Otrā dienā, dzerdams rīta kafiju savā mazajā skabūzītī, Mārtiņš, kā paradis, lasīja avīzi. Pirmo reizi mūžā viņš ieraudzīja savu vārdu lieliem burtiem iespiestu pašā pirmajā lappusē. Viņš nevarēja vien nobrīnīties, uzzinājis, ka ir viens no pazīstamākajiem Oklendas sociālistu līderiem. Mārtiņš pārskrēja ar acīm liesmainajai runai, ko priekš viņa bija sacerējis jaunais reportieris, un sākumā sašuta par šo nekaunīgo izdomājumu, bet galu galā smiedamies aizmeta laikrakstu.
— Vai nu to uzrakstījis kāds piedzērušais, vai arī aiz tā slēpjas kāds ļaunprātīgs nolūks, — Mārtiņš teica Bri- sendenam, kas pēcpusdienā bija ieradies un aiz noguruma atkritis vienīgajā krēslā, — Mārtiņš pats, kā vienmēr, sēdēja uz gultas.
— Vai jums nav vienalga? — Brisendens teica. — Vai tiešām jūs piešķirat nozīmi tam, ko domā buržuāziskie cūkas, kuri lasa šīs avīzes!
Mārtiņš brīdi pārdomāja.
— Protams, man par to nav nekāda bēda. Es tikai baidos, vai tas viss galīgi nesabojās manas attiecības ar Rūtas ģimeni. Viņas tēvs ir pārliecināts, ka es esmu sociālists, un šis savārstījums var noderēt par apstiprinājumu. Man ne silts, ne auksts, ko viņš domā par mani, tomēr tam var būt nepatīkamas sekas. Es gribu nolasīt jums to, ko šodien uzrakstīju. Tas pats «Novēlotais», protams. Jau apmēram puse gatava.
Mārtiņš bija nupat sācis lasīt, kad Marija spēji atrāva durvis un ielaida glīti ģērbušos jaunu cilvēku, kurš ātri pavērās apkārt, mazliet ilgāk aplūkoja petrolejas plītiņu un virtuves kasti un tikai tad pievērsa skatienu Mārtiņam.
— Apsēdieties! — Brisendens teica.
Mārtiņš pavirzījās tālāk, lai viesim būtu vieta, un jautājoši raudzījās viņā.
— Es vakar dzirdēju jūsu runu, mister Iden, — jaunais cilvēks iesāka, — un man gribētos dabūt no jums interviju.
Brisendens sāka skaji smieties.
— Vai arī biedrs sociālists? — reportieris vaicāja, uzmetis ašu mirkli Brisendenam, it kā apsvērdams, kādu sensāciju radīs šā dzīvā miroņa apraksts.
— Un šis te uzrakstījis to atstāstu! — Mārtiņš iesaucās. — Tas jau vēl tīrais puika!
— Kāpēc jūs tam nesadodat? — Brisendens jautāja..
— Es nežēlotu tūkstoš dolāru, lai man šobrīd būtu veselas, plaušas.
Jaunais žurnālists bija mazliet apjucis no šās sarunas, kas notika, apejot viņu. Taču viņš bija izpelnījies redaktora uzslavu par sociālistu mītiņa lielisko aprakstu un dabūjis rīkojumu intervēt Mārtiņu Idenu — pastāvošās sabiedriskās iekārtas organizēto ienaidnieku līderi.
— Vai jums nebūtu nekas pretī, ja jūs nofotografētu, mister Iden? — viņš jautāja. — Man ir līdzi preses fotogrāfs, viņš domā, ka labāk ir jūs fotografēt ārā saulē, nevis istabā. Bet pēc tam es jūs izjautātu.
— Fotogrāfs? — Brisendens domīgi noteica. — Nu, Mārtiņ, sadodiet taču!
— Es laikam sāku novecot, — Mārtiņš atbildēja.
— Zinu, ka vajadzētu sadot, bet nav vairs enerģijas. Un kādēļ tas jādara?
— Viņa mātes dēļ, — Brisendens skubināja.
— Par to var padomāt, — Mārtiņš piekrita, — tomēr man nepietiek enerģijas. Lai kādam sadotu, nepieciešams enerģijas patēriņš. Un vai ir vērts?
— Taisnība, nav vērts, — draiski atsaucās reportieris, taču tramīgi paskatījās uz durvīm.
— Protams, tai savārstījumā nav ne vārda taisnības,— Mārtiņš turpināja, vērsdamies pie Brisendena.
— Redzat, tas ir tikai vispārējs apraksts… — jauneklis uzdrošinājās paskaidrot. — Bez tam jums tā ir laba reklāma. Un tas kaut ko nozīmē. Tas jums ir pakalpojums.
— Lieciet vērā, Mārtiņ, jums tā ir reklāma! — Brisendens svinīgi atkārtoja.
— Jā, tas man ir pakalpojums — un vēl kāds! — Mārtiņš tādā pašā garā piebilda.
— Atļaujiet jautāt, mister īden, — kur jūs esat dzimis? — vaicāja reportieris, izrādīdams saspringtu uzmanību.
— Ievērojiet, viņš nekā nepieraksta, — Brisendens iestarpināja. — Visu patur prātā.
— Ar to man pilnīgi pietiek. — Jauneklis centās slēpt satraukumu. — Pieredzējis reportieris nekad nekā nepieraksta.
— Droši vien arī vakar jums ar to pilnīgi pietika? — Taču Brisendens nebija kviētisma māceklis, tāpēc pēkšņi iesaucās gluži citā tonī: — Mārtiņ, ja jūs viņam nesado- siet, tad es sadošu! Garu izlaidīšu, bet sadošu!
— Vai ar pērienu pietiktu? — Mārtiņš jautāja.
Brisendens apdomāja gluži kā tiesnesis un palocīja
galvu.
Nākamajā mirklī reportiera galva bija cieši iespiesta starp Mārtiņa ceļgaliem.
— Tikai nekodiet, — Mārtiņš brīdināja, — citādi man "vajadzēs samaitāt jūsu smuko ģīmīti. Tas būtu žēl.
Mārtiņa roka sāka ātri un vienmērīgi pacelties un nolaisties. Jauneklis īdēja, raustījās un lādējās, tomēr kost neuzdrīkstējās. Brisendens mierīgi vēroja šo ainu, bet vienu reizi neizturēja, saķēra tukšo viskija pudeli un iesaucās:
— Ļaujiet man arī iekraut!
— Diemžēl es vairs nespēju, — Mārtiņš beidzot sacīja.
— Roka pavisam notirpusi.
Viņš sagrāba reportieri aiz apkakles un iemeta gultā.
— Es ziņošu policijai! Jūs arestēs! — tas draudēja, bet pār svilstošajiem vaigiem ritēja puiciska sašutuma asaras.
— Jūs par to atbildēsiet! Pagaidiet tikai!
— Te nu bija! — Mārtiņš teica. — Viņš nemaz neat- skārš, ka uzgājis uz slidena ceļa. Nav nedz godīgi, nedz pieklājīgi, nedz vīrieša cienīgi apmelot savus tuvākos tā, kā viņš to ir darījis, bet viņš to nemaz neapzinās.
— Tādēļ jau viņš ir atnācis, lai jūs to viņam paskaidrojat, — Brisendens iestarpināja.
— Jā, viņš atnācis pie manis, kaut gan vispirms ir mani apmelojis un nomelnojis. Tagad veikalnieks man noteikti vairs nekā nedos uz kredīta. Bet ļaunākais ir tas, ka šis nabaga zēns nekad vairs nenoies no šā ceļa, līdz beidzot no viņa iznāks pirmklasīgs žurnālists un pirmklasīgs nelietis.
— Vēl mums ir laiks uzvest viņu uz pareizā ceļa, — Brisendens iebilda. — Varbūt jūs būsiet tā glābēja roka. Kāpēc jūs man neļāvāt kaut vienreiz viņam iesist! Es arī gribēju piedalīties šai labajā darbā.
— Es jūs abus ielikšu cietumā! — šņukstēja šī nomaldījusies dvēsele. — B-b-b-briesmoņi!
— Viņam pārāk smuks purniņš, — Mārtiņš, galvu bēdīgi šūpodams, noteica. — Laikam būšu veltīgi pūlējies. So jauno cilvēku nav iespējams labot. Viņš galu galā kļūs par pirmklasīgu žurnālistu. Viņam it nemaz nav sirdsapziņas. Tas vien jau viņam palīdzēs tikt uz augšu.
Pēc tam jauneklis metās laukā pa durvīm, bailīgi pašāvies garām Brisendenam, kas vēl aizvien vicināja pudeli.
Nākamajā rītā Mārtiņš dabūja zināt par sevi vēl daudz ka jauna un interesanta. «Jā, mēs esam zvērināti sabiedrības ienaidnieki,» viņš sarunā ar preses pārstāvi atzinis, «bet mēs neesam anarhisti. Mēs esam sociālisti!» Kad reportieris aizrādījis, ka starp šīm divām mācībām neesot lielas atšķirības, Mārtiņš tikai paraustījis plecus un klusējot piekritis. Viņa seja, kā izrādījās, esot uzkrītoši nesimetriska, ar visādām deģenerācijas iezīmēm. Sevišķi raksturīgi esot mezglainie pirksti un zvērošās, asinīm pieplūdušās acis.
Mārtiņš uzzināja arī, ka viņš gandrīz katru vakaru uzstājoties strādnieku mītiņos Sitijholla parkā un no visiem anarhistiem un aģitatoriem, kas musina tautas prātus, gūstot vislielāko atsaucību, jo turot visrevolucionārākās runas. Reportieris bija sīki aprakstījis skabūzīti, neaiz- mirsdams arī petrolejas plītiņu un vienīgo krēslu, un spilgtam krāsām uzskicējis Mārtiņa biedru — mironīgu klaidoni, kas izskatījies tik bāls, it kā tikko izlaists no cietuma pec divdesmit gadu ieslodzījuma vieninieku kamera.
Jaunais reportieris nebija turējis rokas klēpī. Viņš bija uzokšķerējis Mārtiņa biogrāfiju un dabūjis mistera Higin- botama veikala fotogrāfiju ar pašu misteru Higinbotamu stavam durvīs. Sis džentlmenis bija attēlots kā cienījams
un saprātīgs veikalnieks, kurš ne vien nepiekrīt sava svaiņa sociālistiskajiem uzskatiem, bet ir pat galīgi pārtraucis ar šo svaini attiecības; pēc viņa domām, Mārtiņš esot nelabojams sliņķis, dīkdienis, kas negrib strādāt, lai gan vairākkārt saņēmis izdevīgus darba piedāvājumus, un, bez šaubām, agri vai vēlu nokļūšot cietumā. Tāpat bija intervēts arī Hermanis fon Šmits, Marionas vīrs. Viņš nosaucis Mārtiņu par ģimenes «pazudušo avi» un arī ar to nesatiekoties. «Viņš mēģināja mani izmantot, bet es uz tā āķa neuzķēros,» Hermanis Šmits sacījis reportierim. «Es aizliedzu viņam te blandīties apkārt. No tāda slaista nekas labs nav gaidāms.»
Šoreiz Mārtiņš tiešām sadusmojās. Brisendens to visu uztvēra kā amizantu joku, taču nespēja nomierināt Mārtiņu. Mārtiņš zināja, ka nebūs viegli izskaidroties ar Rūtu, turklāt viņas tēvs nevarēs vien nopriecāties un droši vien izmantos šo gadījumu, lai atsauktu saderināšanos. Sliktais paredzējums drīz vien piepildījās. Pēcpusdienā pastnieks atnesa vēstuli no Rūtas. Mārtiņš, nojauzdams nelaimi, tūlīt atplēsa aploksni un sāka lasīt, stāvēdams vaļējās durvīs, tai pašā vietā, kur pastnieks bija viņam vēstuli iedevis. Lasīdams viņš neviļus tvēra ar roku kabatā, meklēdams tabaku un cigarešu papīru, ko agrāk arvien nēsāja līdzi. Viņš neapjēdza, ka jau sen kabatā nekā nav, neapjēdza pat, ko tur meklē.
Vēstule bija uzrakstīta rāmā garā. Tajā nemanīja dusmu, tomēr no pirmās līdz pēdējai lappusei jautās apvainojums un vilšanās. Viņš neesot attaisnojis viņas cerības. Viņa domājusi, ka viņš atmetis savus vecos ieradumus un mīlestības dēļ uz viņu tiešām sākšot dzīvot kārtīgu un nodrošinātu dzīvi. Tagad tēvs un māte stingri pieprasot, lai saderināšanās tiek atsaukta. Viņa nevarot noliegt, ka vecākiem taisnība. Viņu tuvība nekā laba nesolot. Tā jau pašā sākumā bijusi kļūmīga. Vēstulē skanēja tikai viens pārmetums, taču tas Mārtiņam bija sevišķi rūgts. «Ja Tu būtu sameklējis sev vietu, centies dzīvē kaut ko sasniegt!» Rūta rakstīja. «Bet tas nebija iespējams. Tu agrāk esi dzīvojis pārāk nekārtīgi un trakulīgi. Es saprotu, ka Tevi nevar vainot. Tu rīkojies saskaņā ar savu dabu un saviem agrākajiem paradumiem. Es Tevi arī nevainoju, Mārtiņ. Lūdzu, atceries to! Mūsu saderināšanās bija kļūda. Tēvam un mātei, izrādās, ir taisnība: mēs nesaderam kopā, un jāpriecājas, ka tas neatklājās pārāk
vēlu… Nemēģini mani satikt,» viņa nobeidzot rakstīja. «Tā būtu pārāk smaga tikšanās gan mums abiem, gan manai mātei. Es jūtu, ka esmu viņai sagādājusi daudz sāpju un raižu un man tik drīz neizdosies to visu atkal vērst par labu.»
Mārtiņš uzmanīgi izlasīja vēstuli un, vēlreiz pārlasījis, sēdās rakstīt atbildi. Viņš īsi atstāstīja, ko runājis sociālistu sanāksmē, norādīdams, ka avīze viņu nekrietni apmelojusi. Vēstules beigās viņš apgalvoja, ka vēl arvien esot «dieva izredzētais mīlētājs», kas kaisli alkst viņas mīlestības. «Lūdzu, atbildi tūlīt,» viņš rakstīja, «uzraksti tikai vienu — vai Tu mani mīli vai ne. Tas ir pats galvenais.»
Pagāja viena diena, pagāja otra, bet atbildes kā nebija, tā nebija. «Novēlotais» nepāršķirts gulēja uz galda, un manuskriptu kaudze zem galda auga augumā. Pirmo reizi mūžā Mārtiņu mocīja bezmiegs, un viņš cauras naktis nemierīgi grozījās gultā. Trīs reizes viņš aizgāja pie Morzēm, bet visas trīs reizes kalpotājs atteicās viņu ielaist. Brisendens gulēja slims viesnīcā un bija tik vārgs, ka Mārtiņš, lai gan draugu bieži apmeklēja, neiedrošinājās uztraukt viņu, stāstot par savām likstām.
Likstu Mārtiņam tiešām netrūka. Reportiera ļaundarībai bija pat ļaunākas sekas, nekā Mārtiņš domāja. Sīktirgotājs portugālis atsacīja kredītu, turpretī sakņu tirgotājs, kas bija amerikānis un ar to ļoti lepojās, nosauca Mārtiņu par dzimtenes nodevēju un paziņoja, ka nekādās darīšanās ar viņu neielaidīsies, un patriotisma pacelsmē pat iznīcināja Mārtiņa rēķinu un aizliedza to jebkad nomaksāt. Visi kaimiņi bija tikpat naidīgi noskaņoti pret Mārtiņu, un viņu sašutums kļuva jo dienas jo lielāks. Neviens negribēja uzturēt sakarus ar nodevēju sociālistu. Nabaga Mariju māca bailes un šaubas, tomēr viņa joprojām palika lojāla. Kaimiņu bērni, kuriem jau bija izzudusi godbijība, ko iedvesa lepnā kariete, kas reiz atbrauca pie Mārtiņa, tagad no tālienes saukāja viņu par klaidoni un slīmestu. Tikai Marijas bars turējās stingri un ne reizi vien uzsāka cīniņu viņa goda dēļ, bet Marija, redzēdama saviem bērniem zilumus un pārsistus degunus, nonāca vēl lielākā mulsumā un izmisumā.
Reiz, saticis uz ielas Ģertrūdi, Mārtiņš uzzināja to, ko jau iepriekš bija paredzējis, — Bernards Higinbotams esot briesmīgi nikns uz Martinu, uzskatot, ka Mārtiņš
apkaunojis visu ģimeni, to publiski noķengādams, un pieprasot, lai Mārtiņš nesper kāju viņa mājā.
— Brauc tak prom, Mārtiņ, — Ģertrūde lūdza. — Brauc prom, sameklē darbu un sāc strādāt! Kad viss būs apklusis, varēsi atkal braukt atpakaļ.
Mārtiņš papurināja galvu, bet nekā nepaskaidroja. Kā viņš varētu paskaidrot? Starp viņu un tuviniekiem rēgoja milzīgs bezdibenis. Viņš vairs nevarēja tam pārlēkt. Būtu smieklīgi skaidrot viņiem, ar ko nīčeānisms atšķiras no sociālisma. Nevienā valodā nav tādu vārdu, ar kuriem viņš varētu izklāstīt šiem cilvēkiem savus uzskatus un rīcību. Visi viņu priekšstati par pareizu rīcību šai gadījumā saistās tikai ar vienu iespēju: sameklē darbu! Tas ir viņu pirmais un pēdējais vārds. Tālāk viņu saprašana nesniedzas. Sameklē darbu! Sāc strādāt! «Nabaga stulbie vergi,» Mārtiņš domāja, klausīdamies Ģertrūdē. «Nav nekāds brīnums, ka pasaule pieder stiprajiem. Vergus pazudina viņu pašu verdziskā domāšana. Darbs ir viņu zelta fetišs, kuru viņi dievina un kura priekšā loka ceļus.»
Kad Ģertrūde piedāvāja naudu, Mārtiņš atkal papurināja galvu, lai gan zināja, ka pēc pāris dienām atkal vajadzēs iet pie augļotāja.
— Bernardam tagad acīs nerādies, — Ģertrūde brīdināja. — Paies kāds mēnesis, un viņš nomierināsies, tad atnāc, varēsi salīgt pie viņa par stūmēju, ja gribēsi. Bet, ja tev manis ievajagas, atsūti ziņu, es atnākšu. Neaizmirsti!
Ģertrūde skaļi ieraudājās un aizgāja savu ceļu, bet Mārtiņš, vērodams viņas gurdo, smagnējo gaitu, juta, ka sirds sāpēs sažņaudzas. Un, kamēr viņš skatījās māsai nopakaļ, nīčeānisma ēka pēkšņi sāka grīļoties un grūt. Nekas nekaitēja spriedelēt par abstraktu verdzību, bet piemērot teoriju saviem tuviniekiem vairs nebija tik patīkami. Starp citu, ja vajadzēja sameklēt vārgo, ko apspieduši spēcīgie, tad labāku piemēru par viņa māsu Ģertrūdi nevarēja atrast. Mārtiņš pat nosmējās par šo paradoksu. Ir gan viņš labs nīčeānietis, ja tūlīt ļaujas sentimentalitātei un kļūst svārstīgs, līdzko saduras ar dzīves īstenību! Vai šobrīd šī pati vergu morāle neizpaužas viņā,-vai līdzcietība pret māsu nav verdziskas jūtas? īsti stiprajam cilvēkam jāstāv pāri žēlumam un līdzcietībai! Sīs jūtas ir radušās pazemes ieslodzījumos un bijušas vienīgi vājo un nožēlojamo agonija un pirmsnāves krampji.