzvarai, bet es tai patiešām ticu. Tur ir tā starpība. Kad biju drusku jaunāks — tikai pirms dažiem mēnešiem —, es domāju tāpat kā jūs. Jūsu vārdi uz mani atstāja zināmu iespaidu. Taču tirgoņi un veikalnieki ir gļēvi valdītāji; tie aizņemti tikai ar naudas raušanu, un es atzīstu par labāku atgriezties pie senā aristokrātisma. Šai istabā es esmu vienīgais individuālists. Es nekā negaidu no valdības. Es gaidu vienīgi stipro_ cilvēku, kas ieradīsies seglos un izglābs valsti no neizbēgamā sabrukuma.
Nīčem ir pilnīga taisnība. Es netērēšu laiku, skaidrojot jums, kas ir Nīče. Bet viņam ir taisnība! Pasaule pieder stiprajiem, kas ir tikpat cildeni, cik spēcīgi un visu mūžu nežļurkstina pa pirkšanas un pārdošanas cūku sili. Pasaule pieder īstajiem aristokrātiem, gaišmatainajiem bestijām, tiem, kas neatzīst nekādu kompromisu un vienmēr saka tikai «jā». Un viņi jūs aprīs — jūs, sociālistus, kas baidāties no sociālisma un iedomājaties, ka esat individuālisti. Jūsu verdziskā zelta vidusceļa morāle jūs neglābs! Nu protams, tas viss jums ir ķīniešu ābece, un es vairs negribu jūs garlaikot. Taču iegaumējiet tikai vienu! Ok- lendā nav ne pusducis individuālistu, bet viens no viņiem ir Mārtiņš Idens!
To pateicis, Mārtiņš pievērsās Rūtai, likdams saprast, ka uzskata strīdu par izbeigtu.
— Šodien esmu ļoti noguris, — viņš pusbalsī sacīja. — Man gribētos mīlēt, nevis spriedelēt.
Viņš nelikās dzirdam mistera Morzes piezīmi, kurš teica:
— Jūs mani nepārliecinājāt. Visi sociālisti ir jezuīti. Tie katrā ziņā izmanto dažādus stiķus un niķus.
— Nekas, gan mēs no jums iztaisīsim krietnu republikāni! — sacīja tiesnesis Blounts.
— Cilvēks seglos ieradīsies ātrāk, nekā tas notiks, — Mārtiņš labsirdīgi iebilda un atkal pagriezās pret Rūtu.
Taču misters Morze nebija apmierināts. Viņam nepatika nākamā znota laiskums un nicīgā izturēšanās pret noteiktu, saprātīgu darbu, Mārtiņa domu veids viņam bija galīgi svešs un daba neizprotama. Tālab misters Morze nolēma pievērst sarunu Herberta Spensera mācībai. Tiesnesis Blounts šo ievirzi atbalstīja, un_ Mārtiņš tūlīt sa- ausījās, līdzko tika pieminēts filozofa vārds, un izdzirdēja, ka tiesnesis pašapzinīgi, tomēr ar cieņu sāk kritizēt Spensera idejas.
Misters Morze laiku pa laikam paskatījās uz Mārtiņu, it kā gribētu sacīt: «Klausies nu, manu zēn!»
— īstie vāvuļi, — Mārtiņš nomurmināja, joprojām tērzēdams ar Rūtu un Arturu.
Taču dienas gurums un vakarējais strīds ar «īstiem cilvēkiem» lika sevi manīt, turklāt viņā vēl sprēgāja dusmas par rakstu, ko bija izlasījis tramvajā.
— Kas ir? — Rūta izbijusies pēkšņi iejautājās, redzēdama, ar kādām pūlēm Mārtiņš cenšas valdīties.
— «Nav cita dieva kā Neizzināmais, un Herberts Spensers ir viņa pravietis,» — šai mirklī sacīja tiesnesis Blounts.
Mārtiņš kā dzelts pagriezās pret viņu.
— Nodrāzta asprātība, — viņš noturējies mierīgi sacīja. — Pirmoreiz es to dzirdēju Sitijholla parkā no kāda strādniekā mutes, kuram gan vajadzēja būt gudrākam. Kopš tā laika esmu bieži dzirdējis šos vārdus, un katrreiz man kļūst nelabi no to pliekanības. Kā jums pašam nav kauna par sevi! Sā cēlā un diženā cilvēka vārds jūsu vāvuļošanā ir tas pats, kas rasas lāses dubļu peļķē. Jūs man esat pretīgs!
Likās, it kā būtu spēji nograndis pērkons. Tiesnesis Blounts stingi blenza tukšumā, it kā viņu kuru katru mirkli varētu ķert trieka, un pēkšņi bija iestājies kapa klusums. Misters Morze slepenībā gavilēja. Viņš redzēja, ka viņa meita ir satriekta. Viņš bija panācis savu — izraisījis šā ienīstā cilvēka iedzimtās rupjības izvirdumu.
Rūta lūdzoši spieda zem galda Mārtiņa roku, bet Mārtiņā jau mutuļot mutuļoja asinis. So cilvēku iedomība un stulbums uzjundīja viņā sašutumu. Galvenais tiesnesis! Un tikai pirms dažiem gadiem viņš gulēja pīšļos pie viņu kājām un skatījās uz šiem cilvēkiem kā uz dieviem!
Tiesnesis Blounts atguvās un pat mēģināja turpināt sarunu, vērsdamies pie Mārtiņa tik pārspīlēti laipni, ka Mārtiņš tūlīt saprata — tas notiek vienīgi klātesošo dāmu dēļ. Tas vēl vairāk saniknoja Mārtiņu. Vai tiešām pasaulē nemaz nav godīguma?
— Jūs jau nu nevarat ar mani strīdēties par Spenseru! — viņš iesaucās. — Jūs tikpat maz zināt par Spenseru, cik viņa mīļie tautieši! Bet tā nav jūsu vaina, to es atzīstu. Tur vainojama mūslaiku vispārējā tumsonība. Ar šās tumsonības paraugu man tikko gadījās iepazīties šurpbraucot. Es izlasīju Seliba apcerējumu par Spenseru. Jums arī derētu to izlasīt. Grāmata ir pieejama visiem. Jūs varat to nopirkt jebkurā grāmatnīcā vai paņemt bibliotēkā. Kad būsiet izlasījis tos zaimus, ko Selibs raksta par šo lielo cilvēku, esmu pārliecināts, ka pat jums kļūs neērti. Tas ir tāds pliekanības rekords, ka jūsu pliekanība galīgi nobāl!
Kāds akadēmisks filozofs, kas nav cienīgs elpot vienu gaisu ar Spenseru, nosaucis viņu par «diletantisku filozofu». Varu galvot, ka jūs neesat izlasījis ne desmit lappušu no Spensera rakstiem, bet ir bijuši kritiķi, turklāt daudz inteliģentāki par jums, kas arī nav izlasījuši vairāk nekā jūs, tomēr tiem netrūkst nekaunības publiski norādīt
Spensera piekritējiem uz viņa idejas maldīgumu. Vai spējat to apjēgt? Norādīt uz tāda cilvēka idejas maldīgumu, kura varenais ģēnijs aptvēris visas zinātniskās pētniecības nozares; viņš ir psiholoģijas tēvs; viņš izdarījis veselu apvērsumu pedagoģijā, tā ka šodien franču zemnieku bērni iegūst zināšanu pamatus pēc Spensera ieteiktās metodes. Nožēlojamie sīkalīši, kas apgāna viņa piemiņu, tai pašā laikā pelna sev dienišķo maizi un pavalgu, praktiski pielietojot viņa idejas. Ja viņu pauros ir kaut mazumiņš domu, tad par to viņiem jāpateicas Spenseram! Ja nebūtu bijis Spensera, viņiem trūktu pat to niecīgo zināšanu, kuras viņi iekaluši kā papagaili.
Un kāds kundziņš, līdzīgs Ferbenksam no Oksfordas, kurš ieņem augstāku stāvokli nekā jūs, tiesnesi Blount, iedrošinās teikt, ka nākamās paaudzes Spenseru saukšot drīzāk par dzejnieku un sapņotāju, nevis par domātāju. Ļekst vienā Jekstēšanā kā suņil Viens pasludina, ka «Pirmsākuma pamatprincipiem» esot zināma literāra vērtība. Citi klaigā, ka Spensers esot prāta amatnieks, nevis oriģināls domātājs. Vaukšķošu suņu bars!
Mārtiņš aprāvās nāves klusumā. Visi Rūtas ģimenē uzskatīja tiesnesi Blountu par spējīgu un panākumiem bagātu goda vīru, un Mārtiņa uzbrukums viņus šausmināja. Pusdienas tika pabeigtas bēru mielasta noskaņā; tiesnesis un misters Morze klusām sarunājās, taču pārējiem valodas nemaz nevedās. Vēlāk, kad Mārtiņš un Rūta bija palikuši divatā, notika vētraina scēna.
— Tu esi neciešams! — Rūta raudot sacīja.
Taču Mārtiņam dusmas vēl nebija norimušas, un viņš draudīgi murmināja:
— Lopi! Kustoņi!
Kad Rūta apgalvoja, ka Mārtiņš apvainojis tiesnesi, viņš iebilda:
— Kā es viņu apvainoju? Pateikdams taisnību?
— Man vienalga, vai tā ir taisnība vai nav, — Rūta turpināja, — bet pastāv zināmas pieklājības robežas, un tev neviens nav devis tiesības citiem uzbrukt!
— Bet kas ir devis tiesnesim Blountam tiesības uzbrukt taisnībai? — Mārtiņš iesaucās. — Uzbrukt taisnībai ir daudz ļaunāk nekā apvainot kaut kādu nožēlojamu cilvēciņu. Bet viņš rīkojās vēl sliktāk! Viņš nomelnoja lielu un cildenu domātāju, kurš vairs nav starp dzīvajiem. Lopi tādi! Kustoņi!
Mārtiņa pārvarīgais niknums Rūtu izbiedēja. Viņa pirmo reizi redzēja Mārtiņu tik nesavaldīgu un nevarēja saprast šo, viņasprāt, nepamatoto dusmu uzliesmojumu. Bet tai pašā laikā Rūtu atkal neatvairāms spēks vilka pie Mārtiņa, un, galu galā ļāvusies senajam valdzinājumam, viņa pastiepās un apvija rokas viņam ap kaklu. Rūta bija aizvainota un samulsusi no visa, kas noticis, tomēr dusēja Mārtiņa skavās un, galvu piekļāvusi pie viņa krūtīm, trīcēdama klausījās, kā viņš vēl arvien murmina:
— Ak, šie lopi! Šie kustoņi!
Viņa nepacēla galvu pat tad, kad viņš sacīja:
— Es vairs nesabojāšu jūsu svinīgās maltītes, mana mīļā. Taviem tuviniekiem es nepatīku, un es negribu viņiem uzplīties ar savu nevēlamo klātieni. Turklāt man viņi ir tikpat nepatīkami. Fū! Tieši pretīgi! Un ja iedomājos, ka es reiz skatījos no lejas uz augšu uz cilvēkiem, kas ieņem augstus amatus, dzīvo lepnās mājās, uz cilvēkiem, kam ir universitātes diploms un bankas rēķins! Savā naivumā iztēlojos, ka viņi tiešām ir cieņas vērti!