— Aiziesim uz sociālistu klubu, — sacīja Brisendens, vēl pavisam vārgs no asiņu spļaušanas pirms pusstundas — jau otro reizi trijās pēdējās dienās. Viņa trīsošajās rokās bija neiztrūkstošā viskija glāze, kuru viņš lāgiem pielika pie mutes.
— Ko es tur darīšu? — Mārtiņš jautāja.
— Nepiederošiem atļauts ņemt vārdu, bet tikai piecas minūtes, — slimais teica. — Jūs uzstājieties un visu izklāstiet! Pasakiet, kāpēc neesat sociālists. Pasakiet, ko domājat par viņiem un viņu ētiku, geto ētiku. Metiet viņiem ģīmī Nīči, lai viņi jums sadod pretī! Saceliet īstu traci! Šādi strīdi viņiem nāk par labu un jums arī. Man ļoti gribētos, lai jūs kļūtu par sociālistu, pirms es nomirstu. Citādi jūs zaudēsiet dzīves jēgu. Tikai tas jūs var glābt vilšanās stundā, kas neapšaubāmi pienāks.
— Nekādi nesaprotu, kā jūs, tieši jūs varat būt sociālists, — Mārtiņš prātoja. — Jūs taču ienīstat pūli. Un taisnība — kāda jums, estētam, daļa gar šo salašņu interesēm un centieniem? — Mārtiņš pārmetoši norādīja uz viskija glāzi, ko Brisendens tikko bija piepildījis. — Sociālisms acīmredzot jūs neglābs.
— Es esmu ļoti slims, — Brisendens atbildēja. — Bet ar jums ir citādi. Jūs esat vesels cilvēks, jums vēl visa dzīve priekšā, un jums jārod kaut kas, lai saistītos pie dzīves. Jūs brīnāties, kāpēc esmu sociālists. Es jums pastāstīšu. Tāpēc, ka sociālisms ir neizbēgams; tāpēc, ka tagadējā iekārta ir satrunējusi un ilgi vairs nepastāvēs; tāpēc, ka jūsu cilvēks seglos ir savu laiku novēlojis. Vergi viņam nesekos. Vergu ir pārāk daudz, un tie neļaus viņam uzsēsties seglos. Jūs tik un tā no tiem vaļā netiksiet un būsiet spiests norīt šo vergu morāli. Protams, tas nav nekāds gardais kumoss. Bet nekā darīt, jāēd vien būs! Jūs ar savām nīčeisma idejām esat īsts aizvēsturisks radījums. Kas pagājis, tas pagājis, un tie, kas apgalvo, ka vēsture atkārtojas, ir meļi. Tiesa, man nepatīk pūlis — bet ko lai dara? Cilvēku seglos mēs nesagaidīsim, un es atzīstu par labāku, vienalga, ko, tikai šo gļēvo buržuāzisko cūku valdību ne. Ejam! Ja palikšu te vēl ilgāk, tad galīgi apdzer- šos. Vai zināt, ko saka ārsts? Bet pie velna šo ārstu! Gan es viņu vēl izāzēšu!
Bija svētdienas vakars un Oklendas sociālistu kluba nelielā zāle pilnum pilna — galvenokārt ar strādniekiem. Orators, gudrs ebrejs, Mārtiņam patika, lai gan viss, ko viņš runāja, bija Mārtiņam pilnīgi nepieņemams. Oratora varenie pleci un iekritušās krūtis uzreiz nodeva, ka viņš ir īsts geto dēls, un, skatoties uz viņu, Mārtiņš skaidri iztēlojās vājo, nelaimīgo vergu mūžseno cīņu pret saujiņu pasaules vareno, kas no laika gala valda un valdīs pār viņiem. Mārtiņam šis izdēdējušais cilvēks šķita kā simbols. Tas bija tās gaudeno un nespējīgo cilvēku nožēlojamās masas pārstāvis, kuri pēc bioloģijas likuma nenovēršami gāja bojā dzīves ērkšķainajos ceļos. Viņi bija nolemti iznīcībai. Neraugoties uz viņu prātnieciski izmanīgo filozofiju un skudrisko tieksmi uz kolektīvismu, daba atstumj viņus stipro un vareno cilvēku dēļ. Daba izlasa labākos no saviem radījumiem, un cilvēki atdarina dabu, audzējot šķirnes zirgus un iekopjot retus augus. Pasaules radītājs, bez šaubām, varēja izgudrot labāku metodi, bet šās pasaules apdzīvotājiem jau vajadzēja rēķināties ar ieviesto kārtību. Protams, pirms savas bojā ejas viņi vēl var visādi izlocīties un ķepuroties, kā to dara sociālisti, kā šis runātājs tribīnē, var pulcēties kopā un svīzdami spriedelēt, kā atvieglot dzīves jūgu un pārspēt viltībā pasauli.
Tā domāja Mārtiņš, un to pašu viņš pateica, kad Brisendens beidzot bija piedabūjis viņu uzstāties un sadot sutu. Viņš uzkāpa tribīnē un, kā bija pieņemts, vērsās pie priekšsēdētāja. Sākumā viņš runāja ļoti klusu, meklējot vārdus, cenzdamies sakopot domas, kas bija pārņēmušas viņu, kamēr runāja ebrejs. Katram oratoram šādos mītiņos tika atvēlētas piecas minūtes. Bet, kad šīs piecas minūtes bija pagājušas, Mārtiņš tikko bija iededzies, uzbrukums sociālistu doktrīnām tikko izvērsts. Tā kā viņš sacēla klausītājos milzīgu interesi, viņi pieprasīja, lai priekšsēdētājs pagarina noteikto laiku. Viņi saprata, ka radies cienīgs pretinieks, saspringti sekoja katram viņa vārdam. Mārtiņš runāja aizrautīgi un pārliecinoši, bez aplinkiem un, uz- brukdams vergu morālei, skaidri norādīja, ka par vergiem uzskata savus klausītājus. Viņš citēja Spenseru un Mal- tusu un slavināja attīstības bioloģisko likumu.
— Tātad, — viņš rezumēja savu runu, — valsts nevar pastāvēt, ja tā sastāv tikai no vergiem. Evolūcijas pamatlikums arī šeit ir spēkā. Cīņā par eksistenci, kā jau norādīju, izdzīvo stiprākais un stiprākā pēcnācēji, bet vājie un to pēcnācēji nolemti bojā ejai. Sā procesa gaitā stipro spēks, kamēr pastāv šī cīņa, pieaug ar katru paaudzi. Tā ir evolūcija! Bet jūs, vergi, — atzīt sevi par vergu nav patīkami, tam es piekrītu, — jūs, vergi, sapņojat par sabiedrību, kas nav pakļauta varenajam evolūcijas likumam, jūs gribat, lai vājie un nespējīgie neiet bojā, gribat, lai vājie ēd tikpat daudz, cik stiprie, un tik, cik vēlas, jūs gribat, lai vājie, tāpat kā stiprie, precas un rada pēcnācējus. Un kāds būs iznākums? Spēks un dzīvotspēja vairs nepieaugs ar katru paaudzi. Tieši otrādi, ies mazumā. Lūk, vergu filozofijas Nemesīda! Vergu sabiedrība, kas vergiem vergu radīta, pamazām kļūs aizvien vājāka un sairs, līdz beidzot galīgi iznīks.
Neaizmirstiet, ka es runāju, balstoties uz bioloģijas likumiem, nevis uz sentimentālu morāli. Vergu valsts nevar pastāvēt…
— Bet Savienotās Valstis? — kāds iekliedzās.
— Savienotās Valstis? — Mārtiņš atsaucās. — Trīspadsmit kolonijas padzina savus pārvaldītājus un nodibināja tā saucamo republiku. Vergi paši kļuva par kungiem. Kungu, kas valda ar durkli un zobenu, vairs nebija. Taču vergi jau nevar iztikt bez kungiem, un radās jaunu kungu kārta — nevis stipri, drosmīgi un dižciltīgi vīri, bet nožēlojami zirnekļi, blēdīgi tirgoņi un augļotāji. Un viņi jūs atkal pārvērta par vergiem — nevis atklāti, ar stiprākā tiesībām, bet nemanāmi, ar visādām mahinācijām, glaimošanu, viltu un meliem. Viņi uzpirka jūsu tiesnešus, sagrozīja jūsu likumus un iedzina jūsu dēlus un meitas tādā jūgā, kas ir daudz briesmīgāks nekā dzimtbūšana. Divi miljoni jūsu bērnu tagad strādā Savienoto Valstu tirgoņu oligarhijas spaidu darbos. Desmit miljonu vergu dzīvo bez pajumtes un maizes kumosa.
Es atkārtoju — vergu valsts nevar pastāvēt, jo tas ir pretrunā bioloģiskajam evolūcijas likumam. Līdzko noor- ganizējas vergu sabiedrība, tūlīt sākas pagrimums un deģenerācija. Jūs noliedzat evolūcijas likumu; bet kur ir cits — jauns likums, uz ko jūs cerat balstīties? Formulējiet to! Varbūt tas jau ir formulēts? Tad nāciet ar to klajā!
Kad Mārtiņš devās uz savu vietu, visa auditorija klaigāja un trokšņoja. Vairāki cilvēki pielēca kājās, skaļi pieprasīdami vārdu. Cits pēc cita dedzīgi un aizrautīgi, sparīgi žestikulēdami, jūsmīgu aplausu uzmudināti, viņi centās atspēkot Mārtiņa uzbrukumu. Tā bija vētraina sanāksme — īsta kauja, neganta ideju sadursme. Daži oratori runāja arī par vispārējiem tematiem, bet vairums vērsās tieši pie Mārtiņa. Viņi apstrīdēja Mārtiņu ar domām, kas viņam bija gluži jaunas, atklāja nevis jaunus bioloģijas likumus, bet jaunas iespējas veco likumu izmantošanā. Viņi bija pārāk iekarsuši, lai ievērotu pieklājību, un priekšsēdētājam vairākkārt vajadzēja viņus saukt pie kārtības.
Gadījās, ka sapulcē piedalījās arī kāds jauns, vēl pavisam zaļš reportieris, kas dzinās pēc sensācijām. Viņš nebija apveltīts nedz ar prātu, nedz pieredzi. Viņš bija apveltīts vienīgi ar avīžnieka veiklību un nekaunību. Sekot strīda norisei viņš nespēja, jo bija pārāk aprobežots. Tomēr viņam bija tīkama pārliecība, ka viņš pats stāv krietni augstāk par šiem runātīgajiem strādnieku šķiras maniakiem. Turklāt viņš juta dziļu cieņu pret šāspasaules varenajiem, kas ieņem augstus amatus un diktē tautu un avīžu politiku. Viņam pat bija savs ideāls, proti, viņš sapņoja kļūt par pirmšķirīgu reportieri, par tādu, kas no nekā spēj radīt ļoti daudz.
Viņš nemaz nesaprata, kas ir strīda būtība. Viņam tas arī nebija vajadzīgs. Viņš vadījās pēc atsevišķiem vārdiem, tādiem kā «revolūcija». Tāpat kā paleontologs pēc viena kaula spēj iztēloties visu skeletu, tā ari šis reportieris tikai no viena atmiņā ieguluša vārda «revolūcija» spēja atveidot visu runu. Viņš to izdarīja tai pašā vakarā un izdarīja labi; tā kā Mārtiņa uzstāšanās bija sacēlusi vislielāko troksni, reportieris nolēma šo runu piedēvēt Mārtiņam, pārvēršot viņu par anarhistu, bet viņa reakcionāro individuālismu par visgalējāko un vissarkanāko sociālismu. Jaunajam reportierim netrūka literāru dotību, un viņš ļoti spilgti un gleznaini aprakstīja sanāksmi — mežonīgos, garmatainos vīriešus, neirastēniķus un deģenerātus, kas, satracinātajam pūlim aurojot, niknumā krata dūres un izkliedz lamas un lāstus.