«Saules kauns» tika publicēts oktobrī. Kad Mārtiņš plēsa nost bandroli sešiem brīveksemplāriem, ko bija atsūtījis izdevējs, ap sirdi viņam kļuva smagi un skumji. Viņš iedomājās, cik sajūsmīgu prieku šis notikums būtu radījis pirms dažiem mēnešiem; un cik skaudrā pretrunā šim priekam ir vēsā vienaldzība, kāda viņu pārņēmusi tagad! Viņa grāmata atradās acu priekšā uz galda, taču pulss nemaz nesita straujāk, viņš juta vienīgi skumjas. Šobrīd tas viss bija vienaldzīgs. Protams, viņš dabūs zināmu summu, — bet kāda jēga tagad naudai?
Paņēmis vienu eksemplāru, viņš iegāja virtuvē un uzdāvināja to Marijai.
— Šo grāmatu esmu sacerējis es, — viņš paskaidroja, redzot viņas izbrīnu. — Es uzrakstīju to savā skabūzītī un domāju, ka jūsu sakņu virai tur arī ir savs nopelns. Ņemiet grāmatu un paglabājiet! Skatoties uz to, atcerieties mani.
Mārtiņš nebūt negribēja plātīties Marijas acīs. Viņš vēlējās tikai sagādāt Marijai prieku, pierādīt, ka visus šos gadus viņa nav savam īrniekam veltīgi ticējusi. Marija ienesa grāmatu viesistabā un nolika blakām ģimenes bī- belei. Grāmata, ko sarakstījis viņas īrnieks, viņai bija svēta relikvija, draudzības fetišs. Tagad Marija samierinājās pat ar to, ka Mārtiņš agrāk bijis veļas mazgātājs, un, lai gan viņa nesaprata grāmatā nevienu rindu, tomēr bija stingri pārliecināta, ka ik rinda tajā ir lieliska. Šī vienkāršā, nabadzīgā, smaga darba izmocītā sieviete bija bagātīgi apveltīta ar spējām ticēt.
Tikpat vienaldzīgi kā pret autoreksemplāriem Mārtiņš izturējās arī pret atsauksmēm, ko piesūtīja avīžu izgriezumu birojs. Grāmata guvusi ievērību, tas bija acīm redzams. Un tas nozīmēja piebērumu naudas maisam. Varēs iekārtot Lisiju, izpildīt visus solījumus un vēl uzcelt iecerēto niedru pili.
Apgāds «Singltrijs, Darnlejs un biedri» aiz piesardzības bija iespiedis tikai tūkstoš piecsimt eksemplāru, taču pirmās recenzijas jau pamudināja laist klajā otru izdevumu — tūkstoš eksemplāru; drīz sekoja trešais izdevums— jau piectūkstoš eksemplāru. Kāda Londonas firma noslēdza vienošanos par angļu izdevumu, un tūlīt pienāca pieprasījumi no Francijas, Vācijas un Skandināvijas par tulkošanas iespējām. Uzbrukums Meterlinka skolai, kā izrādījās, bija noticis īstā brīdī. Izraisījās sīva polemika. Selibi un Hekelis aizstāvēja «Saules kaunu», šoreiz pievienodamies Mārtiņa viedoklim. Krukam un Vollesam bija pretēja nostādne, bet sers Olivers Lodžs mēģināja rast kompromisu, kas samierinātu Mārtiņa uzskatus ar viņa paša kosmisko filozofiju. Meterlinka piekritēji apvienojās ap misticisma karogu. Cestertons sasmīdināja visu pasauli ar saviem asprātīgajiem rakstiem, kuros it kā objektīvi iztirzāja šo aktuālo tematu, bet visu, gan strīdu, gan strīdniekus, apklusināja Bernarda Sova pērkonīgā balss. Lieki piebilst, ka bez šiem lielajiem spīdekļiem cīņas arēnā parādījās arī mazāk spožas zvaigznes, — vārdu sakot, troksnis bija izvērties grandiozos apmēros.
«Tas ir ārkārtīgi neparasts gadījums,» Mārtiņam rakstīja apgāds «Singltrijs, Darnlejs un biedri», «ka kritiski filozofisku darbu izpērk tāpat kā romānu. Jūs nebūtu varējis izraudzīties labāku tematu, turklāt visi apstākļi grāmatas iznākšanai sagadījušies necerēti labvēlīgi. Varat būt pārliecināts, ka mēs darām visu, lai iespējami labāk izmantotu pašreizējo momentu. Savienotajās Valstīs un Kanādā jau pārdots vairāk nekā četrdesmit tūkstošu Jūsu grāmatas eksemplāru, un pašlaik mēs iespiežam jaunu izdevumu divdesmit tūkstošu lielā metienā. Tomēr mēs tikko spējam apmierināt pieprasījumu. Taču, no otras puses, mēs arī esam krietni veicinājuši šo pieprasījumu. Esam jau izdevuši piectūkstoš dolāru reklāmai. Sī grāmata pārspēj visus rekordus.
Mums ir tas gods šeit pievienot divos eksemplāros līgumu par Jūsu nākamo grāmatu. Lūdzam Jūs ievērot, ka esam paaugstinājuši Jūsu honorāru līdz divdesmit procentiem — tā ir visaugstākā likme, kādu var maksāt tikai tāda solīda izdevniecība kā mūsējā. Ja mūsu noteikumi Jums ir pieņemami, esiet tik laipns un ierakstiet līguma blankā Jūsu grāmatas nosaukumu. Mēs neuzstādām nekādas prasības attiecībā uz tās saturu. Jebkāda grāmata par jebkādu tematu. Ja Jums kaut kas jau ir uzrakstīts, vēl jo labāk. Nevajag vilcināties. Dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta.
Saņēmuši atpakaļ Jūsu parakstīto līgumu, mēs nekavējoties nosūtīsim Jums avansu piectūkstoš dolāru apjomā. Kā redzat, mēs rīkojamies ar tādu vērienu, lai pierādītu Jums savu vislielāko uzticību. Varbūt mēs varētu vienoties ar Jums par tiesībām izdot visus Jūsu darbus zināmā laikā, teiksim, desmit gados. Bet pie tā atgriezīsimies citu reizi.»
Nolicis vēstuli, Mārtiņš pievērsās aritmētikai un, pareizinājis piecpadsmit centus ar sešiem tūkstošiem, dabūja iznākumu — deviņus tūkstošus dolāru. Viņš parakstīja līgumu, ierakstīja tajā grāmatas nosaukumu «Prieka dūmi» un aizsūtīja to izdevējam līdz ar divdesmit īsiem stāstiņiem, kurus bija sacerējis vēl pirms avīžu feļetonu formulas sastādīšanas. Un ātri, cik vien ātri iespējams Savienoto Valstu pastam, pienāca čeks no apgāda «Singltrijs, Darnlejs un biedri» par piectūkstoš dolāriem.
— Es gribētu, lai jūs šodien nākat man līdzi uz pilsētu, Marij, tā ap diviem, — Mārtiņš teica, saņēmis čeku. — Labāk norunāsim tā — satiksimies tieši divos uz Četrpadsmitās ielas un Brodvejas stūra. Es tur jūs gaidīšu.
Marija ieradās norādītajā laikā; viņa bija ļoti ieinteresēta, bet tālāk par jaunām kurpēm viņas minējumi nesniedzās, tāpēc viņa pat jutās stipri vīlusies, kad Mārtiņš, pagājis garām apavu veikalam, ieveda viņu kādā nekustamu īpašumu kantorī. Tas, kas notika pēc tam, Marijai visu mūžu palika atmiņā kā brīnumains sapnis. Smalki džentlmeņi, sarunādamies ar Mārtiņu vai savā starpā, viņai vēlīgi uzsmaidīja; klabēja rakstāmmašīna; tika parakstīts kāds pēc izskata svarīgs dokuments; te bija vēl Marijas mājas īpašnieks, un viņš arī parakstīja šo dokumentu. Un, kad viņi bija izgājuši uz ielas, namīpašnieks teica:
— Nu, Marij, šomēnes jums vairs nebūs man jāmaksā septiņarpus dolāru.
Marija pārsteigumā gluži apstulba.
— Un arī nākamos mēnešus ne, — viņš turpināja.
Marija sāka pateikties viņam it kā par labdarību. Tikai
atgriezusies mājās, Ziemeļoklendā, un aprunājusies ar kaimiņiem, pirmkārt ar veikalnieku portugāli, viņa īsti saprata, ka šis mazais namiņš, kurā viņa nodzīvojusi tik daudz gadu, maksādama īri, tagad pieder viņai pašai.
— Kāpēc jūs vairs nekā nepērkat pie manis? — stāvēdams sava veikala durvīs, portugālis jautāja Mārtiņam, kas devās uz tramvaju.
Mārtiņš paskaidroja, ka pats vairs negatavojot, un tad tirgotājs uzaicināja viņu izdzert pudeli vīna. Mārtiņš ievēroja, ka tiek pacienāts ar labāko vīnu, kāds veikalniekam krājumā.
— Marij, es no jums aizeju, — Mārtiņš tai pašā vakarā paziņoja. — Un jūs pati arī drīz no šejienes aizbrauksiet. Tagad varēsiet mājiņu kādam iznomāt un dabūt katru mēnesi īres naudu. Jums, cik zinu, Sanleandro vai Haivardā ir brālis, kas strādā piensaimniecībā. Aizsūtiet klientiem veļu atpakaļ neizmazgātu — sapratāt? — neizmazgātu un rit brauciet uz Sanleandro vai Haivardu, vārdu sakot, pie sava brāļa. Pasakiet viņam, lai viņš atbrauc, man ar viņu jāaprunājas. Es dzīvošu Oklendā, «Metropolē». Viņam droši vien ir noskatīta kāda laba piena ferma.
Un tā Marija kļuva par namīpašnieci un fermas saimnieci; viņai bija divi strādnieki, kas padarīja smagos darbus, un viņas tekošais rēķins bankā vienmēr pieauga, lai gan visi bērni tagad staigāja apautām kājām un gāja skolā. Reti kādam dzīvē gadās sastapt pasaku princi. Taču Marija, kas bija grūtā darbā notrulusi un nekad nesapņoja par pasaku prinčiem, satika šādu princi izbijuša veļas mazgātāja izskatā.
Tikmēr pasaule sāka prašņāt: «Kas ir šis Mārtiņš Idens?» Viņš atteicās sniegt izdevējiem biogrāfiskas ziņas, taču no avīzēm nebija tik viegli atkratīties. Oklenda bija viņa dzimtā pilsēta, un reportieri sameklēja diezgan daudz cilvēku, kas Mārtiņu pazina kopš bērnības. Tādējādi, lai apmierinātu publikas ziņkāri, avīzēs parādījās sīki jo sīki apraksti, kas Mārtiņš Idens ir bijis un kas nav bijis, ar ko nodarbojies un ar ko nav nodarbojies, un to visu papildināja momentuzņēmumi; pārdošanā parādījās arī Mārtiņa fotogrāfijas, kuras izgatavoja kāds veikls fotogrāfs, pie kā Mārtiņš reiz bija uzņēmies. Sākumā Mārtiņš karoja pret šo brēku, vēl aizvien juzdams lielu riebumu pret žurnāliem un visu buržuāzisko sabiedrību, taču galu galā samierinājās, jo tā radās mazāk nepatikšanu. Viņam bija neveikli atraidīt speciālkorespondentus, kas atbraukuši no tālienes viņu intervēt. Turklāt, kopš viņš vairs nerakstīja un nemācījās, dienas vilkās neizturami lēni — un vajadzēja kaut kā aizpildīt garās stundas. Tāpēc viņš atļāvās šo mazo untumu — sarunāties ar žurnālistiem, izklāstīt savus literāros un filozofiskos uzskatus un pat pieņemt ielūgumus turīgos buržuāziskos namos. Mārtiņu pēkšņi bija pārņēmusi neparasta miermīlība. Nekas viņu neuztrauca. Viņš piedeva visiem, arī jaunajam reportierim, kas reiz bija viņu notēlojis tik sarkanu, un pat atļāva šim puisim sacerēt par Mārtiņu Idenu rakstu, kurš līdz ar īpašām fotogrāfijām aizņēma visu lappusi.
Reizumis viņš satikās ar Lisiju, bet bija skaidri redzams, ka Mārtiņa slava viņā rada vienīgi nožēlu. Tā vēl palielināja plaisu starp viņiem. Varbūt cerēdama pārmest laipu šai plaisai, Lisija pakļāvās viņa pierunām, sāka iet vakarskolā un stenogrāfijas kursos, šuva tērpus pie vislabākās modistes, kas plēsa milzu naudu. Viņas straujā pārvērtība beidzot lika Mārtiņam pārdomāt, vai viņš rīkojies pareizi, jo saprata, ka Lisija to visu dara viņa deļ. Viņai gribējās celties Mārtiņa acīs, iegūt tas īpašības, kuras, kā viņai likās, viņš īpaši novērtē. Tomēr Mārtiņš nedeva viņai ne mazāko cerību, redzējās ar viņu reti un izturējās kā brālis pret māsu.
«Novēloto» laida klajā «Meredita-Louela» apgāds, kad Mārtiņa slava bija sasniegusi kalngalus, un, kā jau be- letristika, stāsts guva vēl lielākus panakumus neka «Saules kauns». Abas Mārtiņa grāmatas visu laiku atradās bestselleru saraksta pirmajā vietā — vēl nepieredzēts gadījums! Gan daiļliteratūras cienītāji, gan «Saules kauna» piekritēji aizrautīgi lasīja šo stāstu, jūsmodami par ta spēku un autora neparasti daudzveidīgo meistarību. Martins Idens nupat bija teorētiski tik veiksmīgi uzbrucis misticismam, bet tagad praksē pierādīja, kas ir īsta literatūra; viņā laimīgi bija apvienojies kritikas un radošais ģēnijs.
Nauda i'eplūda aumaļām, slava pieauga aumaļām; kā spožs meteors viņš uzliesmoja pie literatūras debesīm, taču saceltā sensācija viņu drīzāk uzjautrināja nekā iepriecēja. Kāds niecīgs fakts viņu galīgi izbrīnīja, un šis fakts droši vien izbrīnītu arī visu pasauli. Starp citu, pasaule brīnītos nevis par šo faktu, bet drīzāk par to, kas Mārtiņā radījis tik milzīgu izbrīnu. Tiesnesis Blounts ielūdza Mārtiņu pusdienās! Sis notikums, kas pats par sevi bija niecīgs, drīz ieguva lielu nozīmi un izraisīja ievērojamas sekas. Mārtiņš Idens bija apvainojis tiesnesis Blountu, runājis nepieklājīgā tonī, tomēr tiesnesis Blounts, saticis Mārtiņu Idenu uz ielas, ielūdza viņu pusdienās! Mārtiņš atcerējās, cik bieži ticies ar tiesnesi pie Morzēm, bet tiesnesim ne prātā nebija nācis lūgt viņu pusdienās. «Kāpēc viņš tagad mani aicina?» Mārtiņš sev vaicāja. Viņš nebūt nav pārvērties. Viņš joprojām ir tas pats Mārtiņš Idens. Kur slēpjas atšķirība? Vai tikai tai apstāklī, ka tagad viņa sacerējumi iespiesti grāmatās? Viņš taču šos darbus jau toreiz bija uzrakstījis. Kopš tā laika viņš nekā nav rakstījis. Viss labākais, ko viņš veicis, veikts tieši tai laikā, kad tiesnesis Blounts, piesliedamies vispārējiem uzskatiem, izsmēja gan viņu, gan Spenseru. Tātad tiesnesis Blounts lūdz viņu pusdienās nevis viņa patieso nopelnu dēļ, bet gan tās vērtības dēļ, kas īstenībā ir tikai to atspoguļojums.
Mārtiņš ar smīnu pieņēma ielūgumu, pats brīnīdamies par savu piekāpību. Bez dāmām pusdienās piedalījās kādas sešas vai septiņas augsti stāvošas personas, kuru vidū Mārtiņš jutās kā īsts dienas varonis; tiesnesis Blounts, ko dedzīgi atbalstīja tiesnesis Henvels, centās pierunāt Mārtiņu, lai viņš atļauj sevi ierakstīt par biedru «Stiksā» — izredzēto klubā, kurā uzņem cilvēkus ne vien viņu bagātības dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka viņi guvušj panākumus. Mārtiņa izbrīns kļuva vēl lielāks, tomēr piedāvājumu viņš noraidīja.
Mārtiņš joprojām bija aizņemts ar savu manuskriptu izdalīšanu. Izdevēji apbēra viņu ar pieprasījumu vēstulēm. Visi atzina, ka viņš ir lielisks stilists un ka viņa darbu skaistajā formā ietverts bagāts saturs. Žurnāls Northern Review, iespiedis «Skaistuma šūpuli», lūdza viņu atsūtīt vēl pusduci šādu rakstu, un Mārtiņš jau grasījās izpildīt šo lūgumu, lai atbrīvotos no visiem vecajiem krājumiem, kad pēkšņi Burton's Magazine, vieglu peļņu kārodams, pasūtīja viņam piecus rakstus, par katru piedāvājot piecsimt dolāru. Mārtiņš aizrakstīja, ka piekrīt, taču pieprasīja nevis piecsimt, bet tūkstoš dolāru. Viņš labi atcerējās, ka savā laikā visi šie žurnāli bija noraidījuši tos pašus manuskriptus, pēc kuriem tagad plēsās. Viņš atminējās vēsos, vienaldzīgos, šabloniskos noraidījumus. Izdevēji tiku tikām bija vazājuši viņu aiz deguna, tagad viņš pavazās aiz deguna viņus. Burton's Magazine samaksāja noteikto cenu par pieciem rakstiem, četrus atlikušos par tādu pašu likmi tūlīt pakampa Mackintosh's Monthly, bet Northern Review bija pārāk nabadzīgs, lai ar tiem mērotos. Tā dienas gaismu ieraudzīja «Augstie brīnuma priesteri», «Brīnumu gaidītāji», «Mūsu «es» mēraukla», «Ilūziju filozofija», «Dievs un zvērs», «Māksla un bioloģija», «Kritiķi un mēģenes», «Zvaigžņu putekļi» un «Augļošanas vara». Visi šie raksti radīja vētrainas atbalsis, kas ilgi negribēja norimt.
Izdevēji lūdza, lai Mārtiņš pats min savus noteikumus, ko viņš labprāt darīja, bet tas viss attiecās uz jau paveikto. Uzņemties saistības par jauniem darbiem viņš kategoriski atteicās. Doma, ka atkal vajadzētu ņemt' rokā spalvu, likās neizturama. Viņš pārāk labi atcerējās, kā pūlis bija saplosījis Brisendenu; un, lai gan šis pūlis viņam patlaban uzgavilēja, viņš joprojām to nicināja. Paša popularitāte Mārtiņam šķita Brisendena piemiņas apgānīšana. Viņš sāpēs vaibstījās, taču izturēja, stingri nolēmis piepildīt savu naudas maisu.
Mārtiņš vairākkārt saņēma no izdevējiem šāda satura vēstules:
«Apmēram pirms gada mēs diemžēl bijām spiesti atteikties no Jūsu lirisko dzejoļu krājuma. Tie arī toreiz atstāja uz mums lielu iespaidu, taču dažādi apstākļi kavēja mūs tos izmantot. Ja šie dzejoļi vēl nebūtu publicēti un Jūs būtu tik laipns un mums tos atsūtītu, mēs tūlīt iespiestu visu ciklu, maksājot tādu honorāru, kādu Jums pašam labpatiktu noteikt. Mēs būtu ar mieru izdot šo ciklu atsevišķā grāmatā uz Jums izdevīgiem nosacījumiem.»
Mārtiņš atcerējās traģēdiju, ko reiz bija uzrakstījis baltajā pantā, un aizsūtīja dzejoļu vietā. Pirms nosūtīšanas to pārlasot, Mārtiņš jutās pārsteigts par tās diletantismu un pārspīlēto svinīgumu. Tomēr viņš traģēdiju aizsūtīja, bet žurnālam šo gadījumu nācās rūgti nožēlot. Publika bija sašutusi un negribēja ticēt, ka slavenais Mārtiņš Idens sarakstījis šādas tukšības. Tika apgalvots, ka tas nemaz neesot viņa darbs, ka žurnāls publicējis neveiklu atdarinājumu, vai arī Mārtiņš Idens, tāpat kā Dimā-tēvs, slavas augstumos liekot citiem rakstīt savā vietā. Taču, kad noskaidrojās, ka šī traģēdija ir viens no Mārtiņa Idena pirmajiem literārajiem mēģinājumiem un žurnāls iespiedis to tikai aiz apmātības, sacēlās smieklu vētra un redakcijas kolēģija tika atcelta. Traģēdija nekad neiznāca atsevišķā grāmatā, bet Mārtiņš Idens mierīgi paturēja jau izmaksāto avansu.
Coleman's Weekly atsūtīja Mārtiņam garu telegrammu, kas maksāja vismaz trīssimt dolāru, un piedāvāja, lai viņš uzraksta divdesmit rakstu par tūkstoš dolāriem katru. Tālabad Mārtiņam vajadzēja uz izdevēja rēķina apceļot Savienotās Valstis un izvēlēties tematus, kas viņam liekas interesanti. Telegrammā piemēra dēļ bija minēti vairāki temati, lai parādītu, cik plašs ir izdevniecības vēriens un cik brīva Mārtiņa izvēle. Vienīgais noteikums, kas viņam jāievēro, — viņš nedrīkst pāriet Savienoto Valstu robežu. Telegrammā, ko Mārtiņš nosūtīja ar pēcmaksu, viņš izteica nožēlu, ka nevar pieņemt šo laipno piedāvājumu.
Stāstam «Viki-Viki», ko iespieda Warreti's Motithly, bija tūlītēji panākumi. Drīz to publicēja atsevišķā greznā, ilustrētā izdevumā un izpirka gandrīz pāris dienās. Kritiķi vienbalsīgi atzina šo darbu par klasisku un nolika blakus tādiem diženu klasiķu darbiem kā «Velns pudelē» un «šagrenāda».
Turpretī krājumu «Prieka dūmi» uzņēma ar zināmu neizpratni, pat vēsi. Buržuāziskā sabiedrība bija sašutusi par tik drosmīgu morāli un aizspriedumu neievērošanu. Taču, kad Parīzē ar lieliem panākumiem izdeva šo grāmatu franču valodā, arī Anglija un Amerika to nekavējoties publicēja, un Mārtiņš pieprasīja no «Singltrija, Darn- leja un biedriem» divdesmit piecus procentus par trešo grāmatu, bet par ceturto — trīsdesmit procentu. Šais divās bija sakopoti visi Mārtiņa īsie stāsti, kas agrāk iespiesti dažādos žurnālos. «Zvanu skaņas» un šausmu stāsti bija iekļauti pirmajā sējumā. Otrā ievietoti — «Piedzīvojums», «Katls», «Dzīves vīns», «Virpulis», «Jautrā iela» un vēl daži stāsti. Meredita-Louela apgāds izdeva visu viņa rakstu kopojumu, bet Makmiliana izdevniecība publicēja «Jūras dziesmas» un «Mīlestības sonetus» — šo mīlestības dzejoļu ciklu vispirms iespieda Lādies' Home Companion, kas samaksāja Mārtiņam nedzirdētu honorāru.
Aizsūtījis pēdējo manuskriptu, Mārtiņš atviegloti nopūtās. Niedru pils un baltais kaparplākšņu šoneris tagad tikpat kā ar roku sasniedzami. Galu galā viņš tomēr bija atspēkojis Brisendena apgalvojumu, ka neviens vērtīgs literārs darbs žurnālos neparādās. Ar saviem panākumiem viņš spoži pierādīja, ka Brisendens maldījies. Taču sirds dziļumos Mārtiņš juta, ka draugam tomēr bijusi taisnība. Viņa panākumu atslēga bija «Saules kauns», pārējais guva ievērību tikai gadījuma pēc. Tos pašus darbus taču agrāk bija noraidījuši visi žurnāli. «Saules kauna» parādīšanās izraisīja polemiku un izdaudzināja viņa vārdu. Ja nebūtu publicēts «Saules kauns», neizraisītos polemika, taču grāmatas panākumi īstenībā bija brīnums, ko atzina arī «Singltrijs, Darnlejs un biedri». Viņi neriskēja pirmoreiz izdot vairāk par tūkstoš piecsimt eksemplāriem un šaubījās, vai pat tos varēs pārdot. Viņi bija pieredzējuši izdevēji, tomēr nevarēja vien nobrīnīties par grāmatas panākumiem. Viņiem šie panākumi tiešām likās brīnums. Viņi arī vēlāk netika vaļā no šās domas, un katrā vēstulē bija manāms godbijīgs izbrīns par šiem dīvainajiem un neizskaidrojamiem panākumiem. Viņi arī necentās tos iz
skaidrot. Tiem nevarēja rast nekādu izskaidrojumu. Tā bija gadījies. Gadījies pretēji visām varbūtībām un aprēķiniem.
To visu pārdomādams, Mārtiņš pārāk augstu nevērtēja savu popularitāti. Buržuāzija pirka viņa grāmatas un pildīja viņa maku ar zeltu, bet buržuāzija — par to Mārtiņš bija stingri pārliecināts — nespēja nedz saprast, nedz novērtēt viņa sacerējumus. Tiem simtiem un tūkstošiem, kas ķertin izķēra viņa grāmatas, to iekšējais skaistums un jēga nekā nenozīmēja. Viņš bija tikai laimes luteklis, iznirelis, kas ielauzies Parnasā, kamēr dievi guļ. Simtiem tūkstošu cilvēku lasīja viņa darbus un jūsmoja par tiem tādā pašā dzīvnieciskā neizpratnē, kādā bija metušies virsū Brisendena «Efemerai» un saplosījuši to gabalu gabalos, — vilku bars, kas viena priekšā luncina asti, bet otram iecērt zobus rīklē. Viss bija tikai nejaušība. Mārtiņš joprojām bija cieši pārliecināts, ka «Efemera» ir neizmērojami pārāka par viņa paša sacerējumiem. Tā ir daudz pārāka par to, ko viņš spējis sacerēt. Tā jr gadsimta poēma. Kāda vērtība viņa acīs var būt pūļa cieņai — tā paša pūļa, kas nesen iemina dubļos «Efemeru»? Mārtiņš dziļi un apmierināti nopūtās. Pēdējais manuskripts ir pārdots, un drīz tas viss būs galā.