Mārtiņš nogulēja visu nakti, bet no rīta viņu atmodināja pastnieks, klauvēdams pie durvīm. Mārtiņš gurdi un vienaldzīgi atvēra aploksnes un pārlaida acis vēstulēm. Vienā no tām bija čeks par divdesmit diviem dolāriem no kāda «pirātu» žurnāla. Šo naudu viņš bija neatlaidīgi dzenājis pusotra gada. Taču patlaban tā šķita pilnīgi vienaldzīga. Viņš pat neizjūta kādreizējo satraukumu, saņemot izdevēju čekus. Agrāk šie čeki likās nākamo lielo panākumu ķīla. Tagad tie bija tikai divdesmit divi dolāri, par kuriem varēja nopirkt kaut ko ēdamu.
Otrs čeks bija no kāda Ņujorkas nedēļas žurnāla — honorārs par sen iespiestiem humoristiskiem dzejoļiem. Ceks bija par desmit dolāriem. Mārtiņam ienāca prātā doma, kuru viņš vēsi apsvēra. Viņš nezināja, ko darīs turpmāk, nebija arī nekādas vajadzības kaut ko darīt. Pa to laiku tomēr dzīvot vajadzēja. Vajadzēja arī maksāt parādus. Vai nebūtu izdevīgi iegādāt par šiem desmit dolāriem markas un atkal sūtīt ceļojumā manuskriptus, kas kaudzēm grēdo pagaldē? Varbūt vienu vai divus pieņem. Tas dotu iespēju dzīvot. Domāts — darīts. Saņēmis pret čeku naudu Oklendas bankā, Mārtiņš nopirka markas. Taču atgriezties savā netīrajā, smacīgajā istabelē šķita pretīgi. Pirmo reizi mūžā viņš atmeta ar roku parādiem. Mārtiņš skaidri zināja, ka mājās var pagatavot krietnas brokastis par piecpadsmit, divdesmit centiem. Tomēr viņš devās uz kafejnīcu «Forums» un pasūtīja maltīti, kas maksāja divus dolārus. Viņš iedeva viesmīlim piecpadsmit centu dzeramnaudas un tikpat daudz iztērēja par Ēģiptes cigaretēm. Mārtiņš nebija smēķējis kopš tās reizes, kad Rūta to aizliedza. Nu vairs nebija nekāda iemesla sev liegt šo prieku, bez tam smēķēt ļoti gribējās. Vai vērts taupīt naudu? Protams, par pieciem centiem viņš varēja nopirkt lētas markas tabaku un papīru četrdesmit paštītiem smēķiem — bet kāda tam jēga? Naudai viņa acīs vairs nebija nekādas citas nozīmes kā vienīgi tā, ka par šo naudu tūlīt var kaut ko nopirkt. No viņa rokām bija izslīdējusi stūre, kartes nebija, un viņš netiecās nokļūt kādā ostā; peldēdams pa straumi, viņš mazāk izjuta dzīvi, bet dzīves izjūta darīja viņam sāpes.
Dienas vienmuļi ritēja uz priekšu, katru nakti Mārtiņš gulēja astoņas stundas. Lai gan, gaidīdams čekus, Mārtiņš tagad ēda japāņu restorānos, kur maltīte maksā desmit centu, viņš tomēr pieņēmās svarā, vaigi kļuva apaļāki. Viņš vairs nenovārdzināja sevi ar īsu miegu, pārmērīgu darbu un mācīšanos. Viņš nekā nerakstīja, arī grāmatas mierīgi stāvēja plauktā. Viņš bieži devās kalnos, stundām ilgi klīda pa pilsētas klusajiem parkiem. Viņam nebija nedz draugu, nedz paziņu un arī negribējās tos iegūt. Kāpēc gan? Mārtiņš gaidīja, pats nezinādams, no kurienes, kādu jaunu impulsu, kas atkal iekustinātu viņa sastingušo dzīvi. Taču tikmēr viņš turpināja gurdo, tukšo, vienmuļo un bezjēdzīgo eksistenci.
Reiz viņš aizbrauca uz Sanfrancisko, lai satiktos ar «īstajiem cilvēkiem». Taču, aizgājis līdz durvīm, spēji apsviedās un steidzās atpakaļ pa tukšajām, ņudzeklīgajāin geto ieliņām. Doma, ka vajadzēs klausīties filozofiskos strīdos, viņu izbiedēja, un viņš metās skriešus, baidīdamies nejauši satikt kādu no «īstajiem cilvēkiem», kas varētu viņu pazīt.
Lāgiem viņš pārlapoja žurnālus un avīzes, lai redzētu, kā tiek darīts pāri «Efemerai». Poēma bija sacēlusi brēku. Un kādu brēku! Visi bija to lasījuši, un visi strīdējās, vai tā ir dzeja vai nav. Vietējā prese maltin mala šo tematu, avīzes bija pilnas gudru, kritisku apcerējumu, ironisku rakstu, lasītāju vēstuļu. Helēna Della Delmare, kas, taurēm pūšot un bungām rībot, bija izbazunēta par Savienoto Valstu lielāko dzejnieci, negribēja atbrīvot Brisendenam vietu sev blakām uz Pegaza un rakstīja garu garās vēstules lasītājiem, .pierādīdama, ka Brisendens vispār nav dzejnieks.
Parthenon nākamais numurs pašapmierināti baudīja saceltā trača augļus, ņirgājās par seru Džonu Veljū un cietsirdīgi izmantoja Brisendena nāvi reklāmai. Kāda avīze, kas apgalvoja, ka tai esot vairāk nekā pusmiljona abonētāju, publicēja Helēnas Della Delmares poēmu, kurā bija izsmiets Brisendens. Nevarēdama rimties, dzejniece vēl sacerēja arī parodiju par «Efemeru».
Mārtiņš vairākkārt nopriecājās, ka drauga vairs nav starp dzīvajiem. Brisendens tā nīda pūli, un tagad šiin pūlim bija nomests priekšā viņa lielākais dārgums un svētums. Brisendena radītajam skaistumam katru dienu tika izdarīta vivisekcija. Ikviens nožēlojams skribentiņš izmantoja gadījumu, lai Brisendena diženuma saulē paplātītos publikas priekšā ar savu niecīgo «es». Viena no avīzēm rakstīja: «Kāds džentlmenis savā vēstulē mums ziņo, ka jau pirms pāris gadiem esot sacerējis tādu pašu poēmu, pat labāku.» Cita avīze nopietnības uzplūdā pārmeta Helēnai Della Delmarei par viņas parodiju: «Mis Delmare, rakstīdama šo parodiju, acīmredzot bija vieglprātīgi aizmirsusi, ka vienam lielam dzejniekam vienmēr jāciena otrs — varbūt vēl lielāks dzejnieks. Iespējams, ka mis Delmare apskauž «Efemeras» autoru, bet pienāks diena, kad viņa, tāpat kā tūkstošiem citu, sapratīs šā daiļdarba skaistumu un pat mēģinās uzrakstīt kaut ko līdzīgu.»
Garīdznieki nopulgoja «Efemeru» savos sprediķos, un viens no viņiem, kas mēģināja poēmu aizstāvēt, tika apvainots ķecerībā. Diženā poēma kalpoja sabiedrībai par uzjautrinājumu. Komisku pantu kalēji un karikatūristi aizgūtnēm centās sasmīdināt lasītājus, arī feļetonisti izgudroja visādas asprātības, stāstīdami, ka Cārlijs Frenšens konfidenciāli sacījis Ārčijam Dženningsam, ka piecas rindas no «Efemeras» varot pamudināt cilvēku piekaut kropli, bet desmit rindas — mesties upes dzelmē.
Mārtiņš nedz smējās, nedz grieza zobus aiz niknuma. Tas viss izraisīja viņā tikai dziļas skumjas. Tā kā visa viņa pasaule, ko bija uzcēlusi mīlestība, tik pēkšņi sabruka, preses un cienījamās publikas izdarības viņu vairs neskāra. Brisendena spriedums par žurnāliem bija pilnīgi pareizs, bet viņam, Mārtiņam, vajadzēja velti aizvadīt smagus neatlaidīga darba gadus, lai nonāktu pie šās atziņas. Žurnāli ne vien attaisnoja Brisendena ļaunos paredzējumus, bet tos pat pārspēja. «Tagad ar to visu ir cauri,» Mārtiņš sevi mierināja. Viņš bija augstu mērķējis, bet iekļuvis smirdošā muklājā. Atkal un atkal parādījās skaidrās un tīrās Tahiti burvīgā vīzija. Lūk, Paumotu līdzenumi un kalnainās Markīžu salas! Viņam bieži šķita, ka viņš stāv uz tirdzniecības šonera klāja vai uz maza, viegla kutera, kas rītausmā slīd garām Papites rifam vai Nukahivas pērļu atolam uz Taiohae līci, kur, viņš zināja, Tamari nokaus cūku par godu viņa atbraukšanai un Ta- mari meitas apstās viņu un dziedot un smejoties greznos ar ziedu vītnēm. Dienvidjūra viņu neatlaidīgi aicināja, un Mārtiņš zināja, ka agri vai vēlu atsauksies šim aicinājumam.
Taču pagaidām viņš joprojām ļāvās straumei, atpūtās pēc garā un nogurdinošā ceļojuma pa plašo zinību valstību. Saņēmis no Parthenon čeku par trīssimt piecdesmit dolāriem, Mārtiņš to nodeva advokātam, kas kārtoja_ Brisendena mantojuma lietas. Dabūjis kvīti par čeku, Mārtiņš savukārt uzrakstīja parādzīmi par simt dolāriem, ko Brisendens viņam bija aizdevis.
Taču Mārtiņš vairs ilgi neapmeklēja japāņu restorāni- ņus. Tieši tai brīdī, kad viņš pārtrauca cīņu, laimes rats pagriezās. Bet pagriezās pārāk vēlu. Bez jebkāda satraukuma atplēsis Millennium aploksni, Mārtiņš izņēma no tās čeku par trīssimt dolāriem. Tas bija honorārs par «Piedzīvojumu». Visi viņa parādi, ieskaitot maksu augļotājam, ar visiem procentiem nepārsniedza ne simt dolāru. Kad bija dzēsti parādi un simt dolāru aizsūtīti Brisendena testamenta izpildītājam, Mārtiņam kabatā vēl palika simt dolāru. Viņš pasūtīja pie drēbnieka jaunu uzvalku un sāka pusdienot pilsētas labākajos restorānos. Viņš joprojām dzīvoja tai pašā mazajā istabiņā pie Marijas, bet viņa jaunais uzvalks atstāja tik lielu iespaidu uz kaimiņiem, ka bērni, sēdēdami uz jumtiem vai žogiem, vairs neuzdrīkstējās saukt viņam nopakaļ «klaidonis» un «slīmests».
«Viki-Viki», stāstu par havajiešiem, nopirka Warren's Monthlij par divsimt piecdesmit dolāriem. Northern Re- view iespieda «Skaistuma šūpuli», un Macklntosh's Maga- zine pieņēma «Zīlētāju» — dzejoli, kas bija veltīts Ma- rionai. Redaktori un manuskriptu lasītāji bija atgriezušies no vasaras atvaļinājumiem, un manuskripti apgrozījās ātri. Taču Mārtiņš nevarēja saprast, kāpēc to visu, ko divus gadus tik stūrgalvīgi atraidīja, tagad kāda dīvaina untuma dēļ gandrīz raušus izrauj. Neviens viņa darbs līdz šim nebija publicēts. Ārpus Oklendas viņu nepazina, un tie nedaudzie oklendieši, kas iedomājās viņu pazīstam, Mārtiņu uzskatīja par visniknāko un «sarkanāko» sociālistu. So spējo pārmaiņu nekādi nevarēja izskaidrot. Tā bija tīrā likteņa rotaļa.
Kad «Saules kaunu» bija noraidījuši vairāki žurnāli, Mārtiņš atcerējās Brisendena padomu un nolēma šo darbu piedāvāt kādam grāmatu apgādam. Pēc dažām neveiksmēm manuskriptu beidzot pieņēma izdevniecība «Singl- trijs, Darnlejs un biedri», apsolīdami to publicēt rudenī. Mārtiņš lūdza avansu, bet izdevēji atbildēja, ka viņi tā nemēdzot darīt, jo šāda satura grāmatas parasti neatmaksājoties un diezin vai izdošoties pārdot vairāk par tūkstoš eksemplāriem. Mārtiņš aplēsa, cik grāmata tādā gadījumā ienestu. Ja grāmata maksās vienu dolāru, tad, rēķinoties ar piecpadsmit procentiem, viņš saņems simt piecdesmit dolāru. Pēc tam Mārtiņš nolēma — ja vajadzētu no jauna rakstīt, viņš rakstītu vienīgi beletristiku. «Piedzīvojums» bija četrreiz īsāks nekā «Saules kauns», bet ienesa divreiz vairāk no Millennium. Galu galā kādreiz avīzē lasītās ziņas par autoru honorāriem ir bijušas pareizas. Pirmklasīgie žurnāli tiešām maksā pēc manuskripta pieņemšanas un maksā labi. Millennium pat samaksāja Mārtiņam nevis divus, bet četrus centus par vārdu. Turklāt viņi pirka arī labus darbus — bija taču nopirkuši viņa darbu! Tā domādams, Mārtiņš grīni pasmīnēja.
Viņš aizrakstīja «Singltrijam, Darnlejam un biedriem», ka ir ar mieru pārdot «Saules kaunu» ar visām tiesībām par simt dolāriem, bet apgāds negribēja riskēt. Mārtiņam nauda pašlaik nebija nepieciešami vajadzīga, jo gandrīz visi viņa pēdējie stāsti bija pieņemti un samaksāti. Viņš pat atvēra bankā tekošu rēķinu par vairākiem simtiem dolāru, un viņam vairs nebija neviena parāda. «Novēlotais» pēc negara ceļojuma atrada ostu Meredita-Louela izdevniecībā. Atcerējies solījumu atdot Ģertrūdei piecus dolārus ar simtkāršu uzviju, Mārtiņš aizrakstīja izdevniecībai un lūdza atsūtīt piecsimt dolāru avansa. Mārtiņam par lielu pārsteigumu, čeks kopā ar līgumu tika nekavējoties atsūtīts. Viņš izmainīja čeku zelta piecdolāru monētās un piezvanīja Ģertrūdei, ka vēlētos viņu redzēt.
Ģertrūde ieradās elsdama un pūzdama, jo bija ļoti steigusies. Nojauzdama kaut ko ļaunu, viņa bija iebāzusi somiņā visu savu nelielo ietaupījumu; viņa bija tik pārliecināta, ka brāli piemeklējusi kāda nelaime, ka tūlīt raudādama viņu apskāva un spieda viņam saujā naudu.
— Es būtu aizgājis pie tevis, — Mārtiņš teica, — bet negribu sakauties ar misteru Higinbotamu, un tas droši vien notiktu.
— Gan jau viņš pēc kāda laika nomierināsies, — Ģertrūde apgalvoja, mēģinādama uzminēt, kas Mārtiņam atgadījies. — Bet tu sāc drīzāk strādāt! Bernardam patīk, ka cilvēks strādā kārtīgu darbu. Tas raksts avīzē viņu pagalam saniknoja. Es nekad nav redzējusi viņu tik ellīgu.
— Es nemaz netaisos meklēt darbu, — Mārtiņš smaidot sacīja. — Vari to viņam manā vietā paziņot. Nekāds darbs man nav vajadzīgs. Lūk, te ir pierādījums!
Viņš iebēra Ģertrūdei klēpī simt spožās un skanošās zelta monētas.
— Vai atceries, tu man reiz iedevi zelta piecnieku, kad man nebija ne centa tramvajam? Te ir šie pieci dolāri un vēl deviņdesmit deviņi brāļi — gan dažāda vecuma, bet vienādas vērtības.
Ģertrūde bija ieradusies pie Mārtiņa satraukta, bet tagad viņu pārņēma paniskas šausmas. Tās aizgainīja visas šaubas. Tā vairs nebija nojauta, tā bija pārliecība. Izbijusies viņa skatījās uz Mārtiņu un trīcēja pie visām miesām, baidīdamās pieskarties šiem zelta ripulīšiem, it kā varētu apdedzināties.
— Tie visi ir tavi! — Mārtiņš smiedamies teica.
Ģertrūde sāka gauži raudāt, šņukstēdama:
— Nabaga zēns, mans nabaga zēns!
Brīdi Mārtiņš apjuka. Taču tūlīt atskārta māsas satraukumu un parādīja viņai Meredita-Louela izdevniecības vēstuli un čeku. Ģertrūde ar pūlēm to izburtoja, noslaucīja acis un beidzot neticīgi jautāja:
— Tātad tu ir dabūjis šo naudu godīgā ceļā?
— Es pat neesmu to laimējis loterijā, bet nopelnījis.
Cerība atkal uzplaiksnīja Ģertrūdes sirdī, un viņa vēlreiz uzmanīgi izlasīja vēstuli. Mārtiņam bija grūti viņai ieskaidrot, par ko dabūjis tik lielu summu, un vēl grūtāk nācās ieskaidrot, ka viņam šī nauda nav vajadzīga.
— Es to ielikšu bankā uz tava vārda, — viņa beidzot nolēma.
— Nē, nekādā ziņā ne! Tā ir tava nauda, vari to izlietot, kā vēlies, bet, ja tu neņemsi, es atdošu Marijai. Marija gan zinās, ko iesākt. Es ieteiktu tev pieņemt kalponi un pašai labi atpūsties.
— Es to visu pastāstīs Bernardam, — Ģertrūde aiziedama noteica.
Mārtiņš sarauca pieri, bet tad iesmējās.
— Nu labi, — viņš noteica, — varbūt viņš tagad ielūgs mani pusdienās.
— Noteikti ielūgs, uz galvošanu ielūgs! — māsa dedzīgi iesaucās un, cieši apskāvusi, viņu noskūpstīja.