Pienāca diena, kad Mārtiņš apzinājās, cik vientuļš jūtas. Viņš bija vesels un spēcīgs, bet viņam nekā nebija ko darīt. Pārtraucis rakstīšanu un mācīšanos, zaudējis Brisendenu un Rūtas mīlestību, viņš atklāja savā dzīvē neparasti dziļu tukšumu. Veltīgi viņš centās aizpildīt šo tukšumu ar labiem restorāniem un Ēģiptes cigaretēm. Taisnība, viņu nemitīgi vilināja Dienvidjūra, bet viņam šķita, ka viņa loma Savienotajās Valstīs vēl nebūt nav nospēlēta. Drīz tiks publicētas divas viņa grāmatas, un iespējams, ka arī pārējās atradīs sev izdevējus. Tas viss solīja naudu, bija vērts gaidīt, lai aizbrauktu uz Dienvidjūru ar veselu maisu naudas. Markīžu salās viņš zināja kādu ieleju, ko varēja nopirkt par tūkstoš Cīles dolāriem. Ieleja stiepās no maza pakavveida līča līdz augstajiem kalniem, kuru virsotnes atdūrās mākoņos, un tās platība bija apmēram desmittūkstoš akru. Tā bija noaugusi ar tropu biezokni, kurā mita gan irbes, gan meža cūkas, bet kalnos ganījās kalnu kazas, ko tramdīja veseli bari meža suņu. Viss šis apvidus bija mežonīgs. Tur nedzīvoja neviena cilvēciska būtne. Un to visu — ieleju kopā ar līci — iespējams nopirkt par tūkstoš Cīles dolāriem.
Līcis, cik viņš atcerējās, bija brīnum skaists un dziļš, tajā varēja stāvēt lielie okeāna tvaikoņi, un Klusā okeāna maršrutu sarakstos tas bija ieteikts kā labākā osta tajā okeāna daļā. Mārtiņš nopirks šoneri, vienu no tiem jahtas tipa ātrgaitas kuģīšiem, kas pārklāti ar kapara plāksnēm, un nodosies tirdzniecībai ar kopru un pērļu zvejai. Līča ieleja būs viņa galvenā mītne. Tur viņš uzcels pirmatnīgu niedru būdu, tādu kā Tati, un salīgs par kalpiem melnādainos iezemiešus. Viņš uzņems aģentus no Taiohae, tirdzniecības kuģu kapteiņus un visus Dienvidjūras trakulīgākos dēkaiņus. Viņa durvis būs visiem atvērtas, un viņš karaliski uzņems savus viesus. Varbūt tur viņš aizmirsīs reiz lasītās grāmatas un pasauli, kas, izrādās, bija tikai tukša ilūzija.
Tādēļ viņam vajadzēja palikt Kalifornijā un gaidīt, kamēr maiss būs pilns ar naudu. Un nauda jau sāka plūst straumēm. Ja tikai vienai grāmatai būs panākumi, viņš viegli pārdos visus savus manuskriptus. Varētu sastādīt krājumu no īsajiem stāstiem un dzejoļiem, lai drīzāk iegūtu savā īpašumā gan ieleju, gan līci, gan šoneri. Rakstīt viņš vairs nekad nerakstīs. To Mārtiņš bija stingri apņēmies. Taču, kamēr grāmatas tiek iespiestas, vajadzēja kaut ko uzsākt, nedrīkstēja dzīvot tādā stingumā un vienaldzībā pret visu pasauli, kādā bija iestidzis.
Padzirdējis, ka svētdien Selmoundparkā notiks mūrnieku sarīkojums, viņš devās turp. Senāk Mārtiņš bieži bija piedalījies šādos sarīkojumos un labi zināja, kādi tie ir, un tagad, iegājis parkā, juta, ka atmožas visas sen aizmirstās izjūtas. Galu galā šie strādnieki taču bija viņa aprindu ļaudis. Viņš bija dzimis un uzaudzis to vidū un priecājās, ka pēc tik ilga laika atkal satiekas ar tiem.
— Tas tak ir Mārts! — viņš izdzirdēja sakām, un nākamajā mirklī kāda roka draudzīgi uzgula viņa plecam. — Kur tu biji pazudis? Jūrā, vai? Nāc, iedzersim aliņu!
Tā bija tā pati vecā kompānija, tikai šur tur manīja jaunas sejas un šur tur kādas no agrākajām trūka. Visi šie puiši nebūt nebija mūrnieki, bet viņi nāca uz svētdienas sarīkojumiem, lai izdižotos, padzītu jokus un izkautos. Mārtiņš iedzēra kopā ar viņiem un uzreiz atdzīvojās. «Es biju muļķis, ka pēkšņi viņus pametu!» Mārtiņš nodomāja; viņš jutās pilnīgi pārliecināts, ka būtu daudz laimīgāks, ja nebūtu aizgājis no savas šķiras, nebūtu dzinies pēc grāmatu gudrībām un augstas kārtas cilvēkiem. Tomēr alus vairs nebija tik labs kā sendienās! Garša nebija tāda pati. «Brisendens acīmredzot ir mani atradinājis no lētā alus,» Mārtiņš secināja. «Bet varbūt grāmatas ir mani atradinājušas no biedrošanās ar šiem jaunības draugiem?» Nolēmis pats sev pierādīt, ka nemaz nav no visa tik atsvešinājies, viņš devās uz deju paviljonu. Tur viņš sastapa skārdnieku Džimiju, kas bija atvedis līdzi kadu garu, gaišmatainu meiču, kura tūlīt deva priekšroku Mar- tinam.
— Ar viņu vienmēr tā iznāk, — Džimijs paskaidroja biedriem, kas vilka viņu uz zoba, un noskatījās, kā Mārtiņš un blondīne griežas valsī. — Bet man nemaz nav žēl. Es ir traki priecīgs, ka viņu atkal ieraugu. Viegli jau viņš dejo, velns tāds! Šiki! Nav ko pārmest meitenēm!
Mārtiņš atveda blondīni atpakaļ pie Džimija, un viņi visi trīs kopā ar pusduci draugu vēroja dejotājus, smējās un trieca jokus. Ikviens priecājās par Mārtiņa atgriešanos. Neviena viņa grāmata vēl nebija iznākusi, tātad viņu acīs Mārtiņam nebija nekādas maldinošas vērtības. Viņi Mārtiņu mīlēja viņa paša dēļ. Mārtiņš jutās kā princis, kas atgriezies no trimdas, un viņa vientuļā sirds atvilga šai neviltotajā draudzīgumā. Jā, viņam kaulos vēl sēdēja akots. Turklāt viņam bija kabatā nauda, un viņš to tērēja ar devīgu roku tāpat kā senajās dienās, kad atgriezās no jūras.
Pēkšņi starp dejotājiem Mārtiņš ieraudzīja Lisiju Konoli; viņa dejoja ar kādu strādniekpuisi. Mazliet vēlāk Mārtiņš, staigādams apkārt paviljonam, redzēja viņu sēžam pie galdiņa, kur pasniedz atspirdzinošus dzērienus. Lisija Konoli bija ļoti pārsteigta un iepriecināta par šo tikšanos un labprāt iegāja ar Mārtiņu parkā, kur varēja sarunāties, nepārkliedzot mūziku. Jau no pirmā vārda bija skaidrs, ka viņa pieder viņam. Mārtiņš to saprata. To pauda gan valgais mirdzums viņas lepnajās acīs, gan vingrā auguma pieglaudlba, gan tas, cik alkaini viņa tvēra katru Mārtiņa vārdu. Viņa vairs nebija tā jauniņā meitene, ko Mārtiņš bija saticis teātrī. Lisija Konoli bija kļuvusi sieviete, un Mārtiņš tūlīt ievēroja, kā uzplaucis viņas kvēlais, izaicinošais daiļums; kvēle bija tā pati, tikai izaicinātību viņa bija iemācījusies apvaldīt.
— Skaistule, īsta skaistule, — Mārtiņš apbrīnā nočukstēja. Un viņš zināja, ka atliek vienīgi pasacīt: «Nāc!» — un Lisija sekos viņam kaut vai līdz pasaules galam.
Tai pašā mirklī viņš dabūja tādu belzienu pa galvu, ka tikko noturējās kājās. Tas bija dūres trieciens, un sitējs droši vien mērķēja pa žokļiem, bet dusmu iekarsumā trāpīja greizi. Mārtiņš grīļīgi pasitās sāņus tai mirklī, kad uzbrucējs atkal atvēzējās zvēlienam. Mārtiņš viegli pieliecās, dūre nesniedza mērķi, pretinieks gandrīz zaudēja līdzsvaru, un Mārtiņš ar pretsitienu nogāza viņu gar zemi. Tomēr viņš tūlīt pielēca stāvus un niknumā atkal metās virsū sāncensim. Mārtiņš skatījās viņa jaunajā, dusmās pārvērstajā sejā, brīnīdamies, ar ko varējis viņu tā sakaitināt. Tomēr brīnīšanās netraucēja Mārtiņam atvairīt uzbrukumu un ar spēcīgu gāzienu notriekt pretinieku garšļaukus. Džimijs un pārējie pieskrēja un izšķīra viņus.
Mārtiņš trīsēja. Te nu tās bija, senās, laimīgās dienas — dejas, joki, kautiņi. Neizlaizdams no acīm pretinieku, Mārtiņš uzmeta ašu skatienu Lisijai. Parasti, kad notika šāda kaušanās, meitenes spiedzīgi kliedza, bet Lisija neiekliedzās. Viņa skatījās, elpu aizrāvusi, saspringumā viegli pieliekusies uz priekšu, roku piespiedusi pie krūtīm, vaigi dega, un acīs staroja sajūsma.
Dusmonis tikmēr bija uzrausies kājās un centās izrauties no puišu rokām, kas viņu turēja.
— Viņa te gaidīja mani! — viņš kliedza. — Viņa gaidīja mani, bet tas svešais čalis atnāk un aizved viņu! Laidiet vaļā! Es viņam parādīšu, kur pīlēm kājas dīgst!
— Vai tu galīgi jucis? — Džimijs teica, turēdams jauno puisi. — Tas čalis ir Mārtiņš Idens! Tu labāk no viņa atšujies! Viņš tev tā sados, ka nezināsi, cik vecs!
— Bet kāpēc viņš man viņu nocēla? — puisis kliedza.
— Viņš uzvinnēja Klīstošo Holandieti, atminies, kas tas bija par spēkavīru! — Džimijs joprojām centās puisi atrunāt. — Piektajā raundā gatavs! Tu ne minūti nenoturēsies pretī. Saprati?
Sī informācija acīmredzot mazliet nomierināja puisi, un viņš nomērīja Mārtiņu ar pētīgu skatienu.
— Pēc tāda gan nerādās! — viņš noņirdza, bet izsmieklā nebija dusmu kaismes.
— Tāpat domāja arī Klīstošais Holandietis, — Džimijs apgalvoja. — Nāc prom! Liec šo mierā! Te citu meiteņu diezgan. Nāc!
Puisis beidzot paklausīja, un visa banda devās līdzi uz paviljona pusi.
— Kas viņš tāds bija? — Mārtiņš vaicāja Lisijai. — Un ko tas viss nozīmē?
Mārtiņš juta, ka pat cīņas kaisme nesatrauc viņu tik spēcīgi kā agrāk, un, pieradis pie pašanalīzes, viņš vairs nevarēja just un domāt kā pirmatnējs cilvēks.
Lisija atmeta galvu.
— Neko nenozīmē! — viņa sacīja. — Es ar viņu pēdējā laikā sagājos.
Mirkli klusējusi, viņa piebilda:
— Jutos ļoti vientulīgi pēc … Bet es nekad nav aizmirsusi… — Viņas balss pieklusa un skatiens vērās tālumā. — Jūsu dēļ es viņu tūlīt atstātu.
Mārtiņš iesānis paraudzījās uz Lisiju, zinādams, ka tagad jāsaņem viņa aiz rokas un jāpievelk klāt, bet, klausoties viņas vienkāršajā runā, sāka prātot, vai ir vērts piešķirt lielu nozīmi izkoptai, pareizai valodai, un aizmirsa atbildēt.
— Jūs viņam pamatīgi sadevāt, — viņa iesmiedamās teica.
— Viņš ir īsts stiprinieks, — Mārtiņš augstsirdīgi iebilda. — Ja pārējie nebūtu viņu aizveduši, es droši vien dabūtu krietni pasvīst.
— Kas bija tā jaunā dāma, ar ko es jūs tovakar satiku? — Lisija vaicāja.
— Ā, kāda paziņa, — Mārtiņš atbildēja.
— Cik tas sen, — viņa domīgi noteica. — Liekas, pirms tūkstoš gadiem.
Mārtiņš nekā neatbildēja un mainīja sarunas tematu. Viņi iegāja restorānā, Mārtiņš pasūtīja vīnu un dārgas uzkodas, pēc tam dejoja ar viņu, tikai ar viņu, līdz viņa galīgi nogura. Mārtiņš bija lielisks dejotājs, un Lisija griezās dejā, juzdamās kā septītajās debesīs; viņa bija noliekusi galvu viņam uz pleca un vēlējās, lai tā turpinātos mūžīgi. Vēlāk viņi atkal iegāja parkā, un pēc vecā, labā paraduma viņa apsēdās zālē, bet Mārtiņš nometās garšļauku un ielika galvu viņai klēpī. Viņš drīz iesnaudās, bet viņa liegi glāstīja viņam matus, lūkodamās uz viņu ar neslēptu mīlestību. Pēkšņi atvēris acis, Mārtiņš izlasīja Lisijas skatienā maigu atzīšanos. Viņa nolaida plakstus, bet tūlīt atguvās un pavērās viņā droši un atklāti.
-r- Es uzticīgi gaidīju visus šos gadus, — viņa gandrīz čukstus sacīja.
Mārtiņš juta, ka tā tiešām ir bijis, lai gan varēja likties neticami. Viņu pārņēma milzīgs kārdinājums. Viņa varā bija darīt Lisiju laimīgu. Ja viņam pašam nav lemta laime, kāpēc neaplaimot šo meiteni? Viņš varētu Lisiju apprecēt un aizvest līdzi uz savu niedru pili Markīžu salās. Viņam ļoti gribējās ļauties šim kārdinājumam, bet iekšēja balss pavēlēja to nedarīt. Pretēji paša gribai viņš palika uzticīgs savai Mīlestībai. Patvaļas un vieglprātības dienas sen pagājušas. Atsaukt tās nebija iespējams. Viņš bija pārvērties un tikai tagad saprata, cik ļoti pārvērties.
— No manis neiznāktu labs vīrs, Lisij, — viņš smaidot teica.
Lisijas roka mirkli pierima, bet tad atsāka viegli glāstīt viņa matus. Mārtiņš ievēroja, ka viņas sejā iegulst skarba, apņēmīga izteiksme, kas tomēr drīz izzuda, atkal vaigi liegi sārtojās un acis raudzījās maigi un glāsmaini.
— To es negribēju teikt… — viņa iesāka, bet balss iedrebējās. — Katrā ziņā tas man ir vienalga. Jā, — viņa pēc mirkļa atkārtoja, — tas man ir vienalga. Es lepojos ar jūsu draudzību. Jūsu labā esmu ar mieru darīt visu. Tāda droši vien esmu radīta.
Mārtiņš piecēlās sēdus. Viņš satvēra Lisijas roku un silti paspieda, taču šai spiedienā nebija kaisles, — no šāda siltuma Lisijai uzvēdīja vēsums.
— Nerunāsim vairs par to, — viņa sacīja.
— Jūs esat laba un cēla sieviete, — Mārtiņš teica, — un man arī jālepojas ar jūsu draudzību. Un es tiešām lepojos, jā, lepojos! Jūs man esat kā gaismas stars tumšā un drūmā pasaulē, un es būšu pret jums tikpat godīgs, cik jūs bijāt godīga pret mani.
— Man vienalga, vai esat godīgs pret mani vai ne. Jūs varat darīt ar mani, ko gribat. Varat iemest mani dubļos un samīdīt, ja patīk. Bet to drīkstat tikai jūs, — viņa lepnā spītā piebilda. — Ne jau velti es no mazām dienām ir paradusi gādāt pati par sevi.
— Tieši tāpēc man jābūt godīgam pret jums, — viņš maigi sacīja.. — Jūs esat tik jauka un augstsirdīga, ka man arī jāizturas pret jums augstsirdīgi. Es nevaru precēties, un es nevaru… nūja, es nevaru mīlēt neprecoties, lai gan agrāk tā ir gadījies. Man ļoti žēl, ka jūs šodien satiku. Bet tagad vairs nekā nevar grozīt, es nekad nebūtu domājis, ka tā iznāks. Lisij, es pat nevaru izteikt, kā jūs man patīkat. Pat vairāk, es jūs apbrīnoju un apliecinu jums savu cieņu. Jūs esat lieliska, tiešām lieliska meitene! Bet kāda jēga par to runāt? Man gribētos izdarīt tikai vienu. Jūsu dzīve ir bijusi grūta. Ļaujiet man to atvieglot! — Viņas acīs iedzirkstīja prieks, bet tūlīt apdzisa. — Esmu pārliecināts, ka drīz saņemšu daudz naudas, ļoti daudz naudas.
Šai mirklī Mārtiņam aizmirsās gan ieleja un līcis, gan niedru pils, gan baltā tvaika jahta. Kam tas viss galu galā vajadzīgs? Viņš taču var, tāpat kā agrāk, kad brauca par matrozi, doties jūrā ar jebkuru kuģi un vienalga, kurp.
— Es gribētu atdot šo naudu jums. Jūs varētu iet kursos, apgūt kādu profesiju — droši vien jums ir tāda vēlē» šanās. Varēsiet mācīties par stenogrāfisti. Es jurns palīdzēšu. Varbūt jūsu tēvs un māte vēl ir dzīvi? Es varētu viņiem nopirkt pārtikas veikalu vai ko tamlīdzīgu. Sakiet, ko jūs vēlaties, es jūsu labā darīšu visu.
Lisija sēdēja nepakustēdamās, sausām acīm stingi skatīdamās tālumā, un nekā neatbildēja. Mārtiņš pēkšņi skaidri saprata, ko viņa šai brīdī izjūt, un sirds viņam sāpēs sažņaudzās. Tā runāt nevajadzēja. Tas, ko viņš piedāvāja, bija tik niecīgs salīdzinājumā ar to, ko Lisija bija gatava atdot. Naudu pret mīlestību! Viņš piedāvāja to, kas pašam bija lieks, no kā varēja šķirties bez nožēlas, turpretī viņa atdeva sevi visu, nebaidoties nedz kauna, nedz grēka, nedz dieva soda.
— Nerunāsim vairs par to, — viņa sacīja un piepeši ieklepojās, it kā būtu kaut kas ieķēries kaklā. Viņa piecēlās. — Laiks iet. Esmu nogurusi.
Sarīkojums bija beidzies un gandrīz visi apmeklētāji izklīduši. Taču, kad Mārtiņš un Lisija iznāca no parka kokiem, viņi ieraudzīja pirmītējo kompāniju, kas viņus gaidīja. Mārtiņš tūlīt saprata, ko tas nozīmē. Gatavojās kautiņš. Tie bija viņu miesassargi. Tie sekoja viņiem līdz parka vārtiem, jo no mugurpuses izklaidus šurp virzījās otra kompānija — tā puiša draugi, kam Mārtiņš bija «nocēlis» meiteni. Paredzēdami saķeršanos, tuvojās vairāki policisti, lai to novērstu, un pavadīja abas kompānijas līdz vilcienam, kas gāja uz Sanfrancisko. Mārtiņš brīdināja Džimiju, ka izkāpšot Sešpadsmitās ielas piestātnē un braukšot tālāk uz Oklendu ar tramvaju. Lisija izturējās vienaldzīgi pret to, kas draudēja izraisīties. Vilciens apstājās pie Sešpadsmitās ielas, un tramvaja konduktors, gaidīdams pieturā, nepacietīgi sita gongu.
— Nu, ņem viņu un laidies! — Džimijs uzsauca. — Pa fiksam! Mēs viņus aizturēsim!
Ienaidnieku baru šis manevrs uz brīdi samulsināja, bet, izlēkuši no vilciena, viņi metās bēgļiem pakaļ, ļ^āmie un nosvērtie Oklendas pilsoņi, kuri jau sēdēja tramvajā, ieraudzīja jaunu vīrieti un meiteni ātri pieskrienam pie vagona un apsēžamies priekšējās vietās. Neviens nevarēja iedomāties, ka šim pārītim ir kaut kas kopējs ar Džimiju, kurš, uzlēcis uz kāpšļa, uzsauca vadītājam:
— Piespied, vecīt, un nelaid nevienu iekšā!
Nākamajā mirklī Džimijs jau bija nolēcis zemē un
trieca dūri sejā kādam puisim, kas mēģināja ielēkt tramvajā. Gar visu vagonu bliezās dūres — Džimija biedri bija ieņēmuši vaļējā vagona garo kāpsli un sīvi atsita uzbrukumu. Skaļi nodārdinot gongu, tramvajs sāka kustēties, un Džimija draugi, atvairījuši pretiniekus, nolēca no kāpšļiem un turpināja cīņu uz ielas. Tramvajs joņoja pilnā gaitā, ņudzīgais kaujas lauks jau bija palicis tālu aiz muguras, un apjukušajiem pasažieriem ne prātā neienāca, ka atturīgais jaunais vīrietis un glītā strādnieku meitene, kuri sēdēja vaļējā vagona stūrī, ir bijuši nesenējā trača vaininieki.
Cīņa bija satraukusi Mārtiņu, viņā bija uzliesmojusi agrākā kareivīgā degsme. Tomēr tā drīz vien noplaka, un viņu atkal pārņēma dziļa nomāktība. Viņš jutās ļoti vecs, veselus gadu simteņus vecāks par šiem brīvajiem, bezrūpīgajiem jaunības dienu biedriem. Viņš ir nogājis pārāk tālu ceļu, un par atgriešanos vairs nevar būt ne domas. Tas dzīves veids, kāds viņam reiz bija, viņu vairs nevaldzina. Viņš jūtas vīlies. Viņš ir atsvešinājies no draugiem. Viņu dzīve liekas pretīga tāpat kā lētā alus garša. Viņš ir pārāk tālu aizgājis. Tūkstošiem grāmatu viņus šķir kā siena. Viņš pats sevi ir izsūtījis trimdā. Viņš ir devies ceļojumā pa bezgalīgo saprāta valstību, no kurienes vairs nav atgriešanās. Tomēr viņš ir cilvēks un joprojām jūt vajadzību pēc cilvēku sabiedrības. Taču viņš vēl nav atradis sev jaunu dzimteni. Nedz draugi, nedz tuvinieki, nedz jaunie buržuāziskie paziņas, nedz arī šī meitene, ko viņš tik augstu vērtē un ciena, nespēj viņu saprast. Viņš domāja par to ar skumjām un sarūgtinājumu.
— Izlīgstiet ar šo puisi, — Mārtiņš atvadoties ieteica Lisijai, pavadījis viņu līdz strādnieku kvartāla Kazarmām, kur viņa dzīvoja starp Sesto ielu un Mākitstrītu. Viņš to attiecināja uz jauno vīrieti, kura vietu šodien neviļus bija ieņēmis.
— Es nevaru… tagad, — viņa atbildēja.
— Ko niekus! — viņš jautri iesaucās. — Jums tikai jāpasvilpj, un viņš skriešiem atskries.
— Tam vairs nav nozīmes, — Lisija vienkārši atbildēja.
Un Mārtiņš skaidri saprata, ko viņa ar to domā.
Kad viņš grasījās atvadīties, Lisija negaidot piekļāvās viņam. Sī kustība nebija nedz valdonīga, nedz pavedinoša, bet padevīga un ilgpilna. Mārtiņš bija aizkustināts līdz sirds dziļumiem. Viņu pārņēma bezgalīga līdzjūtība. Apskāvis meiteni, Mārtiņš viņu noskūpstīja; viņš zināja, ka skūpsts, ko sniedz viņas lūpas, ir patiesākais, kādu vīrietis jebkad saņēmis.
— Ak dievs! — viņa iešņukstējās. — Es varētu mirt jūsu dēļ! Jūsu dēļ varētu mirt!
Viņa pēkšņi atrāvās un pazuda durvīs. Mārtiņam acīs ieriesās asaras.
— Mārtiņ Iden, — viņš sev teica, — lai gan tu neesi zvērs, tomēr esi nožēlojams nīčeānietis. Tev vajadzētu viņu apprecēt un sniegt viņai to laimi, pēc kuras viņa tik kvēli tiecas. Bet tu nevari! Tu nevari! Un tā ir kauna lieta! «Vecais klaidonis sūkstās vātains,» — viņš atcerējās Henliju. — «Mūsu dzīve ir kļūda rupja un kauns.» Jā, mūsu dzīve tiešām ir kļūda un kauns!