Iedams lejā pa kāpnēm, Mārtiņš iebāza roku svārk- kabatā, izņēma strēmelīti brūna rīspapīra līdz ar šķipsnu meksikāņu tabakas un veikli satina cigareti. Pirmo dūmu ievilka labi dziļi un lēnām, kā vilcinoties izpūta.
— Velna milti! — viņš godbijīgā apbrīnā iesaucās. — Velna milti! — viņš atkārtoja. Tad vēlreiz nomurmināja: — Velna milti! — Pēc tam norāva krekla apkaklīti un iegumzīja to kabatā. Smidzināja auksts lietus, bet Mārtiņš, noņēmis cepuri un atpogājis svārkus, zvalstīgi soļoja tālāk, nelikdamies zinis, kas notiek apkārt. Viņš tikai neskaidri apjauta, ka līst. Jauneklis jutās kā ekstāzē, ļāvās sapņiem un domās vēlreiz pārdzīvoja nule pieredzēto.
Beidzot viņš sastapis to sievieti, par ko gan reti domājis, — viņš vispār nebija radis domāt par sievietēm,— bet ko vienmēr neapzināti ilgojies reiz satikt. Viņš sēdējis viņai blakus pie galda, paspiedis roku, skatījies acīs un redzējis tajās skaistas dvēseles atspulgu — tikpat skaistas kā šīs acis, kurās tā atmirdzēja, un tikpat skaistas kā miesa, kurā tā mājoja. Viņš nedomāja par meitenes ķermeni kā par ķermeni, un tas viņu izbrīnīja, jo līdz šim par citām sievietēm bija domājis tikai šādi.
Viņas ķermenis bija kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Likās pat, ka tas nav pakļauts nekādām kaitēm un vājībām. Tas bija ne tikai dvēseles mājoklis, bet arī gara izpausme, skaidrs un brīnišķīgs dievišķās būtības iemiesojums. Šī dievišķības izjūta pārsteidza Mārtiņu. Tā izkliedēja sapņus un pievērsa viņu skaidrākām domām. Līdz šim neviens vārds, neviena norāde, neviens mājiens par dievišķību nebija skāris viņa apziņu. Mārtiņš neticēja dievam. Viņš nekad nebija bijis reliģiozs un vienmēr bija vilcis uz zoba debesu valstības sludinātājus ar to runām par dvēseles nemirstību. «Nekādas aizkapa dzīves nav,» viņš sev apgalvoja, «visa dzīve ir vienīgi te, pēc tam seko mūžīga tumsa.» Taču tas, ko viņš redzējis Rūtas acīs, bija dvēsele, nemirstīga dvēsele, kas pastāv mūžīgi. Neviens, nedz vīrietis, nedz sieviete, ko viņš pazina, nekad * nebija modinājis domu par nemirstību. Turpretī šī meitene modināja. Tūlīt iedvesa, līdzko paskatījās uz viņu. Arī tagad, kad viņš gāja pa ielu, acu priekšā mirdzēja viņas seja, bāla un nopietna, maiga un izteiksmīga, tā smaidīja tik liegi un līdzjūtīgi, kā spēj smaidīt vienīgi eņģeļi, un izstaroja tādu skaidrību, kādu viņš nebija varējis pat iedomāties. Viņas skaidrība jaunekli satrieca. Tā viņu biedēja. Viņš pazina labu un ļaunu, bet doma par skaidrību kā par vienu no dzīves iezīmēm nekad nebija ienākusi prātā. Taču tagad Mārtiņš atrada šo skaidrību, šo labestības un šķīstības augstāko pakāpi, kuru saplūsme slēpj sevī nemirstību.
Pēkšņi uzvilnīja godkāra tieksme pēc nemirstības. Viņš apzinājās, ka nav cienīgs atraisīt Rūtai pat kurpju saites; tā bija necerēta un neiedomājama veiksme, ka viņš ieraudzīja šo meiteni, visu vakaru pavadīja kopā un sarunājās ar viņu. Protams, tā bija tikai nejaušība. Viņš nekādi nebija to pelnījis. Nebija tādas laimes vērts. Jaunekli pārņēma reliģioza noskaņa. Viņš kļuva pazemīgs un lēnprātīgs, gatavs nest upurus un sevi noniecināt. Sādā jutoņā grēcinieki dodas pie biktskrēsla. Arī viņš bija grēcinieks. Un, tāpat kā ikviens pazemīgs un lēnprātīgs grēcinieks jau samana nākamo svētlaimi, arī viņš samanīja to nākotnes laimi, ko iemantos, Rūtu iegūstot. Taču domas par šo iegūšanu bija miglainas un juceklīgas, gluži atšķirīgas no tām domām, kas Mārtiņam pa- rasti_ saistījās ar iegūšanu. Godkāre dāvāja viņam neprāta spārnus, un viņš redzēja sevi kopā ar Rūtu uzlidojam galvu reibinošos augstumos, baudot visu, kas pasaulē skaists un dižens, un daloties domās. Tā bija dvēseļu kopība, kas brīva no visa rupjā, labprātīgs gara biedriskums, ko gan viņš skaidri nevarēja iedomāties. Viņš arī to necentās. Patiesībā viņš vispār nekā nedomāja. Izjūtas bija pakļāvušas prātu, jaunekli caurstrāvoja un satrauca vēl nepazītas emocijas, viņš tīksmi peldēja pa straumi apgarotu un pacilājošu jūtu okeānā, un straume aiznesa viņu aiz īstās dzīves robežām.
Viņš gāja grīļīgi kā piedzēries, paskaļi buldurēdams: — Velna milti! Velna milti!
Uz ielas stūra policists aizdomīgi paskatījās uz viņu, bet tad ievēroja zvalstīgo jūrnieka gaitu.
— Kur tu tā piesūcies? — policists jautāja.
Mārtiņš Idens atgriezās zemes virsū. Viņš bija apveltīts ar iekšēju lunkanumu un spēja ātri piemēroties apstākļiem. Policista uzsauciens viņu atžilbināja, un viņš tūlīt atguvās.
— Pamatīgi, vai ne? — viņš smējās. — Nemaz nezināju, ka es runā balsī.
— Tu jau drīz sāksi dziedāt, — policists pareģoja.
— Nē, nesākšu vis. Dod man sērkociņu, sēdīšos tramvajā un laidīšu uz mājām.
Mārtiņš aizdedza cigareti, pateica ar labu nakti un devās tālāk.
— Vai nav traki? — viņš nomurmināja. — Tas kruķis domāja, ka esmu pilnā. — Tad pasmaidīja un mirkli iegrima domās. — Laikam jau es ir apreibis, — viņš piebilda, — tikai nezināju, ka var apreibināt arī sievietes seja.
Telegrāfa avēnijā Mārtiņš ielēca tramvajā, kas gāja uz Berkliju. Vagons bija pilnum pilns jauniem vīriešiem, tie dziedāja, laiku pa laikam nokliegdami studentu saukļus. Mārtiņš tos ziņkāri vēroja. Tie bija studenti. Tie mācījās tai pašā universitātē, kur Rūta, piederēja pie tās pašas sabiedrības, ja vien vēlējās, varēja iepazīties ar Rūtu, redzēt viņu katru dienu. Viņš brīnījās, ka viņi to nav gribējuši, uzjautrinājušies kaut kur citur, nevis pavadījuši šo vakaru kopā ar Rūtu, tērzējuši ar viņu, apbrīnā un godbijībā sasēdušies lokā viņai apkārt. Domas klīda tālāk. Viņš ievēroja kādu puisi, kam acis bija šauriņas kā spraugas un lūpas atkarenas. «Samaitāts memmesdē- liņš,» viņš nosprieda. «Uz kuģa tāds būtu līdējs, gļēvulis un tenku pienesējs.» Viņš, Mārtiņš Idens, ir krietnāks nekā šis puisis. Šī doma jaunekli uzmundrināja. Tā it kā tuvināja viņai. Viņš sāka salīdzināt sevi ar šiem studentiem. Iedomājās savu stipro, muskuļaino augumu un nolēma, ka fiziski ir daudz pārāks. Taču studentu galvas bija pilnas zināšanu, kas tiem deva iespēju runāt tā, kā runā viņa, — šī doma Mārtiņu nomāca. «Bet kāpēc tad man dotas smadzenes?» viņš sev tūlīt vaicāja. «Ko panākuši viņi, spēšu panākt arī es.» Tie mācījušies dzīvi pazīt no grāmatām, kamēr viņš bija aizņemts ar to, ka šo dzīvi dzīvoja. Viņa galva arī tāpat pilna zināšanu, tikai tās ir citādas zināšanas. Kurš no tiem pratīs sasiet štropes mezglu, stūrēt kuģi vai stāvēt sardzē? Gar acīm aizslīdēja viņa dzīves ainas — briesmas, drosme, grūtības un smags darbs. Viņš atcerējās likstas un neveiksmes tai laikā, kad to visu apguva. Vismaz šai ziņā viņš ir pārāks. Agri vai vēlu arī tiem būs jāsaskaras ar dzīvo dzīvi un jāiziet tā skarbā skola, ko jau izgājis viņš. Tas ir labi. Kamēr tie apgūs to, kas viņam jau sen zināms, viņš iepazīs dzīves otru pusi no grāmatām.
Tramvajs brauca pa mazapbūvēto rajonu starp Ok- lendu un Berkliju, un Mārtiņš uzmanīja, kad tas ies garām labi pazīstamai divstāvu mājai, kam ielas pusē bija lepna izkārtne — «Higinbotama mazumtirdzniecības veikals». Pie šās mājas viņš izlēca. Mirkli viņš cieši noraudzījās izkārtnē. Tā viņam vēstīja vairāk nekā vārdi uz tās. Šķita, ka no šiem burtiem strāvo sīka patmīļa, egoisms un maziska blēdība. Bernards Higinbotams bija apprecējis Mārtiņa māsu, un viņš šo vīru labi pazina. Mārtiņš atslēdza durvis ar savu atslēgu un devās pa kāpnēm augšā uz otro stāvu. Tur dzīvoja viņa svainis. Tirgotava atradās lejā. Taču iepuvušo dārzeņu smaka dvakoja arī šeit. Izejot cauri tumšajam priekšnamam, viņš paklupa pret rotaļratiņiem, ko bija atstājis kāds no daudzajiem māsas bērniem, un ar skaļu brīkšķi uzgrūdās durvīm. «Gnīda,» viņš nodomāja. «2ēl izdot divus centus vairāk par gāzi, pansionāri var kaut kaklu lauzt.»
Sataustījis tverekli, Mārtiņš atvēra durvis un iegāja apgaismotā istabā, kur sēdēja viņa māsa un Bernards Higinbotams. Māsa lāpīja vīra bikses, bet Higinbotams lasīja avīzi, visā garumā izstiepies uz diviem krēsliem un nokāris tievās kājas, kas bija ieautas nošķiebtās, no grīdsegas šūtās rītkurpēs. Higinbotams pablenza pāri laikrakstam ar savām tumšajām, viltīgajām, urbīgajām acīm. Mārtiņš nekad nevarēja uz svaini skatīties, nejuz- dams pretīgumu. Viņš nespēja saprast, ko māsa atradusi šai cilvēkā. Tas viņam šķita kā mūdzis un vienmēr izraisīja nepārvaramu vēlēšanos samīdīt to ar kāju. «Kādudien es tam likšu pa purnu,» viņš bieži sevi mierināja, un tikai šī doma līdzēja paciest šā cilvēka klātieni. Hi- ginbotama ļaunās zebiekstes acis pārmetoši skatījās uz Mārtiņu. »
— Nu, — Mārtiņš teica, — kas lēcies?
— Tikai pagājušo nedēļu liku nokrāsot šīs durvis, — misters Higinbotams tā kā žēlabaini, tā kā draudīgi sacīja. — Un tu zini, kādas algas tagad saskrūvējušas tred- jūnijas. Varēji būt uzmanīgāks.
Mārtiņš jau dzīrās atbildēt, bet tad iedomājās, ka nav vērts. Viņš novērsās no šā dergļa un sāka lūkoties uz hromolitogrāfiju, kas karājās pie sienas. Viņš izbrīnījās. Tā arvien bija viņam patikusi, taču tagad viņš to it kā ieraudzīja pirmo reizi. Tā bija lēta manta — trešās šķiras, tāpat kā viss šai mājoklī. Viņš domās atgriezās tai namā, ko nupat bija atstājis, un vispirms redzēja gleznas pie sienām un tad viņu, kas atsveicinoties spieda viņam roku un liegi smaidīja. Viņš aizmirsa, kur atrodas, aizmirsa Bernarda Higinbotama klātieni, līdz šis džentlmenis iejautājās:
— Spoku ieraudzīji, vai?
Mārtiņš, atkal atguvies, ieskatījās šais mazajās, spožajās acīs, ļaunās, viltīgās un izsmējīgās, un pēkšņi iztēlē kā uz ekrāna pavīdēja tās pašas acis, kad to īpašnieks lejā savā veikalā pārdeva preces, — tad tās bija lišķīgas un glaimīgas, ar padevīgu un verdziski iztapīgu izteiksmi.
— Jā, — Mārtiņš atbildēja. — Es ieraudzīju spoku. Ar labu nakti! Ar labu nakti, Ģertrūd!
Jauneklis devās uz durvīm, bet iedams atkal paklupa un gandrīz nokrita — kāja aizmetās aiz netīrā, sakrunkotā paklāja.
— Nesit durvis! — misters Higinbotams brīdinaja.
Mārtiņš juta, ka asinis dzīslās sāk virmuļot, bet savaldījās un klusi aizvēra durvis.
Misters Higinbotams triumfējoši paskatījās uz sievu.
— Piedzēries, — viņš aizsmakušā balsī paziņoja. — Vai es neteicu, ka viņš piedzersies?
Sieva pazemīgi palocīja galvu.
— Acis jau ļoti spīdēja, — viņa atzina. — Apkaklīte arī nez kur palikusi, lai gan izgāja ar apkaklīti. Bet varbūt nemaz nav tik daudz dzēris.
— Tikko turējās kājās, — vīrs apgalvoja. — Es viņu novēroju. Bez klupšanas ne soli paiet nevarēja. Pati dzirdēji, ka priekšnamā gandrīz nogāzās.
— Droši vien uzgrūdās Alīses ratiņiem, — Ģertrūde teica. — Tumsā neieraudzīja.
Bernarda Higinbotama dusmas auga augumā, un viņš pacēla balsi. Visu dienu veikalā viņš izturējās pazemīgi, gaidīdams vakaru, kad ģimenē varēs atļauties beidzot būt tāds, kāds ir.
— Es tev saku, tavs mīļais brālītis ir piedzēries!
Viņš runāja saltā, skarbā un valdonīgā tonī, skaldīja
vārdus, tieši kā izcirzdams tos ar mašīnu. Sieva nopūtās un klusēja. Ģertrūde bija liela auguma izblīdusi sieviete, vienmēr nevīžīgi ģērbusies un vienmēr nogurusi no savas miesas, sava darba un vīra nastas.
— Tēvā atsities, es tev saku, tas viņam no tēva, — misters Higinbotams apsūdzoši turpināja. — Galu ņems renstelē tāpat kā tēvs. Piemini manus vārdus!
Ģertrūde palocīja galvu, nopūtās un ķērās pie šuvekļa. Abi bija pārliecināti, ka Mārtiņš pārnācis piedzēries. Viņu dvēseles bija nejūtīgas pret skaistumu, jo citādi viņi saprastu, ka šīs mirdzošās acis un starojošā seja vēsta par jaunekļa pirmo mīlestību.
— Labs paraugs bērniem! — misters Higinbotams pēkšņi nošņāca, sievas klusēšanas sakaitināts. Dažkārt viņš gandrīz vai vēlējās, lai sieva vairāk runātu pretī. — Ja tas vēlreiz gadīsies, lai vācas prom! Saprati? Es necietīšu viņa dauzonību — ar savu žūpošanu deģenerē nevainīgus bērnus. — Misteram Higinbotamam patika lietot jaunus vārdus, ko nupat bija izlasījis avīzē. — Jā, deģenerē, tas ir īstais vārds.
Bet sieva tikai grūti nopūtās, skumīgi pašūpoja galvu un nepacēla acu no šuvekļa. Misters Higinbotams atkal paņēma laikrakstu.
— Vai viņš samaksāja par ēšanu pagājušajā nedēļā? — Higinbotams izmeta pār avīzes malu.
Ģertrūde apstiprinoši palocīja galvu un tad piebilda:
— Viņam vēl turas nauda.
— Kad viņš dosies jūrā?
— Droši vien tad, kad visa nauda būs cauri. Vakar jau bija Sanfrancisko raudzīt kādu kuģi. Bet, kamēr vēl ir nauda, viņš ir izvēlīgs un nekāps vis uz pirmā kuģa, kas pagadīsies.
— Klāja berzējam nav ko celt degunu gaisā, — misters Higinbotams nosprauslājās. — Izvēlīgs! Kas vēl nebūs!
— Viņš runāja par kādu šoneri, kas došoties uz tālām zemēm meklēt apslēptu mantu, gribot braukt ar to, ja līdz tam pietikšot naudas.
— Ja viņš gribētu palikt te, es viņu pieņemtu par ratiņ- stūmēju, — vīrs sacīja, taču viņa balsī nejautās ne mazākā labvēlība. — Toms ir projām.
Sieva pavērās viņā raizīgi un jautājoši.
— Šovakar aizgāja. Strādās pie Karuzersiem. Tie viņam maksā vairāk, es tik daudz nevaru.
— Vai es neteicu, ka viņš aizies! — Ģertrūde iesaucās.
— Tu viņam devi pārāk maz!
— Klausies, vecā! — Higinbotams šķendējās. — Simtiem reižu esmu tev sacījis — nebāz savu snuķi veikala darīšanās! Lai šī būtu pēdējā reize!
— Man vienalga, — Ģertrūde izdvesa. — Bet Toms bija lāga puisis.
Vīrs uzmeta viņai niknu mirkli. No viņas puses tā bija nepieredzēta pārdrošība.
— Ja tavs brālītis nebūtu tāds sliņķis, viņš varētu pievest preces.
— Mārtiņš kārtīgi maksā par ēšanu un dzīvokli, — Ģertrūde iebilda. — Galu galā viņš ir mans brālis, un, kamēr nav neko parādā, tev nav tiesību viņam vienmēr uzklupt. Man vēl ir saglabājušās jūtas, kaut esmu ar tevi septiņus gadus precējusies.
— Vai tu viņam pateici, ka būs jāmaksā par gāzi, ja viņš pa naktīm lasīs? — vīrs jautāja.
Misis Higinbotama nekā neatbildēja. Sašutums jau bija noplacis, gars atkal ierāvies nogurušajā miesā. Vīrs līksmoja. Viņš bija guvis virsroku. Acis gailēja ļaunā priekā, un ausis tīksmi uztvēra sievas šņukstus. Viņam sagādāja milzīgu labpatiku padarīt sievu pazemīgu — un tagad tas izdevās gluži viegli, nevis tā kā pirmajos laulības gados, kad daudzās radības un vīra pastāvīgās paļas vēl nebija iedragājušas viņas sparīgumu.
— Labi, tā kā rīt tu viņam to pateiktu! — vīrs sacīja.
— Un pie viena vēl kas: aizsūti pēc Marionas, lai nāk uzraudzīt bērnus. Tagad Toms ir projām un man pašam jābrauc pēc precēm, bet tu stāvēsi veikalā pie letes!
— Rit man ir veļas diena, — Ģertrūde vārgi iebilda.
— Piecelies agrāk un izmazgā! Pirms desmitiem es nebraukšu.
Viņš nikni pāršķīra lapu un atkal gremdējās lasīšanā.