«Novēlotais» joprojām piemirsts gulēja uz galda. Visi aizsūtītie manuskripti tagad bija atraduši sev miera vietu pagaldē. Tikai viens manuskripts vēl ceļoja apkārt — Brisendena «Efemera». Mārtiņa divritenis un melnais uzvalks atkal ielikts lombardā, bet par rakstāmmašīnu, kā parasti, nokavēta īres maksa. Taču tas viss Mārtiņu vairs neuztrauca. Viņam vajadzēja aprast ar jauno stāvokli, un tikmēr viņš ļāva pārējai dzīvei ritēt savu gaitu.
Pēc dažām nedēļām gadījās tas, ko viņš jau sen gaidīja. Viņš satika Rūtu uz ielas. Tiesa, viņa nebija viena, viņu pavadīja Normans, turklāt abi izlikās Mārtiņu nepazīstam, un, kad Mārtiņš gribēja nākt klāt, Normans mēģināja nelaist viņu tuvumā.
— Ja jūs uzmāksieties manai māsai, es pasaukšu policistu, — Normans draudēja. — Viņa nevēlas ar jums runāt, un jūsu uzmācība ir apvainojoša.
— Ja gribat, sauciet policistu, — Mārtiņš skarbi atbildēja, — tad arī jūsu vārds nokļūs avīzē. Bet tagad paejiet sāņus! Man jārunā ar Rūtu.
Es gribu dzirdēt to no tavas mutes, — viņš sacīja Rūtai.
Rūta nobāla un notrīsēja, taču apstājās un vaicājoši pavērās viņā.
— Atbildi man uz jautājumu, ko es tev uzdevu savā vēstulē, — viņš paskaidroja.
Normans jau izrādīja nepacietību, bet Mārtiņš ar skatienu viņu apvaldīja.
Rūta papurināja galvu.
— Vai tu rīkojies pēc savas brīvas gribas? — viņš jautāja.
— Ja, — viņa atbildēja klusi, taču stingri. — Es rīkojos pēc savas brīvas gribas. Tu man sagādāji tādu negodu, ka man kauns tikties ar paziņām. Visi tagad par mani runā. Tas ir viss, ko varu tev pateikt. Tu padarīji mani nelaimīgu, un es vairs nevēlos tevi redzēt.
— Paziņas! Tenkas! Avīžu meli! Tas nevar būt stiprāks par mīlestību! Tātad tu mani nekad neesi mīlējusi.
Rūtas bālā seja pēkšņi pietvīka.
— Pēc visa tā, kas noticis? — viņa klusu teica. — Mārtiņ, tu pats neapjēdz, ko saki! Par ko tu mani turi?
— Jūs redzat, ka viņa nevēlas ar jums runāt! — iesaucās Normans, paņēma māsu zem rokas un aizveda.
Mārtiņš nolūkojās viņiem pakaļ un atkal neapzināti meklēja kabatā tabaku un cigarešu papīru, kuru viņam nebija.
Līdz Ziemeļoklendai bija tāls ceļš, bet, tikai iegājis savā istabiņā, Mārtiņš saprata, ka veicis šo gaisa gabalu. Attapies viņš redzēja, ka sēž uz gultas un apjucis skatās apkārt kā pamodies mēnessērdzīgais. Ieraudzījis uz galda «Novēloto», Mārtiņš piecēlās, piebīdīja krēslu un satvēra spalvu. Viņa dabai bija raksturīga tieksme neko neatstāt nepabeigtu. Te bija nepabeigts darbs. Viņš to atlicis, lai nokārtotu kaut ko citu. Tagad tas bija galā, vajadzēja atkal atgriezties pie «Novēlotā». Ko darīs pēc tam, Mārtiņš nezināja. Viņš zināja tikai to, ka viņa dzīvē noticis lūzums. Bija pabeigta viena dzīves nodaļa, atlika tikai noapaļot frāzi un tad pielikt punktu. Nākotne viņu neinteresēja. Gan jau tik un tā dabūs zināt, kas gaida šai nākotnē. Nekas vairs nevaldzināja. Viss bija vienaldzīgs.
Piecas dienas Mārtiņš strādāja pie «Novēlotā», nekur negāja, neviena neredzēja un gandrīz nekā neēda. Sestās dienas rītā pastnieks atnesa plānu vēstuli no izdevniecības Parthenon. Atplēsis aploksni, viņš uzreiz ieraudzīja, ka «Efemera» pieņemta.
«Mēs iedevām izlasīt poēmu misteram Kārtraitam Brjū- sam,» izdevējs rakstīja, «un viņš deva tik cildinošu atsauksmi, ka ar vislielāko prieku šo poēmu publicēsim. Ievietojam to augusta numurā tikai tāpēc, ka jūlija numurs jau ir iespiests. Nododiet misteram Brisendenam mūsu vislielāko atzinību un pateicību. Lūdzam Jūs atsūtīt viņa fotogrāfiju un biogrāfiskās ziņas. Ja mūsu piedāvātais honorārs liekas nepietiekams, esiet tik laipns un telegrafējiet, kādi noteikumi Jums būtu pieņemami.»
Tā kā piedāvātais honorārs bija trīssimt piecdesmit dolāru, Mārtiņš nolēma, ka nav vērts telegrafēt. Atlika vienīgi dabūt Brisendena piekrišanu. Galu galā izrādījās, ka Mārtiņam taisnība. Atradās žurnāla redaktors, kas kaut ko saprot no īstas dzejas. Un honorārs bija lielisks, pat «gadsimta poēmai» lielisks. Turklāt Mārtiņš zināja, ka Brisendens uzskata Kārtraitu Brjūsu par vienīgo kritiķi, kas pelna cieņu.
Mārtiņš iekāpa tramvajā un, skatoties uz namiem un ielu krustojumiem, kas slīdēja garām, skumji domāja, ka viņu vairs nesajūsmina nedz drauga panākumi, nedz paša uzvara. Labākais Savienoto Valstu kritiķis bija pienācīgi novērtējis poēmu, tātad Mārtiņš nav kļūdījies, apgalvodams, ka īsti mākslas darbi izlauzīs sev ceļu uz iespiešanu. Taču Mārtiņam vairs nebija agrākā entuziasma, un viņš skaidri apzinājās, ka viņam vairāk gribas redzēt pašu Brisendenu nekā paziņot priecīgo vēsti. Tikai tagad Mārtiņam ienāca prātā, ka visas šīs piecas dienas, strādādams pie «Novēlotā», ne mirkli nav atcerējies nedz Brisendenu, nedz saņēmis no drauga kādu ziņu. Pirmo reizi Mārtiņš saprata — viņš atradies tādā kā garīgā apmātībā, un viņam kļuva kauns, ka aizmirsis draugu. Bet arī kaunu viņš neizjūta asi. Mārtiņu spēja aizraut vienīgi radīšanas prieks, kādu bija pārdzīvojis pie «Novēlotā», neviena cita emocija vairs nesatrauca. Viņš dzīvoja it kā transā. Ļaužu pilnās ielas, pa kurām brauca tramvajs, likās tālas un nereālas, un viņš daudz nebrīnītos un neiz- bītos, ja acu priekšā pēkšņi sagrūtu baznīcas zvanu tornis.
Iegājis viesnīcā, Mārtiņš devās tieši uz Brisendena istabu un pārsteigts palika stāvam. Istaba bija tukša. Visas mantas bija izvāktas.
— Vai misters Brisendens aizbraucis? — Martins jautāja šveicaram. — Vai viņš neatstāja savu adresi?
Šveicars mirkli ziņkāri nopētīja Mārtiņu un tad savukārt jautāja:
— Vai jūs nekā neesat dzirdējis?
Mārtiņš pakratīja galvu.
— Visas avīzes par to rakstīja. Viņu atrada gultā mirušu. Pašnāvība. Iešāvis sev galvā.
— Vai viņš jau ir apglabāts?
Mārtiņam šķita, ka to jautā kāda sveša, apslāpēta balss.
— Nē. Pēc izmeklēšanas līķi nosūtīja uz Austrumiem. Visu nokārtoja advokāti, kurus bija salīguši viņa tuvinieki.
— Bet kādēļ viņi tā steidzās? — Mārtiņš iejautājās.
— Kā — steidzās? Tas taču notika pirms piecām dienām!
— Pirms piecām dienām?
— Jā, pirms piecām dienām.
— Ā! — Mārtiņš vienīgi noteica un atstāja viesnīcu.
Uz stūra viņš iegāja telegrāfā un paziņoja Parthenon
izdevējam, ka atļauj publicēt poēmu. Telegrammu viņš nosūtīja ar pēcmaksu — kabatā bija palikuši tikai pieci centi atceļam.
Atgriezies mājās, Mārtiņš tūlīt ķērās pie darba. Pagāja dienas un naktis, bet viņš joprojām sēdēja pie galda un rakstīja. Viņš gāja vienīgi uz lombardu, vienaldzīgi ēda, kamēr varēja kaut ko pagatavot, un tikpat vienaldzīgi iztika bez ēšanas, kad visi krājumi bija izsīkuši. Lai gan viss stāsts jau bija iepriekš sīki jo sīki izdomāts, viņš pēkšņi nolēma spēcīguma labad citādi veidot ekspozīciju, kas stāstu pagarināja par divdesmittūkstoš vārdiem. Nebija nekādas vajadzības tik rūpīgi un mākslinieciski noslīpēt šo stāstu, bet citādi strādāt Mārtiņš neprata. Viņš rakstīja it kā apmātībā, atsvešinājies no visas apkārtējās pasaules, un izmantoja savas agrākās dzīves literārās iemaņas — gluži kā rēgs, kas klīst pa sen pazīstamām vietām. Viņš atcerējās, reiz kāds bija teicis, ka rēgs esot tāda cilvēka gars, kurš ir miris, bet pats to neapzinās. Mārtiņš mirkli pārdomāja: vai ar viņu nenotiek tāpat?
Galu galā pienāca diena, kad «Novēlotais» bija pabeigts. Ieradās rakstāmmašīnu veikala aģents un, sēdēdams uz gultas, gaidīja, kamēr Mārtiņš beidz rakstīt pēdējo lappusi. «Beigas» — viņš lieliem burtiem uzsita ar mašīnu, un viņam tās arī tiešām bija beigas. Atvieglojumā viņš noskatījās, kā aģents aiznes mašīnu, un tad iekrita gultā. Viņš bija galīgi novārdzis no bada. Viņš nebija ēdis jau veselas' trīsdesmit sešas stundas, bet ne reizi nebija iedomājies par to. Viņš aizvērtām acīm nekustīgi gulēja uz muguras gultā, nekā nedomādams, kamēr neparasta stinguma un vienaldzības vilnis cēlās augšup un pamazām pārplūdināja apziņu. Pusmiegā viņš sāka skaitīt kāda nezināma autora dzejoli, ko bieži viņam lasījis priekšā Brisendens. Marija, stāvēdama aiz durvīm, iztrūkusies klausījās šai vienmuļajā murmināšanā. Paši vārdi viņai nekā nepauda, bet viņu biedēja tas, ka Mārtiņš runā vienatnē.
Es esmu beidzis … Lai kokle klus.
Dziesmu skaņas drīz apklusīs Un gaisīgās ēnas izklīdīs. Es esmu beidzis … Lai kokle klus. Kā agrā strazda dziesmas Man dega dziesmu liesmas. Nu esmu kluss, nav vārdu vairs, Kā putns esmu noguris, Mans dziesmu laiks ir pagājis; Nav dziesmu manā koklē vairs, Es esmu beidzis … Lai kokle dus.
Marija vairs nevarēja ilgāk izturēt, pieskrēja pie plīts, paņēma bļodu un, iemetusi tajā gaļu un saknes, cik vēl bija palicis katla dibenā, devās pie Mārtiņa. Pacēlies uz elkoņa, Mārtiņš sāka ēst, pārliecinādams Mariju, ka nav murgojis un ir pilnīgi vesels.
Kad Marija aizgāja, Mārtiņš palika sēžam gultā un ilgi tā sēdēja — sagumis, aizblāvotu skatienu raudzīdamies apkārt; pēkšņi viņš ievēroja žurnālu, kas bija pienācis ar rīta pastu, un aizmiglotajā apziņā iešāvās gaismas stars. «Tas ir Parthenon,» viņš nodomāja, «augusta numurs, un tajā jābūt iespiestai «Efemerai». Kaut Brisendens būtu vēl dzīvs!»
Viņš pāršķirstīja žurnālu un pēkšņi apstulba. «Efemera» bija izpušķota ar krāšņu virsrakstu un greznām vinjetēm Berdslija stilā. Vienā pusē virsrakstam ievietota Brisendena ģīmetne, bet otrā — sera Džona Veljū — Anglijas sūtņa fotogrāfija. Redaktora ievadā aizrādīts — sers Džons Veljū nesen izteicies, ka Amerikā neesot dzejnieku, un, publicējot «Efemeru», Parthenon it kā atbildot viņam: «Vai redzat nu, ser Džon Veljū!» — bija aprakstīts arī Kār- traits Brjūss kā lielākais amerikāņu kritiķis un minēti viņa vārdi: ««Efemera» ir visievērojamākā poēma, kāda- jebkad Amerikā sarakstīta.» Ievads beidzās šādi: «Mēs vēl nevaram «Efemeru» pilnībā novērtēt un varbūt to nekad nevarēsim. Bet, lasot un pārlasot poēmu, apbrīnojām mistera Brisendena neparasti bagāto leksiku un ne vienreiz vien sev jautājām, kur misters Brisendens guvis tik bagātīgu vārdu krājumu un kā mācējis to tik mākslinieciski izmantot.»
Pēc tam sekoja pati poēma.
— Labi, ka tu esi miris, nabaga Bris, — Mārtiņš nomurmināja, ļaudams žurnālam nokrist uz grīdas.
Tas viss bija lēti un pliekani līdz riebumam, taču īstu riebumu Mārtiņš nejuta. Gribējās sadusmoties, bet trūka enerģijas. Viņš bija it kā notrulis. Asinis likās sastingušas un vairs nespēja nedz iedegties, nedz sašutumā uzmutuļot. Kas tur galu galā sevišķs? Tas viss pilnībā atbilst buržuāziskās sabiedrības parašām, kuras Brisendens tik asi nosodīja.
— Nabaga Bris! — Mārtiņš noteica.—Viņš man nekad to nepiedotu.
Ar pūlēm piecēlies, Mārtiņš izvilka ārā kasti, kur agrāk bija glabājies rakstāmpapīrs. Parakņājies kastē, viņš
izņēma vienpadsmit dzejoļu, ko bija sacerējis draugs. Viņš lēnām tos saplēsa sīkos gabaliņos un iemeta papīrkurvī. To padarījis, atkal apsēdās uz gultas un sāka stingi raudzīties vienā punktā.
Viņš nezināja, cik ilgi tā nosēdējis, kad pēkšņi palsajā tukšumā parādījās gara, spoži balta strēle. Tas bija dīvaini. Taču, palūkojies vērīgāk, Mārtiņš ieraudzīja, ka tā ir Klusā okeāna kāda koraļļu rifa banga. Pēc mirkļa Mārtiņš saskatīja baltajās putās vienkoča laivu — mazu, vieglu laiviņu. Tās priekšgalā sēdēja jauns bronzas dievs ar sarkanu gurnapsēju, mērkdams ūdenī mirdzošu airi. Mārtiņš viņu pazina. Tas bija Moti, iezemiešu virsaiša Tami jaunākais dēls, un tas droši vien ir Tahiti salas krasts, un aiz koraļļu rifa atrodas burvīgā Parparas zeme,, kur pie pašas upes grīvas slejas vadoņa niedru būda. Bija pievakare, un Moti atgriezās no zvejas. Viņš gaidīja lielu vilni, kas viņu pārnestu pāri rifam. Tad Mārtiņš ieraudzīja arī pats sevi sēžam laivā, kā bieži agrāk bija sēdējis, un gaidām Moti signālu, lai strauji irtos uz priekšu, tiklīdz tirkīzzilie viļņi aizmugurē sāks pacelties. Nākamajā mirklī Mārtiņš vairs nebija tikai skatītājs; viņš patiešām sēdēja vienkocī un, līdzko Moti skaļi uzsauca, no visa spēka iegūla airos, un viņi joņoja uz priekšu līdzi stāvajai, tirkīz- zilajai bangotnei. Laiva izdrāzās cauri šņākoņai, dārdoņai un putu šļakatām un pēkšņi iepeldēja rāmā lagūnā. Moti smiedamies izberzēja no acīm sāļo ūdeni, bet laiva mierīgi pieslīdēja pie koraļļu krasta, kur starp slaidajām kokospalmām rieta staros zeltoja vadoņa niedru būda.
Vīzija pēkšņi izgaisa, un Mārtiņa acu priekšā atkal iznira šaurā, nekārtīgā istabiņa. Velti viņš pūlējās atkal ieraudzīt Tahiti. Viņš zināja, ka tagad palmu birzī atskan dziesmas un mēnesnīcā dejo meitenes, bet nekā vairs nevarēja saskatīt. Viņš redzēja vienīgi papīriem piemētāto galdu, tukšo vietu, kur bija stāvējusi rakstāmmašīna, un netīro, ilgi nemazgāto logu. Ievaidēdamies viņš aizvēra acis un iegrima smagā miegā.