Misters Morze sastapa Mārtiņu viesnīcas «Metropole» vestibilā. Vai viņš tur bija ienācis nejauši vai gribējis tikties ar Alārtinu — otra varbūtība Mārtiņam likās vairāk pieņemama —, bet, lai būtu kā būdams, misters Morze ielūdza viņu pusdienās. Misters Morze — Rūtas tēvs, kas bija aizliedzis viņam spert kāju savā mājā un atsaucis saderināšanos!
Mārtiņš nedusmojās uz misteru Morzi. Pat neizbaudīja ļaunu prieku. Viņš iecietīgi uzklausīja to, domādams, kādai jabut sajūtai, šadi pazemojoties. Viņš nenoraidīja ielūgumu. Viņš tikai nevērīgi pateicās un apvaicājās, kā klajas ģimenei, it īpaši misis Morzei un Rūtai, Mārtiņš izrunāja viņas vārdu brīvi, bez minstināšanās, klusībā nobrīnīdamies, ka asinis vairs neuzbango un sirds nepukst straujāk.
Mārtiņš tagad saņēma daudz ielūgumu uz pusdienām un dažus arī ievēroja. Cilvēki tiecās iepazīties ar Mārtiņu tikai tādēļ, lai ielūgtu viņu pusdienās. Mārtiņā tas viss joprojām radīja izbrīnu. Pat Bernards Higinbotams pēkšņi ielūdza viņu pusdienās. Tas Mārtiņu vēl vairāk izbrīnīja. Mārtiņš atcerējās, ka tais dienās, kad viņš gandrīz mira badā, neviens viņu nelūdza pusdienās. Toreiz viņam pusdienu tik ļoti kārojās, viņš bija galīgi novārdzis aiz izsalkuma. Te bija kāds muļķīgs paradokss. Kad viņam nebija ko ēst, neviens viņu nelūdza pusdienās, turpretī tagad, kad naudas pietiek simttūkstoš pusdienām, bez tam vairs nav apetītes, viņu aicina pusdienās pa labi un pa kreisi. Kāpēc? Tas nav taisnīgi, nekādu īpašu nopelnu viņam tagad nav. Viņš nav pārvērties. Viss viņa darbs bija padarīts jau toreiz, tai pašā bada laikā, kad cienījamie Morzes sauca viņu par sliņķi un vieglprāti un vecāku ietekmētā Rūta mudināja kļūt par ierēdni kādā kantorī. Turklāt Morzes arī toreiz zināja par viņa darbu. Rūta rādīja viņiem katru manuskriptu, ko viņš deva viņai izlasīt. Viņi bija tos lasījuši. Un tagad šo sacerējumu dēļ viņa vārds parādījies visās avīzēs, un tāpēc, ka viņa vārds parādījies visās avīzēs, viņš kļuvis viņu namā vēlams viesis.
Viens ir pilnīgi'skaidrs: Morzēm nerūp nedz pats Mārtiņš Idens, nedz viņa darbs. Arī tagad viņi šo Mārtiņu Idenu ielūdz nevis viņa paša vai viņa sacerējumu dēļ, bet slavas dēļ, ko viņš guvis, bet varbūt viņiem iedveš cieņu tas, ka viņam tagad ir iespaids un — kālab ne? — simttūkstoš dolāru bankā. Tā buržuāziskajā sabiedrībā parasti vērtē cilvēku, un neprāts būtu gaidīt kaut ko citu. Taču Mārtiņš ir lepns. Viņam nav vajadzīgs šāds vērtējums. Viņš grib, lai novērtē viņu pašu vai viņa sacerējumus, kas būtībā ir viens un tas pats. Tieši tā viņu vērtē Lisija. Pat viņa darbiem Lisijas acīs nav sevišķas vērtības. Vērtība ir tikai viņam pašam. Tā pret viņu izturējās skārdnieks Džimijs un visa viņa vecā kompānija. Viņi senāk ne reizi vien bija apliecinājuši savu nesavtīgo uzticību un apliecināja arī tagad svētdienas sarīkojumā Šel- moundparkā. Viņa darbiem te nebija nekādas nozīmes. Viņi mīlēja tikai viņu, Mārtiņu Idenu, kas ir savējais un puika uz goda, un bija gatavi viņa dēļ liet asinis.
Citādi ir ar Rūtu. Viņa iemīlēja Mārtiņu viņa paša dēļ — to nevar noliegt. Taču, lai cik stipri viņa bija Mārtiņam pieķērusies, buržuāziskajiem aizspriedumiem viņa, izrādās, bija pieķērusies vēl vairāk. Viņa neatzina Mārtiņa
daiļradi galvenokārt tāpēc, ka ar to nekā nevarēja nopelnīt. No šā viedokļa Rūta bija vērtējusi viņa «Mīlestības sonetus». Arī Rūta bija skubinājusi Mārtiņu meklēt noteiktu darbu. Tiesa, viņa gan runāja smalkāk — par «nodrošinātu stāvokli», bet tas nozīmēja to pašu, un Mārtiņš pats atzina par labāku ierasto apzīmējumu. Viņš bija lasījis Rūtai priekšā visus savus sacerējumus — poēmas, stāstus, rakstus, «Viki-Viki», «Saules kaunu», it visu. Tomēr Rūta bija viņam pastāvīgi un neatlaidīgi ieteikusi meklēt darbu, strādāt. Augstais dievs! It ka viņš nebutu strādājis, laupījis sev miegu, pārsprindzinājis speķus tikai tādēļ, lai kļūtu viņas cienīgs!
Tā šis niecīgais apstāklis ieguva arvien lielāku nozīmi. Mārtiņš jutās spirgts un vesels, ēda kārtīgi, gulēja, cik ilgi gribēja, tomēr šis niecīgais apstāklis vairs nedeva viņam miera. Darbs padarīts. Šī doma urbās smadzenēs. Sēdēdams pretī Bernardam Higinbotamam pie bagātīga svētdienas pusdienu galda, Mārtiņš tikko novaldījas, neiesaucies:
«Tas viss jau bija padarīts! Un tagad jūs mani aizgūtnēm barojat, bet toreiz ļāvāt mirt badu, aizliedzāt nākt savā mājā, nosodījāt tikai tāpēc, ka es negāju strādāt. Bet visi mani darbi jau tad bija uzrakstīti! Tagad, kad es runāju, jūs nenolaižat no manis cieņas pilnu skatienu, tverat katru manu vārdu, lai ko es teiktu. Es saku jums, ka jūs visi esat nožēlojami sīkaļi un nelieši, taču jūs nevis apvainojaties, bet piekrītoši klanāt galvu, atzīdami, ka manos vārdos ir liela daļa patiesības. Kāpēc? Tāpēc, ka es tagad esmu slavens! Tāpēc, ka man ir daudz naudas! Nebūt ne tāpēc, ka esmu Mārtiņš Idens, puisis uz goda un ne jau galīgs muļķis. Ja es teiktu, ka mēness ir ripa no zaļā siera, jūs man tūlīt piekristu, katrā ziņā neiebilstu, tāpēc ka man naudas ir kaudžu kaudzēm. Bet darbs, par ko es saņēmu šo naudu, jau sen bija padarīts, tais dienās, kad jūs spļāvāt man sejā un mīdījāt mani kājām!»
Taču Mārtiņš to visu neizkliedza. Šī doma mokoši tirdīja viņu, bet uz lūpām palika iecietīgs smaids. Tā kā Mārtiņš bija kluss, Bernards Higinbotams sāka risināt sarunu. Viņš, Bernards Higinbotams, saviem spēkiem ticis uz augšu un ar to lepojas. Neviens viņam nav palīdzējis, un viņš nevienam nekā nav parādā. Viņš ir apzinīgs un kārtīgs pilsonis, uztur lielu ģimeni. Un šis veikals plaukst un zeļ, tikai pateicoties viņa — Bernarda Higinbotama
mākai un cītībai. Viņš mīl savu veikalu tāpat, kā cits mīl savu sievu. Viņš kļuva ļoti atklāts pret Mārtiņu, sāka stāstīt, cik izmaksājusi veikala iekārta un cik pūļu ziedots, lai viss būtu, kā nākas. Bez tam viņam esot nodomi, milzu nodomi. Šai kvartālā iedzīvotāju skaits arvien pieaugot. Veikals jau kļūstot par mazu. Būtu vairāk telpu, viņš varētu izdarīt dažus uzlabojumus un palielināt ienākumus. Un viņš to izdarīšot, lai maksā ko maksādams. Taču vispirms vajagot nopirkt gruntsgabalu tepat blakus un uzcelt vēl vienu divstāvu māju. Augšstāvu viņš izīrētu, bet apakšstāvu savienotu ar veikalu. Bernarda Higinbo- tama pārtikas preču veikals! Viņam pat acis iemirdzējās, runājot par jauno izkārtni, kas būs abu māju garumā.
Mārtiņš klausījās tikai pa ausu galam. «Darbs padarīts» kā piedziedājums svaiņa tērgavām skanēja viņam ausīs. Šis piedziedājums viņu gandrīz padarīja traku, bet viņš nespēja tikt no tā vaļā.
— Cik, tu teici, tas maksātu? — viņš pēkšņi jautāja.
Svainis spēji aprāva garo izklāstu par šejienes nākotnes
izredzēm. Viņš gan nebija ne vārda bildis par to, cik tas maksātu. Taču, ja Mārtiņu tas interesē, viņš varēja pateikt. Aptuveni bijā to daudzkārt aplēsis.
— Pēc pašreizējām cenām, — viņš sacīja, — ar četriem tūkstošiem pietiktu.
— Ieskaitot izkārtni?
— Par izkārtni maza bēda. Būtu māja, būtu arī izkārtne.
— Un zemes gabals?
— Vēl trīs tūkstoši klāt.
Laizīdams apkaltušās lūpas un nervozi žņaudzīdams pirkstus, Higinbotams, uz priekšu saliecies, skatījās, kā Mārtiņš izraksta čeku. Mārtiņš parakstījies iedeva to Hi- ginbotamam, kurš gandrīz neticēja savām acīm — čeks bija par septiņiem tūkstošiem dolāru.
— Es… es varu maksāt ne vairāk par sešiem procentiem, — Higinbotams izstomīja no uztraukuma aizsmakušā balsī.
Mārtiņš gribēja iesmieties, bet savaldījies vaicāja:
— Cik tas iznāk?
— Tūlīt izrēķināsim. Seši procenti… sešreiz septiņi… četrsimt divdesmit.
— Tātad trīsdesmit pieci dolāri mēnesī, vai ne?
Higinbotams palocīja galvu.
— Nu labi, ja tev nav nekas pretī, izdarīsim šādi. — To teikdams, Mārtiņš raudzījās uz Ģertrūdi. — Vari paturēt visu kapitālu, bet tikai ar vienu noteikumu — trīsdesmit pieci dolāri ik mēnesi jāizdod saimniecībā. Par šo naudu pieņem virēju un mazgātāju. Vārdu sakot, septiņi tūkstoši ir tavi, ja tu man garantē, ka Ģertrūdei vairs nebūs smagi jāstrādā. Esi ar mieru?
Misteram Higinbotamam bija grūti norīt apvainojumu. Tas, ka viņa sieva vairs nestrādās smagus darbus, šai skopuļa dvēselei šķita kauna traips. Karaliskā dāvana bija tikai zeltīts apvalks pilulai, rūgtai pilulai. Sieva lai nestrādātu! Tas viņu satracināja.
— Kā vēlies, — Mārtiņš noteica. — Tad es maksāšu šos trīsdesmit piecus dolārus ik mēnesi, bet…
Viņš pastiepa roku pēc čeka, taču Bernards Higinbotams aši uzlika čekam plaukstu un iesaucās:
— Piekrītu! Piekrītu!
Ejot uz tramvaju, Mārtiņu pārņēma nogurums un riebums. Viņš uzmeta acis kliedzošajai izkārtnei.
— Cūka, — viņš nomurmināja. — īsts cūka!
Kad Mackiniosh's Magazine publicēja «Zīlētāju», kas bija izgreznota ar ievērojamo mākslinieku Bertjē un Venna vinjetēm un zīmējumiem, Hermanis fon Smits pēkšņi aizmirsa, ka reiz nosaucis šo dzejoli par piedauzīgu. Viņš visiem stāstīja, ka dzejolis veltīts viņa sievai, un parūpējās, lai šī vēsts nonāk kāda žurnālista ausīs; reportieris tūlīt ieradās līdz ar fotogrāfu un skicētāju. Sekas neizpalika — kādā svētdienas izdevumā parādījās vesela lappuse manāmi izskaistinātu Marionas uzņēmumu līdz ar daudziem intīmiem sīkumiem no Mārtiņa Idena un viņa tuvinieku dzīves un arī dzejolis «Zīlētāja» pilnā apjomā, kas bija iespiests ar īpašu Mackintosh's Magazine atļauju. Tas sacēla sensāciju visā apkaimē, un visas namamātes kaimiņos lepojās, ka pazīst slavenā rakstnieka māsu, bet tās, kam vēl nebija gods pazīt, steidzās novērst šo trūkumu. Hermanis fon Smits tikai smīnēja bārdā un pat pasūtīja darbnīcai jaunu virpu.
— Tā ir labākā reklāma, — viņš sacīja, — turklāt par baltu velti.
— Derētu uzaicināt viņu pusdienās, — Mariona ieteica.
Mārtiņš arī ieradās pusdienās un centās izturēties laipni
pret resno miesnieku — vairumtirgotāju un viņa vēl resnāko lauleni — tie bija ievērojami cilvēki un varēja būt ļoti noderīgi jaunam celmlauzim, kāds, piemēram, bija Hermanis fon Šmits. Protams, viņi nekad nepagodinātu šo māju ar vizīti, ja viņus nebūtu iekārdinājis solījums, ka pusdienās būs namatēva slavenais sievasbrālis. Uz tā paša āķa bija uzķēries arī galvenais pārzinis no Klusā okeāna Velosipēdu sabiedrības aģentūras. Hermanis fon Šmits līda vai no ādas laukā, lai viņam iztaptu, jo cerēja dabūt no viņa firmas pārstāvniecību Oklendā. Tātad Hermanis fon Šmits bija ar mieru ieskaitīt radniecību ar Mārtiņu Idenu savas dzīves aktīvā, kaut gan sirds dziļumos nesaprata, kā tas viss varējis gadīties. Klusajās nakts stundās viņš bieži bija piecēlies un, kamēr sieva guļ, lasījis Mārtiņa grāmatas, bet katru reizi guvis arvien ciešāku pārliecību, ka tikai muļķi var maksāt par tām naudu.
Mārtiņš pārāk labi saprata situāciju: atzvēlies krēslā, viņš skatījās uz fon Šmita pauri un domās apveltīja to pamatīgiem belzieniem. Stulbais vācieša purns! Tomēr kaut kas viņam svaiņa rīcībā patika. Būdams trūcīgs un gribēdams jo ātrāk tikt uz zaļa zara, šis vācietis tomēr algoja kalponi, lai atvieglotu Marionai saimniecības darbus. Pēc pusdienām aprunājies ar Velosipēdu sabiedrības aģentu, Mārtiņš paveda Hermani sāņus un piedāvāja viņam finansiālu atbalstu Oklendas labākā divriteņu veikala iekārtošanai. Mārtiņš bija tik devīgs, ka vēlāk ieteica Hermanim pie viena nolūkot arī garāžu un automobiļu darbnīcu, jo Hermanis droši vien lieliski spēšot pārzināt abus uzņēmumus.
Asarām acīs apskāvusi brāli, Mariona atvadoties čukstēja, cik ļoti viņu mīlot un vienmēr esot mīlējusi. Tiesa gan, pēc pēdējiem vārdiem viņa mazliet sastomījās un raudādama apbēra Mārtiņu ar skūpstiem, un Mārtiņš saprata — māsa lūdz piedošanu, ka reiz viņam pārmetuši slinkumu un dīkdienību.
— Tam nauda ilgi neturēsies, tas ir skaidrs kā diena,— Hermanis fon Šmits vakarā teica sievai. — Kad ierunājos par procentiem, tad bija kā uguns pakulās. Ja es vēlreiz par to runāšot, tad dabūšot pa savu vāciešu galvu! Taisni tā sacīja — pa savu vācieša galvu! Tomēr viņš ir foršs puika, lai arī nav veikalnieks. Galvenais, ka viņš man krietni izpalīdzēja.
Ielūgumi uz pusdienām bira kā no pilnības raga, un, jo vairāk Mārtiņš tos saņēma, jo vairāk brīnījās. Viņš bija goda viesis kāda veca kluba banketā un sēdēja starp ievērojamiem cilvēkiem, par kādiem savā mūžā bija tikai dzirdējis un lasījis grāmatās. Šie cilvēki sacīja viņam, ka, izlasījuši žurnālos Transcontinental «Zvanu skaņas» un Hornet «Feju un pērli», tūlīt sapratuši, ka parādījies liels rakstnieks. «Mans dievs,» Mārtiņš nodomāja, «es toreiz badojos un staigāju skrandās! Kāpēc viņi tad mani nelūdza pusdienās? Tad bija īstais laiks. Šie darbi ir uzrakstīti jau sen. Ja jūs tagad mani ēdināt par to, ko esmu agrāk padarījis, kāpēc neēdinājāt tad, kad tas man tiešām bija nepieciešams? Nedz «Zvanu skaņās», nedz «Fejā un pērlē» nav grozīts neviens vārds. Nē, jūs mani cienājat nevis padarītā darba dēj, bet tādēļ, ka visi mani paciena un to uzskata par labu toni. Jūs mani cienājat tāpēc, ka esat stulbi dzīvnieki! Bara dzīvnieki! Tāpēc, ka paklausāt aklajai un trulajai bara izjūtai un šī izjūta jums pašreiz saka tikai vienu: jāpacienā Mārtiņš Idens. Nevienam no jums nerūp nedz Mārtiņš Idens pats, nedz viņa darbi,» viņš klusībā nosūrojās un piecēlās, lai atjautīgi un asprātīgi atbildētu uz atjautīgu un asprātīgu tostu.
Tā tas turpinājās. Kur vien Mārtiņam gadījās būt — klubos, smalkos tējas vakaros, literāros sarīkojumos —, visur viņam stāstīja, ka, līdzko publicētas «Zvanu skaņas» un «Feja un pērle», uzreiz kļuvis skaidrs, ka parādījies liels rakstnieks. Un vienmēr Mārtiņu spīdzināja tas pats uzmācīgais jautājums: «Kāpēc jūs tad mani necienājāt? Šie darbi ir uzrakstīti jau sen. Nedz «Zvanu skaņās», nedz «Fejā un pērlē» nekas nav grozīts ne par mata tiesu. Tie arī toreiz bija tikpat labi un meistariski uzrakstīti kā tagad. Taču jūs cienājat mani nedz šo, nedz citu manu darbu dēļ. Jūs cienājat mani tāpēc, ka tas patlaban ir modē, tāpēc, ka viss bars ir vienas domas apmāts: japa- cienā Mārtiņš Idens.»
Un bieži spožas sabiedrības vidū Mārtiņam acu priekšā pēkšņi iznira jauns huligāns divrindu svārkos, cietu salmenīcu uz vienas auss. Tā reiz gadījās Oklendā kādā literārā pēcpusdienā. Piecēlies, uzkāpis tribīnē, Mārtiņš pēkšņi ieraudzīja zāles galā pa durvīm ienākam jaunu huligānu divrindu svārkos un cietu salmenīcu galvā. Piecsimt grezni ģērbtu sieviešu atskatījās, lai redzētu, kas tik spēji saistīja Mārtiņa Idena uzmanību, jo viņš stingi un neatlaidīgi vērās vienā punktā. Taču tukšajā ejā viņas nekā nemanīja. Bet Mārtiņš vēroja jauno huligānu ļodzīgi nākam šurp pa eju un prātoja, vai jaunais klaidonis attapsies noņemt salmenīcu, kas bija it kā pielipusi pie galvas. Klaidonis devās uz estrādi un uzkāpa uz tās. Mārtiņš gandrīz sāka raudāt aiz žēluma, skatoties uz šo savas jaunības ēnu, domādams par to, kas viņš varēja kļūt un par ko viņš kļuvis. Zvalstīgi pārgājis pāri estrādei, rēgs pienāca cieši klāt Mārtiņam un izgaisa, it kā saplūzdams ar viņu. Piecsimt elegantu dāmu ar cimdotām rokām aplaudēja, cenzdamās iedrošināt slaveno viesi, kas nez kāpēc bija tik samulsis. Sasprindzinājis gribasspēku, Mārtiņš aizgainīja vīziju, pasmaidīja un sāka runāt.
Skolas direktors, vecs, labsirdīgs vīrs, saticis Mārtiņu uz ielas, atgādināja viņam, kādas scēnas notikušas kancelejā, kad Mārtiņu izslēdza no skolas par kaušanos.
— Es izlasīju jūsu «Zvanu skaņas», — viņš sacīja, — jau tad, kad tās bija pirmoreiz publicētas žurnālā. Lieliski! Nav sliktāk par Po! Es jau tolaik teicu — lieliski!
«Tiešām? Bet jūs tolaik divas reizes pagājāt man uz ielas garām un nepazināt mani.» Mārtiņš tikko valdījās, lai to nepateiktu skaļi. «Abas reizes es biju izsalcis un steidzos pie augļotāja. Tad jūs mani nepazināt! Bet visi mani darbi jau tad bija uzrakstīti. Kāpēc jūs tikai tagad mani pazīstat?»
— Es vēl šajās dienās teicu sievai, — direktors turpināja, — ka būtu labi, ja jūs atnāktu pie mums pusdienās. Un viņa ļoti lūdza, lai es jūs uzaicinu. Jā, ļoti lūdza.
— Pusdienās? — Mārtiņš tik skarbi iesaucās, ka tas izklausījās pēc drauda.
— Jā … jā … pusdienās … — direktors apjucis stostījās. — Tā vienkārši… zināt, pie vecā skolotāja … Ak jūs, resgalis tāds! — Viņš viegli iedunkāja Mārtiņu, mēģinādams draudzīgi pajokot.
Mārtiņš turpināja ceļu, pagalam apmulsis. Uz stūra viņš apstājās un paskatījās atpakaļ.
— Velns viņu zina! — viņš nomurmināja. — Es laikam veco galīgi pārbiedēju.